90. Article — noteic vienas no cilvēka pamattiesībām: "Ikvienam

ir tiesības zināt savas tiesības." Šī konstitucionālā norma ievada Satversmē ietverto pamattiesību katalogu un norāda uz nozīmi, kādu šīs pamattiesības nostiprināšanai Satversmē piešķīris likumdevējs. Tikai persona, kas zina savas tiesības, spēj tās efektīvi īstenot un - nepamatota aizskāruma gadījumā - aizstāvēt taisnīgā tiesā. Līdz ar to Satversme paredz personas subjektīvās publiskās tiesības tikt informētai par tās tiesībām un arī pienākumiem. Valstij ir pienākums ne vien pieņemt normatīvos aktus, kas regulē personu uzvedību visdažādākajās tiesiskajās attiecībās, bet arī radīt mehānismu, kas nodrošina personu informētību par tiesiskā regulējuma izmaiņām un saturu. Tas paredz arī personas tiesības, stājoties publiski tiesiskajās attiecībās ar valsts varas institūcijām, tikt informētai par tās tiesībām konkrētajās attiecībās. Personas tiesības zināt savas tiesības noteic arī likumdevēja darbības ietvaru. Likumiem un citiem normatīvajiem aktiem jābūt publiski pieejamiem, pietiekami skaidriem un saprotamiem. Tāpat arī personai ir tiesības izzināt normatīvo aktu piemērošanas praksi, proti, demokrātiskā tiesiskā valstī tiesu judikatūrai jābūt brīvi pieejamai ikvienam interesentam. Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka Prokuratūras likums neparedzot prokurora atlaišanas pārsūdzēšanas (apstrīdēšanas) kārtību un tādējādi aizskarot Satversmes 90. pantā noteiktās tiesības. Turklāt prokuratūras statusu regulējošās normas to neskaidrības un neparedzamības dēļ neļaujot konstatēt atbildētāju lietā un iespējamo mantisko zaudējumu atlīdzināšanas kārtību. 17. Laikā, kad tika formulēts Prokuratūras likuma 6. pants, nebija stājies spēkā ne Administratīvā procesa likums, ne arī Kriminālprocesa likums. Taču normas pirmā teikuma saturs liecina par to, ka likumdevējs nav norādījis tikai un vienīgi konkrētus procesuālos likumus, kas bija spēkā normas pieņemšanas brīdī. Tādējādi gadījumos, kad Prokuratūras likums neparedz īpašu pārsūdzēšanas kārtību, sūdzība par prokurora rīcību iesniedzama procesuālajos likumos noteiktajā kārtībā. 18. Prokuratūras likuma 6. panta trešās daļas otrais teikums paredz īpašu pārsūdzēšanas kārtību jautājumos, kas ir tikai prokuratūras kompetencē. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas norādītajam, ka minētais teikums ir piemērojams vienīgi tad, ja citi likumi, piemēram, Kriminālprocesa likums vai Administratīvā procesa likums, neparedz atšķirīgu kārtību. Jautājums par prokurora atlaišanu no amata nav uzskatāms par tādu, uz kuru attiektos Prokuratūras likuma 6. panta trešās daļas otrais teikums, proti, par jautājumu, kas ir tikai prokuratūras kompetencē, jo tas nav saistīts ar prokuratūras funkciju īstenošanu. Ģenerālprokurora lēmums atbilstoši Prokuratūras likuma 6. panta trešajai daļai ir galīgs gadījumos, kad tas attiecas uz jautājumiem, kas ir tikai prokuratūras kompetencē. Lai gan ģenerālprokurora tiesības atlaist prokuroru ir noteiktas Prokuratūras likumā, šajā gadījumā nav runas par "tikai prokuratūras kompetenci" Prokuratūras likuma 6. panta trešās daļas izpratnē. Arī, piemēram, disciplinārsodu piemērošana ir Prokuratūras likumā noteikta ģenerālprokurora tiesība, taču Prokuratūras likuma 45. panta septītā daļa paredz, ka lēmumu par personai uzlikto disciplinārsodu var pārsūdzēt tiesā. Satversmes tiesa piekrīt prokuratūras atbildē secinātajam, ka ģenerālprokurora pavēles par prokurora atlaišanu no amata pārsūdzēšana un atcelšana nav saistāma ar Prokuratūras likuma 6. panta trešo daļu. Tādējādi ģenerālprokurora pavēlei par prokurora atlaišanu no amata nav piemērojams Prokuratūras likuma 6. panta trešās daļas otrais un trešais teikums. 19. Saeima norāda: "[...] nav nekādu šaubu, ka lietas par prokuroru atbrīvošanu un atlaišanu no amata, kā arī par prokuroriem piemērojamiem disciplinārsodiem tiek izskatītas Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, ja šāds lēmums atbilst Administratīvā procesa likuma 1. panta trešajā daļā noteiktajam." Satversmes tiesas pamatuzdevums nav izlemt, kā katrā konkrētā gadījumā pareizi interpretējamas vai piemērojamas tiesību normas. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka gan pieteikuma iesniedzējam, gan Administratīvajai apgabaltiesai, gan jebkuram citam administratīvās tiesas tiesnesim, lai panāktu taisnīgāko un lietderīgāko rezultātu, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 102. panta otro daļu, ir piešķirtas tiesības noteikt piemērojamo administratīvā procesa tiesību normu. Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver sevī pareizās tiesību normas atrašanu un pienācīgu interpretēšanu, intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, atbilstošās judikatūras izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 secinājumu daļas 17. punktu). Administratīvā procesa likuma 1. panta trešā daļa noteic: "Administratīvais akts ir uz āru vērsts tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības vai konstatējot faktisko situāciju. Administratīvais akts ir arī lēmums par amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas personas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu un šīs personas disciplināro sodīšanu, kā arī cits lēmums, ja tas būtiski ierobežo amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības. Amatpersona šīs daļas izpratnē nav iestādes darbinieks, ar kuru atbilstoši normatīvajiem aktiem dibināmas darba tiesiskās attiecības. Administratīvais akts nav: 1) iestādes lēmums vai cita veida darbība privāto tiesību jomā; 2) iestādes iekšējs lēmums, kas skar tikai pašu iestādi, tai padotu iestādi vai īpaši pakļautu personu; 3) starplēmums (tostarp procesuāls lēmums) administratīvā procesa ietvaros, izņemot gadījumu, kad tas pats par sevi skar būtiskas personas tiesības vai tiesiskas intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu; 4) Saeimas, Valsts prezidenta, Ministru kabineta vai pašvaldības domes (padomes) politisks lēmums (politisks paziņojums, deklarācija, aicinājums un paziņojums par amatpersonu ievēlēšanu u. tml.); 5) kriminālprocesuāls lēmums un tiesas nolēmums." Tādējādi pārsūdzētais lēmums ir administratīvs akts. Prokuratūras likumā nav norādīta kārtība, kādā pārsūdzēt ģenerālprokurora pavēli par prokurora atlaišanu no amata, izņemot gadījumus, kad atlaišana no amata ir disciplinārsods. Saeima atzīmē, ka normatīvajos aktos norādi par to, ka konkrētais lēmums ir pārsūdzams Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, iekļauj skaidrības labad. Kārtību, kādā pārsūdzams lēmums par prokurora atlaišanu no amata, paredz cits normatīvais akts, proti, Administratīvā procesa likums. Normas neesamība Prokuratūras likumā neliedz piemērot tiesību normas, kas ietvertas citā normatīvajā aktā. Jau iepriekš spriedumā konstatēts, ka prokuratūra, būdama tiesu varas institūcija, veic darbības arī izpildvaras jomā. Tiesas kontrole pār iestādes izdota administratīvā akta tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem rīcības brīvības ietvaros notiek, ņemot vērā Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta praksē secināto, ka valsts pārvaldes joma Administratīvā procesa izpratnē aptver ne tikai tās iestādes, kuru tiešajos pienākumos ietilpst izpildvaras funkcijas. Administratīvā procesa likuma 2. pantā minētais jēdziens "izpildvara" ir saprotams funkcionāli, nevis institucionāli. "Arī tiesu varas institūciju un amatpersonu lēmumi un faktiskā rīcība, kas saistīti ar valsts pārvaldes funkciju veikšanu, nav izņemti no tiesu kontroles" [Par prokurora lēmuma pārsūdzēšanu. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2004. gada 9. marta lēmums lietā Nr. SKA-39 // Jurista Vārds, Nr. 17(322), 2004. 11. maijs, 23. lpp.]. Tādējādi ģenerālprokurora pavēle par prokurora atlaišanu no amata pārsūdzama administratīvā procesa kārtībā. 20. Pieteikuma iesniedzējs, atsaucoties uz Prokuratūras likuma 22. panta otro teikumu, kas atzīst juridiskās personas tiesības visām prokuratūras iestādēm, nav varējis konkretizēt, vai atbildētājs lietā "ir Prokuratūra (vai Ģenerālprokuratūra) kā publisko tiesību juridiskā persona, vai Latvijas Republika kā publisko tiesību juridiskā persona". Saeima norāda, ka, attiecīgajā vēstures posmā "ietverot likumā ierakstu, ka iestāde ir juridiskā persona, likumdevēja mērķis bija dot attiecīgai institūcijai tiesības slēgt tiesiskus darījumus iestādes darbības nodrošināšanai un atvērt atsevišķu kontu bankā". Atbildes rakstā uzmanība vērsta uz to, ka Prokuratūras likuma 22. panta otrais teikums, kas paredz prokuratūras iestādēm juridiskās personas tiesības, nav interpretējams kā tāds, kas prokuratūrai piešķirtu publisko tiesību juridiskās personas statusu. Minētā norma bija iecerēta privāttiesisko attiecību noregulēšanai, tulkojama valsts pārvaldes reformas kontekstā un aplūkojama saistībā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma pamatprincipiem. Saeima uzsver, ka atbilstoši pašreizējam tiesiskajam regulējumam, Eiropas kontinentālajā tiesību lokā pastāvošajai tiesību izpratnei un mācībai par valsts uzbūvi prokuratūrai nav nepieciešams juridiskās personas statuss, lai tā varētu noregulēt privāttiesiskas attiecības. 21. Juridiskās personas statusa noteikšana Prokuratūras likumā ir saistīta ar likuma izstrādāšanas un pieņemšanas laikā dominējušajiem uzskatiem, ka valsts orgāni un iestādes ir juridiskās personas. Tāpēc arī deviņdesmito gadu beigās dažkārt par atbildētāju privātpersonai nodarītu zaudējumu lietās tika uzskatīta attiecīgā iestāde, nevis valsts kā juridiskā persona. Šajā laikā daudzas iestādes mēdza uzskatīt par juridiskajām personām (sk.: Lēbers D. A., Bišers I. Ministru kabinets. Rīga, 1998, 102. lpp.). Piemēram, likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" norma, kas paredzēja, ka Valsts ieņēmumu dienestam un tā teritoriālajām iestādēm ir juridiskās personas statuss, tika grozīta tikai ar 2005. gada 16. jūnija likumu. No likumprojekta "Grozījumi likumā "Par Valsts ieņēmumu dienestu"" anotācijas redzams, ka viens no normatīvajā aktā veikto grozījumu mērķiem ir bijis saskaņot likumā "Par Valsts ieņēmumu dienestu" un Valsts pārvaldes iekārtas likumā lietotos jēdzienus. 2003. gada 1. janvārī stājās spēkā Valsts pārvaldes iekārtas likums, kas nosaka valsts iekārtas pamatprincipus. Atbilstoši šim likumam juridiskā persona ir pati valsts - Latvijas Republika, kuru uzskata par sākotnējo publisko tiesību juridisko personu. Institūcijai, kas tiek uzskatīta par publisko tiesību juridisko personu, ir pašai sava manta, savs, no valsts pamatbudžeta nošķirts budžets; šādas institūcijas finansējums galvenokārt ir pašas ienākumi; šāda institūcija ir profesionāli, teritoriāli vai ekonomiski vērsta uz lietotāju. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas norādītajam, ka prokuratūras uzdevumi un funkcijas ir pilnīgi nesavienojamas ar to, ka prokuratūra būtu uzskatāma par publisko tiesību juridisko personu. Prokuratūras īpašumā nav savas mantas. Prokuratūrai nav no valsts budžeta šķirta budžeta, un tās finansējums neveidojas no pašas ienākumiem. Prokuratūra vienmēr rīkojas valsts vārdā, tā nav uz lietotāju vērsta institūcija. Nav pieļaujama tāda situācija, ka zaudējumu atlīdzība tiktu maksāta no tiem valsts budžeta līdzekļiem, kas iestādei piešķirti tās darbības nodrošināšanai. Šāda kārtība būtiski traucētu konkrētās valsts iestādes darbību un ierobežotu normatīvajos aktos paredzēto funkciju izpildi. Absurda būtu tāda situācija, ka nepieciešamās zaudējumu atlīdzības dēļ valsts iestāde, kura īsteno svarīgas valsts funkcijas, bankrotētu. Par valsts iestādes saistībām atbild Latvijas Republika, jo attiecīgā iestāde rīkojas sākotnējās publisko tiesību juridiskās personas, tas ir, valsts vārdā. Gadījumā, kad administratīvā procesa kārtībā tiek pārsūdzēta ģenerālprokurora pavēle par prokurora atlaišanu no amata, atbildētājs lietā ir Latvijas Republika. 22. Iestādes juridisko identitāti nosaka tai piešķirtā kompetence, nevis tās kā juridiskās personas statuss. Tajos gadījumos, kad prokuratūras iestāde vai tās amatpersona pilda kādu pienākumu valsts pārvaldes jomā, neīstenojot tieši Prokuratūras likuma 2. pantā uzskaitītās prokuratūras funkcijas, tā kļūst par administratīvo tiesību subjektu, kuram ir piešķirtas noteiktas valsts varas pilnvaras valsts pārvaldes jomā. Prokuratūras iestādes šajos gadījumos ir iestādes Administratīvā procesa likuma 1. panta izpratnē, kuras tiek pieaicinātas atbildētāja pusē. Prokuratūra, būdama tiesu varas institūcija, veic noteiktas darbības pārvaldes jomā, un attiecībā uz šīm darbībām tā ir atzīstama par valsts iestādi Administratīvā procesa likuma izpratnē. Tādējādi atbildētāja pusē tiek pieaicināta tā prokuratūras iestāde vai amatpersona, no kuras pieteicējs prasa tās kompetencei atbilstīgu rīcību. 23. Lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 90. pantam, jānoskaidro, vai tās ir pietiekami skaidras. Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau vairākkārt norādījusi, ka likumiem un tiesību normām jābūt gan pienācīgi saprotamiem, gan paredzamiem, tas ir, formulētiem ar pietiekamu precizitāti, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu regulēt savu uzvedību (sk., piemēram: The Sunday Times v. The United Kingdom, judgment of 26 April 1979, Series A no. 30, p. 31, para 49; Kokkinakis v. Greece, judgment of 25 May 1993, Series A no. 260-A, p.19, para 40). Piemērojot tiesību normas, ir nepieciešams noskaidrot to patieso jēgu. Gramatiskā iztulkošanas metode ir tikai pirmā no iztulkošanas metodēm, un nav pareizi vadīties vienīgi pēc tiesību normas vārdiskās jēgas. Ja tiesību normas pieņēmējs, izsakot savu gribu tekstuāli, to ir izdarījis neprecīzi vai arī ir attīstījusies un mainījusies tiesību izpratne, jāņem vērā likumdevēja patiesā griba (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2004-25-03 6. punktu). Tādējādi apstrīdētās normas atbilst Satversmes 90. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: Atzīt Prokuratūras likuma 1. panta pirmo daļu, 4. panta pirmo daļu, 6. panta trešo daļu, 22. pantu un 50. pantu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1., 58., 82., 86. un 90. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Endziņš