15. Article

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka, konstatējot leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt pamattiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma principam. Pirmkārt, vai izmantotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Otrkārt, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Treškārt, vai labums, ko gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu un Satversmes tiesas 2004. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 3. punktu). Jāņem vērā, ka pamattiesību ierobežojums ir samērīgs vienīgi tad, ja nav citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk jūtami. Turklāt, nosakot pamattiesību ierobežojumu, likumdevējam ir jāizvēlas iespējami saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu). 15.1. Valstij ir pienākums nodrošināt pienācīgu tās institūciju darbību, kā arī noteikt tādu regulējumu, lai valsts vara tiktu īstenota atbilstoši sabiedrības interesēm. Viens no veidiem, kā to sasniegt, ir noteikt kvalifikācijas standartus personām, kurām uzticēta valstij un sabiedrībai nozīmīgu funkciju izpilde (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 9. punktu). Nosakot Biroja amatpersonām obligāto prasību - augstāko izglītību, likumdevējs bija iecerējis ieviest stingrākus amatpersonu kvalifikācijas kritērijus un līdz ar to uzlabot citu cilvēku tiesību aizsardzību. Grozījumi bija nepieciešami, lai nodrošinātu efektīvāku Biroja darbu un labas pārvaldības principa īstenošanu atbilstošā līmenī. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka "prasība par augstākās izglītības iegūšanu gan prasa no personas papildu darbu, bet kopumā ir vērsta uz personības attīstības nodrošināšanu un nav uzskatāma par būtisku personas pamattiesību aizskārumu" (Satversmes tiesas 2007. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2006-29-0103 19.4.1. punkts). Var secināt, ka labums, ko sabiedrība gūst no obligātās prasības piemērošanas, šādā gadījumā ir būtisks, it īpaši tad, kad obligātā prasība tiek piemērota amatpersonām, kas saskaņā ar likumu darbojas sabiedrības interesēs un realizē valsts varu (Biroja likuma 11. un 12. pants). 15.2. Izvērtējot sekas, ko ierobežojums rada personai, jāņem vērā, ka obligāto prasību par augstāko izglītību varēja ieviest divos veidos. Pirmkārt, nosakot, ka personas, kas jau ir Biroja amatpersonas, iegūst augstāko izglītību. Otrkārt, atbrīvojot no amata Biroja amatpersonas, kurām nav augstākās izglītības. Abos gadījumos ierobežojuma sekas ir atšķirīgas. Neapšaubāmi, ka mazāk smagas tās ir gadījumā, kad personai tiek dota iespēja pildīt amatpersonas pienākumus un vienlaikus iegūt augstāko izglītību. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas viedoklim, ka apstrīdētās normas mērķis nav bijis dot "atlaidi" attiecībā uz prasību par augstāko izglītību tām amatpersonām, kurām augstākās izglītības nav. Šādi nebūtu pietiekamā kvalitātē sasniegts leģitīmais mērķis, un šāda tiesību norma būtu pretrunā ar sabiedrības interesēm, proti, persona ar augstāko izglītību nevarētu pretendēt uz amatu, jo to ieņemtu persona bez augstākās izglītības. 15.3. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 1. pants neliedz likumdevējam izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā tādus grozījumus, kuri atbilst Satversmei. Tomēr demokrātiskā tiesiskā valstī ir jāievēro tiesiskās paļāvības princips. Šis princips prasa, lai, izdarot šādus grozījumus, likumdevējs paredzētu saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu. Šādos gadījumos ir jānosaka saprātīgi termiņi vai jāparedz nodarīto zaudējumu kompensēšana (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2. punktu un Satversmes tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2005-16-01 18. punktu). Šāda pāreja uz jauno tiesisko regulējumu ir nodrošināta ar apstrīdēto normu. Tā Biroja amatpersonām, kurām nebija augstākās izglītības, lika uzsākt studijas septiņu mēnešu laikā (no 2005. gada 1. marta līdz 2005. gada 1. oktobrim). Atbilstoši Biroja sniegtajai informācijai no 11 amatpersonām, kurām apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdī nebija augstākās izglītības, trīs amatpersonas uzsāka studijas, bet septiņas amatpersonas tās turpināja. Savukārt Pieteikuma iesniedzēja nav minējusi, ka viņai būtu bijušas kādas objektīvas problēmas, kas traucētu studiju uzsākšanu minētajā termiņā. Satversmes tiesa atzīst, ka šis termiņš ir uzskatāms par saprātīgu un tiesiskās paļāvības principam atbilstošu, jo personai tika dots atbilstošs laiks studiju uzsākšanai. Prasība par augstāko izglītību ir ierobežojoša tiktāl, ciktāl tā ir saistīta ar nepieciešamību ieguldīt zināmu laiku un finanšu līdzekļus. Šajā situācijā nav mazsvarīgs Biroja likuma 21. pantā noteiktais, proti, ka Biroja amatpersonai, kura, nepārtraucot amata pienākumu pildīšanu, sekmīgi mācās izglītības iestādē, Birojs sedz pusi no mācību gada maksas, kā arī Biroja likuma 22. pantā noteiktais, proti, Birojs valsts eksāmenu kārtošanai vai diplomdarba aizstāvēšanai piešķir mācību atvaļinājumu, saglabājot mēnešalgu. Līdz ar to var secināt, ka obligāto prasību nebija plānots izpildīt ar amatpersonu atlaišanu. Pārejas periods tika noteikts ar mērķi panākt, lai tām personām, kuras jau pildīja Biroja amatpersonas pienākumus, būtu iespēja atbilst obligātajai prasībai. Ar apstrīdēto normu personai tika dota iespēja izvēlēties saudzējošāko no potenciālajām ierobežojuma sekām, proti, izglītības iegūšanu. Apstrīdētā norma tika ieviesta, lai nodrošinātu saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu - lai personas, kurām nav augstākās izglītības, to attiecīgā laika posmā varētu iegūt un tām nebūtu jāpamet darbs Birojā. Tātad apstrīdētās normas uzdevums ir noteikt tiesiskas valsts principiem atbilstošu pāreju no iepriekšējā regulējuma uz jaunām prasībām. Apstrīdētā norma ir vērsta gan uz Biroja pienācīgas darbības nodrošināšanu, gan uz to personu interešu aizsardzību, kuras Biroja likuma grozījumu spēkā stāšanās dienā bija Biroja amatpersonas. Savukārt tām personām, kuras augstāko izglītību nevēlējās iegūt, bija jārēķinās ar to, ka darbu Birojā nāksies zaudēt. Satversmes tiesa uzskata, ka obligātā prasība par augstāko izglītību un izglītības iegūšanai noteiktais periods neliedz personai izvēlēties citu savām spējām un kvalifikācijai atbilstošu profesiju ne vien privātajā, bet arī valsts sektorā. Šajā lietā aplūkojamais ierobežojums attiecas uz Biroja amatpersonām, kas nodrošina Biroja funkciju izpildi un par to atbild, - īpaši uz nodaļu vadītājiem. Tātad obligātā prasība par augstāko izglītību attiecas uz amatiem ar specifiskām funkcijām un uzdevumiem. Arī Satversmes tiesa iepriekš ir norādījusi, ka ierobežojumam jābūt saistītam ar attiecīgā amata raksturu un atbilstošam veicamajiem pienākumiem (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. marta sprieduma lietā Nr. 2004-13-0106 19. punktu). 15.4. Satversmes tiesa novērtē Pieteikuma iesniedzējas argumentus par to, ka ir izstrādāts Biroja amatpersonu izdienas pensiju likuma projekts, taču vienlaikus atzīst, ka likumprojekta esamība pati par sevi nerada Pieteikuma iesniedzējai pamatu paļauties uz konkrētu iespējamu regulējumu nākotnē. Likumprojekta esamība vēl nenozīmē, ka tas tiks pieņemts, turklāt pieņemts tieši tādā redakcijā, kas ir labvēlīga Pieteikuma iesniedzējai. Līdz ar to apstrīdētajai normai, kas ierobežo Satversmes 106. pantā noteiktās tiesības, ir objektīvs un saprātīgs pamats un tā atbilst samērīguma principam un Satversmes 91. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: Atzīt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma pārejas noteikumu 7. punkta otro, trešo un ceturto teikumu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. un 106. pantam. Spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris