91. Article — noteic: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi

likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." 16.1. Tiesībsargs lūdzis izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, savukārt A. Lepse prasījumā ietvēris lūgumu izvērtēt tās atbilstību visam Satversmes 91. pantam. Lai gan A. Lepses konstitucionālajā sūdzībā ietverts prasījums izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes 91. pantam, tomēr no konstitucionālās sūdzības izriet, ka ir izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība tikai Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, kas garantē visu personu vienlīdzību. Tas nozīmē, ka šīs lietas ietvaros apstrīdētā norma jāanalizē vienlīdzības principa, nevis diskriminācijas aizlieguma kontekstā. 16.2. Tiesiskās vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu). Vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tas garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama" (Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punkts). Līdz ar to vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu). 16.3. Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, nepieciešams noskaidrot: pirmkārt, vai ir personas (personu grupas), kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos; otrkārt, vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; treškārt, vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai pastāv leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips. Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav proporcionālas (samērīgas) attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu). 17. Lai noskaidrotu, kuras personas vai personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams atrast šīs grupas vienojošo pazīmi (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 14. punktu). 17.1. Gan Tiesībsargs, gan arī konstitucionālās sūdzības iesniedzējs A. Lepse uzskata, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas tie Satversmes tiesas tiesneši, kas beiguši pildīt attiecīgos pienākumus, bet iepriekš bijuši vispārējās jurisdikcijas tiesas vai administratīvās tiesas tiesneši, neatkarīgi no tā, vai tiesnesis attiecīgajā tiesā ir vai nav bijis apstiprināts amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma. 17.2. Var piekrist Tiesībsarga un A. Lepses paustajam viedoklim, ka Satversmes tiesas likuma 7. panta ceturtās daļas kontekstā vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas visi Satversmes tiesas tiesneši, kuri beiguši pildīt attiecīgos amata pienākumus un iepriekš bijuši vispārējās jurisdikcijas tiesu vai administratīvo tiesu tiesneši. Atrašanās vienādos un salīdzināmos apstākļos ietekmē vairākas šo tiesnešu tiesības, tostarp tiesības turpināt valsts dienestu. No tiesnešu vidus virzītos Satversmes tiesas tiesnešus, kuriem beidzies pilnvaru termiņš, varētu iedalīt šādās trijās grupās: 1) Satversmes tiesas tiesneši, kuri pirms apstiprināšanas šajā amatā bijuši vispārējās jurisdikcijas tiesu vai administratīvo tiesu tiesneši, kas saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 60. panta otro daļu, 61. un 62. pantu apstiprināti tiesneša amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma; 2) Satversmes tiesas tiesneši, kuri pirms apstiprināšanas šajā amatā bijuši vispārējās jurisdikcijas tiesu vai administratīvo tiesu tiesneši, kas saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 60. panta pirmo vai otro daļu iecelti tiesneša amatā uz noteiktu termiņu; 3) Satversmes tiesas tiesneši, kuri pirms apstiprināšanas šajā amatā bijuši Augstākās tiesas tiesneši, kas tiesneša amatā tika ievēlēti saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūcijas 152. pantu pirms likuma "Par tiesu varu" spēkā stāšanās un pēc likuma "Par tiesu varu" stāšanās spēkā turpināja pildīt savus pienākumus. Satversmes tiesas likums paredz, ka visi Satversmes tiesas tiesneši savās tiesībās ir vienlīdzīgi. Satversmes tiesas likums neparedz Satversmes tiesas tiesnešiem sevišķas tiesības atkarībā no viņu iepriekšējās karjeras, tostarp arī no tiesneša pilnvaru termiņa citās tiesās. Līdz ar to visi Satversmes tiesas tiesneši, kuru pilnvaru termiņš ir beidzies un kuri iepriekš bijuši vispārējās jurisdikcijas tiesu vai administratīvo tiesu tiesneši, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. 18. Lietā nepastāv strīds par to Satversmes tiesas tiesnešu tiesībām atgriezties iepriekšējā tiesneša amatā vispārējās jurisdikcijas tiesā vai administratīvajā tiesā, kuri bijuši apstiprināti šajā amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma. Šīs tiesības garantē apstrīdētā norma. 19. Par otro salīdzināmo grupu šajā lietā uzskatāmi tie Satversmes tiesas tiesneši, kuri pirms apstiprināšanas šajā amatā bijuši iecelti citā tiesneša amatā uz trim gadiem vai atkārtoti - uz laiku līdz diviem gadiem. Saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 60. panta pirmo daļu rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi pēc tieslietu ministra priekšlikuma ieceļ amatā Saeima uz trim gadiem. Savukārt minētā panta otrā daļa paredz, ka pēc trim amatā nostrādātiem gadiem rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi Saeima pēc tieslietu ministra priekšlikuma, pamatojoties uz tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas atzinumu, apstiprina amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma vai ieceļ amatā atkārtoti uz laiku līdz diviem gadiem. Pēc atkārtotā pilnvaru termiņa izbeigšanās rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi Saeima pēc tieslietu ministra priekšlikuma apstiprina amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma. Satversmes tiesas likums neliedz šādus tiesnešus izvirzīt un apstiprināt par Satversmes tiesas tiesnešiem, ja viņi atbilst Satversmes tiesas tiesnesim noteiktajām prasībām. 20. Trešo salīdzināmo grupu veido tiesneši, kuri 1990. gadā saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūcijas 152. pantu tika ievēlēti Augstākās tiesas tiesneša amatā uz desmit gadiem. 2000. gadā daļa šo tiesnešu vairs neturpināja darbu tiesu sistēmā, bet citi saskaņā ar likumu "Par tiesu varu" un pēc Augstākās tiesas priekšsēdētāja priekšlikuma tika apstiprināti amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma. Tiesneši tika apstiprināti amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992. gada 15. decembra lēmuma "Par Latvijas Republikas likuma "Par tiesu varu" spēkā stāšanās kārtību" 5. punktu, kas paredzēja, ka tiesnešiem, kuriem pēc likuma "Par tiesu varu" stāšanās spēkā nav beidzies pilnvaru termiņš, pilnvaras tiek saglabātas līdz termiņa beigām. Konstitucionālās sūdzības iesniedzējs A. Lepse izskatāmās lietas ietvaros ir vienīgais šīs personu grupas pārstāvis. 21. Likumdevējs apstrīdētajā normā paredzējis īpašas tiesības personām, kuras saskaņā ar likumu "Par tiesu varu" bijušas apstiprinātas par tiesnešiem bez pilnvaru termiņa ierobežojuma. Šīm personām ir tiesības atgriezties iepriekšējā tiesneša amatā, ja tās nav sasniegušas tiesneša amata pildīšanai noteikto maksimālo vecumu. Apstrīdētā norma šādas tiesības nepiešķir tiesnešiem, kuri bijuši iecelti vai ievēlēti tiesnešu amatos uz noteiktu pilnvaru termiņu. Līdz ar to apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret Satversmes tiesas tiesnešiem attiecībā uz viņu tiesībām atgriezties tiesneša amatā, kura pildīšanas laikā viņi tika apstiprināti par Satversmes tiesas tiesnešiem. 