91. Article — noteic: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi

likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." 13.1. Lai gan pieteikumā ietverts prasījums izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes 91. pantam, tomēr no pieteikuma izriet, ka ir izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība tikai Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, kas garantē visu personu vienlīdzību. Tas nozīmē, ka šīs lietas ietvaros apstrīdētā norma jāanalizē vienlīdzības principa, nevis diskriminācijas aizlieguma kontekstā. 13.2. Tiesiskās vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu). Vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tas garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama" (Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punkts). Līdz ar to vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav proporcionālas (samērīgas) attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu). 13.3. Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, nepieciešams noskaidrot: pirmkārt, vai ir personas (personu grupas), kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos; otrkārt, vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; treškārt, vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai pastāv leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips. 14. Lai noskaidrotu, kuras personas vai personu grupas atrodas un vai vispār atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, nepieciešams atrast šīs grupas vienojošo pazīmi. 14.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodoties visas personas, kas strādā algotu darbu. Tas apstāklis, ka kādas personas izciešot brīvības atņemšanas sodu, šīs personas nenostādot nevienādā un nesalīdzināmā situācijā ar personām, kuras algotu darbu strādā, nebūdamas notiesātas ar brīvības atņemšanas sodu. 14.2. Šajā gadījumā ir nepieciešams izvērtēt mērķus, kas tiek sasniegti ar algotu darbu brīvībā un brīvības atņemšanas vietās. Darbs ir neatņemams cilvēciskās pašcieņas un apliecināšanās avots demokrātiskā sabiedrībā, kura balstās uz tirgus ekonomikas pamatprincipiem. Ieguldot savas zināšanas, kompetenci un spējas darbā, persona gūst iespēju pilnvērtīgi dzīvot mūsdienu sabiedrībā. Strādājot algotu darbu, persona gūst savu fizioloģisko, sociālo un kultūras vajadzību apmierināšanai nepieciešamos finanšu līdzekļus. Ieslodzījuma vietās personas tiek nodarbinātas citu mērķu sasniegšanai. Saeima atbildes rakstā pamatoti norāda, ka ieslodzīto personu darbs vērtējams kā sociāli lietderīga aktivitāte, kuras primārais mērķis nav vis ienākumu gūšana sadzīves vajadzību nodrošināšanai, bet gan sociālās rehabilitācijas iespēju pavēršana ieslodzītajiem, lai šīs personas nezaudētu sociālās prasmes un darba iemaņas (sk. lietas materiālu 31. lpp.). Ieslodzīto nodarbināšana ir pozitīvs ieslodzījuma vietas darba organizācijas, apmācības un soda izciešanas elements un daļa no ieslodzītās personas resocializācijas procesa. Pirmkārt, darbs iesaista ieslodzīto regulārās ikdienas aktivitātēs, lietderīgi aizpildot viņa brīvo laiku. Ieslodzīto aizņemtība nostiprina drošību ieslodzījuma vietās un samazina savstarpējās vardarbības un disciplināro pārkāpumu iespējamību. Otrkārt, nodarbinātība ļauj ieslodzītajiem nezaudēt, uzturēt vai pat paaugstināt savas darba iemaņas un prasmes, lai pēc soda izciešanas būtu vieglāk integrēties sabiedrībā un nopelnīt iztikas līdzekļus (sk.: Zahars V. Kriminālsodu izpildes tiesības. Vispārīgā daļa. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 1999, 44. - 52. lpp.; Coyle A. A Human Rights Approach to Prison Management. Handbook for prison staff. London: International Centre for Prison Studies, 2002, p. 88). Kā noteic Apvienoto Nāciju Organizācijas 1957. gada 31. jūlija Ieslodzīto režīma minimālo standartnoteikumu 71.panta ceturtā daļa, ieslodzīto personu darbam ir jābūt tādam, kas uztur vai palielina ieslodzīto personu spēju nopelnīt iztiku pēc soda izciešanas. Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir secinājusi, ka ieslodzīto darbs sekmē ieslodzīto profesionālo integrāciju sabiedrībā un nodrošina nākotnei nepieciešamo ekonomisko bāzi (sk.: BVerfGE 98, 169). Tā kā ieslodzīto nodarbināšana nav pielīdzināma darba tiesiskajām attiecībām ārpus ieslodzījuma vietām atšķirīgo mērķu dēļ, valstij ir pienākums ieslodzīto nodarbinātības jautājumus regulēt atsevišķi. Regulējot ieslodzīto personu nodarbinātību, valstij iespēju robežās jāvadās pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Padomes izstrādātajām rekomendācijām šajā jomā. 14.3. Ņemot vērā ieslodzīto nodarbinātības mērķus, Satversmes tiesa piekrīt Saeimas paustajam viedoklim, ka nodarbinātie ieslodzītie un nodarbinātie, kas neatrodas ieslodzījumā, nav uzskatāmi par personu grupām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Ieslodzīto nodarbināšanai ir citi mērķi, un šā iemesla dēļ valstij nav pienākuma vispārējās darba tiesiskajās attiecībās noteiktās tiesības un sociālās garantijas attiecināt arī uz ieslodzītajiem, kas tiek nodarbināti brīvības atņemšanas soda izciešanas laikā. Ņemot vērā ieslodzīto nodarbināšanas īpašos mērķus un ieslodzīto personu vajadzības, ieslodzītajiem nosakāmas atšķirīgas tiesības un sociālās garantijas. Darbam ieslodzījuma vietās ir jākalpo ieslodzīto resocializācijai un atgriešanai dzīvei sabiedrībā, nevis peļņas gūšanai. Šādu pieeju ieslodzīto nodarbinātībai paredz arī Eiropas cietumu noteikumu 26.8. punkts, proti, "lai gan finansiālā peļņa, ko dod ražošana attiecīgajā iestādē, var kalpot tās līmeņa paaugstināšanai un apmācības kvalitātes celšanai, ieslodzīto intereses un soda izciešanu nedrīkst pakļaut šim mērķim". Nodarbinātie ieslodzītie un nodarbinātie, kas neatrodas ieslodzījumā, neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. 15. Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret ieslodzījumā nodarbinātiem ieslodzītajiem un ieslodzītajiem, kuri nav nodarbināti. Arī Tiesībsargs uzskata: lai noskaidrotu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, ir jāizvērtē apstrīdētajā normā noteiktā prasība uzturēšanas izdevumu segšanā piedalīties tikai nodarbinātajiem ieslodzītajiem (sk. lietas materiālu 98. lpp.). 16. Nodarbināts ieslodzītais un nenodarbināts ieslodzītais izcieš sodu par izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem Kodeksā noteiktajā kārtībā. Ieslodzītajiem jāievēro Kodeksa 7. nodaļā noteiktais režīms. Savukārt Kodeksa 13. nodaļa noteic ieslodzīto materiālo un sadzīves vajadzību apmierināšanas kārtību. Kodeksa 4. panta 3. punktā īpaši uzsvērts, ka likuma priekšā visi ieslodzītie ir vienlīdzīgi, savukārt šā panta 2. punkts aizliedz ieslodzīto diskrimināciju atkarībā no rases, tautības, valodas, dzimuma, sociālā un mantiskā stāvokļa, politiskajiem uzskatiem, reliģiskās pārliecības un citiem kritērijiem. Līdz ar to visi ieslodzītie atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. 17. Apstrīdētā norma paredz, ka nodarbinātajiem ieslodzītajiem jāpiedalās to izdevumu segšanā, kuri saistīti ar ieslodzīto uzturēšanu. Šā mērķa sasniegšanas labad apstrīdētā norma paredz, ka no nodarbināto ieslodzīto darba samaksas tiek izdarīts ieturējums noteiktā apmērā. Savukārt nenodarbināto ieslodzīto pienākumu piedalīties to izdevumu segšanā, kuri saistīti ar ieslodzīto uzturēšanu, normatīvie akti neparedz. Tomēr šos ieslodzītos var iedalīt divās grupās: pirmkārt, ieslodzītajos, kuriem nav cita veida regulāru ienākumu; otrkārt, ieslodzītajos, kuriem ir cita veida regulāri ienākumi, piemēram, pensija. Var piekrist Tieslietu ministrijas paustajam viedoklim, ka, visiem ieslodzītajiem paredzot pienākumu daļēji segt savas uzturēšanas izdevumus, pastāvētu tāda iespēja, ka daudzām personām gluži vienkārši nebūtu šā pienākuma izpildei nepieciešamo finanšu līdzekļu. Tādējādi ieslodzītajam veidotos parāds, kas apgrūtinātu viņa atgriešanos sabiedrībā un iespējas nodrošināt pietiekamus iztikas līdzekļus (sk. lietas materiālu 117. lpp.). Tomēr jāņem vērā, ka daļai ieslodzīto var būt arī cita veida regulāri ienākumi (sk. Tiesībsarga viedokli, lietas materiālu 98. lpp.) un šīm personām šāds uzturēšanas izdevumu daļējas segšanas pienākums apstrīdētajā normā nav noteikts. Tādējādi nodarbinātajiem ieslodzītajiem no viena veida regulāriem ienākumiem, proti, no darba algas, tiek izdarīts ieturējums, bet no nenodarbināto ieslodzīto cita veida regulārajiem ienākumiem šāds ieturējums netiek izdarīts. Līdz ar to apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret divu kategoriju ieslodzītajiem uzturēšanas izdevumu segšanā. 18. Lai noteiktu, vai šādai atšķirīgai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, jākonstatē, vai tai ir leģitīms mērķis. 18.1. Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir uzsvērusi, ka Pamatlikums prasa, lai ieslodzījuma vietās tiktu nodrošināta efektīva resocializācija. Šā mērķa sasniegšanas ziņā likumdevējs bauda plašu rīcības brīvību (sk.: BVerfGE 98, 169). Ņemot vērā to, ka arī Latvijas sodu izpildes tiesību mērķis ir panākt ieslodzītā resocializāciju, Latvijas likumdevējam ir piešķirama plaša rīcības brīvība efektīvas resocializācijas sistēmas izveidei un pilnveidošanai. Taču likumdevēja rīcības brīvība nav neierobežota. Rīcības brīvība izmantojama tikai tiktāl, lai nodrošinātu efektīvu soda izciešanas un resocializācijas sistēmu, proti, likumdevējs nedrīkst radīt priekšnosacījumus nepamatotai ieslodzīto personu pamattiesību aizskaršanai. 18.2. Ieturējumam, kas paredzēts ieslodzīto uzturēšanas izdevumu daļējai segšanai, ir sava nozīme ieslodzīto resocializācijas procesā. Ieslodzīto nodarbinātība un iespēja ar darbu nopelnīt finanšu līdzekļus, kā arī pienākums daļēji segt uzturēšanas izdevumus ieslodzījuma vietā nodrošina ieslodzītajiem iespēju apgūt prasmi rīkoties ar finanšu līdzekļiem un apzināties, ka ar nopelnīto ir jāsedz savi uzturēšanas izdevumi. Tāpat ieslodzītais šādā veidā tiek iesaistīts savu pašreizējo dzīves apstākļu uzlabošanā. Resocializācijas mērķis ir nodrošināt ieslodzītajam iespēju apgūt prasmes, kas nepieciešamas, lai dzīvotu atbildīgi, kā arī radīt viņā vēlmi turpmāk atturēties no noziedzīgiem nodarījumiem (sk.: BVerfGE 98,169). Resocializācija kopumā un katrs tās elements (ieslodzīto nodarbinātība, samaksa par veikto darbu, pienākums piedalīties uzturēšanas izdevumu segšanā) kalpo noziedzības mazināšanai, ieslodzīto reintegrācijai sabiedrībā un sabiedrības drošības uzlabošanai, kā arī citu cilvēku dzīvības, likumisko interešu un tiesību aizsardzībai. Līdz ar to ieturējumiem no darba samaksas ir leģitīms mērķis. 