4. Article

Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) uzskata, ka apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 91. pantu. Visas personas, kas bija kļuvušas par Biroja amatpersonām līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim - 2005. gada 1. martam - un ar savu darbu pierādījušas piemērotību amatam, esot atradušās vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tiesībsargs uzskata, ka atšķirīga attieksme ir pieļaujama, jo noteikta pēc objektīva kritērija - izglītības iegūšanas. Atšķirīgā attieksme neesot uzskatāma par patvarīgu, jo esot saprātīgi pamatota ar augstākās izglītības svarīgumu Biroja amatpersonu darbā. Nosakot atšķirīgu attieksmi, esot pietiekami ņemti vērā arī individuālie apstākļi. Un, proti, apstrīdētā norma esot cieši saistīta ar tiesību normu, kas paredz, ka par Biroja amatpersonu drīkst strādāt tikai tāda persona, kas ir ieguvusi augstāko izglītību. Pieteikuma iesniedzēja šo normu neesot apstrīdējusi. Savukārt apstrīdētā norma likumā esot ieviesta, lai nodrošinātu saudzīgu pāreju. Pārejas noteikumu 7. punkts (tā piektais teikums) paredzot arī individuālu pieeju, proti, tas noteic, ka personām, kurām līdz likumā noteiktā pensijas vecuma sasniegšanai atlikuši četri gadi vai mazāk, atļauts ieņemt Biroja amatpersonas amatu arī bez augstākās izglītības. Pieteikuma iesniedzēja vēloties, lai regulējums tiktu vēl vairāk individualizēts, ņemot vērā to, ka ir sagatavots likumprojekts par Biroja amatpersonu izdienas pensiju. Tomēr fakts, ka tiek izstrādāts likumprojekts, pats par sevi neradot personai tiesības paļauties uz to, ka šāds regulējums nākotnē patiešām stāsies spēkā. Tiesībsargs piekrīt, ka apstrīdētā norma paredz Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 106. pantā noteikto tiesību ierobežojumu. Šo pamattiesību ierobežojums attiecībā uz to personu izglītību, kuras Biroja likuma grozījumu spēkā stāšanās dienā jau bija Biroja amatpersonas un kurām nebija augstākās izglītības, esot noteikts, lai aizsargātu citu personu tiesības. Ņemot vērā to, ka Biroja amatpersonas realizē valsts varu un ir tiesīgas ierobežot citu cilvēku tiesības, to kompetencei un izglītībai esot īpaša nozīme. Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētā norma nepārkāpj arī samērīguma principu, jo personām tika dots pietiekami ilgs laiks, lai tās varētu uzsākt studijas augstākās izglītības iestādē. Turklāt Pieteikuma iesniedzēja neesot minējusi nekādas objektīvas problēmas, kuru dēļ nevarētu uzsākt studijas. Vērtējot, vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar tikpat efektīviem, bet personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, Tiesībsargs atsaucas uz Pieteikuma iesniedzējas viedokli par to, ka saudzējošāks līdzeklis būtu iespēja viņai turpināt darbu bez augstākās izglītības iegūšanas līdz 2009. gada 1. janvārim. Tomēr šādā veidā neesot iespējams sasniegt iepriekš minēto leģitīmo mērķi, jo saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Tiesībsargs arī norāda, ka, izvērtējot sekas, ko ierobežojums rada personai, ir jāņem vērā, ka obligātā prasība par augstāko izglītību varēja tikt ieviesta divos veidos. Pirmkārt, panākot to, ka personas, kuras jau ir Biroja amatpersonas, augstāko izglītību iegūst, un, otrkārt, atbrīvojot no darba amatpersonas, kurām augstākās izglītības nav. Abos gadījumos ierobežojuma sekas attiecībā uz personu esot atšķirīgas. Mazāk smagas tās esot gadījumā, kad personai tiek dota iespēja turpināt darbu, vienlaikus iegūstot augstāko izglītību. Tiesībsargs pauž viedokli, ka sabiedrība kopumā gūst lielāku labumu no apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma un līdz ar to šī norma ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Kaut arī prasība par augstākās izglītības iegūšanu prasa no personas papildu darbu, kopumā tā esot vērsta uz personības attīstību un to nevarētu uzskatīt par būtisku personas pamattiesību aizskārumu.