22. Lai noteiktu, vai šādai atšķirīgai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, jākonstatē, vai tai ir leģitīms mērķis. 22.1. Leģitīmie mērķi, kuri var attaisnot atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir noteikti Satversmes 116. pantā (sk.: Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības principu // Latvijas Vēstnesis, 2003. gada 8. maijs, Nr. 68). Pienākums uzrādīt un pamatot atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms gulstas uz institūciju, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā − uz Saeimu. Saeima atbildes rakstā nav norādījusi leģitīmo mērķi, kas attaisnotu ar apstrīdēto normu pieļauto atšķirīgo attieksmi pret Satversmes tiesas tiesnešiem attiecībā uz viņu tiesībām pēc attiecīgo pilnvaru termiņa beigām turpināt tiesneša darbu vispārējās jurisdikcijas tiesās vai administratīvajās tiesās. Tiesībsargs un konstitucionālās sūdzības iesniedzējs A. Lepse uzskata, ka šai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa. 22.2. Apstāklis, ka Saeima nav norādījusi atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi, tomēr neatbrīvo Satversmes tiesu no pienākuma to noskaidrot. Lietas materiāli neliecina, ka atšķirīga attieksme varētu būt noteikta ar mērķi aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai tikumību. 22.3. Leģitīmais mērķis, kura dēļ ir nepieciešams noteikt zināmas prasības personām, kas pretendē uz tiesnešu amatiem, un kārtību, kādā personas tiek ieceltas vai apstiprinātas tiesnešu amatos, ir citu cilvēku tiesības uz taisnīgu tiesu, ko paredz Satversmes 92. panta pirmais teikums. Tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no vissvarīgākajām personas tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas 1. punktu). Analizējot Satversmes 92. panta pirmo teikumu, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tajā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek izskatīta. Satversmes 92. pants paredz gan pienākumu izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt attiecīgas procesuālās normas (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu). Valsts izveidotajai tiesu institūciju sistēmai ir jābūt neatkarīgai, objektīvai un kompetentai. Šīs prasības attiecas kā uz tiesu sistēmu kopumā, tā arī uz katru atsevišķo personu, kura vēlas kļūt par tiesu varas amatpersonu. Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās personas tiesības uz kompetentu tiesu citastarp ietver prasību pēc profesionālas tiesas. Tiesnešiem ir jābūt profesionāli spējīgiem veikt savus pienākumus, proti, tiesnesim ir jābūt nepieciešamajām juridiskajām zināšanām un jurista darba pieredzei (sk.: Levits E. Rakstu krājums administratīvajiem tiesnešiem. Rīga: Publisko tiesību institūts, 2003, 157. - 158. lpp.). Līdz ar to apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis. 23. Lai atšķirīgā attieksme būtu attaisnojama, tās leģitīmajam mērķim ir jāatbilst samērīguma principam. Samērīgums tiesiskās vienlīdzības principa kontekstā nozīmē, ka labumam, ko sabiedrība iegūst ar atšķirīgo attieksmi pret salīdzināmajām situācijām, ir jābūt lielākam nekā zaudējumam, ko cieš tās personas, kuras atrodas nelabvēlīgākajā no abām situācijām (sk.: Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības principu // Latvijas Vēstnesis, 2003. gada 8. maijs, Nr. 68). Lai konstatētu, vai samērīguma princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai nav saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai un vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-02 secinājumu daļas 3.1. punktu). 