18.3. Apstrīdētās normas pirmais teikums vispārīgi paredz, ka no ieslodzīto darba samaksas tiek izdarīti ieturējumi ieslodzīto uzturēšanas izdevumu daļējai segšanai. Apstrīdētā norma skaidri nenoteic, kādiem mērķiem ir izlietojami iegūtie līdzekļi. Tieslietu ministrija norāda, ka, izstrādājot likumprojektu, ar uzturēšanu esot domāti tikai izdevumi ieslodzīto ēdināšanai, medikamentiem, nodrošināšanai ar higiēnas precēm un citu sadzīves vajadzību apmierināšanai, nevis personāla uzturēšanai (sk. lietas materiālu 106. lpp.). Šādi līdzekļu izlietojuma mērķi ir noteikti arī Ieslodzījuma vietu pārvaldes sagatavotajos metodiskajos norādījumos. Tajos ir noteikts, kādām vajadzībām tērējami šie ieturējumi, proti, tikai ieslodzīto ēdināšanai, apģērbu un medikamentu iegādei (sk. lietas materiālu 91. - 92. lpp.). Normatīvajos aktos nav pietiekami skaidri noteikts, vai šie ieturējumi izmantojami visu ieslodzīto uzturēšanai kopējā ieslodzījuma vietas budžeta ietvaros vai arī tikai nodarbināto ieslodzīto vajadzību apmierināšanai. Tiesībsargs konstatējis, ka šajā jomā dažādās ieslodzījuma vietās pastāv atšķirīga prakse (sk. lietas materiālu 98. lpp.). Apstrīdētā norma ieturējuma apmēru noteic imperatīvi, to piesaistot valstī noteiktajai minimālajai darba samaksai, nevis ieslodzītā faktiski nopelnītajai darba samaksai vai nepieciešamajiem uzturēšanas izdevumiem. Vērā ņemams ir Ieslodzījuma vietu pārvaldes viedoklis, ka būtu nepieciešams samazināt ieturējumu, jo minimālā darba alga valstī ir paaugstināta un tādējādi iznāk, ka šobrīd no nodarbinātajiem ieslodzītajiem faktiski tiek ieturēts vairāk, nekā bija plānots (sk. lietas materiālu 86. lpp.). Tāpat apstrīdētā norma neparedz noteiktu summu, kas nebūtu ņemama vērā, izdarot ieturējumus, proti, neparedz saglabāt zināmu neapliekamo minimumu ieslodzītā vajadzību apmierināšanai. Šajā aspektā vajadzētu ievērot, ka ieslodzīto darbam jābūt atbilstoši apmaksātam, lai resocializācija varētu sasniegt savus mērķus. Darba samaksai jārada ieslodzītajos pārliecība par pastāvīga darba kā nepieciešamo līdzekļu ieguves avota priekšrocībām arī pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma vietām (sk.: BVerfGE 98,169). Līdz ar to apstrīdētās normas regulējums būtu pilnveidojams. 18.4. Lai atšķirīgā attieksme pret personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, būtu attaisnojama, regulējumam jākalpo noteiktam leģitīmam mērķim - citu konstitucionāla ranga vērtību aizsardzībai. Apstrīdētā norma paredz, ka ieturējumi uzturēšanas izdevumu daļējai segšanai tiek izdarīti tikai no nodarbināto ieslodzīto personu darba samaksas. Taču nav paredzēts, ka šādi ieturējumi būtu izdarāmi arī no citu ieslodzīto regulāriem ienākumiem. Arī Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētā norma radot tādu situāciju, ka nodarbinātais ieslodzītais ar savas darba samaksas ieturējumiem piedalās arī to ieslodzījuma vietā ievietoto personu uzturēšanā vai sadzīves apstākļu uzlabošanā, kurām ir citi ienākumu avoti. Tādējādi rodoties nevienlīdzība starp ieslodzītajiem (sk. lietas materiālu 98. lpp.). Šādai atšķirīgai attieksmei nav leģitīma mērķa, proti, tā nav nepieciešama nedz citu cilvēku tiesību un demokrātiskās valsts iekārtas, nedz arī sabiedrības drošības, labklājības un tikumības aizsardzībai. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. pantam. 19. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību normas, kuras Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošām augstāka juridiskā spēka tiesību normām, uzskatāmas par spēkā neesošām no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Tā kā ieturējumi no nodarbināto ieslodzīto ienākumiem daļējai uzturēšanas izdevumu segšanai ir nozīmīgs resocializācijas sistēmas elements, likumdevējam ir nepieciešams laiks, lai, saglabājot ieturējumus kā tādus, novērstu apstrīdētās normas neatbilstību Satversmei. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Atzīt Latvijas Sodu izpildes kodeksa 55. panta otro daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 107. pantam. 2. Atzīt Latvijas Sodu izpildes kodeksa 55. panta otro daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un spēkā neesošu no 2007. gada 15. decembra. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris