3. Article — un 2006. gada 25. maija likums "Grozījums

Militārpersonu izdienas pensiju likumā" (turpmāk - apstrīdētās normas) ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. un 109. pantu, un lūdz apstrīdētās normas atzīt par spēkā neesošām ar to pieņemšanas brīdi, vienlaikus nosakot, ka Militārpersonu izdienas pensiju likuma 5. panta otrā daļa ir spēkā tādā redakcijā, kādā tā bija spēkā līdz Noteikumu Nr. 272 spēkā stāšanās dienai. Pieteikumā, atsaucoties uz Satversmes tiesas praksi, norādīts, ka no Satversmes 91. panta izrietošais vienlīdzības princips citastarp liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos. Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. pantam, nepieciešams noskaidrot: 1) kuras personas atrodas vienādos vai atšķirīgos apstākļos; 2) vai apstrīdētās normas paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; 3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai pastāv leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips. Valsts cilvēktiesību birojs uzskata, ka vienādos apstākļos atrodas militārpersonas, kas saņem izdienas pensiju, un citas tādu personu grupas, kas saņem izdienas pensiju. Pieteikuma iesniegšanas laikā izdienas pensijas bija paredzētas piecām personu grupām: militārpersonām, prokuroriem, Satversmes aizsardzības biroja amatpersonām, Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm un valsts un pašvaldību profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju, teātru un cirka māksliniekiem. Savukārt likumprojekti par izdienas pensijām tiesnešiem un diplomātiskā dienesta darbiniekiem tika izskatīti Saeimā. Valsts cilvēktiesību birojs uzskata, ka visas pie šīm piecām grupām piederīgās personas atrodas vienādos apstākļos, jo tās visas ir personas, ko nodarbina valsts un kam valsts, ņemot vērā attiecīgā darba specifiku, ir paredzējusi sociālo garantiju - izdienas pensiju. Izdienas pensijas katrai no šīm personu grupām regulē cits likums, taču tas nevarot būt pamats, lai uzskatītu, ka apstākļi ir atšķirīgi. Pieteikumā izteikts viedoklis, ka noteikšanai, vai minētās personu grupas atrodas vienādos apstākļos, jāsalīdzina piešķirto izdienas pensiju mērķi, pensiju noteikšanas pamatprincipi, arī konkrēto likumu uzbūve. Analizējot pieteikumam pievienotās valsts institūciju atbildes par izdienas pensiju nepieciešamību, Valsts cilvēktiesību birojs secina, ka atšķirīgs mērķis saskatāms tiesnešiem un diplomātiem piešķiramajām izdienas pensijām, savukārt pārējās izdienas pensijas tiek piešķirtas profesijās, kur darba specifika saistīta ar priekšlaicīgu darba spēju zudumu. Līdz ar to šīs izdienas pensijas būtu savstarpēji salīdzināmas un izvērtējamas atbilstoši vienlīdzības principa prasībām. Turklāt visas izdienas pensijas piešķir valsts, un tās tiek piešķirtas par darbu valsts dienestos un struktūrās. Salīdzinot izdienas pensiju likumu uzbūvi un tajos ietvertos pamatprincipus, pieteikumā secināts, ka visiem izdienas pensiju likumiem ir līdzīga struktūra. Kā pamatkritērijs izdienas pensijas piešķiršanai visām grupām tiek izvirzīts noteikts izdienas stāžs, bet kā papildu kritērijs, ko atsevišķos gadījumos neņem vērā, - vecums. Izdienas pensija visām grupām tiek aprēķināta kā noteikts procentuāls apmērs no iepriekšējā atalgojuma. Iepriekšējais atalgojums tiek skaitīts par noteiktu laika posmu līdz aiziešanai izdienas pensijā. Arī citi nosacījumi