24. Likumdevējs uzskatījis, ka tā nosprausto leģitīmo mērķi - nodrošināt citu cilvēku tiesības uz kompetentu tiesu - apstrīdētā norma sasniedz, paredzot atšķirīgu attieksmi pret Satversmes tiesas tiesnešiem, kuriem pirms apstiprināšanas šajā amatā bija noteikts atšķirīgs tiesneša pilnvaru termiņš. Ja Satversmes tiesas tiesnesis pirms apstiprināšanas šajā amatā strādājis par citas tiesas tiesnesi bez pilnvaru termiņa ierobežojuma, viņam ir tiesības atgriezties iepriekšējā tiesneša amatā. Savukārt, ja tiesnesis iepriekšējā tiesneša amatā bijis iecelts vai ievēlēts uz noteiktu termiņu, viņam šādas tiesības likumdevējs nav piešķīris. To, vai šāda likumdevēja rīcība ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, var vērtēt no dažādiem aspektiem. 24.1. Satversmes tiesa ir nozīmīga valsts varas konstitucionāla institūcija, kas var atzīt par spēkā neesošu arī likumdevēja pieņemtu tiesību normu. Tāpēc ir būtiski, lai par Satversmes tiesas tiesnešiem tiktu apstiprinātas personas ar iespējami augstāku profesionālo kvalifikāciju (sk. lietas materiālu 2. - 3. lpp.). Var piekrist Tiesībsargam, ka ir svarīgi, lai ikviens vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnesis būtu ieinteresēts kļūt par Satversmes tiesas tiesnesi, un tādējādi nodrošināt to, ka par Satversmes tiesas tiesnesi tiek apstiprināts iespējami labākais kandidāts. Par Satversmes tiesas tiesnesi persona var būt ne ilgāk kā desmit gadus pēc kārtas. Tāpēc tas, vai persona piekritīs kļūt par Satversmes tiesas tiesneša kandidātu, noteikti būs atkarīgs arī no tā, kādas garantijas šai personai būs pēc Satversmes tiesas tiesneša pilnvaru izbeigšanās. Persona, kas izvēlējusies kļūt par tiesnesi, parasti rēķinās ar stabilitāti un prognozējamu karjeras attīstību, ko piedāvā šis amats. Tātad tiesības pēc Satversmes tiesas tiesneša pilnvaru termiņa beigām atgriezties iepriekšējā tiesneša amatā ir būtiska garantija tam, lai vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnesis piekristu kandidēt uz Satversmes tiesas tiesneša amatu. Tāpēc būtu nepieciešams garantēt tiesības atgriezties iepriekšējā tiesneša amatā visiem vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnešiem, kas tiek apstiprināti par Satversmes tiesas tiesnesi. 24.2. Nav pamata uzskatīt, ka Satversmes tiesas tiesnesis pēc pilnvaru termiņa beigām ir zaudējis savu profesionālo kvalifikāciju un ka viņam nevar piešķirt tiesības turpināt valsts dienestu tiesneša amatā, nenosakot īpašu kārtību, kādā iespējams atgriezties iepriekšējā tiesneša amatā. Desmit gadus ilgā pilnvaru termiņa laikā Satversmes tiesā, kura arī ir uzskatāma par tiesu varas institūciju, kas spriež tiesu, (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 9.2. punktu) tiesneši turpina pildīt savus pienākumus un neapšaubāmi paaugstina savu profesionālo kvalifikāciju. Ievērojot tiesas spriešanas uzdevumu - atrast patiesu un taisnīgu lietas risinājumu -, tiesnesis izskatāmās lietas ietvaros novērtē konkrētos apstākļus. Tulkojot un piemērojot likumu, viņš drīkst vadīties tikai no likuma un savas pārliecības, kas ir atkarīga no tiesneša profesionālajām zināšanām un prasmēm, tiesību un sabiedrisko procesu izpratnes, kultūras, redzesloka, pilsoniskās stājas un citiem faktoriem (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-06-01 secinājumu daļas 2.4. punktu). Tātad tiesneša kvalifikācija ir svarīga pienācīgas tiesas spriešanas garantija. Piemēram, Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa ir secinājusi, ka