106. Article — noteic: "Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties

nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu." Acīmredzami, ka lietā izvērtējama tikai apstrīdēto normu atbilstība šā panta pirmajam teikumam. Satversmes tiesa ir secinājusi: "Ar Satversmes 106. pantā ietverto jēdzienu "nodarbošanās" saprotams tāda veida darbs, kas prasa atbilstošu sagatavotību un kas ir cilvēka eksistences avots, kā arī profesija, kas cieši saistīta ar katra indivīda personību kopumā. [...] Tā kā arī darbs valsts civildienestā uzskatāms par tādu nodarbošanos, kas ir cilvēka eksistences avots un kam ir nepieciešama atbilstoša sagatavotība, uz to ir attiecināmas Satversmes 106. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības" (Satversmes tiesas 2003. gada 18. decembra sprieduma lietā 2003-12-01 7. punkts). "Satversmes 106. panta izpratnē tiesības brīvi izvēlēties darbavietu un nodarbošanos nozīmē, pirmkārt, visām personām vienlīdzīgu pieeju darba tirgum un, otrkārt, to, ka valsts nedrīkst noteikt personām citus ierobežojošus kritērijus kā vien noteiktas to spēju un kvalifikācijas prasības, bez kurām persona nevarētu pildīt attiecīgā amata pienākumus" (Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secin. daļas 1. punkts). Satversmes tiesa arī ir atzinusi, ka "Satversmes 106. pantā garantētās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos ir nesaraujami saistītas ar attiecīgās personas spējām un kvalifikāciju. Tādējādi robežas personas tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos noteiktas jau pašā Satversmes 106. pantā" (Satversmes tiesas 2002. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-16-01 2.2. punkts). "Katras nodarbošanās kvalifikācijas prasības ietver minimālo izglītības līmeni, teorētisko zināšanu, prasmes un atbildības pakāpi, kas nepieciešama šā darba pamatuzdevumu sekmīgai izpildei", tomēr "[augstākā juridiskā] izglītība ir tikai viens no kritērijiem, lai persona pierādītu savu piemērotību attiecīgā amata pildīšanai" (Satversmes tiesas 2002. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-16-01 2.2. un 4.2. punkts). Satversmes 106. panta pirmais teikums noteic personai tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, ņemot vērā visu to spēju, zināšanu un prasmju kopumu, kas raksturo konkrētās personas sagatavotību un piemērotību zināma darba izpildei, ņemot vērā gan izglītību, gan arī praktisko pieredzi konkrētā darbā, gan arī citas zināšanas, prasmes un iemaņas, ko attiecīgā persona ieguvusi un attīstījusi. Tas neliedz valstij noteikt prasības, saskaņā ar kurām personai, izvēloties noteiktu nodarbošanos, ir jāapliecina savas spējas un kvalifikācija. Piemēram, var pieprasīt nokārtot valsts noteiktus pārbaudījumus vai iegūt izglītību valsts atzītā mācību procesā. Tomēr šādām prasībām ir jābūt pamatotām un tās vērtējamas kā attiecīgo pamattiesību ierobežojums, proti, atbilstoši Satversmes 116. pantā noteiktajiem kritērijiem. Var piekrist gan Pieteikuma iesniedzēja, gan Ministru kabineta viedoklim, ka apstrīdētās normas paredz Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 106. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu. 16. Satversmes 116. pants noteic, ka 106. pantā paredzētās tiesības "var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību". Līdz ar to 106. pantā paredzēto tiesību ierobežojums vērtējams atbilstoši 116. panta kritērijiem. Tas nozīmē, ka Satversmes 106. pantā nostiprināto tiesību ierobežojumam ir jāatbilst šādām prasībām: 1) tam jābūt noteiktam ar likumu; 2) tam jāatbilst leģitīmam mērķim, kuru valsts vēlas sasniegt, nosakot šo ierobežojumu; 3) tam jāatbilst samērīguma principam (sk.: Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 2. punktu). Lietā nav strīda par to, ka ierobežojums Satversmes 106. pantā noteiktajām pamattiesībām noteikts likumā, kā arī saskaņā ar to. Tāpēc atliek vienīgi izvērtēt, vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai ierobežojums atbilst samērīguma principam. Gadījumos, kad Satversmes 106. pantā noteikto tiesību īstenošana notiek valsts dienesta ietvaros, šīm tiesībām noteiktie ierobežojumi izvērtējami kopsakarā ar Satversmes 101. pantu. 