7. Article

Strādājošo tiesības streikot ir nostiprinātas Satversmes 108. pantā, kas noteic: "Strādājošajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības streikot. Valsts aizsargā arodbiedrību brīvību." Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo kā interpretācijas līdzeklis, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas. Šāda Satversmē noteikto pamattiesību interpretācija izriet no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem, t.i., Latvijai saistošajām starp­tautisko tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu). Līdz ar to apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 108. pantam analizējama kopsakarā ar tiem starptautiskajiem tiesību aktiem, kuri regulē strādājošo tiesības uz streiku. 7.1. Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 8.panta "d" punkts paredz, ka dalībvalstis apņemas sekmēt tiesības streikot, ja tās tiek realizētas saskaņā ar katras valsts likumiem. Eiropas Sociālās hartas 6. panta 4. punkts noteic, ka valstis atzīst strādājošo un darba devēju tiesības uz kolektīvu rīcību interešu konfliktu gadījumos, ieskaitot tiesības uz streiku, ievērojot saistības, kas var rasties saskaņā ar pirms tam noslēgtajiem kolektīvajiem līgumiem. Arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk - Konvencija) netieši ietver tiesības streikot. Konvencijas 11. panta pirmā daļa noteic, ka "jebkuram cilvēkam ir tiesības uz miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību, ieskaitot tiesības veidot arodbiedrības un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas intereses". Tādējādi Konvencija garantē tiesības aizstāvēt arodbiedrību locekļu profesionālās intereses ar arodbiedrības kolektīvās rīcības starpniecību. Konvencijas 11. pants paredz arī plašu valsts rīcības brīvību šā mērķa sasniegšanai. Streiks ir pēdējais un galējais līdzeklis strādājošo interešu aizstāvībai. Turklāt streiks nav pašmērķis, lai darbinieki panāktu savu interešu ievērošanu attiecībās ar darba devēju, kura tiesības un intereses streika gadījumā var tikt būtiski aizskartas. Streikošanas tiesību īstenošana ir saistīta ar noteiktu apstākļu un nosacījumu kopumu, kas liecina par kolektīvā darba strīda atrisināšanas neiespējamību. Iespēja īstenot minētās tiesības pastāv tikai tad, ja kolektīvajā interešu strīdā nav panākta vienošanās un samierināšanās. Tādējādi tiesības streikot tiek atzītas par vienu no personas pamattiesībām un demokrātiskas sabiedrības vērtībām. Tiesības streikot ir strādājošo konstitucionālās tiesības, un valstij ir pienākums nodrošināt šo tiesību īstenošanu. 7.2. Saeima 1998. gada 23. aprīlī pieņēma Streiku likumu, kas nosaka streikošanas tiesību saturu un īstenošanas kārtību. Saskaņā ar Streiku likuma 3. panta pirmo daļu streiks ir interešu konflikta risināšanas mehānisms. Savukārt tiesības streikot ir viens no būtiskākajiem līdzekļiem, ko strādājošie var izmantot, lai veicinātu un aizsargātu savas ekonomiskās un profesionālās intereses [sk.: Freedom of Association. Digest of decisions and principles of the Freedom of Association Commitee of the Governing Body of the ILO.Fifth (revised) edition, p.109, http://www.ilo.org/ilolex/english/23e2006.pdf.]