110. Article — noteic, ka "valsts aizsargā un atbalsta

laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības". Lai arī Satversmes 110. pantā noteiktais nerada personai subjektīvas tiesības saņemt konkrētu valsts atbalstu noteikta veida un apmēra pabalsta formā, tas uzliek valstij pienākumu radīt pienācīgu sistēmu (normatīvo, institucionālo u.c.) un, rūpējoties par bērniem, ģimeni un laulību un ievērojot pārējās Satversmes normas un tiesību principus, veikt tādus atbalsta pasākumus, kas ir pietiekami efektīvi un, cik vien tas iespējams, atbilst adresātu, pirmām kārtām bērnu vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13.1. punktu un Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.1. punktu). Interpretējot Satversmes 110. pantā noteiktās pamattiesības, vienlaikus jāņem vērā starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertās normas un to piemērošanas prakse. Satversmes tiesa jau agrāk norādījusi, ka "no Satversmes 110. panta un Latvijas starptautiskajām saistībām citastarp izriet valsts pozitīvais pienākums izveidot un uzturēt sistēmu, kas vērsta uz ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību" (Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 8.2. punkts). Pienākums nodrošināt iespējami plašāku aizsardzību un palīdzību ģimenei izriet gan no Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, gan Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, gan arī no Eiropas Sociālās hartas. Savukārt bērnu invalīdu tiesības uz īpašu aprūpi un palīdzību ir garantētas 1989. gada ANO Konvencijā par bērna tiesībām. Saskaņā ar konvencijas 23. panta 1. punktu dalībvalstis atzīst, ka garīgā vai fiziskā ziņā nepilnvērtīgam bērnam jādzīvo pilnvērtīga un cienīga dzīve tādos apstākļos, kas garantē viņa pašcieņu, palīdz viņam uzturēt ticību saviem spēkiem un atvieglo iespējas aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē. Šā paša panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis atzīst bērna ar īpašām vajadzībām tiesības uz sevišķu gādību. Valsts atbilstoši saviem resursiem veicina un nodrošina palīdzības sniegšanu bērnam, kam uz to ir tiesības, un par viņa aprūpi atbildīgajām personām. Savukārt 3. punktā noteikts, ka minētā palīdzība tiek sniegta, ja vien iespējams, bez maksas, ņemot vērā vecāku vai citu personu - bērna aprūpētāju - finansiālos resursus. Palīdzības mērķis ir garantēt, lai bērnam ar īpašām vajadzībām būtu nodrošināta efektīva pieeja izglītībai, profesionālajai sagatavošanai, medicīniskajai apkalpošanai, veselības atjaunošanas pasākumiem, sagatavošanai darba gaitām, lai būtu nodrošināta šāda bērna pēc iespējas pilnīgāka iesaistīšana sociālajā dzīvē un tiktu veicināta viņa personības attīstība, kā arī kulturālā un garīgā attīstība. No konvencijas normām izriet valsts pienākums veicināt bērnu invalīdu ekonomisko, juridisko un sociālo aizsardzību. Tomēr konvencija nenoteic ne konkrētu atbalsta struktūru, ne apjomu. Tātad no Satversmes 110. panta izriet valsts pienākums izveidot un uzturēt sistēmu, kas nodrošina bērnu invalīdu īpašu sociālo un ekonomisko aizsardzību. 11. Lai nodrošinātu ekonomisko aizsardzību bērnam invalīdam, ir noteikti vairāki pabalstu veidi. Saskaņā ar Pabalstu likuma 3. panta pirmo daļu regulāri izmaksājamie valsts pabalsti ir ģimenes valsts pabalsts, bērna invalīda kopšanas pabalsts un pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās. Minētos pabalstus finansē no valsts pamatbudžeta. Ģimenes valsts pabalsta mērķis ir sniegt regulāru atbalstu ģimenēm, kurām radušies papildu izdevumi sakarā ar bērna audzināšanu. Ģimenes valsts pabalstu piešķir saskaņā ar Pabalstu likuma 6. un 16. pantu. Saskaņā ar Ministru kabineta 2005. gada 26. jūlija noteikumiem Nr. 562 "Noteikumi par ģimenes valsts pabalsta un piemaksas pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta un piemaksas piešķiršanas un izmaksas kārtību" (turpmāk - Noteikumi Nr. 562) pabalsta apmērs par pirmo bērnu ir 6 lati. Piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu piešķir saskaņā ar Pabalstu likuma 6. panta trešo daļu. Tā nosaka: "ja ģimenes valsts pabalsts piešķirts par bērnu invalīdu, kas nav sasniedzis 18 gadu vecumu, pie pabalsta tiek izmaksāta piemaksa Ministru kabineta noteiktajā apmērā. Tiesības uz šo piemaksu personai, kura audzina bērnu invalīdu, saglabājas neatkarīgi no ģimenes valsts pabalsta izmaksas, līdz bērns sasniedz 18 gadu vecumu." Saskaņā ar Noteikumiem Nr. 562 piemaksas apmērs ir 50 latu mēnesī. Pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās, piešķir saskaņā ar Pabalstu likuma 12. pantu. Šā pabalsta mērķis ir sniegt atbalstu speciāli pielāgota vieglā automobiļa iegādei. Atbilstoši Ministru kabineta 2005. gada 26. jūlija noteikumiem Nr. 563 "Noteikumi par pabalsta apmēru transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta piešķiršanas un izmaksas kārtību" pabalsta apmērs ir 56 lati par katru pilnu sešu mēnešu periodu. Pabalstu bērna invalīda kopšanai piešķir saskaņā ar Pabalstu likuma 7.1 un 16. pantu, un tas tiek izmaksāts kopš 2006. gada 1. janvāra. Bērna invalīda kopšanas pabalsts tiek piešķirts vienam no bērna invalīda (ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem) vecākiem, pamatojoties uz VDEĀK atzinumu, ja tajā ir noteikts, ka bērnam invalīdam nepieciešama īpaša kopšana, un ja tajā pašā laikā vienam no bērna vecākiem sakarā ar šā bērna piedzimšanu vai kopšanu nav piešķirts maternitātes pabalsts vai bērna kopšanas pabalsts. Atbilstoši Noteikumiem Nr. 940 pabalsta apmērs ir 50 latu mēnesī. Persona, kas kopj bērnu invalīdu ar šādiem traucējumiem, saņem gan piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu, gan bērna invalīda kopšanas pabalstu. Rezultātā pabalstu veidā sniegtā valsts atbalsta apmērs minētajai personai sasniedz 100 latus mēnesī, kas atbilst Centrālās statistikas pārvaldes 2004.gadā noteiktajai viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtībai vidēji mēnesī. Izvērtējot situāciju pirms Pabalstu likuma grozījumu pieņemšanas, tika secināts, ka "valsts sociālo pabalstu veidā sniegtā valsts atbalsta pašreizējais apjoms nav pietiekams ģimenēm ar bērniem invalīdiem, kuriem nepieciešama īpaša kopšana" (sk. likumprojekta "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" anotāciju. Lietas materiālu 94.lpp.). Likumprojekta anotācijā norādīts, ka bērna invalīda kopšanas pabalsts noteikts, lai "personas, kuras kopj bērnus invalīdus ar mēreni izteiktiem organisma sistēmu funkciju traucējumiem, un personas, kuras kopj bērnus invalīdus ar ļoti smagi izteiktiem organisma sistēmu funkciju traucējumiem, kas nosaka nepieciešamību bērna invalīda īpašai kopšanai (t.i., bērna invalīda pastāvīgajai aprūpei vai uzraudzībai), neatrastos nevienlīdzīgos sociālekonomiskos apstākļos". Vēl anotācijā secināts, ka "bērnu invalīdu ar ļoti smagi izteiktiem organisma sistēmu funkciju traucējumiem vecāki ir spiesti kopt bērnus invalīdus, atsakoties no algota darba, vai izmantot maksas kvalificētu slimnieku kopēju pakalpojumus, kā rezultātā viņiem rodas lieli papildus izdevumi" (sk. lietas materiālu 94. lpp.). Pildot no Satversmes 110. panta izrietošo pienākumu īpaši palīdzēt bērniem invalīdiem, likumdevējs šo pantu ir konkretizējis, likumos izveidojot tiesību aizsardzības mehānismu. 