50. Article — noteic:

"Prokuratūru un tās pārraudzībā esošās valsts iestādes finansē no valsts budžeta, un tām ir atsevišķas izdevumu tāmes." 2. Pieteikuma iesniedzējs - Administratīvā rajona tiesa - 2006. gada 21. aprīlī tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu par ģenerālprokurora pienākumu izpildītāja 2005. gada 13. oktobra pavēles Nr. 1/1-26-277 (turpmāk arī - pārsūdzētais lēmums) atcelšanu, Aivara Rutka atjaunošanu prokurora amatā un mantisko zaudējumu atlīdzināšanu. 2.1. Administratīvajā lietā konstatēts, ka A. Rutks ar pārsūdzēto lēmumu 2005. gada 14. oktobrī tika atlaists no Rīgas autotransporta prokuratūras prokurora amata saskaņā ar Prokuratūras likuma 40. panta otrās daļas 4. punktu. Šis punkts paredz ģenerālprokurora tiesības atlaist prokuroru no amata, ja atestācijas komisija konstatē, ka viņa profesionālās iemaņas ir nepietiekamas. Ģenerālprokurora prombūtnes laikā pārsūdzēto lēmumu bija izdevis Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors, kuram šādas pilnvaras atbilstoši Prokuratūras likumam bija piešķīris ģenerālprokurors ar savu 2005. gada 10. oktobra pavēli Nr. 1/1-26-273. Administratīvajā lietā par atbildētāju noteikta Ģenerālprokuratūra, kuras pusē pieaicināts Latvijas Republikas ģenerālprokurors. 2.2. Tiesas sēdē atbildētāja pārstāve norādījusi, ka lietā pārstāv prokuratūru, kuras darbību reglamentē Prokuratūras likums. Izvērtējot lietas apstākļus, tiesību normas un pušu viedokļus, Administratīvā rajona tiesa atzina, ka par atbildētāju šajā lietā jānosaka Latvijas Republika, kuras pusē tiek pieaicināts ģenerālprokurors, jo "Ģenerālprokuratūra un Prokuratūra (vai abas kopā vai katra no tām) ir valsts pārvaldes iestādes". Administratīvā rajona tiesa 2006. gada 21. aprīlī nolēma apturēt tiesvedību administratīvajā lietā un iesniegt Latvijas Republikas Satversmes tiesā (turpmāk - Satversmes tiesa) pieteikumu par Prokuratūras likuma 1. panta pirmās daļas, 4. panta pirmās daļas, 6. panta trešās daļas, 22. panta un 50. panta (turpmāk - apstrīdētās normas) atbilstību Satversmes 1., 58., 82., 86. un 90. pantam. Administratīvā rajona tiesa secināja, ka apstrīdēto normu neskaidrības un neparedzamības dēļ nav konstatējams, kam ir juridiskās personas tiesības un vai atbildētājs ir "Prokuratūra (vai Ģenerālprokuratūra) kā publisko tiesību juridiskā persona, vai Latvijas Republika kā publisko tiesību juridiskā persona". Satversmē ietvertās tiesības ikvienam zināt savas tiesības esot pārkāptas, jo Prokuratūras likumā neesot norādīta pārsūdzētā lēmuma apstrīdēšanas (pārsūdzības) kārtība. Pēc Administratīvās tiesas ieskata, ģenerālprokurors un prokurori nevar pārstāvēt Ģenerālprokuratūru vai prokuratūru kā atbildētāju, jo Ģenerālprokuratūrai un prokuratūrai saskaņā ar Prokuratūras likuma 22. panta otro teikumu kā juridiskajām personām ir jādarbojas sava budžeta ietvaros, tomēr tās patstāvīgi nenosaka sava budžeta ieņēmumu daļu. 2.3. Administratīvās rajona tiesas lēmumā ir secināts, ka prokurori atsevišķās publisko tiesību jomās veic valsts pārvaldes, nevis tiesu varas funkcijas. Lēmumā norādīts, ka prokuratūra nav minēta Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk - Satversme), tāpēc tā nav "tiesu spriedošs orgāns Satversmes izpratnē" un tā arī neatbilst Satversmē un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā noteiktajiem tiesas kritērijiem. Pieteikuma iesniedzējs norāda: "[...] lai gan nevienā normatīvajā aktā nav noteikts, ka (Ģenerāl-) Prokuratūra un/vai ģenerālprokurors un/vai prokurori ir valsts pārvaldes iestādes, kas pārstāv Latvijas Republiku, tomēr interpretācija, ka (Ģenerāl-) Prokuratūra nav valsts pārvaldes iestādes, būtu pretrunā ar Satversmi, jo uzticētu noteiktas pilnvaras valsts pārvaldes jomā Satversmē neparedzētiem veidojumiem - Ģenerālprokuratūrai un Prokuratūrai, kas nepiederētu ne pie viena valsts varas atzara." 2.4. Atsaucoties uz vairākiem Satversmes tiesas spriedumiem, kuros analizēti ar prokuratūru saistīti jautājumi, ir secināts, ka tajos līdz šim nav vērtēta Prokuratūras likuma normu atbilstība Satversmei. Lai gan Administratīvā rajona tiesa savā lēmumā ir uzskaitījusi, pēc tās ieskata, neatbilstošās Prokuratūras likuma normas, tā ne vien norāda, ka "atbildētāja noteikšanai piemērojamās Prokuratūras likuma normas neatbilst Satversmei", bet arī pauž domas par prokuratūras vietu valsts konstitucionālajā sistēmā. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētās normas nav pretrunā ar Satversmes 1., 58., 82., 86. un 90. pantu. 3.1. Saeima piekrīt pieteikuma iesniedzējam, ka prokuratūra nespriež tiesu. Turklāt Saeima uzskata, ka, izņemot atsevišķus gadījumus, kad likums prokuratūrai piešķir kvazitiesiskas institūcijas funkcijas, tā galvenokārt veic specifiskas izpildvaras funkcijas, jo prokuratūras funkcijas nav saistītas ar tiesas spriešanu un tai nav arī likumdošanas funkciju. Tomēr prokuratūra esot uzskatāma par funkcionāli patstāvīgu institūciju, kas pieder pie tiesu varas un īsteno savas funkcijas šajā varas atzarā, atsevišķos darba organizācijas jautājumos būdama padota Ministru kabinetam. Tādējādi esot ievērots Satversmes 1., 58., 82. un