8. Article

Strādājošo tiesības uz streiku nav absolūtas. Satversmes 116. pants expressis verbis noteic, ka Satversmes 108. pantā ietvertās personas tiesības streikot var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai nodrošinātu citu cilvēku tiesības, demo­krātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Nosakot kārtību, kādā strādājošie var īstenot savas tiesības streikot, valsts var paredzēt arī šo tiesību ierobežojumus. Tādā veidā valsts gan nodrošina attiecīgo pamattiesību izmantošanu, gan arī aizsargā citu personu tiesības un pārējās konstitucionālās vērtības. Viens no šādiem ierobežojumiem ir iekļauts apstrīdētajā normā, proti, streika uzsākšanas datums tiek atlikts līdz brīdim, kad tiesa ir izvērtējusi streika pieteikuma likumību un ir stājies spēkā tiesas spriedums. Pamattiesības var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos. Tādējādi strādājošo tiesības streikot var ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu svarīgu interešu, t.i., leģitīma mērķa labad un ir samērīgs (proporcionāls) ar šo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2005-24-01 8. punktu). Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu un 2004. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 3. punktu).