10. Article — , kas citastarp paredz: "Visi iepriekš izklāstītie

principi ir augstākā mērā vienlīdz svarīgi, un tādējādi tie tiks vienādi un stingri piemēroti, katra šā principa interpretēšanā ievērojot citus principus." Arī Robežlīgumā tiklab Latvija, kā Krievija paudusi apņemšanos piemērot visus EDSO principus kopumā. 72.1. Ietverot šādu atsauci Robežlīguma preambulā, līgumslēdzējas puses atsaucas ne vien uz robežu nemainības principu, bet arī uz pārējiem Helsinku nobeiguma akta principiem. Helsinku nobeiguma akta 1. pantā ietvertais suverēnās līdztiesības princips paredz, ka valstis var vienoties par robežu izmaiņām. Šī norma atkārtoti apstiprina robežu nemainības principa ierobežošanu ar spēka prettiesiskas lietošanas aizliegumu, neliedzot tiesības veikt robežu izmaiņas citā ceļā un citu starptautisko tiesību institūtu darbības rezultātā. Helsinku nobeiguma akta 2. pantā ietvertais spēka vai spēka draudu nelietošanas princips paredz, ka valstis atturēsies no spēka lietošanas pret citu valstu teritoriālo integritāti un politisko neatkarību, kā arī citos nolūkos, kas neatbilstu ANO Statūtu un Helsinku nobeiguma akta mērķiem. Šajos dokumentos ietvertās normas ir saturiski identiskas ar Londonas konvencijā un citos 1940. gadā PSRS noslēgtajos un tai saistošajos līgumos noteiktajiem pienākumiem atturēties no agresijas. Tātad arī no Helsinku nobeiguma akta izriet, ka PSRS 1940. gadā veiktā agresija pret Baltijas valstīm ir nepieļaujams starptautisko tiesību pārkāpums. Helsinku nobeiguma akta 6. pantā ietvertais princips, proti, neiejaukšanās citas valsts iekšējās lietās, paredz, ka valstis atturēsies no iejaukšanās citu valstu iekšējās lietās, līdzīgi kā tas bija paredzēts starp Latviju un PSRS noslēgtajā Palīdzības paktā. Līdz ar to Helsinku nobeiguma aktā uzsvērta PSRS rīcības - 1940. gadā īstenotās iejaukšanās Latvijas un citu Baltijas valstu iekšējās lietās - kā starptautisko tiesību pārkāpuma nepieļaujamība. Helsinku nobeiguma akta 4. pantā ietvertais valstu teritoriālās integritātes princips paredz, ka valstis neokupēs un neanektēs citu valstu teritorijas un ka okupācijas un aneksijas netiks atzītas. Šā panta pirmā daļa (par aneksiju veikšanu) attiecas uz nākotni, savukārt otrā daļa (par aneksiju neatzīšanu) neierobežo neatzīstamās aneksijas tikai ar nākotnē iespējamām aneksijām un tādējādi nostiprina jebkad notikušu prettiesisku aneksiju neatzīšanas principu. Attiecīgi ar šo principu tiek uzsvērtas PSRS veikto starptautisko tiesību normu pārkāpumu sekas (sk.: Russel H. S. The Helsinki Declaration: Brobdingnag or Lilliput? // American Journal of International Law, 1976, pp. 265 - 266). 72.2. Šādus secinājumus par Helsinku nobeiguma akta saturu un attiecināmību uz Baltijas valstīm apstiprina arī vēsturiskā interpretācija. ASV delegācijas vadītājs Helsinku nobeiguma akta izstrādes sarunās Harolds Rasels norāda: "Apstāklis, kas visvairāk piesaistīja sabiedrības uzmanību [Helsinku] deklarācijai, bija jautājums par pastāvošo robežu atzīšanu un attiecīgi padomju austrumu impērijas - kura aptvertu arī Baltijas valstis - atzīšanu. [..] Autors, līdzīgi kā visi citi Rietumvalstu sarunu vedēji, uzskata, ka PSRS neizdevās panākt tādu [akta] tekstu, kādu tā sākotnēji bija iecerējusi, un ka šis dokuments būtiski neatkāpjas no iepriekšējiem starptautiskajiem līgumiem robežu jautājumos un neatzīst Eiropā pastāvošās robežas. Būtisks un varbūt pat galvenais PSRS mērķis EDSO [sarunās] bija iegūt Rietumvalstu piekrišanu pastāvošajām robežām, līdzīgi kā tā bija panākta VFR līgumos ar PSRS un Poliju par