4. Article

Tāpat Limbažu dome pārkāpusi Teritorijas plānošanas likuma 9. panta otro daļu, jo teritorijas plānošanas procesā nav savlaicīgi sniegusi atbildes uz pieteikuma iesniedzēja rakstveida priekšlikumiem un atsauksmēm par teritorijas plānojumu. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Limbažu domei nav bijis tiesību izmantot 1985. gada Limbažu pilsētas ģenerālplānu, lai noteiktu pieteikuma iesniedzēja īpašumtiesību ierobežojumus nekustamā īpašuma lietošanā. Latvijas PSR laikā pieņemtais ģenerālplāns nav vērtējams kā ārējs normatīvais akts, kas varētu būt saistošs pašvaldības iedzīvotājiem, jo tas nav izdots saskaņā ar Latvijas Republikas tiesību normām. Limbažu dome pieteikuma iesniedzēja priekšlikumus vērtējusi formāli. Vēsturiski pieteikuma iesniedzējam piederošais zemes gabals bijis apbūvēts, un pat 1985. gada ģenerālplāns zemes gabalā paredzējis autostāvvietu. Pieteikumā minēts, ka Limbažu dome apstrīdētā plānojuma pieņemšanu pamatojusi ar nepieciešamību izmantot pieteikuma iesniedzēja zemes gabalu tās funkciju veikšanai - masu pasākumu organizēšanai. Šādu lēmumu Limbažu dome pieņēmusi, ignorējot sabiedrības vajadzības, jo teritorijas plānošanas procesā pieteikuma iesniedzējs vienīgais iesniedzis priekšlikumus par iespējamiem viņam piederošā nekustamā īpašuma izmantošanas veidiem. Papildus tam pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka Limbažu dome teritorijas plānošanā piemērojusi "nepareizās" tiesību normas, proti, 2004. gada 13. janvāra Ministru kabineta noteikumi Nr. 34 "Vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 34) bija jāpiemēro arī pēc 2004. gada 19. oktobra, kad spēkā stājās Ministru kabineta 2004. gada 19. oktobra noteikumi Nr. 883 "Vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 883). 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Limbažu dome - atbildes rakstā norāda, ka tiesvedība lietā, kas ierosināta pēc pieteikuma iesniedzēja pieteikuma, ir izbeidzama, jo iesniegtais pieteikums neatbilst Satversmes tiesas likuma 18. un 19.2 panta prasībām. Limbažu dome uzskata, ka pieteikuma iesniedzējs nav ievērojis Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajā daļā noteikto termiņu, kādā pieteikums iesniedzams Satversmes tiesā. Pieteikumu Satversmes tiesā var iesniegt sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma stāšanās spēkā. Vietējās pašvaldības teritorijas plānojums stājas spēkā ar dienu, kad pašvaldības domes (padomes) lēmums, ar kuru apstiprināts attiecīgais plānojums un izdoti pašvaldības saistošie noteikumi, publicēts laikrakstā "Latvijas Vēstnesis". Apstrīdētais plānojums stājās spēkā 2006. gada 11. februārī. Satversmes tiesas kancelejas zīmogs uz pieteikuma iesniedzēja iesniegtās konstitucionālās sūdzības liecinot, ka pieteikums Satversmes tiesā iesniegts 2006. gada 24. oktobrī, proti, mēnesi un 13 dienas pēc Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajā daļā noteiktā sešu mēnešu termiņa. Līdz ar to pieteikuma iesniegšanas termiņš esot nokavēts un Satversmes tiesai neesot tiesību ierosināt lietu. Bez tam pieteikuma iesniedzējs neesot izmantojis visas iespējas aizstāvēt savas aizskartās pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Pieteikuma iesniedzējam ir tiesības lūgt grozīt plānoto (atļauto) zemes gabala lietošanas mērķi saskaņā ar Ministru kabineta 2001. gada 31. jūlija noteikumiem Nr. 344 "Nekustamā īpašuma lietošanas mērķu noteikšanas un sistematizācijas kārtība" un Ministru kabineta 2006. gada 20. jūnija noteikumiem Nr. 496 "Nekustamā īpašuma lietošanas mērķu klasifikācija un nekustamā īpašuma lietošanas mērķu noteikšanas un maiņas kārtība". Tāpat pieteikuma iesniedzējam saskaņā ar Noteikumu Nr. 883 5. punktu ir tiesības ierosināt grozījumus vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā. Pieteikuma iesniedzējs šīs tiesības neesot izmantojis, līdz ar to pieteikums neatbilstot arī Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrajai daļai. Ministru kabineta 1994. gada 6. septembra noteikumi Nr. 194 "Teritoriālplānošanas noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 194) ļāva pašvaldībām līdz jauna teritorijas plānojuma pieņemšanas dienai pieņemt lēmumu par tobrīd spēkā esošā ģenerālplāna darbības termiņa pagarināšanu. Šādu lēmumu Limbažu dome pieņēmusi 1995. gada 13. jūlijā, līdz jauna teritorijas plānojuma izstrādāšanai pagarinot 1985. gada Limbažu pilsētas ģenerālplāna darbības termiņu. Civillikuma 1082. pants noteic, ka īpašuma lietošanas aprobežojumus var noteikt likums. Pēc Limbažu domes ieskata, šajā normā ar jēdzienu "likums" apzīmēts jebkurš ārējs normatīvais akts, arī pašvaldību saistošie noteikumi. Līdz ar to pieteikuma iesniedzējs nevarot izmantot savu nekustamo īpašumu, ignorējot teritorijas plānojumā noteiktos īpašumtiesību aprobežojumus. 4. Papildu paskaidrojumos Limbažu dome norāda, ka pieteikuma iesniedzējs plānojis izmantot sev piederošo nekustamo īpašumu pretēji sabiedrības interesēm. Pieteikuma iesniedzējam piederošais zemes gabals esot vienīgā vieta, kur pilsētas, kā arī tuvējo pagastu bērni var apmeklēt atpūtas pasākumus - izbraukuma karuseļus, cirka izrādes un citus masu pasākumus kā ikdienā, tā arī svētkos. Atļaujot attiecīgo zemes gabalu apbūvēt, Limbažu dome nodarītu neadekvātu zaudējumu apkārtējiem nekustamajiem īpašumiem, neatgriezeniski sabojātu ainavisko vidi un vietu, kur bērni var atpūsties un izklaidēties. Limbažu dome norāda, ka teritorijas plānošanas procesā pieteikuma iesniedzēja argumenti ir uzklausīti un izvērtēti. Limbažu dome ar savu rīcību neesot radījusi pieteikuma iesniedzējam tiesisko paļāvību uz to, ka viņam piederošo zemes gabalu varētu izmantot komercapbūvei. Limbažu dome nevarējusi izmantot pirmpirkuma tiesības, jo to darīt pašvaldībai liedzot likuma "Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu" 8. pants, kas citastarp aizliedz iegādāties īpašumā mantu par acīm redzami paaugstinātu cenu. Pēc Limbažu domes ieskata, maksa par nekustamo īpašumu bijusi neadekvāta un neatbilstoša toreizējai zemes gabala tirgus vērtībai. 5. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (turpmāk - Ministrija) norāda, ka tā saskaņā ar Noteikumu Nr. 883 42. punktu ir sniegusi atzinumu par Limbažu pilsētas teritorijas plānojumu. Atzinumā norādīts uz atsevišķām plānojuma grafiskās daļas nepilnībām, kuras ieteikts novērst. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 194 pārejas jautājumu 2. punktu Limbažu domei lēmums par Limbažu pilsētas ģenerālplāna darbības termiņa pagarināšanu bija jāpieņem līdz 1994. gada 31. decembrim. Pēc Ministrijas ieskata, Limbažu pilsētas teritorijas plānojumu varēja pabeigt saskaņā ar Noteikumu Nr. 883 normām. 6. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem pieteikuma iesniedzējs iesniedza papildu paskaidrojumus. Tajos pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Limbažu dome, atsakoties no pirmpirkuma tiesību izmantošanas, radījusi viņam tiesisko paļāvību uz to, ka nekustamo īpašumu Cēsu ielā 24 varēs izmantot komercapbūvei. Papildu paskaidrojumos tiek atkārtoti norādīts, ka Limbažu dome teritorijas plānošanā piemērojusi Noteikumus Nr. 883, nevis Noteikumus Nr. 34 un ka tas uzskatāms par būtisku pārkāpumu teritorijas plānošanas procesā. Secinājumu daļa 7. Limbažu dome atbildes rakstā lūdz izbeigt tiesvedību, jo lieta esot ierosināta, pārkāpjot Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas prasības. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punkts paredz, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja Satversmes tiesa konstatē, ka lēmums par lietas ierosināšanu neatbilst Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas prasībām. Šajā pantā citastarp ir noteikts, ka pieteikumam jāatbilst Satversmes tiesas likuma 18. vai 19.2 panta prasībām. Limbažu dome norāda, ka pieteikuma iesniedzējs neesot izmantojis visas iespējas aizstāvēt Satversmē noteiktās pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Līdz ar to, pēc Limbažu domes ieskata, pieteikuma iesniedzēja pieteikums neatbilstot Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrajai daļai. Bez tam esot nokavēts Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajā daļā noteiktais termiņš konstitucionālās sūdzības (pieteikuma) iesniegšanai Satversmes tiesā. Ņemot vērā minēto, visupirms nepieciešams noskaidrot, vai pastāv apstākļi, kas padara tiesvedības turpināšanu šajā lietā par neiespējamu. 8. Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrā daļa noteic, ka konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) var iesniegt tikai tad, ja ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt Satversmē noteiktās pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem (sūdzība augstākai institūcijai vai augstākai amatpersonai, sūdzība vai prasības pieteikums vispārējās jurisdikcijas tiesai u.c.) vai arī šādu iespēju nav. 8.1. Prasība izmantot visas iespējas aizstāvēt savas aizskartās pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem attiecas uz gadījumiem, kad pamattiesības tiek aizskartas ar tiesību piemērošanas aktu. Šādā gadījumā personai jāizmanto vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi, kas paredz iespēju apstrīdēt vai pārsūdzēt tiesību piemērošanas aktu, ar kura starpniecību tiesību norma ir aizskārusi personas pamattiesības. Konstitucionālā sūdzība galvenokārt ir subsidiārs (papildu) cilvēka pamattiesību aizsardzības mehānisms gadījumos, kad ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem nav iespējams novērst pamattiesību aizskārumu. Saskaņā ar Teritorijas plānošanas likuma 1. pantu teritorijas plānojums ir ilgtermiņa teritorijas plānošanas dokuments vai plānošanas dokumentu kopums, kurš izstrādāts un stājies spēkā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un kurā atbilstoši plānošanas līmenim un plānojuma veidam rakstiski un grafiski attēlota teritorijas pašreizējā un noteikta plānotā (atļautā) izmantošana, kā arī šīs teritorijas izmantošanas aprobežojumi. Savukārt Noteikumu Nr. 883 45. punkts noteic, ka vietējās pašvaldības dome apstiprina vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu un kā pašvaldības saistošos noteikumus izdod tā grafisko daļu un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumus. Līdz ar to vietējās pašvaldības teritorijas plānojums formāli ir ārējais normatīvais akts, kas ir saistošs jebkurai fiziskajai un juridiskajai personai un kalpo par tiesisko pamatu konkrētu lēmumu pieņemšanai, piemēram, būvniecības procesa sākšanai. Tomēr atsevišķas vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma daļas pēc rakstura vairāk līdzinās nevis normatīviem, t.i., tiesību normas ietverošiem tiesību aktiem, bet individuāliem, t.i., tiesību normu piemērošanas aktiem. Piemērojot teritorijas plānošanas tiesību normas un principus, vietējās pašvaldības ar teritorijas plānojumu noteic konkrētu teritoriju plānotās (atļautās) izmantošanas veidus. Līdz ar to katram zemes īpašniekam piederošā nekustamā īpašuma lietošanas tiesību apjomu nosaka tās teritorijas atļautais izmantošanas veids, kurā šis īpašums atrodas. Ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu noteiktais īpašumtiesību ierobežojums ir tiešs, jo plānojums nepastarpināti sabiedrības interesēs ierobežo privātpersonas tiesības uz īpašumu. 8.2. Limbažu dome atbildes rakstā norāda, ka pieteikuma iesniedzējs nav izmantojis iespējas aizstāvēt savas aizskartās pamattiesības Noteikumu Nr. 883 5. punktā paredzētajā kārtībā. Šajā punktā ir noteikts, ka vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma grozījumi ir vietējās pašvaldības administratīvās teritorijas daļas plānotās (atļautās) izmantošanas un izmantošanas aprobežojumu izmaiņas. Limbažu dome uzskata, ka par tiesību aizsardzības līdzekli būtu uzskatāma pieteikuma iesniedzēja vēršanās vietējās pašvaldības domē, lai panāktu vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma grozījumus. Personai paredzētās tiesības ierosināt grozījumus tiesību aktā nav uzskatāmas par vispārēju tiesību aizsardzības līdzekli, jo šādā procedūrā netiek pārbaudīts tiesību normas tiesiskums, t.i., atbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normām. 8.3. Limbažu dome uzskata, ka pieteikuma iesniedzējs nav izmantojis kā tiesību aizsardzības līdzekli iespēju, kuru paredz Ministru kabineta 2001. gada 31. jūlija noteikumi Nr. 344 "Nekustamā īpašuma lietošanas mērķu noteikšanas un sistematizācijas kārtība" un 2006. gada 20. jūnija noteikumi Nr. 496 "Nekustamā īpašuma lietošanas mērķu klasifikācija un nekustamā īpašuma lietošanas mērķu noteikšanas un maiņas kārtība", proti, pieteikuma iesniedzējs nav vērsies pašvaldības domē ar lūgumu grozīt plānoto (atļauto) zemes gabala lietošanas mērķi. Minētie Ministru kabineta noteikumi regulē kārtību, kādā nosaka vai maina nekustamā īpašuma (zemes vienības) lietošanas mērķi kadastrālās vērtēšanas vajadzībām. Ņemot vērā zemes gabala kadastrālo vērtību, tiek noteikts nekustamā īpašuma nodokļa apmērs. Taču konkrēta nekustamā īpašuma lietošanas mērķi var noteikt vienīgi ievērojot teritorijas plānojumā atļauto teritorijas izmantošanas veidu. Tā kā šie Ministru kabineta noteikumi attiecas uz fiskālo (nodokļu iekasēšanas), nevis teritorijas plānošanas jomu, tajos reglamentētā kārtība nav saistāma ar kārtību, kādā izdarāmi grozījumi vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā. Tātad ar šā tiesiskā mehānisma palīdzību pieteikuma iesniedzējs nevar novērst Satversmē noteikto pamattiesību iespējamo aizskārumu un panākt teritorijas plānojuma atcelšanu. Likuma "Par pašvaldībām" 49. panta pirmā daļa paredz reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra tiesības ar motivētu rīkojumu apturēt nelikumīgu domes (padomes) izdoto saistošo noteikumu vai citu normatīvo aktu, vai to atsevišķu punktu darbību. Pēc šā rīkojuma saņemšanas vietējās pašvaldības domei (padomei) jāizskata jautājums par attiecīgo saistošo noteikumu vai cita normatīvā akta, vai to atsevišķu punktu atcelšanu. Attiecībā uz vietējo pašvaldību pieņemtajiem teritorijas plānojumiem šīs reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra pilnvaras konkretizē arī Teritorijas plānošanas likuma 7.1 pants. Līdz ar to privātpersonai ir iespēja vērsties pie reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra ar iesniegumu, lūdzot ministru izmantot tiesības apturēt nelikumīgu teritorijas plānojumu darbību. Tomēr reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra tiesības apturēt nelikumīgu teritorijas plānojumu darbību uzskatāmas par specifisku tiesību aizsardzības līdzekli, kura izmantošana ir atkarīga no ministra viņam piešķirtās rīcības brīvības ietvaros izdarītajiem lietderības apsvērumiem, bet ne par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli Satversmes tiesas likuma izpratnē. Tādēļ vienīgais efektīvais tiesību aizsardzības līdzeklis, ko persona var izmantot, lai panāktu tāda vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma atcelšanu, kuru persona uzskata par prettiesisku, ir pieteikuma iesniegšana Satversmes tiesā. 9. Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtā daļa noteic, ka konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma stāšanās spēkā. 9.1 Saskaņā ar Teritorijas plānošanas likuma 6. panta sesto daļu vietējās pašvaldības teritorijas plānojums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tam, kad lēmums par pašvaldības saistošo noteikumu izdošanu publicēts laikrakstā "Latvijas Vēstnesis". Limbažu domes 2006. gada 25. janvāra lēmums, ar kuru apstiprināti pašvaldības saistošie noteikumi Nr. 4 "Limbažu pilsētas teritorijas plānojuma grafiskā daļa un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi", publicēts laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" 2006. gada 10. februārī. Tā kā pieteikuma iesniedzēja pieteikums Satversmes tiesā iesniegts 2006. gada 24. oktobrī, t.i., pēc septiņiem mēnešiem un 13 dienām no iepriekšminētā datuma, Limbažu dome secina, ka pieteikuma iesniedzējs konstitucionālo sūdzību iesniedzis pēc Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajā daļa noteiktā sešu mēnešu termiņa (sk. lietas materiālu 69. lpp.). 9.2 Vispārēji procesuālie termiņi pieteikuma iesniegšanai tiek noteikti tiesiskās stabilitātes labad, proti, lai nodrošinātu lietas izskatīšanu saprātīgā periodā un aizsargātu otras puses paļāvību uz to, ka konflikta risinājums vēlāk netiks pārskatīts (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. punktu). Ja Satversmē noteikto pamattiesību aizsardzībai nav paredzēta iespēja izmantot vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus, tad individuālais tiesību akts, kas radījis iespējamo tiesību aizskārumu, ir uzskatāms par "pēdējas institūcijas nolēmumu". Teritorijas plānojuma grafiskā daļa ir atzīstama par šādu "pēdējās institūcijas nolēmumu" Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas izpratnē. Tomēr teritorijas plānojums kopumā formāli ir normatīvs akts un tāpēc uz to nevar attiecināt Satversmes tiesas likumā noteikto sešu mēnešu termiņu. Ne Satversmes tiesas likums, ne Teritorijas plānošanas likums un citi teritorijas plānošanu regulējošie normatīvie akti neparedz termiņu, kādā persona var Satversmes tiesā pārsūdzēt vietējās pašvaldības teritorijas plānojumus. Šāda termiņa trūkums varētu nonākt pretrunā ar tiesiskās stabilitātes principu, sevišķi gadījumos, kad vietējās pašvaldības teritorijas plānojums tiek pārsūdzēts ilgu laiku pēc tā pieņemšanas, bet citas personas ir paļāvušās uz tā nemainīgumu un atbilstoši teritorijas plānojumam plānojušas savu rīcību. Taču noteikt termiņu, kādā personas var Satversmes tiesā pārsūdzēt teritorijas plānojumus, kas aizskar personām Satversmē noteiktās pamattiesības, - tas ir likumdevēja kompetencē ietilpstošs jautājums. Ņemot vērā minēto, izbeigt tiesvedību lietā nav pamata. 10. Satversmes