17. Satversmes 101. panta pirmā daļa noteic: "Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu." Savukārt otrā daļa paredz: "Pašvaldības ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi un Eiropas Savienības pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā. Ikvienam Eiropas Savienības pilsonim, kas pastāvīgi uzturas Latvijā, ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties pašvaldību darbībā. Pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda." Acīmredzami, ka lietā izvērtējama tikai apstrīdēto normu atbilstība 101. panta pirmajai daļai. Aplūkojot Satversmes 101. panta pirmo daļu kopsakarā ar Satversmes 91. panta otro teikumu, jāsecina, ka Satversmes 101. panta pirmajā daļā noteiktās pamattiesības realizējamas bez jebkādas diskriminācijas, t. i., vienlīdzīgi. Tātad pilsonim ir tiesības likumā noteiktajā veidā pildīt valsts dienestu bez jebkādas diskriminācijas. Līdzīgas tiesības expressis verbis ietvertas daudzu citu valstu konstitūcijās. Salīdzinošo konstitucionālo tiesību pētnieki ir atzīmējuši, ka valsts pilsoņu vienlīdzība līdztekus aktīvo un pasīvo vēlēšanu tiesību vienlīdzībai rod īpašu izpausmi vienlīdzīgā pieejā publiskajiem amatiem un funkcijām (sk.: Weber A. Menschenrechte. Texte und Fallpraxis. München, Sellier. European Law Publishers, 2004, S. 893). Tā, piemēram, Lietuvas Republikas Konstitūcijas 33. panta pirmā daļa noteic, ka pilsoņiem ir vienlīdzīgas iespējas pildīt Lietuvas Republikas valsts dienestu; Krievijas Federācijas Konstitūcijas 32. panta ceturtā daļa paredz, ka Krievijas Federācijas pilsoņiem ir vienlīdzīga pieeja valsts dienestam; Portugāles Republikas Konstitūcijas 50. panta pirmā daļa paredz, ka visiem pilsoņiem ir tiesības vienlīdzīgi un bez ierobežojumiem ieņemt publiskus amatus; Slovākijas Republikas Konstitūcijas 30. panta ceturtā daļa noteic, ka visiem pilsoņiem ir vienlīdz pieejami vēlēti vai publiski amati (sk.: www.codices.venice.int). Šīs tiesības saskan ar ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 21. panta otro daļu, kas noteic, ka "katram cilvēkam ir tiesības uz līdztiesīgu pieeju valsts dienestam savā zemē". Savukārt ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. pants paredz, ka katram pilsonim neatkarīgi no jebkādām 2. pantā minētajām atšķirībām un bez nepamatotiem ierobežojumiem ir jābūt tiesībām un iespējai uz vispārējas vienlīdzības pamatiem pildīt valsts dienestu savā valstī. Tomēr ANO Cilvēktiesību komiteja ir secinājusi, ka šīs tiesības neparedz katram pilsonim garantētu vietu valsts dienestā (sk.: Communication No. 552/1993; Wieslaw Kall v. Poland. United Nations. Report of the Human Rights Committee. Volume II. United Nations. New York, 1999, p. 105-112). Savukārt Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir secinājusi, ka profesijās, kas saistītas ar valsti, "profesijas izvēles brīvība pastāv tikai to amatu ietvaros, ko valsts izveidojusi" (Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas spriedums lietā 1BvR 787/80 [BVerfGE 73, 280, 292]). Arī Satversmes 101. pants neuzliek valstij pienākumu nodrošināt katrai personai, kura to vēlas, iespēju pildīt valsts dienestu. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka "Satversmes 101. panta pirmā daļa nevis noteic absolūtas tiesības personai pildīt valsts dienestu, bet norāda uz to, ka šīs tiesības īstenojamas "likumā paredzētā veidā". Tātad šo tiesību izmantošanas veids nosakāms ar likumu" (sk.: Satversmes tiesas 2006. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2005-24-01 8. punktu). Saeimas atbildes rakstā izteikts viedoklis, ka tiesības pildīt valsts dienestu tām personām, kuras saskaņā ar 1994. gada civildienesta likumu bija ierēdņi un kurām nebija augstākās izglītības, tika ierobežotas tādā veidā, ka šīm personām, lai tās saglabātu līdzšinējās tiesības (ierēdņa amatu), bija jāiegūst augstākā izglītība. Arī Ministru kabinets atzīst, ka Noteikumi Nr. 79 paredz Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 101. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu. Lai konstatētu, vai minētie ierobežojumi atbilst Satversmes 101. pantam, visupirms jāizvērtē, vai šie ierobežojumi: 1) noteikti likumā paredzētajā veidā; 2) ir pieļaujami no Satversmes vienotības principa viedokļa. 17.1. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis pamatoti norādīja, ka obligātā prasība kā tāda ir noteikta likumā. Ja likums paredz šo prasību, tad Ministru kabinetam var deleģēt šīs prasības spēkā stāšanās laika un kārtības noteikšanu. Līdz ar to ierobežojumi ir noteikti likumā paredzētajā veidā. 17.2. Izvērtējot, kādus ierobežojumus "likumā paredzētajā veidā" ir pieļaujams noteikt Satversmes 101. pantā garantētajām tiesībām pildīt valsts dienestu, jāņem vērā Satversmes vienotības princips. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka "Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski" (Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punkts un 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 14. punkts). Vērtējot kopsakarā Satversmes 101. un 106. pantu, secināms, ka Satversmes