robežu normalizāciju. Sākotnējais PSRS piedāvājums par robežu principu bija Varšavas [VFR - Polijas] un Maskavas [VFR - PSRS] līgumu galvenie elementi [formulējumi] - neatkarīgs princips, kas nav tieši saistīts ar spēka lietošanas aizlieguma principu vai atvasināts no tā; "pastāvošo" vai "eksistējošo" robežu nemainības pieminēšana; atteikšanās no teritoriālajām prasībām un teksts, no kura izrietētu status quo nemainība. [..] Sarunu laikā padomju pārstāvji negribīgi un pamazām piekāpās, līdz galu galā piekrita tekstam, kurš būtiski atšķīrās no viņu sākotnējā projekta un kurā bija izlaisti faktiski visi šie būtiskie elementi. [..] Rietumu sarunu vedēji pārsvarā bija apmierināti ar rezultātu, kas ļāva viņiem interpretēt šo principu ne plašāk un ne šaurāk kā iepriekšējās starptautisko tiesību normas par robežām [..] Lai aizsargātu līdzsvaru starp robežu nemainības principu un formulu par robežu miermīlīgu maiņu un lai novērstu padomju mēģinājumus postulēt robežu nemainības principu par galveno EDSO panākumu, Rietumu delegācijas uzstāja uz paziņojumu, ka visi principi ir vienlīdz svarīgi" (Russel H.S. The Helsinki Declaration, pp. 249 - 253). Attiecībā uz teritoriālās integritātes principu pēdējā paragrāfa "otrais teikums, atbilstoši kuram neviena šāda okupācija vai aneksija netiks atzīta par tiesisku, var tikt attiecināts un būtu jāattiecina ne tikai uz nākotnē iespējamām okupācijām un aneksijām, bet arī uz tām, kas jau notikušas pagātnē. Attiecīgi šo paragrāfu var lasīt kā tādu, kas atbalsta ASV pozīciju, atbilstoši kurai Latvijas, Lietuvas un Igaunijas piespiedu inkorporācija Padomju Savienības sastāvā nav atzīstama par tiesisku" (Russel H.S. The Helsinki Declaration, pp. 265 - 266). 72.3. Pēc Helsinku nobeiguma akta parakstīšanas Rietumvalstis (ASV, Francija, Lielbritānija, Beļģija u.c.), lai vēl nepārprotamāk uzsvērtu Helsinku nobeiguma akta neattiecināšanu uz Baltijas valstīm, vairākās deklarācijās skaidroja, ka Helsinku nobeiguma akts nenozīmē prettiesiskās Baltijas valstu aneksijas atzīšanu un ka arī pēc šā akta parakstīšanas Rietumvalstis turpina uzturēt neatzīšanas politiku (sk.: Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem. 1918 - 1998. Rīga: Nordik, 1999, 159. - 160. lpp.). ASV prezidents Džeralds Fords paziņoja, ka ASV valdība jau iepriekš nav atzinusi Baltijas valstu aneksiju par tiesisku un arī ar Helsinku nobeiguma aktu neatsakās no šīs pozīcijas. Tāpat arī Francijas prezidents Valerijs Žiskārs d'Estēns uzsvēra, ka Helsinku nobeiguma akta teksts nekādā ziņā neietekmē prettiesisku teritoriālo pārmaiņu neatzīšanu. Savukārt Lielbritānijas premjerministre Mārgarēta Tečere parlamentārajās debatēs par Helsinku nobeiguma aktu minēja, ka Rietumvalstis nekad nav atzinušas Baltijas valstu aneksiju un Helsinku nobeiguma akts pastāvošās robežas nepadara par tiesiskām (sk.: Mälksoo L. Illegal Annexation and State Continuity: The Case of the Incorporation of the Baltic States by the USSR. Leiden / Boston: Martinus Nijhoff Publishers, 2003, pp. 123 - 125). 72.4. Krievijas Federācijas tiesību praksē ir pausts un doktrīnā ietverts viedoklis, ka no robežu nemainības principa izriet pat prettiesisku aneksiju tiesiskuma akceptēšana. Šāds viedoklis parasti tiek paziņots ipse dixit, pamatojoties tikai uz Helsinku nobeiguma akta 3. panta virsrakstu un neiedziļinoties šā panta interpretācijā (sk.: Стенограмма заседания от 5 сентября 2007 г. Государственной Думы Федерального Собрания Российской Федерации). Helsinku nobeiguma akts - ar nosacījumu, ka tā normas tiek interpretētas atbilstoši tā 