101. Article — ir vienlaikus gan lex specialis, gan

lex generalis attiecībā uz 106. pantu. No vienas puses, 101. pants paredz 106. panta ierobežojumus, piemēram, ka tikai pilsonim ir tiesības pildīt valsts dienestu. No otras puses, likumā paredzētā veidā Satversmes 101. pantam var noteikt tikai tādus ierobežojumus, kas atbilst Satversmes 106. pantam, proti, kas saistīti ar personas spējām un kvalifikāciju vai arī noteikti saskaņā ar Satversmes 116. pantu. Arī Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa, vērtējot līdzīgu konstitūcijas normu mijiedarbību, norāda: "Tiesības pildīt Lietuvas Republikas valsts dienestu vienlīdzīgos apstākļos, kas nostiprinātas Lietuvas Republikas Konstitūcijas 33. panta pirmajā daļā, ir saistītas ar katras personas tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos, kas nostiprinātas Konstitūcijas 48. panta pirmajā daļā. Šajā sakarā Konstitūcijas 33. panta pirmās daļas norma "pilsoņiem ir tiesības [...] iestāties Lietuvas Republikas valsts dienestā vienlīdzīgos apstākļos" ir vienlaikus gan lex specialis, gan lex generalis attiecībā uz Konstitūcijas 48. panta pirmās daļas normu "katrs cilvēks var brīvi izraudzīties darbu un nodarbošanos"" (Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 2004. gada 13. decembra sprieduma lietā Nr. 51/01-26/02-19/03-22/03-26/03-27/03 26. punkts, http://www.lrkt.lt/ dokumentai/2004/r041213.htm). Tādējādi no Satversmes vienotības principa viedokļa konkrētajā gadījumā arī Satversmes 101. pantā noteiktajām pamattiesībām likumā paredzētajā veidā ir pieļaujami tikai tādi ierobežojumi, kas: 1) noteikti ar Satversmes 116. pantā paredzētu leģitīmu mērķi un 2) ir samērīgi (proporcionāli) ar to. 18. Satversmes tiesa ir secinājusi: "ikviena personas pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad" (Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 16. punkts). Apstrīdēto normu uzdevums ir noteikt tiesiskas valsts principiem atbilstošu pāreju no iepriekšējā regulējuma uz jaunajām prasībām. Šīs normas vienlaikus vērstas gan uz valsts civildienesta pienācīgas darbības nodrošināšanu (īstermiņā un ilgtermiņā), gan arī uz to personu interešu nodrošināšanu, kuras Valsts civildienesta likuma spēkā stāšanās dienā jau pildīja valsts civildienestu. Saeima atbildes rakstā pamatoti atzīmē, ka normai ir grūti izcelt vienu konkrētu leģitīmo mērķi, jo norma atkarībā no situācijas ir vērsta uz vairāku interešu aizsardzību (sk.: lietas materiālu 1. sēj. 76. lpp.). Satversmes 101. un 106. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums tām personām, kuras Valsts civildienesta likuma spēkā stāšanās dienā jau pildīja valsts civildienestu un kurām nebija augstākās izglītības, apstrīdētajās normās noteikts, lai aizsargātu demokrātisko valsts iekārtu un citu personu tiesības. Būtiskākais no minētajiem mērķiem ir citu cilvēku tiesību aizsardzība. Ievērojot to, ka valsts civildienesta ierēdnis realizē valsts varu un viņam ir tiesības normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ierobežot citu cilvēku tiesības, valsts civildienesta ierēdņa kompetencei, izglītībai un inteliģencei ir īpaša nozīme. Persona, kas uzkrājusi atbilstošas zināšanas, izkopusi mācīšanās prasmi un attīstījusi nepieciešamās spējas saskarsmei ar citiem sabiedrības locekļiem, daudz labāk izprot citu cilvēku pamattiesības un var nodrošināt šo tiesību aizsardzību augstākā līmenī. Vienlaikus tiek aizsargāta demokrātiskā valsts iekārta. Satversmes 1. pantā nostiprinātais demokrātijas princips citastarp prasa valsts funkcijas īstenot atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts principiem. Valsts pārvaldes uzdevums ir īstenot šos principus dzīvē. Ierēdņi, kas nespēj izprast un īstenot šos principus, diskreditē valsti kopumā, līdz ar to mazinot valsts iedzīvotāju uzticību savai valstij un tās demokrātiskajai iekārtai. Turklāt arī Pieteikuma iesniedzēja pārstāve nenoliedza, ka labas pārvaldības princips prasa, lai valstī funkcionētu godīgs, kompetents un motivēts civildienests. Tādējādi apstrīdētajās normās noteiktajam Satversmes 101. un 106. panta pamattiesību ierobežojumam ir Satversmes 116. pantā paredzētie leģitīmie mērķi - citu cilvēku tiesību aizsardzība un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. 19. Satversmes tiesa secinājusi, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp sabiedrības un indivīda interesēm. Lai konstatētu, vai samērīguma princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai, vai nav saudzējošāku līdzekļu šo mērķu sasniegšanai un vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk.: Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 17. punktu). 19.1. Ideāltipiskā situācijā apstrīdētie ierobežojumi ir pilnībā piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai. Proti, mērķi var tikt sasniegti divos veidos: 1) ierēdņi, kuriem ir pieredze un kuru izglītošanā valsts jau ieguldījusi pūles un līdzekļus, uzlabo savu kvalifikāciju, iegūstot augstāko izglītību; 2) ierēdņi, kuri nevēlas iegūt augstāko izglītību, tiek aizstāti ar formālo augstāko izglītību ieguvušiem ierēdņiem, kuri papildus apgūst kvalifikācijai nepieciešamās specifiskās un praktiskās iemaņas un prasmes. Tomēr likumdevējam un valsts pārvaldes iestādēm, nosakot regulējumu, ir pienākums ņemt vērā ne vien labāko teorētiski iespējamo situāciju, bet arī reālo sabiedrības ekonomiskās attīstības, izglītības un iespēju līmeni. Regulējums nedrīkst būt vērsts vienīgi uz teorētiski pareizu modeli, tajā ir jāņem vērā arī praktiskās iespējas. Pieņemot apstrīdētās normas, likumdevējs bija iecerējis kompleksi pārveidot valsts civildienestu, tostarp nodrošinot konkurētspējīgu darba samaksu un valsts civildienesta prestižu. Kā tiesas sēdē atzīmēja Ministru kabineta pārstāve, Noteikumu Nr. 79 projekta izstrādāšanas laikā pastāvēja viedoklis, ka pārejas periods ir nosakāms īss, "ņemot vērā to, ka uz ierēdņu amatiem valsts pārvaldes institūcijās ir pietiekams skaits pretendentu ar augstāko izglītību" (lietas materiālu 5. sēj. 56. lpp.). Tomēr laikā pēc Noteikumu Nr. 79 pieņemšanas situācija darba tirgū mainījās. Līdz ar to atsevišķās institūcijās varēja rasties grūtības ar jaunu, kvalificētu kadru piesaistīšanu konkrētiem ierēdņu amatiem. Tā, piemēram, Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija 2005. gada 10. novembra vēstulē Valsts civildienesta pārvaldei norāda, ka dažādu objektīvu iemeslu dēļ vairāki ierēdņi augstāko izglītību noteiktajā termiņā nav ieguvuši. Ņemot vērā šo ierēdņu darba pieredzi, kā arī salīdzinoši zemo atalgojumu, kas esot viens no galvenajiem iemesliem, lai viņus aizvietotu ar darbiniekiem, kuriem ir augstākā izglītība, Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija lūdz atļaut minētajiem ierēdņiem turpināt darbu, pagarinot obligātās prasības ieviešanas termiņu (sk.: lietas materiālu 1. sēj. 179. lpp.). Arī Valsts meža dienesta ģenerāldirektora vēstulē, kas iesniegta Saeimai pirms Valsts civildienesta likuma papildināšanas ar pārejas noteikumu 7. punktu, norādīts: "Struktūrvienību vadītāji faktiski kļūst par radušās situācijas ķīlniekiem: no vienas puses, Valsts meža dienesta likums prasa atbildību par uzdevumu izpildi. Nav pieļaujama situācija, kur VMD atsakās no meža ugunsgrēku dzēšanas. No otras puses, Valsts civildienesta likums nepieļauj štatu komplektēšanu ar darbiniekiem, kuri neatbilst šā likuma prasībām" (lietas materiālu 3. sēj. 66. lpp.). Ūdeņu pārvalde 2006. gada 20. jūnija vēstulē Nr. 431 sakarā ar Pieteikuma iesniedzēja pieteikumu Administratīvajai tiesai informē, ka 2005. gadā (gadā, kad izbeigtas valsts civildienesta attiecības ar Pieteikuma iesniedzēju) pārvalde izsludinājusi 26 konkursus uz ierēdņa amatiem, un 19 konkursi beigušies ar pretendentu pieņemšanu darbā (sk.: lietas materiālu 1. sēj. 90. lpp.). Tomēr var piekrist Ministru kabineta viedoklim, ka šim faktam nav izšķirošas nozīmes sabiedrības interešu aizsardzības nodrošināšanā. Vakantos ierēdņu amatus ir iespējams aizpildīt arī izsludinot atkārtotu konkursu, aizvietošanas kārtībā vai ierēdņu pārcelšanas kārtībā (sk.: lietas materiālu 3. sēj. 9. lpp.). Vakances esamība pati par sevi neattaisno ierēdņa pienākumu uzticēšanu personai, kura tos nespēj attiecīgā līmenī pildīt. Taču ar Pieteikuma iesniedzēju tūdaļ pēc civildienesta attiecību izbeigšanas noslēgti darba līgumi par tādu funkciju izpildi, kas daļēji sakrīt ar iepriekš izpildīto ierēdņa amatu. Proti, viņam darba līgumā paredzētajos pienākumos ietilpa administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšana (sk.: darba līguma Nr. 55 1.3. punktu, lietas materiālu 1. sējuma 96. lpp.). Šādas funkcijas Pieteikuma iesniedzējs veica sabiedriskā inspektora statusā. Likuma "Par vides aizsardzību" 46. panta otrā daļa savulaik noteica, ka vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas kontrolē var iesaistīt sabiedriskos vides inspektorus, deleģējot tiem tiesības sastādīt protokolus par administratīvajiem pārkāpumiem. Nav šaubu par to, ka atbilstoši minētajām normām Pieteikuma iesniedzējs bija tiesīgs veikt attiecīgo darbu, tomēr rodas šaubas, vai šādā gadījumā leģitīmais mērķis tika sasniegts. Proti, no vienas puses, ierēdņa amats ilgstoši paliek vakants, bet, no otras puses, daļu no šā amata funkcijām veic uz noteiktu laiku darbā pieņemta persona, kurai nav ierēdņa statusa. Administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšana ir viena no Valsts civildienesta likuma 3. panta pirmajā daļā noteiktajām ierēdņa funkcijām. Runa ir par funkciju - "kontrolēt normatīvo aktu izpildi". Sabiedrība ir ieinteresēta, lai profesionālās darbības veidā šo funkciju pildītu persona, kas ir dienesta attiecībās ar valsti, proti, ierēdnis, kuram ir īpaši noteikti gan zināmi ierobežojumi, gan arī zināmas sociālās garantijas. Tas ir tiesību un pienākumu kopums, kas citastarp vērsts uz maksimālu korupcijas riska novēršanu. Administratīvā soda uzlikšanas stadijā cenšoties pasargāt sabiedrību no riska, kas varētu būt saistīts ar ierēdņa nepietiekamo izglītību, tiek pieļauts, ka administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanas stadijā valsts varu realizē persona, kurai vispār nav amatpersonas statusa. Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir norādījusi, ka Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikumā ierēdniecības principi nostiprināti galvenokārt nevis tāpēc, lai aizsargātu ierēdņu subjektīvās tiesības, bet gan, lai nodrošinātu ierēdniecības pastāvēšanu sabiedrības labā (sk.: Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas spriedumu lietā 2BvF 2/58 [BVerfGE 9, 268, 286]). Tātad īstermiņā leģitīmie mērķi atsevišķos gadījumos varbūt arī netiek sasniegti, tomēr šie atsevišķie gadījumi jāvērtē kopsakarā ar labumu, ko no apstrīdētajām normām kopumā gūst visa sabiedrība, it īpaši ilgtermiņā. 19.2. Kā jau norādīts šā sprieduma 12.5. punktā, obligātās prasības ieviešanai ir divējāds efekts. No vienas puses, tā nosaka būtiski jaunas prasības attiecībā uz ikviena ierēdņa dienesta gaitu un personības attīstību. No otras puses, tā ir formāla prasība iegūt izglītību valsts atzītā procesā. Obligātā prasība kopsakarā ar prasību regulāri novērtēt ierēdņa darbu ir vērsta uz to, lai nodrošinātu valsts pārvaldes efektīvu funkcionēšanu un labas pārvaldības principa īstenošanu atbilstošā līmenī. Jāņem vērā, ka būtiskas prasības attiecībā uz valsts pārvaldes darba kvalitāti izvirzās gan sakarā ar Latvijas tiesību sistēmas attīstību, piemēram, Administratīvā procesa likuma ieviešanu, gan Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Nepieciešamība piemēroties jaunajām prasībām uzliek ikvienam ierēdnim par pienākumu papildināt savas zināšanas un izkopt spējas neatkarīgi no tā, kāda izglītība viņam jau ir. Labums, ko sabiedrība gūst no obligātās prasības piemērošanas, šādā gadījumā ir būtisks, it īpaši gadījumos, kad obligātā prasība tiek piemērota ierēdņiem, kas pilda tādas Valsts civildienesta likuma 3. pantā minētās funkcijas kā nozares politikas vai attīstības stratēģijas veidošana, nozares darbības koordinēšana, finanšu resursu sadale vai kontrole, normatīvo aktu izstrādāšana. Vienlaikus obligātā prasība noteic formālu kritēriju - ierēdnim sava teorētiskā un praktiskā sagatavotība attiecīgas sarežģītības pakāpes darba veikšanai ir jāapliecina valsts atzītā izglītības iegūšanas procesā. Labums, ko sabiedrība gūst no šā formālā kritērija piemērošanas, visupirms ir drošība par to, ka valsts civildienesta pildīšana uzticēta personām, kuru teorētiskā un praktiskā sagatavotība ir pietiekama. Dokuments par formālo izglītību apliecina teorētiskās un praktiskās sagatavotības esamību, taču šāda dokumenta neesamība pati par sevi katrā konkrētā gadījumā nebūt neapliecina, ka nav arī attiecīgo zināšanu un prasmju. Tomēr gadījumos, kad personai tiek uzticēta valsts vara, svarīgi ir ne vien tas, vai persona ir pienācīgi sagatavota, bet arī tas, ka šī sagatavotība ir apliecināta noteiktā veidā un sabiedrība var būt pārliecināta, ka persona spēj pienācīgā kvalitātē izpildīt tai uzticētos pienākumus. Tādējādi sabiedrība gūst būtisku labumu no apstrīdētajās normās noteiktā ierobežojuma un apstrīdētās normas kopumā ir piemērotas leģitīmo mērķu sasniegšanai, it īpaši ilgtermiņā. 19.3. Vērtējot pamattiesību ierobežojumu samērīgumu, ir jāizvērtē, vai ierobežojumi ir nepieciešami, proti, vai leģitīmos mērķus nevar sasniegt ar tikpat iedarbīgiem, bet personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem (sk.: Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 20. punktu). Pieteikuma iesniedzēja pārstāve pauda viedokli, ka par saudzējošāku līdzekli būtu uzskatāma iespēja Pieteikuma iesniedzējam turpināt dienestu bez augstākās izglītības iegūšanas līdz pensijas vecuma sasniegšanai. Tomēr šādā veidā nav iespējams sasniegt iepriekš minētos leģitīmos mērķus. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka "saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē" (Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punkts). Citus iespējamos saudzējošākos līdzekļus leģitīmā mērķa sasniegšanai lietas dalībnieki neminēja. 19.4. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību samērīguma principam, galvenokārt jāizvērtē likumdevēja izmantoto līdzekļu radītās sekas, t. i., vai tiesību normas piemērošana nenodara indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm lielākus zaudējumus nekā tie labumi, ko iegūst sabiedrība (sk.: Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1.3. punktu un 2006. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2005-24-01 11.3. punktu). Izvērtējot sekas, ko ierobežojums rada personai, jāņem vērā, ka obligātā prasība varēja tikt ieviesta divos veidos. Pirmkārt, panākot, ka personas, kas jau pilda valsts civildienestu, augstāko izglītību iegūst. Otrkārt, atbrīvojot no dienesta personas, kurām augstākās izglītības nav. Abos gadījumos ierobežojuma sekas personai ir atšķirīgas. 19.4.1. Mazāk būtiskas ierobežojuma sekas ir gadījumā, ja personai tiek dota iespēja turpināt dienestu, vienlaikus iegūstot augstāko izglītību. Jau 1994. gada civildienesta likumā bija iekļautas normas, kas stimulēja ierēdni (ierēdņa kandidātu) iegūt izglītību. Saskaņā ar šā likuma 40. pantu ierēdnim (ierēdņa kandidātam), kas, nepārtraucot valsts civildienestu, sekmīgi mācījās izglītības iestādē, lai iegūtu valsts civildienesta izpildei nepieciešamās zināšanas, bija tiesības saņemt kompensāciju, kura sedza pusi no mācību gada maksas. Turklāt likuma 43. pants paredzēja ierēdnim (ierēdņa kandidātam), kas, nepārtraucot valsts civildienestu, sekmīgi mācās augstskolā, mācību atvaļinājumu valsts eksāmenu kārtošanai vai diplomprojekta (diplomdarba) aizstāvēšanai. Līdzīgas normas ietver arī Valsts civildienesta likums. Prasība par augstākās izglītības iegūšanu gan prasa no personas papildu darbu, bet kopumā ir vērsta uz personības attīstības nodrošināšanu un nav uzskatāma par būtisku personas pamattiesību aizskārumu. Apgrūtinoša un ierobežojoša tā ir tiktāl, ciktāl saistīta ar nepieciešamību investēt zināmu laiku (īpaši gadījumos, kad šīs investīcijas dēļ nav iespējams nodrošināt pietiekamu laiku kontaktam ar nepilngadīgiem bērniem), papildu slodzi veselībai, tostarp redzei, nepieciešamību investēt papildu finanšu līdzekļus (maksa par iestājeksāmeniem, mācību maksas puse, kuru iestāde nesedz, izdevumi par mācību līdzekļu iegādi, ar nokļūšanu mācību iestādē saistītie izdevumi u. c.), to ienākumu zudumu, ko persona, iespējams, gūtu, ja nevis mācītos, bet strādātu. Minētās sekas personu skar un ierobežo jo vairāk, ja augstākās izglītības iegūšanai atvēlētais laiks ir īss. 19.4.2. Ierobežojuma sekas ir īpaši būtiskas gadījumā, ja persona tiek atbrīvota no valsts civildienesta. Īpaši tas attiecas uz personām, kas daudz laika un pūļu ir veltījušas tam, lai apgūtu dienestam nepieciešamās zināšanas un prasmes, bet no dienesta tiek atbrīvotas vecumā, kad jaunas profesijas pilnvērtīga apguve ir apgrūtināta. Šīs sekas Noteikumu Nr. 79 8. un 9. punktā ir novērstas tai personu grupai, kuru tās skartu vissmagāk. Proti, personām, kurām līdz pensijas vecuma sasniegšanai palikuši 5-6 gadi vai mazāk. Arī Pieteikuma iesniedzējs konstitucionālajā sūdzībā norāda, ka apstrīdēto normu piemērošana viņam esot radījusi būtiskas sekas. Viņš 52 gadu vecumā esot zaudējis gan darbu, gan profesiju un varot pretendēt tikai uz pilnīgi nekvalificētu, tātad mazatalgotu darbu. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējs paskaidroja, ka šobrīd strādā par apsargu, un tādējādi darot vieglāku, bet sliktāk atalgotu darbu. Tomēr Pārejas noteikumu 5. punkts nebija vērsts uz to, lai personas, kuras Valsts civildienesta likuma spēkā stāšanās dienā ieņēma ierēdņa amatu, un kurām nebija augstākās izglītības, tiktu atbrīvotas no dienesta. Interpretējot Valsts civildienesta likuma pārejas noteikumu 4. un 5. punktu kopsakarā, secināms, ka likumdevējs nav vēlējies, lai personas, kuras ieņem ierēdņa amatu, bet neatbilst obligātajai prasībai, nekavējoties atstātu dienestu. Gluži otrādi, likumdevējs visiem ierēdņu kandidātiem neatkarīgi no izglītības piešķīris ierēdņa statusu. Proti, Valsts civildienesta likuma pārejas noteikumu 4. punkts paredzēja, ka sešu mēnešu laikā pēc šā likuma stāšanās spēkā ierēdņu kandidātiem, kuri saskaņā ar šo likumu ieņem ierēdņu amatus, Valsts civildienesta pārvalde piešķir ierēdņa statusu. Pamatojoties uz šo pārejas noteikumu punktu, ar Valsts civildienesta pārvaldes 2001. gada 16. maija lēmumu Nr. 1601 Pieteikuma iesniedzējam tika piešķirts ierēdņa statuss (sk.: lietas materiālu 1. sēj. 28. lpp.). Arī Saeimas pārstāvis tiesas sēdē atzīmēja, ka likumdevēja mērķis, deleģējot termiņu noteikšanu Ministru kabinetam, bija panākt tādus termiņus, kas nodrošina augstākās izglītības iegūšanas iespējas. Pārejas noteikumu 5. punktā noteiktais pamattiesību ierobežojums atbilst samērīguma principam. Tādējādi Pārejas noteikumu 5. punkts atbilst Satversmes 101. un 106. pantam. 19.5. Noteikumos Nr. 79 ietvertā pamattiesību ierobežojuma samērīgums visupirms izvērtējams sasaistē ar tiesiskās paļāvības principu. Ierobežojums ir samērīgs tikai tad, ja tas nodrošina atbilstošu saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu. Valsts civildienesta pārvalde 2000. gada 5. septembra vēstulē Nr. 13/1027, kas bija adresēta Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības lietu komisijas priekšsēdētājam, informē, ka tobrīd valsts civiliestādēs bija nodarbināti 6219 ierēdņi un ierēdņu kandidāti. 68 procentiem no tiem bija augstākā, 23 procentiem - vidējā profesionālā un 9 procentiem - vispārējā vidējā izglītība (sk.: lietas materiālu 1. sēj. 151. lpp.). Tas ir, aptuveni viena trešā daļa no valsts civildienestā esošajām personām Valsts civildienesta likuma izstrādāšanas laikā obligātajai prasībai neatbilda. 19.5.1. Kā jau secināts iepriekš (sk. šā sprieduma 19.4.2. punktu), Noteikumu Nr. 79 8. un 9. punkts bija tieši vērsti uz saudzējošas pārejas īstenošanu. Atbilstoši tiem līdz pensijas vecuma sasniegšanai dienestu var turpināt personas, kurām nebūtu lietderīgi iegūt augstāko izglītību īsi pirms dienesta laika beigām, bet kuru tūlītēja atbrīvošana no dienesta radītu šīm personām būtiskas sekas. Noteikumu Nr. 79 8. un 9. punkts nenoteic personām pamattiesību ierobežojumus un atbilst Satversmes 1., 101. un 106. pantam. 19.5.2. Tāpat personām pamattiesību ierobežojumus nenoteic arī Noteikumu Nr. 79 1. un 10. punkts. Līdz ar to Noteikumu Nr. 79 1. un 10. punkts atbilst Satversmes 1., 101. un 106. pantam. 19.5.3. Valsts civildienesta pārvaldes pārstāve tiesas sēdē uzsvēra, ka obligāto prasību bija plānots sasniegt "nevis ar atlaišanu, bet ar perioda noteikšanu" (lietas materiālu 5. sēj. 88. lpp.). Viņa atzina, ka pārejas periods tika noteikts ar mērķi panākt, lai tām personām, kuras jau pildīja ierēdņu pienākumus, būtu iespēja atbilst obligātajai prasībai. Noteikumu Nr. 79 2.-5. punktā personai tika dota iespēja izvēlēties saudzējošākās no iespējamajām ierobežojuma sekām, proti, izglītības iegūšanu. Tomēr, lai konkrētajā gadījumā pāreja būtu saudzējoša, reizē ar to bija jādod personām reālas iespējas iegūt augstāko izglītību, proti, atvēlētajam laikam bija jābūt pietiekoši ilgam, lai pastāvētu reālas iespējas iegūt augstāko izglītību, turklāt atstājot personām pietiekami elastīgas iespējas pārtraukt mācības uz laiku, ja tas nepieciešams, piemēram, steidzamu un neatliekamu civildienesta uzdevumu veikšanai, svarīgu ģimenes apstākļu, veselības vai īslaicīgu materiālu grūtību dēļ. 19.5.4. Saeima apgalvo, ka Ministru kabinets esot noteicis pakāpenisku un elastīgu ierobežojuma piemērošanas kārtību un termiņus. Turklāt apstrīdētā norma nemaz neprasot no personas nesamērīgas pūles ilgstošā laikposmā, jo atbilstoši Profesionālās izglītības likumam par augstāko izglītību atzīstama arī pirmā līmeņa profesionālā izglītība, ko varot iegūt pat divu gadu laikā (sk.: lietas materiālu 1. sēj. 77. lpp.). Šāds apgalvojums ir balstīts galvenokārt uz teorētiskajām iespējām. Noteikumu Nr. 79 2. un 3. punkts, ja tos attiecina arī uz personām, kas iegūst augstāko izglītību turpmākajos punktos noteiktajā kārtībā, nodrošina reālu iespēju iegūt augstāko izglītību tikai atsevišķās studiju programmās. Tā, piemēram, izglītību dabaszinātnēs, ko par vēlamu zivju aizsardzības inspektoram atzīst Ūdeņu pārvalde, divarpus gadu laikā nevarēja iegūt nedz Noteikumu Nr. 79 pieņemšanas laikā, nedz arī šobrīd. No Valsts civildienesta pārvaldes vēstulēm redzams, ka tā pēc būtības ir atzinusi Noteikumu Nr. 79 2. un 3. punktā noteiktos termiņus obligātās prasības piemērošanai (studiju pabeigšanai) - "2004. gada 1. augusts" un "2005. gada 1. augusts" par neatbilstošiem lietderības un samērīguma principiem. Valsts civildienesta pārvaldes 2005. gada 25. jūlija vēstulē Nr. 08/2377 Ūdeņu pārvaldei norādīts: "Ievērojot, ka ierēdņa atbrīvošanas lietderības pamatojums atbilstoši [...] Noteikumu Nr. 79 [...] 3. punktam ir konstatētais fakts par augstākās izglītības neiegūšanu noteiktā kārtībā (nevis noteiktā datumā, jo nav īpašas nozīmes tieši konkrētajam datumam), iestāde ir tiesīga atbrīvot no amata tikai tos ierēdņus, kuri nav ievērojuši Noteikumos noteikto kārtību. Līdz ar to, ja ierēdnis ir ievērojis noteikto kārtību (savlaicīgi uzsācis studijas augstākās izglītības iestādē, pastāvīgi sekmīgi studējis un par to informējis iestādi), tad nav tiesības (jo nav lietderības pamatojuma) atbrīvot ierēdni tikai tāpēc, ka studijas tiks pabeigtas 2005. gada oktobrī, nevis līdz 2005. gada 1. augustam. Tāpat, ja ierēdnis savlaicīgi uzsāka studijas, kuru ilgums ir četri, pieci vai vairāk gadi (nevis trīs gadi), iestāde nav tiesīga atbrīvot šādu ierēdni" (lietas materiālu 4. sēj. 161. lpp.). Savukārt 2007. gada 1. februāra vēstulē Nr. 08/198 Valsts civildienesta pārvalde norāda: "Ja ierēdnis uzsāka studijas Noteikumu 4. un 5. punktā noteiktajā termiņā, lai iegūtu akadēmisko vai otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību, kur studiju ilgums saskaņā ar studiju programmu ir četri, pieci vai vairāk gadi (turklāt Latvijā pamatā bija šādas augstākās izglītības studijas), ierēdnim faktiski nebija iespējams iegūt augstāko izglītību attiecīgi Noteikumu 2. un 3. punktā noteiktajā termiņā. Tāpēc, ņemot vērā tiesību normu mērķi un samērīguma principu, ja, iestājoties Noteikumu 2. un 3. punkta noteiktajam termiņam, ierēdnis bija ievērojis noteikto kārtību (savlaicīgi uzsācis studijas augstākās izglītības iestādē - attiecīgi līdz 01.10.2001. vai 01.10.2002., pastāvīgi sekmīgi studējis un par to informējis iestādi), bet nebija ieguvis augstāko izglītību, jo objektīvu šķēršļu dēļ (studiju ilgums saskaņā ar studiju programmu ir četri vai vairāk gadi) bija pabeidzis tikai 3 mācību kursus, ierēdnis varēja turpināt ierēdņa amata ieņemšanu" (lietas materiālu 1. sēj. 149. lpp.). Valsts civildienesta pārvaldes apkopotie dati liecina, ka 2005. gada 1. septembrī amatos, uz kuriem attiecās obligātā prasība par augstākās izglītības iegūšanu līdz 2005. gada 1. augustam, darbu turpināja 158 personas (2,62 procenti no nodarbināto ierēdņu skaita), kurām augstākā izglītība nebija pabeigta (lietas materiālu 1. sēj. 169. lpp.). Tādējādi Noteikumu Nr. 79 2. un 3. punkts, ja tos interpretē kā prasību personai iegūt šajos punktos noteiktajā termiņā augstāko izglītību vai atstāt valsts civildienestu, neatbilst tiesiskās paļāvības principam, kā arī samērīguma principam un lietderības principam. Tomēr minētie punkti atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām, ja tos interpretē tādējādi, ka tie neattiecas uz personām, kas minētas Noteikumu Nr. 79 4. un 5. punktā, proti, uz tām personām, kuras noteiktajā termiņā uzsāka studijas un turpināja tās, informējot par studijām iestādi. Noteikumi Nr. 79 izšķir un atšķirīgi regulē vairākas ierēdņu grupas, proti: 1) pirmspensijas vecuma personas; 2) personas, kas nav pirmspensijas vecumā un iegūst augstāko izglītību; 3) personas, kas nav pirmspensijas vecumā un neiegūst augstāko izglītību. Ja Noteikumu Nr. 79 2. un 3 punktu visupirms saprot tā, ka tie nosaka vienotu prasības spēkā stāšanās laiku attiecībā uz šajos punktos minēto iestāžu ierēdņiem, kuri pildīja valsts civildienestu Valsts civildienesta likuma spēkā stāšanās dienā un kuriem šo noteikumu normas nenosaka citu regulējumu, tad Noteikumu Nr. 79 2. un 3. punkts atbilst tiesiskās paļāvības principam, kā arī samērīguma principam un līdz ar to Satversmes 1., 101. un 106. pantam. 