tiesnešu amatos vajadzētu iecelt vai apstiprināt tikai tādas personas, kurām ir augsta juridiskā kvalifikācija un liela dzīves pieredze. Tiesneša reputācija nedrīkst būt apšaubāma, un viņam ir jājūtas atbildīgam par to, kā viņš pats pilda valsts konstitūcijā noteiktos pienākumus, spriežot tiesu (sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 1999. gada 21. decembra spriedumu lietā Nr. 16/98). Šādi paši nosacījumi sekmētu arī Latvijas tiesu sistēmas kvalitatīvu izaugsmi un efektīvi nodrošinātu personas tiesības uz kompetentu tiesu. 25. Vērtējot apstrīdētās normas samērīgumu, nepieciešams aplūkot arī konstitucionālās sūdzības iesniedzēja situāciju. 25.1. 1996. gada 14. novembrī Saeima A. Lepsi apstiprināja par Satversmes tiesas tiesnesi, bet 1997. gada 23. janvārī pēc Augstākās tiesas priekšsēdētāja priekšlikuma pieņēma lēmumu par A. Lepses atbrīvošanu no Augstākās tiesas tiesneša amata. Saeimas 1997. gada 23. janvāra lēmums tika pamatots ar likuma "Par tiesu varu" 82. panta 2. punktu. Satversmes tiesa nepiekrīt Saeimas viedoklim, ka likuma "Par tiesu varu" 82. panta 2. punkts ir piemērojams arī tādam tiesnesim, kas turpina strādāt citā tiesneša amatā (sk. lietas materiālu 112. lpp.). Likuma "Par tiesu varu" 82. panta četros punktos minēti gadījumi, kad tiesnesis ir jāatbrīvo no tiesneša amata, proti: 1) pēc paša vēlēšanās; 2) sakarā ar ievēlēšanu vai iecelšanu citā amatā; 3) veselības stāvokļa dēļ, ja tas neļauj turpināt tiesneša darbu; 4) sakarā ar likumā noteiktā amata pildīšanas maksimālā vecuma saniegšanu. No likuma "Par tiesu varu" 82. panta 1., 2. un 4. punkta nepārprotami izriet, ka tie paredzēti piemērošanai gadījumos, kad tiesnesis pēc atbrīvošanas no amata vairs neturpina darbu tiesu sistēmā. Interpretējot likuma "Par tiesu varu" 82. panta 2. punktu kopsakarā ar 1., 3. un 4. punktu, var secināt, ka 2. punkts ir piemērojams tikai gadījumos, kad tiesnesis ievēlēts vai iecelts amatā ārpus tiesu sistēmas. Saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 1. panta trešo daļu Satversmes tiesa ir tiesu varai piederīga institūcija. Tāpēc A. Lepses apstiprināšana Satversmes tiesas tiesneša amatā nevarēja tikt uzskatīta par ievēlēšanu vai iecelšanu citā amatā likuma "Par tiesu varu" 82. panta 2. punkta izpratnē. Likums neprasīja, lai Saeima pieņem lēmumu par A. Lepses atbrīvošanu no Augstākās tiesas tiesneša amata. 25.2. No Saeimas Juridiskās komisijas 1997. gada 14. janvāra sēdes protokola izriet, ka par A. Lepsi pieņemtā lēmuma patiesais mērķis bija atbrīvot konkrētu tiesneša amata vietu, kura bija jāaizpilda, lai nodrošinātu Augstākās tiesas darba nepārtrauktību. Lēmums noregulēja tikai A. Lepses darba attiecības ar Augstāko tiesu. Kā Juridiskās komisijas sēdē uzsvēra Augstākās tiesas priekšsēdētājs: "A. Lepses vietā jāpieņem cits tiesnesis, lai varētu normāli strādāt. Nevar 10 gadus gaidīt A. Lepses atgriešanos." Juridiskās komisijas loceklis Ilmārs Bišers sēdē norādīja, ka A. Lepsem "atbrīvojot no amata, tomēr saglabājas visas likumā paredzētās garantijas" (sk. lietas materiālu 67. lpp.). Ar Saeimas 1997. gada 23. janvāra lēmumu A. Lepse zaudēja tikai konkrēto tiesneša amatu Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā. Viņš joprojām palika tiesnesis, jo pildīja Satversmes tiesas tiesneša pienākumus. Saskaņā ar Satversmes 6. nodaļu un likuma "Par tiesu varu" 1. panta trešo daļu Satversmes tiesa ir neatkarīga tiesu varas institūcija. Satversmes tiesas tiesneši, kuri iepriekš bijuši citu tiesu tiesneši, saglabā tiesneša statusu arī pildot Satversmes tiesas tiesneša pienākumus. 25.3. Apstiprinot A. Lepsi par Satversmes tiesas tiesnesi, Saeima izteica ne tikai uzticību viņam kā augsti kvalificētam tiesnesim, bet arī noteiktu piekrišanu viņa turpmākajai darbībai tiesneša amatā. A. Lepsem bija jāsaglabā tiesneša statuss arī tāpēc, ka viņš pēc Saeimas lēmuma par atbrīvošanu no Augstākās tiesas tiesneša amata turpināja pildīt Satversmes tiesas tiesneša pienākumus, nenododot atkārtotu tiesneša zvērestu. Arī fakts, ka 2000. gadā A. Lepses virzīšana apstiprināšanai tiesneša amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma netika uzskatīta par nepieciešamu, liecina par to, ka viņš saglabāja tiesneša statusu, atrodoties Satversmes tiesas tiesneša amatā. 25.4. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas norādītajam, ka likumā "Par tiesu varu" nav paredzēta tiesneša pilnvaru apturēšana. Tomēr A. Lepses gadījumā tiesiskā situācija ir īpaša. Saeimas 1997. gada 23. janvāra lēmums būtībā tikai pārtrauca A. Lepses pilnvaras Augstākās tiesas tiesneša amatā, bet neatņēma viņam tiesneša statusu. Minētā Saeimas lēmuma pieņemšanas laikā no A. Lepses kā Augstākās tiesas tiesneša pilnvaru termiņa sākuma bija pagājuši sešarpus gadi. Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1992. gada 15. decembra lēmuma "Par Latvijas Republikas likuma "Par tiesu varu" spēkā stāšanās kārtību" 5. punkts noteic, ka tiesnešiem, kuriem pēc likuma "Par tiesu varu" stāšanās spēkā nav beidzies pilnvaru termiņš, pilnvaras tiek saglabātas līdz termiņa beigām. Tāpēc A. Lepses pilnvaras Augstākās tiesas tiesneša amatā turpinās līdz desmit gadu termiņa beigām. 25.5. Satversmes tiesa piekrīt Tieslietu ministrijas viedoklim, ka apstrīdētās normas mērķis un jēga ir pēc Satversmes tiesas tiesneša pilnvaru termiņa beigām nodrošināt augsti profesionāli kvalificētu tiesnešu atgriešanos iepriekšējā tiesneša amatā. A. Lepses augsto profesionālo kvalifikāciju apliecina vairāk nekā 25 gadus ilgā un sekmīgā tiesneša karjera. A. Lepse ir bijis Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas tiesnesis, Saldus rajona tiesas priekšsēdētājs, Augstākās tiesas tiesnesis un Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas priekšsēdētājs, kā arī Satversmes tiesas tiesnesis. Savulaik A. Lepse ir bijis Latvijas Tiesnešu biedrības prezidents. Turklāt A. Lepsem ir piešķirta tiesneša 1. kvalifikācijas klase. Saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 98. pantu tā ir augstākā kvalifikācijas klase, kas tiesnesim var tikt piešķirta. Saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu 5. punktu A. Lepsem šī kvalifikācijas klase ir saglabāta. 25.6. Apstrīdētā norma expressis verbis nepiešķir A. Lepsem tiesības atgriezties Augstākās tiesas tiesneša amatā. Neraugoties uz tiesneša amatā uzkrāto pieredzi un plašajām zināšanām, A. Lepsem tomēr ir atteikta iespēja atgriezties Augstākās tiesas tiesneša amatā, lai gan, kā var secināt no konstitucionālās sūdzības, viņš labprāt turpinātu tiesneša darbu (sk. Augstākās tiesas atbildes uz A. Lepses iesniegumiem, lietas materiālu 97. - 98. lpp.). Apstrīdētā norma ir formāls kritērijs, saskaņā ar kuru atsevišķiem Satversmes tiesas tiesnešiem pēc pilnvaru termiņa beigām ir garantēta iespēja atgriezties iepriekšējā tiesneša amatā. Šajā procesā netiek vērtēta ne tiesneša kompetence, nedz arī viņa spēja pildīt tiesneša amatu, lai gan attiecīga izvērtēšana varētu liecināt par centieniem nodrošināt personu tiesības uz kompetentu tiesu. Līdz ar to izraudzītie līdzekļi nav piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tā kā apstrīdētā norma neatbilst vienam no samērīguma kritērijiem, tā nav samērīga un neatbilst Satversmes 91. pantam. 26. Satversmes