9. Article

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma, kas viņai uzliek pienākumu līdz 2005. gada 1. oktobrim uzsākt studijas augstākās izglītības iestādē, bez objektīva un saprātīga pamata paredz atšķirīgu attieksmi attiecībā uz Satversmes 106. pantā noteikto pamattiesību īstenošanu. Tāpēc apstrīdētā norma esot pretrunā ar tiesiskās vienlīdzības principu. Šis princips nostiprināts Satversmes 91. pantā, kas noteic: "Visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Lai gan konstitucionālajā sūdzībā ietverts prasījums izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes 91. pantam, tomēr no sūdzības satura izriet, ka ir izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība tikai panta pirmajam teikumam, kas garantē visu personu vienlīdzību likuma priekšā. Tādēļ šīs lietas ietvaros apstrīdētā norma tiks analizēta vienlīdzības principa, nevis diskriminācijas aizlieguma principa kontekstā. Satversmes tiesa vairākos spriedumos ir norādījusi, ka tiesiskās vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas 3. punktu un Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 8. punktu). Vienlaikus Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos. Tikai tad, ja tiek konstatēts, ka tam ir objektīvs un saprātīgs pamats, vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, vai vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 14. punktu). Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. pantā garantētajam vienlīdzības principam saistībā ar Satversmes 106. pantu, nepieciešams noskaidrot: 1) vai un kuras personas atrodas vienādos vai pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; 3) vai atšķirīgai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips.