115. Article — noteic: "Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot

labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu." Minētā Satversmes norma, pirmkārt, publiskās varas institūcijām uzliek par pienākumu izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu. Otrkārt, ar šo normu tiesības dzīvot labvēlīgā vidē ir paceltas pamattiesību rangā. Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, līdzīgi kā pārējās Satversmes 8. nodaļā ietvertās pamattiesības, ir piemērojamas tieši un nepastarpināti (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas 1. punktu). Proti, privātpersona, pamatojoties uz Satversmes 115. pantu, ir tiesīga vērsties tiesā par tādu publisko tiesību subjekta darbību (bezdarbību), kas aizskar privātpersonas tiesības un likumīgās intereses (sk., piemēram: Levits E. Piezīmes par Satversmes 8. nodaļu - Cilvēka pamattiesības. Cilvēktiesību Žurnāls Nr. 9 - 12, 1999, 37. lpp.). Mērķus un uzdevumus, ko mūsdienu sabiedrībai izvirza vides (ekoloģiskās) tiesības, var sasniegt vienīgi cieši līdzdarbojoties valstij, pašvaldībām, kā arī nevalstiskajām organizācijām un privātajam sektoram. Līdz ar to Satversmes 115. pantā lietotais termins "valsts" nav interpretējams šauri, bet ar to saprotamas arī pašvaldības, kurām kopīgi ar valsts iestādēm ir pienākums aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Šī tēze ir akcentēta arī Nacionālajā vides politikas plānā 2004. - 2008. gadam. Tajā atzīmēts, ka vides aizsardzības jautājumi ieņem arvien nozīmīgāku vietu valsts ekonomiskajā attīstībā, īpaši tādās nozarēs kā ražošana, transports un sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšana, kā arī sociālajā sfērā. Līdz ar to minēto jautājumu un problēmu sekmīga īstenošana būs iespējama tikai ciešā valsts pārvaldes un pašvaldību sadarbībā (sk.: Precizētais Nacionālais vides politikas plāns 2004. - 2008. gadam. http://www.vidm.gov.lv). Satversmes 115. panta saturs, kā arī tiesības uz labvēlīgu vidi un atbilstošie valsts pienākumi tiek konkretizēti Latvijas Republikai saistošajos starptautiskajos līgumos, tostarp Konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kā arī nacionālajos tiesību aktos. Vides aizsardzības likuma 6. pants noteic, ka ikvienai privātpersonai, kā arī personu apvienībām, organizācijām un grupām ir tiesības citastarp: 1) prasīt, lai valsts iestādes un pašvaldības, amatpersonas vai privātpersonas izbeidz tādu darbību vai bezdarbību, kas pasliktina vides kvalitāti, kaitē cilvēku veselībai vai apdraud viņu dzīvību, likumiskās intereses vai īpašumu; 2) atbalstīt vides aizsardzības pasākumus un sadarboties ar valsts iestādēm un pašvaldībām, lai nepieļautu tādu darbību veikšanu, arī tādu lēmumu pieņemšanu, kas var pasliktināt vides kvalitāti vai ir pretrunā ar vides normatīvo aktu prasībām. Vides aizsardzības likuma 1. panta 23. punktā par vides normatīvajiem aktiem atzīti ne vien tādi normatīvie akti, kas tieši attiecas uz vidi, bet arī tādi normatīvie akti, kas palīdz sasniegt valsts vides politikas mērķus - saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti, ilgtspējīgi izmantot dabas resursus un nodrošināt kvalitatīvu dzīves vidi. Saskaņā ar Teritorijas plānošanas likuma 2. pantu teritorijas plānošanai jābūt tādai, kas veicinātu ilgtspējīgu attīstību. Ievērojot Teritorijas plānošanas likuma 3. pantā noteikto ilgtspējības principu, teritorijas plānošanai ir jānodrošina ne tikai ekonomiskā attīstība, bet arī racionāla dabas, cilvēku un materiālo resursu izmantošana, dabas un kultūras mantojuma saglabāšana, kā arī kvalitatīva dzīves vide. Tādējādi mūsdienās teritorijas plānošana ir viens no valsts vides politikas mērķu sasniegšanas līdzekļiem un līdz ar to arī ar vidi saistīta joma, kurā Satversmes 115. pants sabiedrībai piešķir plašas tiesības. Satversmes 115. pantā noteiktais valsts pienākums rūpēties par vides saglabāšanu ir konkretizēts arī Aizsargjoslu likumā, tostarp šā likuma 37. panta pirmās daļas 4. punktā. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka šīs tiesību normas nepareizas piemērošanas rezultātā Garkalnes pagasta teritorijas plānojuma izstrādes laikā tikusi pieļauta nepamatota Lielā Baltezera applūstošo teritoriju apbūve. Tātad tas, vai Garkalnes pagasta teritorijas plānojuma daļa, kas paredz Lielā Baltezera applūstošās teritorijas apbūvi, atbilst Satversmes 115. pantam, ir jāizvērtē kopsakarā ar citām vides tiesību normām. 12. Saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 33. panta pirmo daļu vietējo pašvaldību teritoriju plānojumos visu veidu aizsargjoslas ir jānosaka, ievērojot normatīvo aktu prasības. Lai izvērtētu Garkalnes pagasta teritorijas plānojuma atbilstību Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punkta prasībām, ir nepieciešams noskaidrot tajā ietvertās tiesību normas saturu. Šī norma noteic: "Aizliegts celt ēkas un būves teritorijās ar applūdinājuma varbūtību vismaz reizi simt gados, izņemot īslaicīgas lietošanas būves, mazēkas lauku apvidū un šim nolūkam īpaši paredzētās aizsargbūves vai teritorijas uzbēršanu." Izmantojot gramatisko interpretācijas metodi, ir secināms, ka norma atļauj applūstošajā teritorijā veikt teritorijas uzbēršanu īslaicīgas lietošanas būvju un mazēku celtniecībai lauku apvidū. Analogu tiesību normas skaidrojumu ir devusi arī Vides ministrija un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (sk. lietas materiālu 2. sēj. 121., 122. un 135. lpp.). No lietas materiāliem izriet, ka Garkalnes teritorijas plānojuma izstrādes gaitā tiesību normas vienas daļas izpratne visām institūcijām bija vienāda - ēku un būvju celtniecība potenciāli applūstošā teritorijā ir aizliegta. Taču atšķirīgi tika interpretēta teritorijas uzbēršanas pieļaujamība, proti, ja sākotnēji veic šīs teritorijas uzbēršanu, tad tā kļūst par neapplūstošu teritoriju un uz to vairs neattiecas aizliegums celt ēkas un būves. Tehniskajā dokumentācijā teritorijas uzbēršana tiek dēvēta par krasta joslas labiekārtošanu. Šāds būvprojekts paredz zemes līmeņa paaugstināšanu palienē ar nolūku sagatavot teritoriju turpmākai apbūvei. Tā kā gramatiskās interpretācijas metodes izmantošanu vairumā gadījumu nevar uzskatīt par pietiekamu tiesību normas satura pilnīgai atklāšanai, ir izmantojamas arī citas interpretācijas metodes (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-06-01 secinājumu daļas 3. punktu). Sistēmiskās interpretācijas metodes izmantošana dod iespēju noskaidrot tiesību normas jēgu saistībā ar citām Aizsargjoslu likumā ietvertajām tiesību normām. Termins "aizsargjoslas" ir skaidrots likuma 1. pantā. Tajā teikts, ka aizsargjoslas ir "noteiktas platības, kuru uzdevums ir aizsargāt dažāda veida (gan dabiskus, gan mākslīgus) objektus no nevēlamas ārējās iedarbības, nodrošināt to ekspluatāciju un drošību vai pasargāt vidi un cilvēku no kāda objekta kaitīgās ietekmes". Lietā tiek izvērtēts viens no vides un dabas resursu aizsardzībai nepieciešamo aizsargjoslu veidiem - virszemes ūdensobjekta (Lielais Baltezers) aizsargjosla. Likuma 7. panta pirmā daļa noteic, ka "virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas nosaka ūdenstilpēm, ūdenstecēm un mākslīgiem ūdensobjektiem, lai samazinātu piesārņojuma negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmām, novērstu erozijas procesu attīstību, ierobežotu saimniecisko darbību applūdināmajās zonās, kā arī saglabātu apvidum raksturīgo ainavu". Minēto normu analīze kopsakarā ar 37. panta pirmās daļas 4. punktu liecina, ka normas interpretācija, saskaņā ar kuru ir iespējama applūstošo teritoriju uzbēršana nolūkā tās apbūvēt, ir būtiskā pretrunā ar likumā noteikto ūdenstilpju un tām piegulošo teritoriju aizsardzības mērķi. Izmantojot vēsturisko interpretācijas metodi, tiesību normas jēgu noskaidro, ņemot vērā apstākļus, uz kuru pamata tā radīta. Likumprojekta anotācijā, kurā pamatota tiesību normas pieņemšanas nepieciešamība, ir norādīts, ka tā veicinās ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslā palieņu pļavu atjaunošanu, apsaimniekošanu, kā arī samazinās piesārņojumu (sk. 2001. gada 10. maijā Saeimā iesniegtā likumprojekta "Grozījumi Aizsargjoslu likumā" anotāciju, lietas materiālu 1. sēj. 203. un 204. lpp.). Palieņu pļavu uzbēršana nolūkā tur celt ēkas nevar veicināt anotācijā izvirzītā mērķa sasniegšanu - palieņu pļavu atjaunošanu, apsaimniekošanu un ūdenstilpju piesārņojuma samazināšanu. Savukārt, izmantojot tādu normas interpretāciju, saskaņā ar kuru pirms ēku celtniecības var veikt potenciāli applūstošās teritorijas uzbēršanu, tiktu veicināta šādu teritoriju apbūve, jo applūšanas risks tiktu novērsts. Šāda interpretācija aizsargātu nevis palienes, bet gan jaunbūves - īslaicīgas lietošanas būves un mazēkas. Īslaicīgas lietošanas būves un mazēkas legāldefinīcija ir ietverta Ministru kabineta 1997. gada 1. aprīļa noteikumu Nr. 112 "Vispārīgie būvnoteikumi" 15. un 16. punktā. Saskaņā ar tiem "īslaicīgas lietošanas būve" ir būve, kuras ekspluatācijas laiks nav ilgāks par pieciem gadiem un kura jānojauc līdz minētā termiņa beigām, bet "mazēka" ir vienstāva ēka, kuras apbūves laukums nav lielāks par 25 kvadrātmetriem. Līdz ar to Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punkta izpratne, saskaņā ar kuru ir iespējama applūstošo teritoriju uzbēršana nolūkā celt ēkas un būves, ir pretrunā ar to mērķi, kāds tika izvirzīts, pieņemot šo normu. 13. Likumprojekta anotācijā ietvertā mērķa - aizsargāt ūdenstilpju un ūdensteču palieņu pļavas - nozīmību apliecina Nacionālais vides politikas plāns 2004. - 2008. gadam un vides ekspertu viedokļi (sk. Ministru kabineta 2004. gada 4. februāra rīkojumu Nr. 81 "Par Nacionālo vides politikas plānu 2004. - 2008. gadam". Latvijas Vēstnesis, 2004. gada 6. februāris, Nr. 20; Ministru kabineta 2006. gada 22. decembra rīkojumu Nr. 996 "Grozījumi Nacionālajā vides politikas plānā 2004. - 2008. gadam". Latvijas Vēstnesis, 2006 . gada 28. decembris, Nr. 206, un lietas materiālu 2. sēj. 114. - 120. lpp.). Nacionālajā vides politikas plānā ietvertajā situācijas raksturojumā konstatēts, ka salīdzinoši lēzenie lielo upju sateces baseini, kā arī ievērojamās ezeru, purvu un mitrāju platības, kas darbojas kā uzkrāšanas rezervuāri un palēnina ūdens pieplūdi upēm, Latviju ir pasargājuši no tādiem katastrofāliem plūdiem, kādi piemeklēja Centrālo Eiropu pēdējo desmit gadu laikā. 1998. - 2000. gadā veiktie ūdeņu bioloģiskās kvalitātes pētījumi liecina, ka apmēram 90 procentu ezeru ir pakļauti antropogēnai eitrofikācijai, proti, procesam, kurā ūdenstilpes piesātinās ar augu barības vielām un kurš veicina ūdensorganismu pārmērīgu savairošanos un ūdenstilpju aizaugšanu. Pašreizējās situācijas uzlabošanai plānā noteikti vairāki mērķi: pirmkārt, veicināt ilgtspējīgu un racionālu ūdens lietošanu, īpašu uzmanību pievēršot pazemes ūdens resursu saglabāšanai un eitrofikācijas apdraudētiem ezeriem un ūdenstilpēm, otrkārt, aizsargāt ūdens ekosistēmas, kā arī no ūdens atkarīgās sauszemes ekosistēmas un mitrājus (sk.: Precizētais Nacionālais vides politikas plāns 2004. - 2008. gadam, 14. - 18. lpp., http://www.vidm.gov.lv). Lai nodrošinātu vides aizsardzību, ir jāņem vērā, ka palieņu pļavu galvenā nozīme ezera ekosistēmā ir tāda, ka šīs pļavas kalpo par aizsargbarjeru pret ārējo apstākļu kaitīgo iedarbību vai ezera degradācijas veicinātāju. Īpaša nozīme šādai aizsargbarjerai ir tur, kur tiek attīstītas apdzīvotās vietas vai jau ir izveidojušies urbanizēti apgabali (sk.: Melluma A., Leinerte M. Ainava un cilvēks. Rīga, Avots, 1992, 73. lpp.). Vides ekspertes L. Eņģele un V. Znotiņa atzīst, ka Lielā Baltezera krasta palieņu aizsardzībai un saglabāšanai ir būtiska nozīme bioloģiskās daudzveidības un ainavas saglabāšanā, kā arī ezera aizsardzībā. Dzīvojamo māju celtniecība applūstošajās palienēs no ekoloģiskā viedokļa nav pieļaujama, jo pilnībā un neatgriezeniski iznīcinātu tur esošos dabiskos biotopus un, izmainot ezera hidroloģisko režīmu, radītu tam papildu piesārņojumu. Augāju josla starp apbūvi un Lielo Baltezeru kalpo kā buferjosla, jo augi "patērē" barības vielas un attīra piesārņotos gruntsūdeņus (sk. lietas materiālu 1. sēj. 114. - 118. lpp.). Savukārt vides eksperte A. Melluma, vērtējot saimnieciskās darbības pieļaujamību applūstošajās teritorijās, norāda, ka ir jāievēro vislielākā piesardzība, jo šādas saimnieciskās darbības sekas nav prognozējamas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 119. - 120. lpp.). Applūstošo teritoriju aizsardzības nepieciešamība ir aktualizējusies arī Eiropas Savienības tiesību kontekstā. Proti, patlaban Eiropas Kopienu Komisijas izstrādātās direktīvas par plūdu riska novērtējumu un pārvaldību projekta 4. panta otrās daļas "c" apakšpunktā palienes tiek atzītas par plūdu aiztures dabisku buferzonu [sk.: KOM(2006) 15 galīgais, http://eur-lex.europa.eu/]. Palieņu pļavas veic plūdu negatīvo seku novēršanas funkciju. Ja palieņu pļavas tiek uzbērtas, tas rada papildu plūdu risku vietās, kur plūdu draudi līdz šim nav pastāvējuši vai ir bijuši nenozīmīgi (sk. Vides ministrijas 2006. gada 10. oktobra vēstuli Satversmes tiesai lietas materiālu 2. sēj. 122. lpp.). Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punkta interpretācijai ir jāatbilst mērķim, kas izvirzīts Aizsargjoslu likumā un citos vides normatīvajos aktos. Lai normas interpretācija atbilstu šai prasībai, norma ir jāizprot tādējādi, ka tā aizliedz celt ēkas un būves teritorijās ar applūdinājuma varbūtību vismaz reizi simt gados, izņemot īslaicīgas lietošanas būves un mazēkas lauku apvidū. Vienlaikus šī norma aizliedz celt īpaši paredzētas aizsargbūves vai veikt teritorijas uzbēršanu ēku un būvju, tostarp īslaicīgas lietošanas būvju un mazēku, celtniecībai. Pilsētās un ciemos, kur saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 2. punktu virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas platums nosakāms teritorijas plānojumā, pašvaldībai ir jāvadās no apsvēruma, ka veikt applūstošas teritorijas uzbēršanu nolūkā to apbūvēt ir aizliegts. Citāda normas interpretācija nonāktu pretrunā ar minētās aizsargjoslas noteikšanas mērķi. Norma neliedz veikt applūstošas teritorijas uzbēršanu vai aizsargbūvju celtniecību nolūkā aizsargāt no plūdiem ēkas un būves, kas tur atradās pirms šīs normas spēkā stāšanās. Šajā gadījumā atļaujas teritorijas uzbēršanai vai aizsargbūvju celšanai izsniedzamas tādā veidā, lai minētās darbības pēc iespējas mazāk pārveidotu applūstošās teritorijas. 14. Garkalnes pagasta teritorijas plānojuma 2004. - 2016. gadam 1. sējuma 8. nodaļā paskaidrots, ka ap Lielo Baltezeru ir noteikta 200 metrus plata applūstošā teritorija. Plānojuma 3. sējumā - kartē "Garkalnes pagasta teritorijas plānojums 2004. - 2016. Garkalnes pagasta teritorijas plānotais izmantojums" ap Lielo Baltezeru ir iezīmēta 300 metrus plata ūdensobjektu aizsargjosla. Potenciāli applūstošā teritorija ir iezīmēta aptuveni 100, nevis 200 metru platumā, kā tas ir noteikts teritorijas plānojuma 1. sējumā. Plānojuma 2. sējuma "Garkalnes pagasta apbūves noteikumi" 4. nodaļas 30.1. punkta a) 4. apakšpunkts paredz, ka 50 metrus platā joslā gar Lielo Baltezeru aizliegta jebkāda būvniecība, izņemot tauvas joslā atļautās būves. Savukārt būves, kas saistītas ar ūdenstilpju un ūdensteču izmantošanu (laivu piestātnes, pirtis u.c.), atļauts izvietot tuvāk krastam, bet ne tuvāk par 30 metriem no krasta līnijas. Plānojuma 3. sējumā - kartē "Garkalnes pagasta teritorijas plānojums 2004 - 2016. Garkalnes pagasta teritorijas plānotais izmantojums" 50 metrus no krasta līnijas atbilstoši pagasta apbūves noteikumos paredzētajam ir iezīmēta "apbūves moratorija zona". Plānojuma grafiskajā daļā ir skaidri redzams, ka māju un ēku celtniecības aizliegums attiecas nevis uz visu potenciāli applūstošo teritoriju, bet gan tikai aptuveni uz pusi no tās. No lietas materiāliem pievienotā detālplānojuma projekta zemesgabalam Dzilnas ielā 1B (kadastra Nr.8060-003-0011) redzams, ka savrupmājas ir plānots būvēt tā, ka to sienas atrastos tieši 50 metru attālumā no krasta līnijas (sk. Detālplānojuma projekta Garkalnes pagastam, Dzilnas ielai 1B, kadastra Nr. 8060-003-0011, 44. lpp.). Saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punktu jaunbūvju celtniecības aizliegums ir nosakāms visas potenciāli applūstošās teritorijas (palienes) platumā. Tādējādi Garkalnes pagasta teritorijas plānojums, kas paredz apbūvi potenciāli applūstošā teritorijā, neatbilst Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punktam un Satversmes 115. pantam. 15. Tā kā Garkalnes pagasta padomes teritorijas plānojuma daļa, kas paredz Lielā Baltezera applūstošās teritorijas apbūvi, neatbilst Satversmes 115. pantam, nav nepieciešams papildus vērtēt tās atbilstību Satversmes 1. pantam. 16. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu tiesai ir jānosaka brīdis, ar kuru apstrīdētā norma (akts) zaudē spēku. Pieteikuma iesniedzēji ir lūguši apstrīdēto aktu atzīt par spēkā neesošu no 2005. gada 5. janvāra, t.i., no tā spēkā stāšanās brīža. Ja Garkalnes pagasta teritorijas plānojuma 2004. - 2016. gadam daļa, kas paredz Lielā Baltezera applūstošo teritoriju apbūvi, netiktu atzīta par spēkā neesošu no tās spēkā stāšanās brīža, tad tiktu legalizētas pašvaldības padomes darbības, kas tika veiktas Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punkta nepareizas interpretācijas rezultātā laikā līdz sprieduma pasludināšanai. Lai sasniegtu minētās normas mērķi - pēc iespējas vairāk pasargāt applūstošās teritorijas no saimnieciskās darbības, apstrīdētais akts par applūstošo teritoriju apbūvi ir atzīstams par spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās brīža. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Garkalnes pagasta teritorijas plānojuma 2004. - 2016. gadam daļu, kas paredz Lielā Baltezera applūstošās teritorijas apbūvi, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 115. pantam un spēkā neesošu no 2005. gada 5. janvāra. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris