105. Article — garantējot tiesības uz īpašumu, un šajā pantā

minētie nosacījumi nedrīkstot ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai arī lai nodrošinātu nodokļu vai soda naudu saņemšanu. Finanšu ministrija atzīst, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Ienākuma nodokļa likumā tika noteikta atšķirīga attieksme pensiju aplikšanā ar nodokli atkarībā no pensijas piešķiršanas gada, bija pensiju apmēri. Līdz 1996. gadam piešķirto pensiju apmēri esot bijuši ievērojami zemāki par tajā laikā pensijām noteikto neapliekamo minimumu un piešķirtās pensijas neesot tikušas pārrēķinātas. Šīs pensijas esot pārrēķinātas ar 1993. gada 1. novembri, un to apmērs esot noteikts atkarībā no personas apdrošināšanas stāža un tautsaimniecībā nodarbināto vidējās darba algas noteiktā laika posmā. Ministrija uzskata, ka Ienākuma nodokļa likuma 13. pantā noteiktais neapliekamais minimums ir atšķirīgs atkarībā no pensijas piešķiršanas (pārrēķināšanas) gada. Tas pēc būtības neesot uzskatāms par vienlīdzības principa pārkāpumu, jo pensijas, kuras piešķirtas līdz 1996. gadam un kurām pēc minētā datuma nav veikts pārrēķins vai pie kurām nav noteikta piemaksa par apdrošināšanas stāžu, kas uzkrāts līdz 1995. gada 31. decembrim (t.i., pensijas, kas vispār netiek apliktas ar nodokli), pēc apmēra pamatā nesasniedzot ar nodokli neapliekamo minimumu. Tādējādi Finanšu ministrija pauž viedokli, ka visi pensionāri - gan tie, kuriem pensija piešķirta līdz 1996. gada 1. janvārim, gan tie, kuriem pensija piešķirta vai pārrēķināta pēc minētā datuma, - faktiski atrodas vienādā situācijā. Ņemot vērā gan šo pensionāru pensiju apmērus, gan arī to, ka šie pensionāri pārsvarā ir gados veci cilvēki, t.sk. invalīdi, esot ievērots arī samērīguma princips. 6. Latvijas Republikas Labklājības ministrija informē, ka viens no apsvērumiem, kāpēc 1997. gada 1. janvārī Ienākuma nodokļa likumā tika iekļauta tiesību norma, kas paredz, ka pie fiziskās personas ienākumiem, par kuriem jāmaksā ienākuma nodoklis, tiek pieskaitītas arī pensijas, esot bijušas izmaiņas valsts pensijas aprēķināšanas kārtībā. Proti, vecuma pensijas sākuma kapitāls (t.i., pensijas kapitāls par laika posmu līdz 1996. gadam, kad tika ieviesta apdrošināšanas iemaksu personificētā uzskaite) 1996. gadā tika aprēķināts no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī 1995. gadā. Savukārt, sākot ar 1997. gadu, tā aprēķināšanai par pamatu tiek ņemta personas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga laika posmā no 1996. gada 1. janvāra līdz 1999. gada 31. decembrim (atkarībā no pensijas pieprasīšanas gada). Līdz ar to esot bijušas paredzamas izmaiņas arī piešķirto pensiju apmēros. Labklājības ministrija arī norāda, ka pensijas neesot valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekts, jo no pensijām neesot jāizdara valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Minētais viedoklis esot pamatots ar likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 14. pantu, kas noteic, ka valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objektu lokā valsts pensijas nav iekļautas. 7. Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūts nesaskata ekonomisko pamatojumu tam, kāpēc apstrīdētās normas sadala pensionārus divās grupās atkarībā no pensijas piešķiršanas laika. Savukārt par pareizu esot atzīstams pieteikuma iesniedzēja arguments par to, ka šāds dalījums neatbilst Satversmes 91. pantā nostiprinātajam vienlīdzības principam. Tāpat tiek norādīts, ka Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta rīcībā nav informācijas par iespējamo budžeta samazinājumu tādā gadījumā, ja tiktu atcelts regulējums, kas paredz, ka no pensijām ieturams iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Ja šī summa esot nenozīmīga, viens no risinājumiem būtu attiecināt šo nodokli uz visām pensijām neatkarīgi no to piešķiršanas laika un attiecīgi palielināt pensijas neapliekamo minimumu. 8. Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes Grāmatvedības institūta direktore, Dr. oec., profesore Inta Brūna informē, ka pensijas aplikšana ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neatkarīgi no pensijas lieluma esot vienas un tās pašas izcelsmes ienākumu dubulta aplikšana. Tāpat no ētisku apsvērumu viedokļa pensiju aplikšana ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neliecinot par sabiedrības rūpēm par cienījama vecuma iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanu. Vienlaikus I. Brūna uzsver: Ienākuma nodokļa likuma 9. panta pirmās daļas 24. punkts noteic, ka ar nodokli netiek aplikts ienākums no privātajos pensiju fondos veikto iemaksu ieguldīšanas. Šajā gadījumā esot acīmredzama likuma prasību nesabalansētība. 9. Latvijas Universitātes Finanšu institūta profesore, Dr. oec., Lūcija Kavale norāda, ka saskaņā ar Ienākuma nodokļa likumu sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, iegūstot pensijas formu, tiekot pakļautas aplikšanai ar nodokli. Tas nozīmējot nevienādu attieksmi pret iedzīvotāju ienākumu veidiem - darba algu un pensiju, un tas neesot taisnīgi. Tāpat L. Kavale uzsver, ka tikai aptuveni 4 procenti no pensionāriem saņemot pensiju virs 1980 latiem gadā, tāpēc to ieņēmumu ietekme uz budžetu, kurus valsts saņem, apliekot pensijas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, esot maznozīmīga. Secinājumu daļa 10. Lieta ir ierosināta par Ienākuma nodokļa likuma 13. panta "Atvieglojumi maksātājam" pirmās daļas 2. punkta vārdu un skaitļu "līdz 1996. gada 1. janvārim" un 13. panta pirmās daļas 3. punkta atbilstību Satversmes 91. pantam. Likuma 13. panta pirmās daļas 2. punkts paredz atvieglojumus tām pensionāru grupām, kurām pensija piešķirta saskaņā ar 1990. gada 29. novembra likumu "Par valsts pensijām" (turpmāk - 1990. gada Pensiju likums). Savukārt 13. panta pirmās daļas 3. punktā noteiktais atvieglojums attiecināms gan uz pensionāriem, kuriem pensija piešķirta saskaņā ar 1995. gada 2. novembra likumu "Par valsts pensijām" (turpmāk - 1995. gada Pensiju likums), gan arī uz tām pensionāru grupām, kurām pensija piešķirta, pamatojoties uz speciāliem likumiem (izdienas pensija vai speciālā valsts pensija). No konstitucionālās sūdzības izriet, ka pieteikuma iesniedzējam vecuma pensija ir piešķirta 2003. gadā saskaņā ar 1995. gada Pensiju likumu. Savukārt apstrīdētajā Ienākuma nodokļa likuma 13. panta pirmās daļas 3. punktā ir minētas vairākas pensijas - vecuma, izdienas un speciālās valsts pensijas. Tādējādi secināms, ka pieteikuma iesniedzējs apstrīd nevis visu 13. panta pirmās daļas 3. punktu, bet tikai vārdus "personām, kurām piešķirta vai pārrēķināta pensija pēc 1996. gada 1. janvāra vai noteikta piemaksa pie pensijas par apdrošināšanas stāžu, kas uzkrāts līdz 1995. gada 31. decembrim, atbilstoši likumam "Par valsts pensijām" […] neapliekamais minimums šīm pensijām (kopā ar piemaksu par uzkrāto apdrošināšanas stāžu) ir 1980 latu gadā". Proti, atvieglojumi, kas šajā normā noteikti tām pensionāru grupām, kurām pensija tiek piešķirta saskaņā ar citiem normatīviem aktiem, pieteikuma iesniedzējam tiesību aizskārumu nerada. Līdz ar to pieteikuma iesniedzēja tiesiskās intereses skar tikai tas Ienākuma nodokļa likuma 13. panta pirmās daļas 3. punkta regulējums, kas attiecas uz pensionāru grupu, kurai piešķirta vecuma pensija. 11. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās normas paredzot atšķirīgu attieksmi pret tām personām, kurām pensija piešķirta līdz 1996. gada 1. janvārim, un tām personām, kurām pensija piešķirta pēc šā datuma. Atšķirīgā attieksme izpaužoties tādējādi, ka pirmajai grupai ar nodokli neapliekamais minimums ir pensijas apmērā, bet otrajai grupai - 1980 latu gadā jeb 165 lati mēnesī. Satversmes 91. pants noteic: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." No konstitucionālās sūdzības izriet, ka ir izvērtējama apstrīdēto normu atbilstība tikai Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, kas garantē visu personu vienlīdzību. Tādēļ šīs lietas ietvaros apstrīdētais regulējums tiks analizēts vienlīdzības, nevis diskriminācijas aizlieguma principa kontekstā. Satversmes tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas 3. punktu). Vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tas garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama" (Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punkts). Līdz ar to vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav proporcionālas (samērīgas) attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu). Tādējādi, izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. pantam, nepieciešams noskaidrot, vai: 1) personas (personu grupas) atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos; 2) apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi; 3) atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips. 12. Lai noskaidrotu, kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, nepieciešams atrast šīs personas (grupas) vienojošo pazīmi. Apstrīdēto normu subjekti ir personas, kas saņem vecuma pensiju jeb valsts garantētu sociālā nodrošinājuma maksājumu no sociālā budžeta. Tādējādi var konstatēt, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas gan tās personas, kurām pensija piešķirta saskaņā ar 1990. gada Pensiju likumu, gan tās personas, kurām pensija piešķirta saskaņā ar 1995. gada Pensiju likumu. Abu grupu pensijas ir atzīstamas par vecuma pensijām, tās tiek piešķirtas līdzīgā kārtībā un maksātas no valsts sociālā budžeta. Līdz ar to personas, kuras saņem vecuma pensiju atbilstoši 1990. gada Pensiju likumam un 1995. gada Pensiju likumam, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. 13. Lai noskaidrotu, vai apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi, ir nepieciešams izvērtēt sekas, kādas rodas apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā. No apstrīdētajām normām izriet, ka vecuma pensijas, kuras piešķirtas līdz 1996. gada 1. janvārim, tiek pilnībā atbrīvotas no aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Savukārt pēc minētā datuma piešķirtās vecuma pensijas tiek apliktas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, ja tās pārsniedz 1980 latus gadā jeb 165 latus mēnesī. Līdz ar to atšķirīga attieksme izpaužas apstāklī, ka no pensijas piešķiršanas datuma ir atkarīgs tas, vai pensijas tiek vai arī gluži pretēji - netiek apliktas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Šādu atšķirīgu attieksmi noteic arī Ministru kabineta 2006. gada 29. septembra noteikumu Nr. 793 "Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" piemērošanas kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 793) 110. un 112. punkts, kas konkretizē nodokļu atvieglojumu piemērošanu pensijām. Līdz ar to apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi. 14. Pieteikuma iesniedzējs pauž viedokli, ka atšķirīgai attieksmei nav saprātīga pamata. Ja ar iedzīvotāju ienākuma nodokli netiek apliktas vecuma pensijas, kas piešķirtas līdz 1996. gada 1. janvārim, balstoties uz pārdales principu, tad vēl jo vairāk nedrīkst aplikt ar nodokli pensijas, kuras ir tieši atkarīgas no savulaik iemaksātā nodokļa. Tādējādi, pēc pieteikuma iesniedzēja domām, ar nodokli tiek aplikts jau savulaik iemaksātais sociālais nodoklis. Laikā, kad vecuma pensijas tiek piešķirtas personām, kurām darba stāžs veidojies arī pirms 1996. gada, uz tām sociālās apdrošināšanas sistēma vēl pilnībā nav attiecināma (1995. gada Pensiju likuma