10. panta prasībām un ka tiek ņemtas vērā attiecīgās Rietumvalstu deklarācijas - apstiprināja PSRS 1940. gada rīcības prettiesiskumu 1975. gada starptautiskajās tiesībās un atkārtoti norādīja uz pienākumu neatzīt arī iepriekš notikušās prettiesiskās aneksijas. No tiesību pārkāpumu un pārkāpumu seku atzīšanas nepieļaujamības nevar izrietēt iepriekšēju pārkāpumu seku akceptēšana. Lai arī Krievijas Federācija šādu slēdzienu ir izmantojusi, Robežlīgumā iekļautā atsauce uz ANO un EDSO principiem nozīmē atsauci uz šo principu objektīvo normatīvo saturu un tādējādi strukturē un pastiprina Latvijas nepārtrauktības tiesisko pozīciju un statusu. Krievijas viedoklis par Helsinku nobeiguma akta saturu neietekmē tā objektīvo saturu. 72.5. Var secināt, ka robežu nemainības princips neparedz prettiesiski nosprausto robežu starptautiski tiesisko aizsardzību. Tāpat jāņem vērā, ka līdz ar robežu nemainības principu Helsinku nobeiguma akts deklarē pašnoteikšanās principu, kas nebija ievērots, prettiesiski pievienojot Baltijas valstis PSRS. Papildus tam jāņem vērā, ka EDSO principu satura noskaidrošanā jāizmanto ne vien pats Helsinku nobeiguma akta teksts, bet arī Rietumvalstu deklarācijas par šo aktu, kurās skaidri atklājās šo valstu viedoklis par Baltijas jautājumu (sk.: Paparinskis M. Maisot tiesisko "spageti" bļodu: Robežlīgums, Satversme un starptautiskās tiesības // Jurista Vārds, 2007. gada 30. janvāris, Nr. 5). Arī Ministru kabinets atbildes rakstā norādījis, ka Latvijas valsts, atsaucoties uz robežu nemainības principu, ir atsaukusies uz šā principa saturu, kas iekļauts Helsinku nobeiguma aktā, ņemot vērā arī visus citus EDSO principus un Rietumvalstu deklarācijas par Baltijas jautājumu, nevis uz šā principa saturu Krievijas interpretācijā (sk. lietas materiālu 4. sējuma 79. - 81. lpp.). Šāds viedoklis pausts arī Ratifikācijas likuma sagatavošanas gaitā. Valsts kanceleja atzinumā norādījusi: "Helsinku Nobeiguma akts (uz kuru ir netieša atsauce iesniegtajā [..] projektā) starptautiskajās tiesībās netiek traktēts kā pēc 2. pasaules kara veiktās Baltijas valstu teritoriju piespiedu grozīšanas atzīšana" (lietas materiālu 7. sējuma 103. lpp.). Savukārt Ministru prezidenta biroja vadītājs (šobrīd - ārlietu ministrs) Māris Riekstiņš Saeimas Ārlietu komisijas sēdē pauda viedokli, ka Ratifikācijas likuma projektā "norādītās atsauces uz Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) pieņemto robežu nemainības principu nosaka robežu nemainību vardarbīgā ceļā, bet teorētiski pieļauj mainīt robežu sarunu ceļā. Teorētiski, ja Latvija grib runāt par robežu izmaiņām, tad šis princips to atļauj" (Saeimas Ārlietu komisijas 2007. gada 20. aprīļa sēdes protokols, lietas materiālu 6. sējuma 34. lpp.). 72.6. Lietuvas Republika robežlīgumos ar Polijas Republiku un Baltkrievijas Republiku ir atsaukusies un pamatojusies uz Helsinku nobeiguma aktu, un tas nekādā mērā nav ietekmējis Lietuvas Republikas valstisko nepārtrauktību (sk.: Žalimas D. Lietuvos Respublikos Nepriklausamybės atkūrimo 1990 m. kovo 11 d. tarptautiniai teisiniai pagrindai ir pasekmės. Vilnius: Demokratinės politikos institutas, 2005, p. 302 - 311). Tāpat Latvijas Republika vienojās ar Baltkrievijas Republiku par abu valstu savstarpējo robežu, citastarp atsaucoties uz "Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu mērķiem un principiem, Eiropas Drošības un Sadarbības Apspriedes Noslēguma aktu un citiem Eiropas valstu sadarbības dokumentiem" (Līgums par valsts robežas noteikšanu starp Latvijas Republiku un Baltkrievijas Republiku // Latvijas Vēstnesis, 1994. gada 12. novembris, Nr. 133). Arī šajā gadījumā atsauce uz Helsinku nobeiguma aktu ar tajā ietverto robežu nemainības principu nevar ietekmēt Latvijas valsts nepārtrauktību. 