visām grupām ir līdzīgi. Valsts cilvēktiesību birojs uzskata: apstrīdētās normas izveido tādu kārtību, ka militārpersonām darba samaksā, no kuras aprēķina izdienas pensiju, ietilpst tikai daļa no darba samaksas, ko saņēmusi persona, tas ir, tikai alga. Savukārt citas izdienas pensijas tiek aprēķinātas no pilnas darba samaksas, ko saņēmusi persona, proti, darba samaksā, no kuras aprēķina izdienas pensiju, ietilpst amatalga, piemaksas un prēmijas. Tādējādi pret militārpersonām, kas saņem izdienas pensiju, noteikta atšķirīga attieksme būtiskos pensijas aprēķināšanas nosacījumos. Pieteikumā izteikts viedoklis, ka izdienas pensiju likumos ietverto regulējumu var dalīt divos blokos: 1) regulējums par tiesību uz izdienas pensiju iegūšanu; 2) regulējums par izdienas pensiju aprēķināšanu. Regulējums par tiesību iegūšanu (nepieciešamais izdienas laiks, minimālais vecums, laiks, ko ieskaita izdienas stāžā) pamatprincipos ir vienots, tomēr tajā saskatāmas vairākas atšķirības, kas saistītas ar konkrētā dienesta vai profesijas īpatnībām. Piemēram, attiecībā uz katru kultūras profesiju noteikts cits tiesību iegūšanas vecums, kas saistīts ar darba spēju zudumu. Savukārt militārpersonām tiesību iegūšanai nepieciešamais vecums nav noteikts, un tas saistīts ar to, ka Militārā dienesta likuma 41. pantā noteikts maksimālais vecums militārajā dienestā katrā konkrētajā amatā. Šo atšķirīgo attieksmi Valsts cilvēktiesību birojs uzskata par attaisnojamu, jo tai ir objektīvs un saprātīgs pamats. Savukārt atšķirīgajam regulējumam par darba samaksu, no kuras tiek aprēķināts izdienas pensijas apmērs, objektīvs un saprātīgs pamats neesot saskatāms. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam vienlīdzības principam. Turklāt pieteikumā norādīts, ka apstrīdētās normas neatbilst arī Satversmes 109. pantam, jo samazina militārpersonām noteiktās sociālās garantijas. Viedoklī, ko Valsts cilvēktiesību birojs iesniedzis pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem, uzsvērts, ka "kopējais elements, kas minētās situācijas padara salīdzināmas, ir tas, ka šīs personas saņem viena veida sociālo garantiju - izdienas pensiju. Visām personām izdienas pensijas sasniedz to pašu mērķi un to noteikšanā paredzēti vienoti pamatprincipi. Vienotā sociālā garantija apvieno personas zem virsjēdziena - izdienas pensiju saņēmēji. Tādējādi militārpersonas un citi izdienas pensiju saņēmēji atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Uzskaitītie elementi - atšķirīgi darba pienākumi, atalgojuma sistēma, kā arī atšķirīgi darba apstākļi, specifika, atalgojums u.c. - var būt par pamatu atšķirīgas attieksmes attaisnojumam". Vērtējot apstrīdēto grozījumu atbilstību Satversmes 109. pantam, pieteikuma iesniedzējs neuzskata, ka militārpersonām būtu subjektīvas tiesības uz piemaksu iekļaušanu izdienas pensiju aprēķināšanas objektā. Taču Satversmes 109. pants un sociālo tiesību principi liedz reiz piešķirtās garantijas nepamatoti sašaurināt. Pieteikuma iesniedzējs, atsaucoties uz ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas 1990. gada vispārējo komentāru Nr. 3, izsaka viedokli, ka jebkuri regresīvi līdzekļi var tikt attaisnoti tikai tad, ja valstī pieejamie resursi ir pilnībā izlietoti. 4. Atbildes rakstus lietā sniegušas institūcijas, kas izdevušas apstrīdētos aktus, - Saeima un Ministru kabinets. 4.1. Saeima atbildes rakstā nepiekrīt pieteikuma iesniedzēja viedoklim un uzskata, ka apstrīdētās normas nav pretrunā ar augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Saeima uzsver: lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. pantā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam, visupirms jākonstatē, kuras personas atrodas vienādos vai pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos un vai apstrīdētās normas pret šīm personu grupām paredz atšķirīgu attieksmi. Pēc Saeimas domām, pieteikuma iesniedzēja norādīto jautājumu nav iespējams analizēt, izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību tiesiskās vienlīdzības principam, jo nevar uzskatīt, ka visas amatpersonas (piemēram, tiesneši, prokurori, militārpersonas un Satversmes aizsardzības biroja amatpersonas), kurām likumā noteiktajā kārtībā un gadījumos ir tiesības pretendēt uz izdienas pensiju, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Dažādām amatpersonu grupām var būt noteikta atšķirīga izdienas pensijas aprēķināšanas kārtība un objekts, kas nosaka pensijas apmēru. Saeima norāda, ka dažādām amatpersonām ir noteikts atšķirīgs vecums, kad var pieprasīt izdienas pensiju. Atsevišķām militārpersonām tas varot būt 35 gadi, lai gan prokuroriem un Iekšlietu ministrijas sistēmas amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm šis vecums parasti esot vismaz 50 gadi. Līdz ar to šīs amatpersonas neatrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos. Atbildes rakstā pausts viedoklis, ka apstrīdētās normas nevar vērtēt kā personai Satversmes 109. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu. Satversmes 109. pantā noteiktās pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu esot pakļautas detalizētai regulēšanai likumā. Analizējot apstrīdēto normu kā pamattiesību ierobežojumu, tiktu atzīts, ka no Satversmes 109. panta tieši izrietot karavīra tiesības uz to, lai viņa izdienas pensijas aprēķināšanā tiktu ņemtas vērā dažādas piemaksas. Atsaucoties uz Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2003-14-01, Saeima uzsver, ka, konkrētā nozarē nodarbinātajiem paredzot izdienas pensiju, tiek pieņemts, ka darbspēju zudums var iestāties agrāk. Sakarā ar to izdienas pensijas mērķis ir nodrošināt iztikas līdzekļus personām, kuru darbs saistīts ar ātrāku profesionālo iemaņu zudumu, kas var rasties pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanas. Bez tam, ņemot vērā paaugstināto izdienas pensijas apmēru, kas saistīts ar tās aprēķina formulu, izdienas pensija ir papildu sociālā garantija personām, kuras valsts interesēs īpašos apstākļos pildījušas noteiktas funkcijas. Izdienas pensija pēc būtības esot īpašs valsts atbalsts, papildu sociālā garantija, kas var tikt izmaksāta pēc citiem principiem nekā, piemēram, vecuma pensija. Atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētās normas būtu jāskata kopsakarā ar Militārā dienesta likuma 48. pantu, kas šobrīd vairs neparedz piemaksas par dienesta pakāpēm un izdienu. Saeima izsaka viedokli, ka izdienas pensijas apmērs esot jāskata kopsakarā ar mēnesī saņemamo atalgojumu vismaz divos aspektos: 1) lai izdienas pensija būtu pietiekama personas vajadzību apmierināšanai; 2) lai tā būtu samērojama ar dienesta atalgojumu un tādējādi motivētu karavīrus dienestu turpināt, nevis priekšlaicīgi atvaļināties. Piemaksa esot īslaicīgs maksājums, un, lai gan izdienas pensiju nosaka, ņemot vērā pēdējos piecos gados nopelnīto, izdienas pensijai esot jāatspoguļo visā dienesta laikā paveiktais un bijušie apstākļi. Atbildes rakstā apgalvots: apstrīdētās normas nebūt nenozīmē, ka karavīra veiktie īpašie uzdevumi vispār netiek ņemti vērā. Militārpersonu izdienas pensiju likuma 4. pantā esot ietverts īpašs regulējums, proti, izdienas stāžā palielinātā apmērā ieskaitāmais dienesta laiks. Pastāvot šādam normatīvajam regulējumam, karavīra veikums īpašās situācijās un apstākļos tiekot ņemts vērā izdienas pensijas aprēķināšanā, tikai tiekot ņemts vērā citādā veidā. 4.2. Ministru kabinets atbildes rakstā pauž viedokli, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. un 109. pantam, un lūdz pieteikumu noraidīt. Ministru kabinets informē, ka Noteikumu Nr. 272 pieņemšana visupirms bijusi saistīta ar to, ka pieauga tādu starptautisko operāciju skaits, kurās piedalījās Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (turpmāk - NBS) militārpersonas. Atsevišķās starptautiskās operācijās nācies sūtīt militārpersonas, kurām bija lielāka militārā dienesta pieredze un atbilstoši arī lielāks izdienas stāžs. Tā kā militārpersonu atalgojums par piedalīšanos starptautiskās operācijās bija augsts, daudzas militārpersonas esot izmantojušas šos apstākļus savās personīgajās interesēs, lai - salīdzinājumā ar citām militārpersonām - iegūtu nesamērīgi lielas un savam ieguldījumam dienestā neatbilstošas izdienas pensijas. Vienlaikus Noteikumu Nr. 272 pieņemšana bijusi saistīta ar 1999. gadā notikušo dienesta atalgojuma reformu, kuras rezultāts ir izdienas pensiju pieaugums 65 līdz 80 procentu apmērā. Atbildes raksta iesniegšanas laikā vidējā militārpersonai aprēķinātā izdienas pensija esot augstāka nekā iekšlietu sistēmā strādājošiem aprēķinātā vidējā izdienas pensija, bet zemāka nekā vidējā izdienas pensija prokuratūras darbiniekiem. Atbildes rakstā izteikts viedoklis, ka izdienas pensiju apmēram jābūt pietiekamam, bet samērojamam ar dienesta atalgojumu, lai motivētu karavīrus dienestu turpināt, nevis priekšlaicīgi atvaļināties. Ministru kabinets uzsver, ka iepriekšējā regulējuma saglabāšanās ar laiku radītu negatīvu sociāli ekonomisko efektu - veidotos darbspējīgu, bet nestrādājošu cilvēku slānis. "Veidosies situācija, ka profesionālā dienesta kareivis pēc desmit nodienētiem gadiem 28-30 gadu vecumā saņems izdienas pensiju (sākot no Ls 300 un vairāk), kas būs vienāda ar 60 gadu veca cienījama ģenerāļa pensiju, kurš atradies militārajā dienestā vairāk par 40 gadiem, vai pat to pārsniegs." Turklāt jau šobrīd jaunākajam militārajam pensionāram esot tikai 32 gadi - no militārā dienesta viņš esot atvaļinājies teicamā fiziskā formā, ar labām zināšanām un ievērojamu darba pieredzi. Atbildes rakstā norādīts, ka tās personu grupas, kas saņem izdienas pensijas, neatrodas salīdzināmos apstākļos. Valsts cilvēktiesību birojs neesot ņēmis vērā, ka darba specifiku, apstākļus un prasības attiecībā uz vispārējo fizisko un psiholoģisko sagatavotību šīm profesijām nevarot savstarpēji salīdzināt. Izdienas pensiju piešķiršanas kritēriji militārpersonām (noteiktais izdienas stāžs) krasi atšķiroties no pārējām personu grupām paredzētajiem kritērijiem (noteiktais izdienas stāžs un vecums). Ministru kabinets pauž viedokli, ka karavīriem noteikto piemaksu mērķis esot materiāli stimulēt karavīru veikt noteiktus uzdevumus ierobežotā laikā (piemēram, piedaloties starptautiskās operācijās, uzņemoties paaugstinātu atbildību) īpašā dienesta vietā vai īpašos apstākļos. Beidzoties minētajiem faktoriem, arī piemaksas netiekot maksātas. Turklāt pensijas aprēķinā neietvertās piemaksas tiekot ņemtas vērā, ieskaitot attiecīgo laiku izdienas stāžā dubultā vai trīskāršā apmērā. 5. Pēc Valsts cilvēktiesību biroja lūguma savu viedokli par izdienas pensiju nepieciešamību izteica Aizsardzības ministrija, Iekšlietu ministrija, Ģenerālprokuratūra, Satversmes aizsardzības birojs, Tiesu administrācija, Ārlietu ministrija un Kultūras ministrija. 5.1. Aizsardzības ministrija, atbildot uz jautājumu par militārpersonu izdienas pensiju nepieciešamību, norāda, ka izdienas pensijas atvaļinātajām militārpersonām ir sociālo garantiju sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Militārais dienests esot ļoti specifisks un neesot salīdzināms ar citām profesijām. Militārpersonas atrodas dienestā visu laiku, un šā dienesta gaitu nosaka un regulē speciāls likums un specifiski normatīvie akti, kas nav attiecināmi uz civilpersonām. Aizsardzības ministrija uzskaita šādus apsvērumus: - Karavīriem dienesta pildīšanas laiks ir īpaši ierobežots, un dienestu turpināt līdz vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanai praktiski nav iespējams. - Izdienas pensija nepieciešama, lai nodrošinātu karavīriem pēc atvaļināšanās no militārā dienesta iespēju integrēties civilajā dzīvē (dotu iespēju apgūt civilo profesiju; nodrošinātu iztikas līdzekļus, pavērtu iespēju kārtot sadzīves jautājumus). - Dienesta nosacījumi, prasības un apstākļi var būtiski ietekmēt karavīru turpmākās iespējas konkurēt darba tirgū. - Turklāt izdienas pensija ir viens no faktoriem, kas stimulē (motivē) izvēlēties militāro karjeru. - Izdienas pensija ir viens no faktoriem, kas kompensē ierobežojumus, kuri ir spēkā karavīru militārā dienesta izpildes laikā. 5.2. Iekšlietu ministrija norāda, ka tās sistēmā izdienas pensijas regulē likums "Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm". Minētais likums attiecas arī uz Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm kopš Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārejas Tieslietu ministrijas pakļautībā. Izdienas pensija iekšlietu sistēmā kalpo gan kā materiālā stāvokļa nodrošinājums, gan kā sociālā garantija darbiniekam, kurš noteiktu darba dzīves laika posmu veltījis valstij svarīgu funkciju izpildei - valsts iekšējās drošības sargāšanai, turklāt specifiskos, fiziski un psihoemocionāli sarežģītos un ne vienmēr prognozējamos dienesta apstākļos. Dienestā esošie darbinieki arī no darba brīvajā laikā varot tikt iesaistīti dabas stihiju radītu postījumu, ugunsgrēku un citu katastrofu seku likvidācijā vai valstij nozīmīgu pienākumu veikšanā, ja valsts rīcībā esošie cilvēku resursi ir nepietiekami. Spējas pildīt dienestu minētajos apstākļos ar gadiem samazinoties. Vienlaikus izdienas pensija ir viens no elementiem, kas motivē pieredzējušos darbiniekus turpināt dienestu iekšlietu sistēmā. 5.3. Tiesu administrācija pauž viedokli, ka izdienas pensija tiesnešiem ir nepieciešama, lai nodrošinātu attiecīgajā Eiropas hartā minēto principu, proti, ka tiesnešiem, kuri nostrādājuši tiesneša amatā nepieciešamo laiku, maksā attiecīgu pensiju, kā arī lai nodrošinātu tiesnešiem pilnvērtīgas sociālās garantijas, iestājoties likumā noteiktajam maksimālajam tiesneša amata pildīšanas vecumam. 5.4. Ārlietu ministrija akcentē, ka izdienas pensijas diplomātiskā dienesta darbiniekiem nepieciešamas, lai diplomātiem, kuri valsts interesēs īpašos apstākļos pildījuši noteiktas funkcijas un veltījuši savus pūliņus Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta attīstībai un sekmīgai darbībai, nodrošinātu atbilstošu sociālo garantiju. Izdienas pensija ir papildu sociālā garantija diplomātiskajā un konsulārajā dienestā nodarbinātajiem. Tā varētu mazināt pieredzējušu diplomātu aiziešanu no dienesta un piesaistīt dienestam jaunus kvalificētus darbiniekus. 5.5. Ģenerālprokuratūra atzīmē, ka Prokuroru izdienas pensiju likums paredz tiesības uz izdienas pensiju strādājošiem prokuroriem no 50 gadu vecuma un ir vērsts uz to prokuratūras kadru nomaiņu, kuriem pēc 20 gadus ilga saspringta, ar pastāvīgu stresu, kā arī ar psiholoģiski emocionālās un fiziskās pārslodzes apstākļiem saistīta darba kriminālvajāšanā un citu pienākumu veikšanā ir mazinājušās nepieciešamās profesionālās iemaņas. Izdienas pensija paver šīm personām iespēju pārkvalificēties un izvēlēties citu profesiju. Izdienas pensija ir viens no svarīgiem faktoriem, kas prokuroru amata pienākumu izpildes laikā attur no nokļūšanas interešu konflikta un korumpētā stāvoklī. Izdienas pensija ir būtisks arguments tam, lai jauni un izglītoti juristi saistītu savu karjeru un profesionālo izaugsmi ar darbu prokuratūrā, un līdz ar to nodrošina maksimāli atbilstošu kadru atlasi. Citastarp Ģenerālprokuratūra atzīmē, ka prokuroru un Iekšlietu ministrijas sistēmā strādājošo izmeklētāju darbs pēc sava rakstura, sarežģītības pakāpes, intensitātes un psiholoģiskās slodzes ir līdzīgs. 5.6. Satversmes aizsardzības birojs (turpmāk - SAB) uzsver, ka Satversmes aizsardzības biroja amatpersonu izdienas pensiju likumā paredzētās izdienas pensijas nepieciešamību diktē regulāra palielināta psiholoģiska slodze paaugstināta riska apstākļos, kas izraisa priekšlaicīgu īpašo darba spēju pazemināšanos. 5.7. Kultūras ministrija uzsver, ka izdienas pensiju noteikšanas nepieciešamība valsts un pašvaldību profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju, teātru un cirka māksliniekiem pamatota Valsts un pašvaldību profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju, teātru un cirka mākslinieku izdienas pensiju likuma 1. pantā. Proti, "sakarā ar to, ka šajās profesijās pēc noteikta laika nostrādāšanas darbs saistīts ar profesionālo iemaņu zudumu pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanas". Kultūras ministrija atzīmē, ka minētajās profesijās darba specifika ir saistīta ar lielu fizisko, kā arī psihisko un nervu piepūli un atmiņas noslodzi, ātru reakciju pēkšņās situācijās. Lai saglabātu pienācīgu profesionālo līmeni un augstu māksliniecisko kvalitāti, māksliniekam jābūt ļoti labā fiziskajā formā (īpaši pievēršot uzmanību atsevišķu orgānu nevainojamai veselībai). Turklāt visu darbības laiku jāsaglabā augsta psiholoģiskā noturība. Likumā minēto profesiju pārstāvjiem nav iespējams saglabāt atbilstošu profesionālo līmeni līdz pensijas vecumam. Zaudējot darba devēja prasībām atbilstošās spējas (vidēji 38-55 gadu vecumā), darbinieks kļūstot sociāli neaizsargāts, jo viņa vecums, veselības stāvoklis un izglītības specifika apgrūtina pārkvalificēšanos atbilstoši darba tirgus prasībām. Secinājumu daļa 6. Satversmes