4. Article

Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) savā atzinumā norāda, ka tiesības streikot ir viens no līdzekļiem, ko strādājošie var izmantot, lai veicinātu un aizsargātu savas ekonomiskās un sociālās intereses. Apstrīdētā norma ierobežojot tiesības streikot, taču tiesības streikot neesot absolūtas. Lai šāds ierobežojums būtu atbilstošs Satversmei, tam jābūt noteiktam ar likumu leģitīma mērķa labad un izraudzītajiem līdzekļiem jābūt samērīgiem. Tiesībsargs uzskata, ka šajā gadījumā ierobežojums ir noteikts ar likumu, tas ir, Streiku likuma 24. panta trešo daļu. Ierobežojums esot noteikts leģitīma mērķa labad. Kā norāda Tiesībsargs, streiks var izpausties dažādos veidos, taču pamatā to varot raksturot kā pilnīgu vai daļēju darba pārtraukšanu. Tādējādi darba devējs tiekot būtiski ietekmēts, jo streika rezultātā varot rasties zaudējumi. Tā kā streiks var būtiski skart darba devēja tiesības un intereses, tad parasti tiesības streikot tiekot regulētas likumos, nosakot priekšnoteikumus streika uzsākšanai. Ar šādu regulējumu likumdevējs mēģinot panākt līdzsvaru starp strādājošo un darba devēja interesēm. Tiesībsargs norāda, ka arī apstrīdētā norma ir vērsta uz šāda līdzsvara nodrošināšanu, jo neļauj uzsākt streiku, ja darba devējs tiesā iesniedzis pieteikumu. Līdz ar to apstrīdētā norma kalpojot darba devēja tiesību (arī tiesību uz īpašumu) aizsardzībai un pasargājot darba devēju no nepamatotiem zaudējumiem, kas varētu rasties nelikumīga streika gadījumā. Tiesībsargs uzver, ka streika gadījumā var tikt nodarīts kaitējums arī sabiedrības ekonomiskajai labklājībai. Tāpēc apstrīdētās normas mērķis esot arī sabiedrības labklājības aizsardzība. Atbilstoši Satversmes 116. pantam citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība esot atzīstama par leģitīmu mērķi. Līdz ar to ierobežojums esot noteikts ar likumu un tam esot leģitīms mērķis. Tāpēc lietā ir jāizvērtē tas, vai valsts izraudzītie leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir samērīgi. Lai to noteiktu, vispirms esot jānoskaidro, vai vispār ir pieļaujams, ka tiesa lemj par streika likumību. Tiesībsargs uzskata, ka tas ir pieļaujams. Likumos parasti esot noteikti dažādi priekšnoteikumi streika uzsākšanai. Ja rodas strīds par to, vai šie priekšnoteikumi ir ievēroti, tad labākais risinājums esot strīda izšķiršana taisnīgā procedūrā neatkarīgā un objektīvā institūcijā. Arī no Eiropas Sociālās hartas piemērošanas prakses izrietot secinājums, ka tiesas pilnvaras lemt par streika likumību nav pretrunā ar Eiropas Sociālās hartas 6.panta ceturto daļu. Starptautiskā darba organizācija esot uzsvērusi, ka procedūrām, kas ir jāpiemēro pirms streika uzsākšanas (izlīgums, samierināšana), jābūt pietiekami ātrām. Tiesībsargs secina, ka tiesības streikot tiktu ierobežotas nesamērīgi, ja tiesa šādus pieteikumus neizskatītu saprātīgā termiņā. Apstrīdētā norma nenosaka, kādā termiņā šādi pieteikumi tiesai ir jāizskata, to paredz Civilprocesa likums. Analizējot Civilprocesa likuma normas, Tiesībsargs secina, ka apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā streika uzsākšana var tikt aizkavēta ne vairāk kā par 10 dienām, ja streika pieteikums tiek atzīts par likumīgu. Šāds termiņš esot atzīstams par pietiekami ātru. Tiesībsargs uzsver, ka arī indivīdam nodarītais kaitējums, ierobežojot tiesības streikot, neesot būtisks. Likumīga streika uzsākšana tiekot aizkavēta tikai par 10 dienām, jo tiesai pieteikums jāizskata 10 dienu laikā un tās spriedums ir galīgs. Tiesībsargs uzskata, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas ir nozīmīgs, jo netiekot pieļauts, ka ar nelikumīgu streiku tiktu nodarīts kaitējums sabiedrības labklājībai un darba devējam. Līdz ar to apstrīdētā norma samērīgi ierobežojot tiesības streikot un atbilstot Satversmes 108. pantam.