73. Saeima robežu nemainības principa satura interpretāciju plaši vērtējusi debatēs par Robežlīgumu. 73.1. Kad Saeima lēma par Pilnvarojuma likumu, tika iesniegts priekšlikums Pilnvarojuma likumā ietvert atsauci uz EDSO principiem un jo sevišķi uz robežu nemainības principu. Pamatojot šo priekšlikumu, deputāts Valērijs Buhvalovs minēja, ka Helsinku nobeiguma "akts, starp citu, paredz pēckara robežu nemainīgumu un ir ārkārtīgi svarīgs stabilitātes nodrošināšanai Eiropā. Mēs ierosinām likumprojektā atsaukties tieši uz šo punktu, tātad nepārprotami atteikties no teritoriālajām pretenzijām pret Krieviju" (Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas piektās sēdes 2007. gada 8. februārī stenogramma). Saeimas vairākums noraidīja priekšlikumu ietvert šāda satura atsauci. Deputāts Jānis Eglītis īpaši uzsvēra: "Likumprojekta teksts ir pietiekami skaidrs un kodolīgs, un iepriekšējos balsojumos mēs esam atturējušies iekļaut kaut kādus papildu formulējumus. Līdz ar to es arī aicinu neatbalstīt šo priekšlikumu. Vēl vairāk! Noklausoties oponentu interpretāciju par to, kā viņi to saprot, šis priekšlikums nav pieņemams" (Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas piektās sēdes 2007. gada 8. februārī stenogramma). Savukārt Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs A. Bērziņš norādīja, ka "komisijas viedoklis bija šāds: atsauce uz Apvienoto Nāciju Organizācijas standartiem un uz EDSA standartiem jeb pamatprincipiem ir paša līguma 1.pantā, tāpēc šeit, likumā, tā nav nepieciešama" (Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas piektās sēdes 2007. gada 8. februārī stenogramma). Lemjot par Pilnvarojuma likumu, Saeimas Ārlietu komisija uzskatīja, ka atsauce uz ANO un EDSO principiem likumā nav nepieciešama, jo šāda atsauce jau ir iekļauta Robežlīguma tekstā. Šim viedoklim piekrita arī Saeima. Papildus tam var secināt, ka to Saeimas deputātu mērķis, kuri piedāvāja šāda satura atsauci ietvert Pilnvarojuma likumā, bija panākt 1944. gadā prettiesiski izveidojušās Latvijas un Krievijas robežas likumīgu atzīšanu, atkāpjoties no Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīnas. Kā norādīja deputāts Jakovs Pliners: "Likumprojekta tekstā ir tāda frāze, kuru mēs piedāvājam izsvītrot (citēju): "Ņemot vērā starptautiski atzīto Latvijas Republikas valstisko nepārtrauktību"" (Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas piektās sēdes 2007. gada 8. februārī stenogramma). 73.2. Lai gan iepriekš Saeimas vairākums bija noraidījis nepieciešamību izdarīt atsauci uz robežu nemainības principu, Ratifikācijas likuma projektā Ministru kabinets šāda satura atsauci tomēr ietvēra. Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs A. Bērziņš, pamatojot šo atsauci, norādījis: "Nebrīnīsimies, ka atsauces uz to ir atrodamas arī šodien skatāmajos ratifikācijas dokumentos! Es gribu teikt, ka Helsinku vienošanās ir kā tāds politisks ietvars - tas politiskais ietvars, ar kādu Eiropa nu jau 62. gadu dzīvo bez kariem, neatkarīgi no tā, ko domājam mēs par šo vienošanos, arī par tajā esošo pantu par starpvalstu robežu negrozāmību, kas laikam bija politiskās izšķiršanās pamats arī Latvijas valdībai, parakstot Latvijas un Krievijas robežlīgumu" (Latvijas Republikas 9. Saeimas pavasara sesijas otrās sēdes 2007. gada 26. aprīlī stenogramma). Lemjot par Ratifikācijas likuma pieņemšanu, tika iesniegts