19.5.5. Noteikumu Nr. 79 4. un 5. punkts paredzēja, ka ierēdnim jāuzsāk studijas attiecīgi pusgada vai pusotra gada laikā. Kā redzams no Valsts meža dienesta vēstules, šie punktu pieņemšanas laikā nedeva reālu iespēju daļai ierēdņu iegūt atbilstošu izglītību. Tā Zemkopības ministrijas 2001. gada 19. janvāra vēstulē Nr. 10/154 norādīts, ka "noteikumu punktā paredzot, ka tie ierēdņi, kuriem nav augstākās izglītības, uzsāk studijas līdz 2003. gada 1. oktobrim, Valsts meža dienestā apmēram 350 ierēdņu būs jāatbrīvo no darba, jo Lauksaimniecības universitātes maksimālā apmācību jauda gadā ir 150 neklātienes studentu" (lietas materiālu 4. sēj. 210. lpp.). No Valsts civildienesta pārvaldes 2000. gada 5. septembra vēstules Nr. 13/1027 Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības lietu komisijai redzams, cik daudziem ierēdņiem un ierēdņu kandidātiem tobrīd bija augstākā, vidējā profesionālā un vispārējā vidējā izglītība. Piemēram, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā attiecīgi bija 290, 79 un 26 šādas personas. Zemkopības ministrijā: 1467, 940 un 159 personas (sk.: lietas materiālu 1. sēj. 151.-152. lpp.). Tādējādi ir apšaubāms, vai, pieņemot Noteikumus Nr. 79, tika apsvērts, kas notiktu tad, ja tikai abu minēto ministriju ierēdņi un ierēdņu kandidāti, t. i. vairāk nekā 1200 personas bez augstākās izglītības vienā un tajā pašā gadā gribētu studēt vienā un tajā pašā specialitātē. Tomēr attiecībā uz Valsts meža dienestā strādājošām personām ar vidējo profesionālo izglītību šī prasība tika mainīta, pieņemot Grozījumu Valsts civildienesta likumā, proti, papildinot likumu ar pārejas noteikumu 7. punktu. Noteikumu Nr. 79 4. un 5. punktā noteiktais termiņš ir saprātīgs un tiesiskās paļāvības principam atbilstošs tiktāl, ciktāl personām bija reālas iespējas uzsākt studijas atbilstošā specialitātē. Atsevišķos gadījumos tas, ka personai bija jāiestājas augstākajā mācību iestādē visai īsā laikā, turklāt ļoti daudziem ierēdņiem vienā laikā, varēja radīt problēmas atsevišķās specialitātēs vai atsevišķām personām. Tomēr Satversmes tiesas rīcībā nav informācijas, ka šādas problēmas patiešām bijušas un ka personas objektīvu apstākļu dēļ nav varējušas uzsākt studijas. Vēl vairāk, Pieteikuma iesniedzējs paskaidroja, ka 2002. gada rudenī viņš iestājies divās augstskolās: Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē un Juridiskajā koledžā. Vispirms viņš esot stājies Juridiskajā koledžā, bet ilgi nevarējis sagaidīt atbildi, tāpēc iestājies Meža fakultātē. Konkrētajā gadījumā iespējai uzsākt studijas noteiktais termiņš bija pietiekams (sk.: lietas materiālu 4. sēj. 174. lpp.). Tādējādi Noteikumu Nr. 79 4. un 5. punkts atbilst samērīguma principam un tiesiskās paļāvības principam un līdz ar to - Satversmes 1., 101. un 106. pantam. 19.5.6. Noteikumu Nr. 79 6. punkts paredz ierēdnim pienākumu noteiktā termiņā iesniegt valsts pārvaldes iestādes vadītājam augstākās izglītības iestādes izsniegtu izziņu par studijām. Šis punkts pats par sevi neietver personas pamattiesību ierobežojumu, tāpēc tas atbilst Satversmes 1., 101. un 106. pantam. 19.5.7. Noteikumu Nr. 79 7. punkts paredz: "Ierēdni, kurš šo noteikumu 4., 5. vai 6. punktā norādītajā termiņā neiesniedz izziņu, atbrīvo no ierēdņa amata sakarā ar neatbilstību obligātajām prasībām." Valsts civildienesta pārvalde to interpretē kā prasību iegūt augstāko izglītību iespējami īsākā laikā, tas ir, bez pārtraukumiem ierēdnim svarīgu apstākļu (bērna kopšana vai citi svarīgi ģimenes apstākļi, veselības problēmas, īslaicīgas finansiālas grūtības) dēļ vai pat dienestam svarīgu uzdevumu izpildes dēļ, kā arī tādēļ, ka mācību iestāde tiek mainīta atbilstoši specialitātei. Tā, piemēram, Valsts civildienesta pārvalde, nevērtējot, vai mācību iestāde mainīta atbilstoši ieņemamajā amatā nepieciešamajām zināšanām, ir pieprasījusi izbeigt valsts civildienesta attiecības ar personu, kura strādāja Lauku atbalsta dienestā, un studijas, kas tika uzsāktas Latvijas Policijas akadēmijā, kur pabeigti divi mācību kursi, turpināja Latvijas Lauksaimniecības universitātē (sk.: lietas materiālu 1. sēj. 221-229. lpp.). Tāpat Valsts civildienesta pārvalde pieprasījusi izbeigt dienesta attiecības ar personu, kas studijas pēc 2. kursa pārtraukusi uz laiku ģimenes un finansiālu apstākļu dēļ, jo ģimenē ir divi bērni, bet mācības augstskolā atbilstoši valsts civildienesta prasībām uzsākuši abi vecāki. Turklāt netika ņemts vērā tas, ka šī persona papildus tiešajiem darba pienākumiem studiju pārtraukuma laikā veikusi papildu uzdevumus, nodrošinot dabas aizsardzības noteikumu ievērošanas kontroli Ramsāres konvencijas noteiktajā vietā - Lubānas mitrāja kompleksā (sk.: lietas materiālu 1. sēj. 193.-196. lpp.). Valsts civildienesta pārvalde vēstulēs iestādēm norāda: "personiski, materiāli apstākļi, mācību iestāžu maiņa, neturpinot sasniegto izglītības līmeni, vai darbnespēja (t.sk. bērna kopšanas atvaļinājums) nevar kalpot kā objektīvs šķērslis minētās kārtības neievērošanai, kā rezultātā minētie apstākļi nevar būt kā pamatojums Noteikumos noteiktās kārtības neievērošanai" (lietas materiālu 1. sēj. 178., 183., 192., 196. lpp.). Šāda Noteikumu Nr. 79 interpretācija daudzos gadījumos var neatbilst tiesiskās paļāvības principam, kā arī samērīguma principam. Labums, ko sabiedrība gūst, acīmredzami nav lielāks par personas tiesību ierobežojumu. Atšķirībā no Valsts civildienesta likuma 30. panta trešās daļas, kas paredz, ka pusi no mācību gada maksas ierēdnim sedz, ja viņš "sekmīgi mācās" izglītības iestādē, Noteikumu Nr. 79 4., 5. un 6. punkts prasa, lai ierēdnis studētu un iesniegtu izziņu par studijām (nevis sekmīgi studētu, iespējami īsākā laikā pabeigtu). Augstskolu likums studentam paredz tiesības studijas uz laiku pārtraukt, tās atkal atsākot. Saudzīga pāreja un proporcionalitāte tiek nodrošināta, ja augstākā izglītība tiek iegūta konkrētajiem apstākļiem un konkrētajai personai saprātīgā laika posmā. Tādējādi attiecībā uz personām, kuras noteiktajā termiņā uzsāka studijas augstākās izglītības iestādē un tās uz laiku pārtrauca būtisku attaisnojošu apstākļu dēļ, Noteikumu Nr. 79 7. punkts neatbilst tiesiskās paļāvības principam un samērīguma principam, un līdz ar to Satversmes 1., 101. un 106. pantam. Vienlaikus Satversmes tiesa ņem vērā, ka Valsts civildienesta likums paredz regulāru ierēdņa darbības izvērtēšanu. Atbilstoši Ministru kabineta 2001. gada 13. februāra instrukcijai Nr. 2 "Ierēdņa darbības un tās rezultātu novērtēšanas kārtība" ierēdņa darbību un tās rezultātus reizi gadā novērtē pretendentu un ierēdņu vērtēšanas komisija. Novērtēšanas rezultāts var tikt izmantots kā pamatojums lēmumam par ierēdņa neatbilstību ieņemamajam amatam. Tādējādi pastāv mehānisms, kas, neatkarīgi no tā, vai formālās augstākās izglītības iegūšana ir pabeigta, pārejas posmā ļauj turpināt dienestu tikai tiem ierēdņiem, kuru faktisko zināšanu un prasmju kopums nodrošina amata pienākumu izpildi nepieciešamajā kvalitātē. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Atzīt Valsts civildienesta likuma pārejas noteikumu 5. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 101. un 106. pantam. 2. Atzīt Ministru kabineta 2001. gada 20. februāra noteikumus Nr. 79 "Ierēdnim izvirzāmās obligātās prasības - augstākā izglītība - piemērošanas kārtība un termiņš" 1.-6. un 8.-10. punktu par atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 101. un 106. pantam. 3. Atzīt Ministru kabineta 2001. gada 20. februāra noteikumus Nr. 79 "Ierēdnim izvirzāmās obligātās prasības - augstākā izglītība - piemērošanas kārtība un termiņš" 7. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 101. un 106. pantam, izņemot gadījumus, kad tas attiecas uz sprieduma nolēmumu daļas 4. punktā minētajām personām. 4. Attiecībā uz personām, kuras noteiktajā termiņā uzsāka studijas augstākās izglītības iestādē un tās būtisku attaisnojošu apstākļu dēļ uz laiku pārtrauca, atzīt Ministru kabineta 2001. gada 20. februāra noteikumu Nr. 79 "Ierēdnim izvirzāmās obligātās prasības - augstākā izglītība - piemērošanas kārtība un termiņš" 7. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1., 101. un 106. pantam un spēkā neesošu no spēkā stāšanās dienas. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums pasludināts Rīgā 2007. gada 10. maijā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris