3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, ? Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) - atbildes rakstā lūdz Satversmes tiesu atzīt pieteikumu par nepamatotu, bet apstrīdēto normu - par atbilstošu Satversmes 108. panta pirmajam teikumam. Saeima norāda, ka viens no kolektīvo strīdu atrisināšanas veidiem ir streiks. Darbinieki esot ekonomiski atkarīgi no darba devēja, un starp darbiniekiem un darba devēju pastāvot objektīva nevienlīdzība, tāpēc darba devējs, izmantojot savas iespējas, dažkārt varot mēģināt neņemt vērā darbinieku intereses. Šādā situācijā darbinieki varot izmantot Satversmes 108. pantā garantētās tiesības streikot, lai izlīdzinātu spēku samēru un piespiestu darba devēju ievērot darbinieku pamatotās un aizsargājamās intereses. Savukārt darbinieku tiesības streikot ierobežojot citas personas - darba devēja - tiesības un likumiskās intereses, jo tādā veidā tiekot kavēta ražošana un uzņēmuma darbs, turklāt darba devējam rodoties zaudējumi. Saeima piekrīt, ka apstrīdētā norma ierobežo Satversmes 108. panta pirmajā teikumā minētās tiesības streikot, jo aizliedz streika uzsākšanu tikmēr, kamēr tiesa nav izskatījusi darba devēja pieteikumu par streika pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu. Saeima arī norāda, ka ikviena personas pamattiesību ierobežojuma pamatā ir apstākļi un argumenti, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad ierobežojums tiekot noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad. Atbildes rakstā izteikts viedoklis, ka ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu - apstrīdēto normu. Tai ir leģitīms mērķis - aizsargāt citu personu tiesības, panākot atbilstošu līdzsvaru starp darbinieku un darba devēju tiesībām un interesēm. Saeima uzskata, ka leģitīmā mērķa nodrošināšanai valstij ir pienākums radīt atbilstošus tiesiskos instrumentus. Taču tie nedrīkstot nonākt pretrunā ar samērīguma principu, kas prasa, lai tad, kad publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, tiktu ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas un citu personu, kā arī valsts vai sabiedrības interesēm. Saeima norāda, ka pieteikuma iesniedzējs piedāvā alternatīvu risinājumu. Vienlaikus Saeima vērš tiesas uzmanību uz to, ka pieteikuma iesniedzējs interpretējot Streiku likumu izolēti un neesot iepazinies ar visiem likumiem, kas reglamentē streika pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu. Apstrīdētā norma paredzot vienīgi to, ka gadījumā, kad līdz streika pieteikumā norādītajam streika uzsākšanas datumam tiesā ir iesniegts pieteikums par šā streika pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu, streiku nedrīkst uzsākt līdz brīdim, kad stājas spēkā tiesas spriedums. Atbildes rakstā norādīts, ka Streiku likumā nav noteikta procesuālā kārtība, kādā tiesa lemj par darba devēja pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu. Šo procesuālo kārtību detalizēti regulē Civilprocesa likums, kura 251. panta 13. punkts paredz, ka lietas par streika vai streika pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu tiesa izskata sevišķā tiesāšanas kārtībā, savukārt Civilprocesa likuma 48. nodaļa nosaka tiesvedības kārtību šādās lietās. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 392. panta pirmo daļu pieteikumu izskata 10 dienu laikā no tā saņemšanas dienas. Šā likuma 394. panta otrajā daļā noteikts, ka tiesas spriedums ir galīgs un ape­lācijas kārtībā nav pārsūdzams. Saeima uzskata, ka pieteikuma iesniedzēja priekšlikums Streiku likumā ieviest administratīvā akta apturēšanai līdzīgu kārtību nav pamatots vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, Saeima norāda, ka šo kārtību nevar un arī nevajadzētu piemērot, jo lietu izskata 10 dienu laikā. Tā, piemēram, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 185. panta sesto daļu lūgumu par administratīvā akta apturēšanu tiesa izskata 10 dienu laikā. Arī Civilprocesa likuma 392. panta pirmā daļa noteic, ka darba devēja pieteikums jāizskata 10 dienu laikā. Otrkārt, administratīvā akta apturēšanas institūtam ir pavisam cita jēga - nodrošināt personas pagaidu aizsardzību pret iestādes nelabvēlīgu lēmumu uz lietas izskatīšanas laiku, piemēram, apturēt par nesamaksāto nodokli uzliktās soda naudas apmaksas izpildi. Savukārt tad, ja pastāv domstarpības par streika likumību, tā rīkošanas dienā esot nepieciešams galīgs tiesisks noregulējums, nevis tiesas pagaidu aizsardzība - lēmums par streika apturēšanu. Treškārt, streiks kā viens no kolektīvā darba strīda atrisināšanas veidiem tiek regulēts Civilprocesa likuma ietvaros. Tā regulējuma izvērtēšanā nevajadzētu izmantot administratīvajā procesā ietilpstošos institūtus. Saeima uzskata, ka šobrīd spēkā esošais normatīvais regulējums risina pieteikuma iesniedzēja norādītos jautājumus, turklāt nosaka saīsinātu pieteikuma izskatīšanas termiņu un neparedz sprieduma pārsūdzēšanu (tas ir izpildāms nekavējoties). Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētā norma atbilst samērīguma principam, jo jautājumu par darba devēja un darbinieku tiesību un interešu līdzsvaru paredz nodot izskatīšanai kompetentā un neatkarīgā institūcijā - tiesā. Saeima norāda, ka streiks nav pašmērķis, lai darbinieki panāktu savu interešu ievērošanu attiecībās ar darba devēju, kura tiesības un intereses streika gadījumā var tikt būtiski aizskartas. Tādēļ streiks esot pēdējais un galējais darba tiesisko konfliktu risināšanas līdzeklis. Saeima uzskata, ka streika atlikšana ne vairāk kā par 10 dienām sakarā ar lietas izskatīšanu tiesā nav Satversmes 108. panta pirmā teikuma pārkāpums.