priekšlikums izslēgt atsauci uz robežu nemainības principu. Šo priekšlikumu pamatoja deputāts Māris Grīnblats: "Mūsuprāt, ir nepamatota un nepieņemama atsauce uz Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju. [..] Šeit jau ziemā bija lielas debates par atsauci uz EDSO, kad valdība ar Saeimas deputātu balsu vairākumu tika pilnvarota parakstīt šo līgumu. Toreiz visas labējās partijas noraidīja šo atsauci uz EDSO kā nepieņemamu, savukārt kreisās frakcijas to atbalstīja. Kas tad šo triju vai četru mēnešu laikā ir mainījies? Mēs gribētu dzirdēt šos argumentus. Taču, mūsuprāt, šī atsauce ir pilnīgi nevietā, jo bieži vien tieši Krievija ir tā, kas izmanto EDSO piesaukšanu katrā gadījumā, kad vajag tādā vai citādā veidā iejaukties Baltijas valstu iekšējās lietās" (Latvijas Republikas 9. Saeimas pavasara sesijas sestās sēdes 2007. gada 17. maijā stenogramma). 73.3. Saeimas debatēs Ministru prezidents A. Kalvītis un ārlietu ministrs A. Pabriks ir pauduši savu izpratni par robežu nemainības principa saturu. Ministru prezidents norādīja: "Mūsu sabiedrotie ir EDSO dalībvalstis un parakstījuši 1975. gada Helsinku Noslēguma dokumentu, kurā skaidri un gaiši pateikts, ka robežas Eiropā netiek pārskatītas. Vēl jāatzīmē, ka Latvija, kļūdama par EDSO dalībvalsti 1991. gadā, pievienojās arī šim robežu nemainības principam - bez atrunām vai iebildumiem. Turklāt Latvija šos pašus principus ir pielietojusi arī Latvijā, jo pēc neatkarības atjaunošanas esam vienojušies par šo principu ievērošanu, noslēdzot robežlīgumu ar Lietuvu. Vēl vairāk - tieša atsauce uz EDSO deklarētajiem robežu nemainības principiem ir minēta 1994. gadā noslēgtajā Latvijas un Baltkrievijas robežlīgumā, kur daļa robežas skar arī 1920. gada Miera līgumu" (Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes 2007. gada 1. februārī stenogramma). Savukārt A. Pabriks minēja: "1991. gadā, kļūstot par EDSO dalībvalsti, Latvijas puse akceptēja visus EDSO principus bez atrunām, tajā skaitā pievienojoties Helsinku Nobeiguma aktam, kas atzina robežu neaizskaramības principu. Tas nozīmē, ka Latvija ir piekritusi pēc Otrā pasaules kara Eiropā izveidotajām un nostiprinātajām valstu robežām. Protams, šīs robežas bieži bija veidojušās negodīgā ceļā, bet tas jau ir cits jautājums" (Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes 2007. gada 1. februārī stenogramma). 73.6. Pretēju viedokli pauda Saeimas deputāts (Helsinku apspriedes laikā - Pasaules baltiešu apvienības priekšsēdētājs) Uldis Grava: "Piesauktais EDSA 1975. gada Nobeiguma dokuments ir pilnīgi nevietā, jo tas it kā izvirza tādu argumentu, ka mums ir pienākums parakstīt robežlīgumu. Jo īstenībā tas apstiprina Helsinku nolīgumā to interpretāciju, ko sākotnēji izvirzīja Leonīds Brežņevs, kad pateica, ka, lūk, līgumā ir jānostiprina robeža uz mūžīgiem laikiem, respektīvi, jāapstiprina Otrā pasaules kara laupījumi. [..] Laika tecējumā pēc Helsinku nolīguma parakstīšanas gandrīz visas Helsinku nolīguma parakstītājas valstis kaut kādā veidā apliecinājušas to, ka tās neatzīst Baltijas valstu okupāciju. Bija gan attiecīgi valdību paziņojumi, gan parlamentu rezolūcijas, gan ārlietu ministru runas. Taču jautājums ir tas, ka atkal un atkal jāpaskaidro, ko nozīmē Helsinku nolīgums. Mēs nevaram pieņemt to, ko piedāvā partija "Saskaņas Centrs", - ka Helsinku nolīgums liek mums šādu robežlīgumu parakstīt. Helsinku nolīgums nelegalizē Abrenes laupījumu. Tieši otrādi - tas norāda uz to, ka ir iespējamas robežu maiņas pēc Otrā pasaules kara beigām. Un kāpēc mums no tā būtu jāatkāpjas?" (Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas piektās sēdes 2007. gada 8. februārī stenogramma). "Oriģināldokumentā ir šādi vārdi: "Nekāda okupācija vai nelegāls ieguvums netiks atzīts par likumīgu." Brežņeva iesaldētās robežas izkusa, tiklīdz 1975. gadā 35 Eiropas un Ziemeļamerikas valstu prezidenti parakstīja Helsinku nolīgumu!" (Latvijas Republikas 9. Saeimas pavasara sesijas otrās sēdes 2007. gada 26. aprīlī stenogramma). 