12. Pabalstu likuma 7.1 panta pirmajā daļā, paredzot iespēju saņemt bērna invalīda kopšanas pabalstu, vienlaikus tika ietverts pabalsta saņemšanas nosacījums. Pabalstu piešķir personai, kas nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu"). Turklāt Pabalstu likuma 16. pants skaidri noteic to personu loku, kurām ir tiesības saņemt bērna invalīda kopšanas pabalstu. Proti - pabalstu piešķir vienam no bērna vecākiem. Savukārt aizbildnim pabalstu piešķir, ja bērna vecākiem ir atņemtas bērna aprūpes vai bērna aizgādības tiesības, bērna vecāki ir miruši vai atrodas bezvēsts prombūtnē vai arī bērna vecāki nav sasnieguši likumā "Par sociālo drošību" noteikto sociālās rīcībspējas vecumu. Personas nodarbinātības gadījumā tiesības saņemt bērna invalīda kopšanas pabalstu pilnībā tiek liegtas, tādējādi liedzot īstenot tiesības uz sevišķu valsts pabalstu bērniem invalīdiem ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem. Apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums atzīstams par Satversmē noteikto pamattiesību ierobežojumu, jo tiesības saņemt bērna invalīda kopšanas pabalstu personai, kura kopj bērnu ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem, ir tikai tādā gadījumā, ja šī persona nav nodarbināta. 13. Pamattiesības var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, ja to prasa svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un ja tiek ievērots samērīguma princips. Tādējādi tiesai jāizvērtē, vai apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums, pirmkārt, noteikts ar likumu. Otrkārt, vai ierobežojums noteikts leģitīma mērķa labad. Treškārt, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir samērīgi un piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. 14. Apstrīdētā norma, kurā ietverts Satversmes 110. pantā paredzēto pamattiesību ierobežojums, Pabalstu likumā iekļauta ar 2005. gada 27. oktobra likumu "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā", kas pieņemts un izsludināts Satversmē un Saeimas kārtības rullī paredzētajā kārtībā. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. 15. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts leģitīma mērķa, t.i., nozīmīgu interešu aizsardzībai. Saeima atbildes rakstā norādījusi, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir bērnu tiesību aizsardzība, nodrošinot bērnam invalīdam ar smagiem funkcionāliem traucējumiem pilnvērtīgu aprūpi, kuru sniedz viens no vecākiem vai cita persona. Apstrīdētā norma esot nepieciešama, lai atbalstītu vecāku tiešu iesaistīšanos bērnu invalīdu kopšanā un aprūpē un nodrošinātu iespēju vismaz vienam no vecākiem pastāvīgi būt kopā ar bērnu invalīdu, kuram nepieciešama īpaša kopšana sakarā ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem. Kopjot šādu bērnu ģimeniskā vidē, viņam jānodrošina vismaz viena vecāka vai kvalificēta slimnieku kopēja nepārtraukta klātbūtne (sk. lietas materiālu 38. lpp.). Ierobežojums pieņemts ar mērķi nodrošināt bērnu intereses iespējami labākā veidā. Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka bērnu tiesību aizsardzība var tikt atzīta par pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 11.punktu). Tādējādi apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis - bērna invalīda ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem pilnvērtīgas aprūpes nodrošināšana ģimeniskā vidē. 16. Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma sasniedz šo mērķi, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir samērīgi un piemēroti tā sasniegšanai. 16.1. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka saskaņā ar starptautisko tiesību normām sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēma (pabalstu veidi un apmēri) un tās uzturēšana ir pašas valsts ziņā un ir atkarīga no valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Turklāt valstij ir plaša rīcības brīvība, lemjot par sociālo tiesību jautājumiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106 secinājumu daļas 1.punktu, Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 14.1. punktu un Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu ). Sociālo tiesību īstenošana ir atkarīga no valsts finansiālajām iespējām un kopējās ekonomiskās situācijas. Attīstoties ekonomikai, valstij rodas iespējas sniegt lielāka apmēra atbalstu atsevišķiem iedzīvotājiem un līdz ar to pienākums palielināt finansiālos un cita veida ieguldījumus personas sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību realizēšanas sistēmā. Vienlaikus nepieciešams ņemt vērā, ka valsts nevar pilnībā uzņemties visas rūpes par personas sociālajām, ekonomiskajām un kultūras vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr.2006-10-03 13.3. punktu). (Sprieduma kļūdas labojums, "LV", 08.04.2008.) Sociālās tiesības starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos un citu valstu konstitūcijās pamatā tiek formulētas kā vispārīgi valsts pienākumi (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu). Tomēr šāds secinājums nenozīmē, ka personai nerodas prasījuma tiesības, proti, tiesības prasīt, lai valsts piešķir tai nepieciešamo sociālo nodrošinājumu. Ja kādas sociālās tiesības ir iekļautas konstitūcijā, tad valsts no tām nevar atteikties. Šīm tiesībām vairs nav tikai deklaratīvs raksturs (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu un Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-01 14.3. punktu). Turklāt valstij neatkarīgi no tās attīstības līmeņa ir pienākums veikt pasākumus, lai, izmantojot visus nepieciešamos līdzekļus, panāktu sociālo tiesību nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 14. janvāra sprieduma lietā Nr. 2003-19-0103 8. punktu). Īstenojot Satversmē garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, valsts pienākums ir ne tikai noteikt šo tiesību normatīvo regulējumu, bet arī izveidot efektīvu tiesību normu īstenošanas mehānismu. Valsts pienākums ir ne tikai deklarēt tiesības, bet arī "iedzīvināt" tās un uzraudzīt to piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 14. janvāra sprieduma lietā Nr. 2003-19-0103 9.3. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka likumdevējam, īstenojot sociālo un ekonomisko politiku, ir plašas pilnvaras. Tāpat ir respektējams likumdevēja pieņemtais lēmums, kas atbilst sabiedrības interesēm, ja vien šis lēmums nav acīmredzami nepamatots (sk.: The James and Others v. the United Kingdom, judgment of 21 February 1986, Series A no. 98, para. 46). Sociālo tiesību nodrošinājuma garantēšana vismaz minimālajā līmenī, kas var izpausties pabalstu formā, ir sevišķi nozīmīga bērniem invalīdiem ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem. Tādējādi šiem bērniem rodas iespēja atrasties ģimeniskā vidē un vienlaikus būt aprūpētiem. 16.2. Apvienoto Nāciju Bērna tiesību aizsardzības komiteja, diskutējot par bērnu invalīdu tiesībām, atzīmējusi, ka ir būtiski atbalstīt tās ģimenes, kurās aug bērns invalīds. Turklāt Konvencijas par bērna tiesībām 23. panta nolūks ir garantēt to, lai arī bērniem invalīdiem tiek nodrošinātas visas šajā konvencijā noteiktās tiesības [sk.: Summary of the general discussion "The rights of children with disabilities" of the United Nations Committee on the Rights of the Child (CRC/C/69) para. 319 , 331 and 333]. Gan Konvencijas par bērna tiesībām 3.panta pirmā daļa, gan Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmā daļa noteic bērna interešu prioritāti. Šis princips paredz, ka visās darbībās un lēmumos, kas skar bērnu, uzmanība pirmām kārtām jāveltī viņa interešu iespējami labākai nodrošināšanai. Šis ir viens no galvenajiem konvencijas principiem, kas nosaka visu bērna tiesību un brīvību interpretāciju. Satversmes tiesa ir sniegusi skaidrojumu, ka bērna tiesību un interešu prioritāte nozīmē, ka ne vien tiesai un citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem, ievērojot bērnu tiesības un intereses, bet arī likumdevējam normatīvie akti jāpieņem vai jāgroza, aizsargājot bērnu tiesības un intereses iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr.2004-02-0106 11. punktu). Līdz ar to izvērtējams, vai apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir piemērotākais līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai - bērna interešu nodrošināšanai. Pirmkārt, jāizvērtē, vai bērna interešu aizsardzība tiek nodrošināta iespējami labākā veidā. Otrkārt, jāizvērtē, kā valsts izraudzītie leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi kopumā ietekmē tādas ģimenes labklājību, kurā aug bērns invalīds ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem. 16.3. Valstij, veidojot sociālo garantiju sistēmu, ir rīcības brīvība, un valsts var noteikt dažādus ierobežojumus. Tomēr apstrīdētās normas piemērošanas gadījumā tiesības saņemt bērna invalīda kopšanas pabalstu tiek liegtas pilnībā un valsts īpašais atbalsts bērniem invalīdiem ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem netiek nodrošināts pat minimālā apmērā. Saeima atzīst, ka bērni, kuriem nepieciešama īpaša kopšana, proti, pastāvīga aprūpe un uzraudzība, ir pārsvarā invalīdi jau kopš bērnības un viņu invaliditāte parasti ir smaga, proti, pielīdzināma pirmajai invaliditātes grupai. Šo bērnu pamatdiagnozes pārsvarā ir saistītas ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem, kas bieži izslēdz iespēju patstāvīgi pārvietoties un apmierināt savas pamatvajadzības. Šādas slimības, piemēram, ir kaulu un locītavu sistēmas iedzimtās patoloģijas, nervu sistēmas slimības, psihiskie traucējumi. Kopjot šādu bērnu invalīdu ģimeniskā vidē, viņam jānodrošina vismaz viena vecāka vai kvalificēta slimnieku kopēja nepārtraukta klātbūtne (sk. lietas materiālu 38. lpp.). Arī Labklājības ministrija atzīst, ka šādiem bērniem ir nepieciešama īpaša kopšana (sk. lietas materiālu 80. lpp.). Turklāt, ja bērnam invalīdam ir smagi fiziski un funkcionāli traucējumi, kvalificēta slimnieku kopēja klātbūtne var būt nepieciešama arī tādā gadījumā, ja bērnu vienlaikus kopj viens no vecākiem. Bez tam šāda bērna kopšana un aprūpe ietver arī nepieciešamo medikamentu iegādi un rehabilitācijas pasākumu nodrošināšanu, bet tas viss prasa ievērojamus finanšu līdzekļus. Apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma piemērošanas gadījumā kopējais pabalstu apmērs kļūst vienāds gan bērniem invalīdiem ar mēreni izteiktiem organisma sistēmu funkciju traucējumiem, gan bērniem invalīdiem ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem. Līdz ar to netiek sasniegts mērķis nodrošināt papildu atbalstu bērniem invalīdiem ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem un atšķirīgām personu grupām netiek nodrošināta atšķirīga attieksme. Jebkurš lēmums, kas attiecas uz bērnu, jāpieņem tādā veidā, lai, cik vien tas iespējams, tiktu ievērotas bērna intereses un nodrošinātas viņa tiesības. Tās tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr.2005-19-01 11. punktu). Saeima nav sniegusi argumentus, kas šajā gadījumā attaisnotu bērnu invalīdu ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem interešu neievērošanu. 16.4. Turklāt apstrīdētajā normā ietvertais nodarbinātības ierobežojums var būtiski ietekmēt kopējo labklājību ģimenē, kurā aug bērns invalīds ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem. Daudzu ģimeņu labklājību ietekmē problēmas, kas saistītas ar bērna vai vecāku ilgstošu slimību vai invaliditāti. Arī cilvēkiem ar garīgiem un fiziskiem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem ir nerakstītas tiesības tikt respektētiem un cienītiem. Tāpēc viņi un viņu ģimenes ir jāiesaista atbilstošos sociālās integrācijas pasākumos (sk. koncepciju "Valsts ģimenes politika". http://www.bm.gov.lv/lat/gimenes_valsts_politika). Ieviešot bērna invalīda kopšanas pabalstu, viens no mērķiem bija palielināt ģimeņu ar bērniem invalīdiem pirktspēju, vienlaikus pozitīvi ietekmējot arī ekonomiskos procesus valstī, uzlabot dzīves līmeni ģimenēm, kuras kopj bērnu invalīdu, kā arī nodrošināt bērnu invalīdu pilnvērtīgāku attīstību un drošāku aprūpi mājās (sk. likumprojekta "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" anotāciju. Lietas materiālu 96.lpp.). Ņemot vērā to, ka bērna invalīda kopšana ilgst daudzus gadus, apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums var būtiski ietekmēt bērna vecāku spēju konkurēt darba tirgū. Dažkārt pabalsta saņēmējiem nodarbinātība nepilnu darba laiku var būt nozīmīga arī kā iespēja nezaudēt savu profesionālo kvalifikāciju. No tā izriet, ka valsts, cenšoties nodrošināt bērna invalīda atrašanos ģimeniskā vidē, var aizskart kā paša bērna invalīda un viņa kopēja, tā arī citu ģimenes locekļu, tostarp citu bērnu, intereses. Persona, kas vairāku gadu garumā kopj bērnu invalīdu ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem un nav nodarbināta, var ne tikai zaudēt konkurētspēju, bet nākotnē potenciāli saņemt visai nelielu vecuma pensiju. Grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" noteic, ka no 2006. gada 1. janvāra personas, kas saņem bērna invalīda kopšanas pabalstu, ir pakļautas obligātajai sociālajai apdrošināšanai. Proti - par minētajām personām no valsts pamatbudžeta tiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas valsts pensiju apdrošināšanai, un, šīm personām sasniedzot pensijas vecumu, bērna invalīda kopšanas laiks tiks ņemts vērā, aprēķinot vecuma pensiju. Saskaņā ar Ministru kabineta 2001. gada 5. jūnija noteikumu Nr. 230 "Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no valsts pamatbudžeta un valsts sociālās apdrošināšanas speciālajiem budžetiem" 3. punktu par personām, kas saņem bērna invalīda kopšanas pabalstu, pensiju apdrošināšanai no valsts pamatbudžeta tiek veiktas obligātās iemaksas 20 procentu apmērā no 50 latiem. Ja personai, kas kopj bērnu invalīdu un saņem bērna invalīda kopšanas pabalstu, būtu iespēja strādāt, tas ļautu ne vien gūt papildu ienākumus ģimenei un nezaudēt profesionālo kvalifikāciju, bet arī nākotnē radītu iespēju saņemt lielāku vecuma pensiju. Pamatojoties uz sociālās aizsardzības vienotās informācijas sistēmas datiem par 2004. un 2005. gadu Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas valstīs, Saeima un Labklājības ministrija sniedza pārskatu par aplūkojamās problēmas risinājumu citās valstīs. Piemēram, Francijā pabalstu piešķir par vecāka klātbūtni un tas ir atkarīgs no viņa profesionālās aktivitātes samazināšanās pakāpes. Ja persona nav nodarbināta, pabalsta apmērs ir 856 eiro mēnesī, ja persona daļēji ierobežo nodarbinātību - 468 vai 260 eiro mēnesī. Arī Slovēnijā ir noteikta atlīdzība par ienākumu zaudējumu un tās apmērs atbilst valstī noteiktai minimālajai darba algai - 512 eiro. Īslandē personai, kura nodrošina bērna invalīda kopšanu, piešķir mājas aprūpes pabalstu, kura apmērs ir 1226 eiro mēnesī, bet Itālijā ģimenēm ar bērniem invalīdiem tiek noteikti dažādi atvieglojumi (sk. lietas materiālu 40. un 81. - 82. lpp.). Latvijā situācija ir atšķirīga. Lai saņemtu bērna invalīda kopšanas pabalstu, personai ir jāatsakās no algota darba, bet tas nereti būtiski ietekmē ģimenes materiālo labklājību. Lai arī lietā nav strīda par bērna invalīda kopšanas pabalsta apmēru, jānorāda, ka likumprojekta izstrādes brīdī mērķis bija pielīdzināt kopējo pabalstu apmēru Centrālās statistikas pārvaldes 2004. gadā noteiktajai viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtībai vidēji mēnesī, t.i., 98,78 latiem (sk. likumprojekta "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" anotāciju. Lietas materiālu 95. lpp.). Savukārt 2006. gada 1. janvārī, kad tika uzsākta bērna invalīda kopšanas pabalsta izmaksa, viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtība vidēji mēnesī bija jau 111,97 lati (sk. lietas materiālu 44. lpp.). Tādējādi secināms, ka kopējais personai izmaksājamo pabalstu apmērs nav pietiekams, lai nodrošinātu iztiku gan bērnam invalīdam, gan personai, kas kopj šo bērnu, gan arī citiem bērniem ģimenē, ja persona, kas kopj bērnu invalīdu, ir vienīgā ģimenes apgādniece. Līdz ar to valsts izraudzītie līdzekļi nav piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai un atzīstami par neatbilstošiem Satversmes 110. pantam. 17. Aprēķinot potenciālo bērna invalīda kopšanas pabalsta saņēmēju skaitu, par pamata kritēriju tika ņemts to bērnu invalīdu skaits, kuriem ir smagi fiziski un funkcionāli traucējumi un kuriem ir nepieciešama īpaša kopšana. No likumprojekta anotācijas finansiālā aprēķina nav secināms, ka būtu analizēti arī dati par šo bērnu strādājošo vecāku skaitu. Aprēķini pamatā ir balstīti uz pieņēmumu. Kā norādīts likumprojekta anotācijā: "Bērna invalīda kopšanas pabalsta saņēmēju skaita aprēķinā ir izmantots pieņēmums, ka potenciālais bērna invalīda kopšanas pabalsta saņēmēju skaits sastāda 15% no bērnu invalīdu, par kuriem piešķirta piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta, kopskaita" (sk. lietas materiālu 98. lpp.). Bērna invalīda kopšanas pabalstiem nepieciešamie līdzekļi ir aprēķināti, prognozējot, ka pabalsts tiks izmaksāts visiem bērniem, kam ir nepieciešama īpaša kopšana. Anotācijā norādīts, ka "prognozētais bērna invalīda kopšanas pabalsta saņēmēju skaits (vidēji mēnesī) ir šāds: 2005.gadā - 1 493, 2006.gadā - 1 526, 2007.gadā - 1 559, 2008.gadā - 1 594, 2009.gadā - 1 629, 2010.gadā - 1 664" (sk. lietas materiālu 98. - 99. lpp.). Atbilstoši Ministru kabineta 2005. gada 13. decembra noteikumu Nr. 940 4.4. punktam VDEĀK, veicot invaliditātes ekspertīzi bērniem līdz 18 gadu vecumam, 2006. gada pirmajā pusgadā ir izsniegusi atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību 854 bērniem (sk. lietas materiālu 84. lpp.). Savukārt Aģentūra norāda, ka laika posmā no 2006. gada maija līdz augustam izmaksai nosūtīti 616 bērnu invalīdu kopšanas pabalsti un to izmaksai izlietoti 226 750 lati (sk. lietas materiālu 86. lpp.). Tādējādi ir secināms, ka faktiski izmaksāto bērna invalīda kopšanas pabalstu apjoms ir ievērojami mazāks nekā sākotnēji plānotais. 18. Konstatējot apstrīdētās normas neatbilstību kaut vienam Satversmes pantam, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu. Līdz ar to nav nepieciešams vērtēt minētās normas atbilstību Satversmes 91. pantam. 19. Laika posmā no apstrīdētās normas spēkā stāšanās dienas tā ir ierobežojusi J.Patrinas un I.Bečas, un, iespējams, arī citu personu tiesības saņemt bērna invalīda kopšanas pabalstu. Tādējādi, lai nodrošinātu Satversmes 110. pantā noteikto tiesību īstenošanu un bērnu tiesību aizsardzību, apstrīdētā norma atzīstama par spēku zaudējušu no tās spēkā stāšanās brīža - 2006. gada 1.janvāra. Atbilstoši Ministru kabineta 2005. gada 13. decembra noteikumu Nr. 940 11.punktam bērna invalīda kopšanas pabalstu piešķir ar dienu, kad ir izsniegts VDEĀK vai tās struktūrvienības (vispārēja vai speciāla profila VDEĀK) atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību bērnam līdz 18 gadu vecumam, kuram smagu fizisku un funkcionālu traucējumu dēļ nepieciešama īpaša pastāvīga kopšana. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Valsts sociālo pabalstu likuma 7.1 panta pirmajā daļā ietverto nosacījumu - "ja minētā persona nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu")" - par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. pantam un spēkā neesošu no 2006. gada 1. janvāra. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris