2. Article

Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam teikumam, 92. panta pirmajam teikumam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5. panta ceturtajai daļai un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 9. panta ceturtajai daļai. No minētajām normām izrietot tā dēvētā brīvības prezumpcija, saskaņā ar kuru ikvienai privātpersonai esot tiesības uz brīvību un līdz ar to brīvību personai varot atņemt tikai izņēmuma gadījumos, ja tam esot nopietns pamatojums. Tāpat no "brīvības prezumpcijas" izrietot gan tas, ka brīvība var tikt atņemta tikai uz laiku kamēr tas ir absolūti nepieciešams, bet ne ilgāk, gan arī tas, ka obligāti jābūt iespējai brīvību viegli atjaunot tad, ja tiek konstatēts, ka brīvības atņemšana nav bijusi nepieciešama. Līdz ar to tiesībsargs secina, ka apstrīdētā norma nepamatoti ierobežo personas tiesības uz brīvību un neatbilst ne Satversmes, ne starptautisko cilvēktiesību dokumentu prasībām attiecībā uz piespiedu ievietošanu psihoneiroloģiskajās iestādēs, jo netiekot pieņemti tiesas lēmumi par piespiedu ievietošanu minētajās iestādēs, kā arī neesot nodrošināta periodiska šādas ievietošanas nepieciešamības pārbaude. Turklāt tiesībsarga iesniegtajā pieteikuma papildinājumā, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komitejas praksi, norādīts, ka ārstu konsīliju nevar uzskatīt par tiesu. Tāpat ir uzsvērts: lēmumi par to, ka ievietošana psihoneiroloģiskajā iestādē ir pamatota, tiesai jāpieņem nekavējoties.