74. Robežu nemainības principu nevar iztulkot tādējādi, ka atbilstoši tam Baltijas valstu prettiesiskā pievienošana PSRS būtu jāatzīst par likumīgu. Kā savulaik rakstījis jurists un latviešu trimdas sabiedriskais darbinieks Ādolfs Šilde: "Helsinku konferencei mēs gatavojāmies divus gadus. [..] Baiļojāmies, ka varam pazaudēt visu - arī to tiesisko bāzi, kas vēl stāvējusi Latvijas valsts pamatā. Par spīti Helsinku diplomātiskajai akrobātikai un Maskavas masīvajai piepūlei, neesam tomēr vēl visu zaudējuši. No tiesību subjekta neesam arī pēc Helsinku konferences pārvērtušies tiesību objektā. [..] Baltijas valstis arī pēc Helsinku konferences ir kā iesprūdis kauls padomju imperiālisma rīklē" (Šilde Ā. Helsinki un mēs // Latvija, 1975. gada 16. augusts). Saskaņā ar Helsinku nobeiguma akta 10. pantu visi šā akta principi ir piemērojami kā vienots noregulējums, un tāpēc Helsinku nobeiguma akta principus nevar interpretēt kā tādus, kas atzītu par likumīgu Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā 1940. gadā un nepieļautu Baltijas valstu nepārtrauktības doktrīnu (sk.: Meissner B. The Right of Self-Determination after Helsinki and its Signification for the Baltic Nations // Case Western Reserve Journal of International Law, Vol. 13, 1981, No 2). Tieši pretēji, šie principi strukturē un apstiprina Latvijas viedokli par starptautisko tiesību pārkāpumu nepieļaujamību un prettiesiskās aneksijas seku neatzīšanu. (Sprieduma kļūdas labojums, "LV", 08.04.2008.) Līdz ar to robežu nemainības princips kopumā ar pārējiem Helsinku nobeiguma akta principiem nav pretrunā ar Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu. 75. Satversmes 68. panta pirmā daļa paredz Saeimas tiesības apstiprināt starptautiskos līgumus, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, tostarp arī Robežlīgumu. Tādējādi Satversmes 68. panta pirmā daļa noteic starptautisko saistību uzņemšanās kārtību. 75.1. Starptautisko tiesību normu spēkā esamību, kā arī valstu tiesības un pienākumus, uzņemoties starptautiskās saistības, regulē pašas starptautiskās tiesības, visupirms jau Vīnes konvencija un starptautisko paražu tiesību normas (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 8.1. punktu). Vīnes konvencijas 27. pants paredz, ka valstis nevar atsaukties uz sava normatīvā regulējuma prasībām, lai attaisnotu starptautisko saistību neizpildi. Tas nozīmē, ka valstīm starptautiskajās attiecībās primāri ir jāievēro starptautisko tiesību normas, bet nacionālo tiesību normas ir piemērojamas vienīgi tiktāl, ciktāl to pieļauj starptautiskās tiesības. Līdz ar to jāsecina, ka Satversmes 68. panta pirmā daļa uzliek Latvijas valsts varas institūcijām, tostarp Saeimai, par pienākumu starptautiskajās attiecībās ievērot ne vien Satversmes un citu nacionālo tiesību normu prasības, bet arī starptautisko tiesību normas. Ja Latvijas valsts varas institūcijas, uzņemoties starptautiskās saistības, nav ievērojušas starptautisko līgumu sagatavošanu, parakstīšanu un ratifikāciju regulējošās starptautisko tiesību normas, tad līdz ar tām netiek ievērota arī Satversmes 68. panta pirmā daļa. 75.2. "Vīnes konvencijas