91. Article — noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi

likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas". Satversmes tiesa spriedumos vairākkārt norādījusi, ka tiesiskās vienlīdzības princips liek vienādi izturēties pret personām, kas ir vienādos un salīdzināmos apstākļos. Atšķirīga attieksme pret šādām personām pieļaujama vienīgi tad, ja tai ir saprātīgs un objektīvs pamats. Tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos. Tikai tad, ja tiek konstatēts, ka pastāv objektīvs un saprātīgs pamats, vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, vai vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 13. punktu). Satversmes tiesas praksē daudzkārt izskatītas arī lietas par tādu normu atbilstību Satversmes 91. pantam, kuras izdotas sociālo tiesību jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2006-07-01). Lai arī likumdevējs saskaņā ar Satversmes 109. pantu bauda plašu rīcības brīvību, izvēloties regulējumu šajā tiesību jomā, regulējumam jāatbilst Satversmes 91. pantam. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, izskatot lietu "Steks pret Apvienoto Karalisti", kurā iesniedzēji citastarp sūdzējās par nevienlīdzību labklājības sistēmā, ir uzsvērusi, ka pabalstu vai pensiju sistēmai, ko rada valsts, ir jāatbilst Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam (sk.: Stec v. the United Kingdom, ECHR [GC], [2006], para 53). Lai arī "tiesiskās vienlīdzības princips dažādu valstu tiesību sistēmās un starptautiskās konvencijās ir noregulēts atšķirīgā veidā un formulējumos. [...] tiesiskās vienlīdzības princips kopumā - balstīts uz vienu vai abām tā sastāvdaļām - visās demokrātiskās un tiesiskās valstīs darbojas visumā līdzīgā (bet tomēr ne vienādā) apjomā" (Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības principu. Latvijas Vēstnesis, 2003. gada 8. maijs, Nr. 68). Līdzīgi Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Vācijas Pamatlikuma 3. panta pirmā daļa noteic: "Visi cilvēki likuma priekšā ir vienlīdzīgi." Analizējot Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas praksi, vācu tiesību zinātnieki norādījuši, ka Vācijas Pamatlikuma 3. panta pirmajai daļai ir praktiska nozīme gandrīz visās dzīves jomās. Citastarp īpaši tiek uzsvērta šīs normas nozīme sociālajā jomā. Likumdevēja pūles īstenot taisnīgumu, nosakot aizvien vairāk speciālu regulējumu, vienlaikus bieži noved pie konflikta ar Pamatlikuma 3. panta pirmo daļu, uz ko atsaucas tie, kuriem šādi regulējumi nav noteikuši priekšrocības (sk.: Gubelt M., in: von Münch/Kunig, Grundgesetz-Kommentar, Band 1, 5. Aufl. 2000, Rn. 4 zu Art. 3). Savukārt, izskatot lietu par Lietuvas Republikas likuma par speciālajām valsts pensijām Iekšlietu dienesta, Speciālās izmeklēšanas dienesta, Valsts drošības dienesta, aizsardzības un prokuratūras iestāžu amatpersonām un karavīriem, Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa uzsvēra, ka vienlīdzības princips ir jāievēro gan pieņemot likumus, gan arī tos piemērojot. Šis princips prasa, lai homogēni fakti tiktu tiesiski novērtēti vienā un tai pašā veidā, un liedz patvaļīgi atšķirīgā veidā novērtēt faktus, kas pēc būtības ir vienādi. No otras puses, konstitucionālais princips - vienlīdzība likuma priekšā - neliedz noteikt likumā atšķirīgu tiesisku regulējumu attiecībā uz atsevišķām personu kategorijām, kas atrodas atšķirīgās situācijās. Sociālās dzīves daudzveidība var būt par pamatu tiesiskā regulējuma veidam un saturam (sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 2000. gada 23. aprīļa spriedumu lietā Nr. 27/2000). (Sprieduma kļūdas labojums, "LV", 08.04.2008.) Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa secina, ka likumdevējs, veidojot procedūru valsts pensiju aprēķināšanai un pārrēķināšanai dienesta karavīriem un amatpersonām, diferencē šo procedūru, ņemot vērā dažādus dienesta apstākļus, formālo pensiju regulējuma spēkā stāšanos, ieņemamo amatu, dienesta laiku, kategoriju, izglītību utt. Tomēr visām minētajām personu kategorijām pensija tiek aprēķināta, vadoties no tā, kādu amatu karavīrs vai amatpersona ieņem tajā mēnesī, kad dodas pensijā. Vērā tiek ņemta amata alga kopā ar papildu piemaksu par pakāpi, dienesta laiks un kategorija. Šādā regulējumā Lietuvas Konstitucionālā tiesa nav saskatījusi nevienlīdzīgu attieksmi pret minētajām personām un atzinusi, ka apstrīdētās likuma normas atbilst Lietuvas Republikas Konstitūcijas 29. pantam (sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 2000. gada 23. aprīļa spriedumu lietā Nr. 27/2000, www.codices.coe.int). (Sprieduma kļūdas labojums, "LV", 08.04.2008.) Tādējādi gan Satversmes tiesas, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas, gan citu valstu konstitucionālo tiesu prakse zināmos gadījumos ļauj izvērtēt to, vai dažādām personu grupām noteiktās sociālās garantijas atbilst tiesiskās vienlīdzības principam. 7. Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. pantam, nepieciešams noskaidrot: 1) kuras personas atrodas vienādos vai pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētās normas paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; 3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai pastāv leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips. Valsts cilvēktiesību birojs uzskata, ka salīdzināmos apstākļos atrodas militārpersonas, kas saņem izdienas pensiju, un citas personu grupas, kas arī saņem izdienas pensiju. Savukārt pēc Saeimas domām, apstrīdēto normu atbilstību tiesiskās vienlīdzības principam izvērtēt neesot iespējams, jo nevarot uzskatīt, ka visas amatpersonas (piemēram, tiesneši, prokurori, militārpersonas un SAB amatpersonas), kurām likumā noteiktajā kārtībā un gadījumos ir tiesības pretendēt uz izdienas pensiju, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Šāds Saeimas viedoklis nav pamatots, jo "divas situācijas nekad nav pilnīgi identiskas. Tādēļ salīdzināšanai ir jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viens vai vairāki kopīgi elementi ar pārbaudāmo situāciju. Kopējam elementam ir jāapvieno abas situācijas zem viena virsjēdziena (genus proximum)" (Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības principu. Latvijas Vēstnesis, 2003. gada 8. maijs, Nr. 68). Ministru kabinets norāda, ka darba specifiku, apstākļus un prasības attiecībā uz vispārējo fizisko un psiholoģisko sagatavotību militārpersonām un citām profesijām, kuru pārstāvjiem noteiktas izdienas pensijas, nevarot savstarpēji salīdzināt. Šādam apgalvojumam var piekrist, tomēr tas nenozīmē, ka vispār nav kritēriju, pēc kuriem šīs personas iespējams salīdzināt. Piemēram, Beļģijas Arbitrāžas tiesa secinājusi, ka policijas reformas gaitā ir pieļauta nevienlīdzīga attieksme pret tiesu policijas ierēdņiem un municipālās policijas ierēdņiem, nosakot dažādu spēkā stāšanās laiku prasībai par noteiktu vecumu sasniegušo personu obligātu pensionēšanu. Vienlaikus tajā pašā lietā Arbitrāžas tiesa salīdzināja arī normas, kas noteica šajā jomā atšķirības attiecībā uz tiesu policijas virsniekiem un ierindas sastāvu (sk. Beļģijas Arbitrāžas tiesas 1999. gada 10. marta spriedumu lietā Nr. 31/99, www.codices.coe.int). Izraugoties vairākus elementus, kas kopīgi militārpersonām, kuras saņem izdienas pensiju, un kādai citai personu grupai, iespējams identificēt vairākus kopējus virsjēdzienus. 7.1. Visus izdienas pensiju saņēmējus visupirms raksturo viens būtisks kopējs elements, proti, dienesta vai darba attiecības ar valsti. Raugoties no šā viedokļa, visas personas, kuras ir vai ir bijušas vai nu dienesta, vai arī darba attiecībās ar valsti, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Izdienas pensijas paredzēšana vienai daļai no šīm personām jau pati par sevi veido atšķirīgu attieksmi, kam saskaņā ar Satversmes 91. pantu ir jābūt objektīvi pamatotai. Lietā, kurā bija apstrīdēta izdienas pensiju piešķiršanas kārtība prokuratūras darbiniekiem, Satversmes tiesa visupirms aplūkoja šīs pensijas būtību un saistību ar citu veidu pensijām. Satversmes tiesa secināja, ka "konkrētā nozarē nodarbinātajiem paredzot izdienas pensiju, tiek pieņemts, ka darbspēju zudums var iestāties agrāk. Ja attiecīgā nozarē strādājoša persona uzskata, ka tās darbspējas ir zudušas jau pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanas, tā var uzteikt darbu un pieprasīt izdienas pensiju. [...] Galvenais izdienas pensijas mērķis ir nodrošināt iztikas līdzekļus personām, kuru darbs saistīts ar ātrāku profesionālo iemaņu zudumu, kas var rasties pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanas. Bez tam, ņemot vērā paaugstināto izdienas pensijas apmēru, kas saistīts ar tās aprēķina formulu (sk. šā sprieduma 2.3. punktu), izdienas pensija ir papildu sociālā garantija personām, kuras valsts interesēs īpašos apstākļos pildījušas noteiktas funkcijas" (Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2003-14-01 7. punkts). Savukārt Augstākās padomes 1990. gada 29. novembrī pieņemtajā likumā "Par valsts pensijām" bija noteikts, ka izdienas pensiju piešķir pilsoņiem, kas strādā atsevišķās profesijās, darbošanās kurās pēc noteikta darba stāža uzkrāšanas ir saistīta ar profesionālo iemaņu zudumu vai sociālu bīstamību. No Valsts un pašvaldību profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju, teātru un cirka mākslinieku izdienas pensiju likuma 2. panta izriet, ka minētās izdienas pensijas nepieciešamas, lai nodrošinātu valsts vai pašvaldību profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju, teātru un cirka mākslinieku tiesības uz izdienas pensiju sakarā ar to, ka šajās profesijās pēc noteikta laika nostrādāšanas darbs saistīts ar profesionālo iemaņu zudumu pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanas. Atbilstoši Tiesnešu izdienas pensiju likuma 1. pantam izdienas pensija kalpo tiesnešu neatkarības nostiprināšanai, garantējot likumā paredzētās viņu tiesības uz atbilstošu materiālo nodrošinājumu pēc amata atstāšanas. No Diplomātu izdienas pensiju likuma izriet, ka diplomātu tiesības uz izdienas pensiju nepieciešamas, lai veicinātu diplomātiskā un konsulārā dienesta stabilitāti un pēctecību. Militārpersonu izdienas pensiju likums, likums "Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm", Satversmes aizsardzības biroja amatpersonu izdienas pensiju likums un Prokuroru izdienas pensiju likums neietver pamatojumu, kāpēc attiecīgajām personām valsts noteic izdienas pensiju. Tomēr no attiecīgo ministriju paskaidrojumiem par to, kāds ir izdienas pensiju mērķis, var secināt, ka izdienas pensiju noteikšana nepieciešama vairāku apsvērumu dēļ. Tā Aizsardzības ministrija norāda, ka karavīriem dienesta pildīšanas laiks ir īpaši ierobežots un dienestu nav iespējams turpināt līdz vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanai. Izdienas pensija nodrošina atvaļinātajiem karavīriem iespēju integrēties civilajā dzīvē, proti, iespēju apgūt civilo profesiju un nodrošina viņiem iztikas līdzekļus, ņemot vērā to, ka dienesta nosacījumi, prasības un apstākļi var būtiski ietekmēt karavīru turpmākās iespējas konkurēt darba tirgū. Turklāt izdienas pensija ir viens no faktoriem, kas kompensē ierobežojumus, kuri ir spēkā karavīru militārā dienesta izpildes laikā. Apspriežot Militārpersonu izdienas pensiju likumu otrajā lasījumā, Saeimas deputāts Ģirts Valdis Kristovskis uzsvēra: "Sociālās garantijas - tas ir pats svarīgākais un, manuprāt, "jutīgākais" militāro cilvēku jautājums, jo no tā, cik šīs sociālās lietas ir sakārtotas, ir atkarīga viņu uzticība valstij un arī nodrošinātība priekšdienās. Un faktiski arī militārā specifika prasa īpaši atbildīgu pieeju sociālo jautājumu sakārtošanai" (6. Saeimas 1998. gada 26. februāra sēdes stenogramma. Latvijas Vēstnesis, 1998. gada 3. marts, Nr. 55/56). Iekšlietu ministrija norāda, ka izdienas pensija iekšlietu sistēmā kalpo gan kā materiālā stāvokļa nodrošinājums, gan arī kā sociālā garantija darbiniekam, kurš noteiktu darba dzīves posmu veltījis valstij svarīgu funkciju izpildei - valsts iekšējās drošības sargāšanai, turklāt specifiskos, fiziski un psihoemocionāli sarežģītos un ne vienmēr prognozējamos dienesta apstākļos. Dienestā esošie darbinieki arī no darba brīvajā laikā var tikt iesaistīti dabas stihiju radītu postījumu, ugunsgrēku un citu katastrofu seku likvidācijā, vai valstij nozīmīgu pienākumu veikšanā, ja valsts rīcībā esošie cilvēku resursi ir nepietiekami. Spējas pildīt dienestu minētajos apstākļos ar gadiem samazinās. Savukārt Ģenerālprokuratūra uzsver, ka izdienas pensiju noteikšana ir vērsta uz to prokuratūras kadru nomaiņu, kuriem pēc 20 gadus ilga saspringta, ar pastāvīgu stresu, kā arī ar psiholoģiski emocionālās un fiziskās pārslodzes apstākļiem saistīta darba kriminālvajāšanā un citu pienākumu veikšanā ir mazinājušās nepieciešamās profesionālās iemaņas. Izdienas pensija paver šīm personām iespēju pārkvalificēties un izvēlēties citu profesiju. Vienlaikus izdienas pensija ir viens no būtiskiem faktoriem, kas prokuroru amata pienākumu izpildes laikā attur no nokļūšanas interešu konflikta un korumpētā stāvoklī. Visus minētos argumentus, kas pamato, kādēļ atsevišķām valsts nodarbināto personu kategorijām tiek noteikta sevišķa sociālā garantija - izdienas pensija, nosacīti var iedalīt vairākās grupās: 1) attiecīgā dienesta vai profesijas īpatnības ir saistītas ar profesionālo iemaņu mazināšanos vai zudumu, sasniedzot noteiktu vecumu vai nostrādājot šajā profesijā noteiktu laiku (uzkrājot zināmu darba stāžu). Šis arguments attiecas uz mākslas profesiju pārstāvjiem, iekšlietu sistēmas darbiniekiem, militārpersonām, SAB un prokuratūras darbiniekiem, taču tiešā veidā nav attiecināms uz tiesnešiem un diplomātiskā dienesta darbiniekiem; 2) attiecīgā persona pilda valstij svarīgu dienestu, kura gaita būtiski atšķiras no to personu darba apstākļiem, kuras strādā uz civiltiesiska līguma pamata. Dienesta laikā persona ir pakļauta valsts noteiktiem būtiskiem ierobežojumiem (dienesta gaitas reglamentiem u.c.), tās pienākums ir iesaistīties dienesta izpildē iepriekš neparedzētos, nereti bīstamos apstākļos. Izdienas pensija šajā gadījumā, no vienas puses, kompensē minētā dienesta laikā priekšlaicīgi zaudētās darba spējas, bet, no otras puses, kalpo kā kompensācija par dienesta laikā noteiktajiem ierobežojumiem neatkarīgi no tā, vai šie ierobežojumi ir vai nav radījuši priekšlaicīgu darba spēju samazināšanos. Šis arguments attiecas uz visiem tiem izdienas pensiju saņēmējiem, kas ir dienesta attiecībās ar valsti, daļēji arī uz tiesnešiem, taču neattiecas uz mākslas profesiju pārstāvjiem; 3) izdienas pensija netieši veido it kā "atliktu atalgojumu" par nevainojamu dienestu ilgā laika periodā un sekmē attiecīgo dienestu un institūciju kvalitatīvu darbību, it īpaši antikorupcijas aspektā. Šis arguments attiecas uz visiem tiem izdienas pensiju saņēmējiem, kas ir dienesta attiecībās ar valsti, taču nav attiecināms uz mākslas profesiju pārstāvjiem. Atšķirīgā attieksme pret personām, kas darbojas minētajās profesijās un pilda minēto dienestu vai amata pienākumus, ir attaisnojama ar leģitīmiem mērķiem, proti, gan ar sabiedrības interešu aizsardzību, nodrošinot attiecīgo dienestu darbu, gan arī ar katras attiecīgā profesijā strādājošas vai attiecīga amata pienākumus pildošās personas sociālo interešu aizsardzību. Izstrādājot izdienas pensiju saņemšanas nosacījumus, katrā konkrētā gadījumā likumdevējam jāpārliecinās, vai priekšrocības, ko valsts noteikusi izdienas pensijas saņēmējam, bet nav noteikusi citām pašas nodarbinātajām personām, ir samērīgas. 7.2. Apkopojot iepriekšminētos argumentus par to, ar kādu mērķi katra izdienas pensija noteikta, visas izdienas pensijas var nosacīti iedalīt trijās grupās: 1) izdienas pensija, kas noteikta galvenokārt ar mērķi kompensēt darba spēju priekšlaicīgu zaudējumu profesijā, proti, izdienas pensija māksliniekiem; 2) izdienas pensijas, kas noteiktas galvenokārt ar mērķi kompensēt dienesta laikā noteiktos papildu ierobežojumus un slodzi, kā arī sekmēt attiecīgo dienestu un institūciju kvalitatīvu darbību, it īpaši antikorupcijas aspektā, taču nav saistītas ar nepieciešamību attiecīgajām personām priekšlaicīgi pensionēties, proti, izdienas pensijas tiesnešiem un diplomātiem; 3) izdienas pensijas, kas noteiktas ar visiem trim iepriekšminētajiem mērķiem, proti, izdienas pensijas militārpersonām, SAB darbiniekiem, iekšlietu sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm un prokuroriem. Nenoliedzot iespēju pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināt visas personas, kas saņem izdienas pensijas, Satversmes tiesa secina, ka visupirms vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas tās personas, kuras saņem pēdējā grupā minētās izdienas pensijas, proti, 1) militārpersonas; 2) SAB darbinieki; 3) iekšlietu sistēmas darbinieki ar speciālajām dienesta pakāpēm un 4) prokurori. Kopējais elements, kas minētās situācijas padara salīdzināmas, ir tas, ka visas šīs personas ir nodarbinājusi noteikta veida valsts institūcija un sakarā ar šo darbu vai dienestu personas saņem viena veida sociālo garantiju - izdienas pensiju, kas noteikta, lai sasniegtu vienus un tos pašus mērķus. Kā tas jau iztirzāts iepriekš (sk. šā sprieduma 7. punktu), līdzīgas personu kategorijas Lietuvas Republikā saņem izdienas pensiju viena likuma ietvaros un pēc vienotiem kritērijiem. Latvijas likumdevējs gan katrai no šīm personu grupām izdienas pensiju noteicis ar atsevišķu likumu, bet faktiski jau pats ir norādījis uz šo pensiju līdzību un savstarpējo saistību. Valsts drošības iestāžu likuma