18. Article — paredz, ka valstij ir pienākums atturēties no

rīcības, kas ir vērsta pret līguma objektu un mērķi, ja valsts ir parakstījusi līgumu ar noteikumu par ratifikāciju. [..] Līdz ar ratifikāciju starptautiskais līgums ar tajā ietvertajām tiesību normām, ja vien valsts vienlaikus ar ratifikāciju nav izteikusi atrunas, kļūst saistošs un var būt tieši piemērojams tiesiskajās attiecībās valsts iekšienē" (Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 8.1. punkts). Arī Robežlīgums satur noteikumu par tā ratifikāciju. Līdz ar to laikā no Robežlīguma parakstīšanas līdz tā ratifikācijai, ar kuru šis līgums stājas spēkā, Satversmes 68. panta pirmā daļa prasa, lai Saeima ievērotu tos starptautisko paražu tiesību un Vīnes konvencijas noteikumus, kas attiecas uz šāda tipa līgumiem. 75.3. Latvijas Satversmes sapulce, ietverot Satversmē 68. panta pirmo daļu, nav pieļāvusi, ka Latvijas valsts varētu nepildīt savas starptautiskās saistības. Satversmes sapulce ir vadījusies no prezumpcijas, ka starptautiskās saistības "nokārto" jautājumus un tās ir jāpilda (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2004-01-06 secinājumu daļas 6. punktu). Ja Valsts prezidents, Ministru prezidents vai ārlietu ministrs Latvijas valsts vārdā ir pauduši gribu uzņemties starptautiskās saistības, Saeimai ir pienākums ņemt vērā starptautiskās kopienas un otras līgumslēdzējas puses paļāvību uz to, ka Latvija uzņemsies šīs saistības. Taču tas nenozīmē, ka Saeimai visos gadījumos ir jāapstiprina tie starptautiskie līgumi, kurus parakstījis Valsts prezidents, Ministru prezidents vai ārlietu ministrs. Satversmes 68. panta pirmā daļa paredz Saeimas tiesības lemt par šo līgumu apstiprināšanu, proti, tiesības izvērtēt attiecīgo līgumu atbilstību Latvijas nacionālajām interesēm un šādu līgumu apstiprināšanas nepieciešamību. Saeimai ir tiesības atteikties apstiprināt starptautisko līgumu vai arī apstiprināt starptautisko līgumu, mainot tā saturu vai piemērojamību Latvijā. Tomēr Saeimas rīcības brīvības robežas šādā situācijā noteic starptautisko tiesību normas, proti, Saeimai lēmums ir jāpieņem, ievērojot Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas, kas regulē šo procedūru. Satversmes 68. panta pirmajai daļai neatbilstu tāda Saeimas rīcība, kas būtu vērsta uz starptautisko saistību nepildīšanu vai to apjoma grozīšanu pretēji starptautisko tiesību normu prasībām. 76. Ratifikācijas likuma 1. pantā Saeima ietvērusi vārdus "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu". Lai izvērtētu, vai šie vārdi atbilst Satversmes 68. panta pirmajai daļai, nepieciešams noskaidrot, kāds bija likumdevēja mērķis, ar tiem papildinot Ratifikācijas likumu. 76.1. Robežlīguma preambulā Latvija un Krievija, vienojoties par valsts robežu, apliecina uzticību ANO un EDSO principiem. Starptautisku līgumu preambulām ir liela nozīme starptautisko līgumu interpretācijā. Saskaņā ar Vīnes konvencijas 31. panta pirmo daļu līgums interpretējams godprātīgi, atbilstoši tā objektam un mērķiem. Līguma slēgšanas mērķi un iemesli parasti tiek atspoguļoti preambulā. Līdz ar to gadījumos, kad nepieciešams noskaidrot līgumā ietverto starptautisko saistību saturu un pušu mērķus, šo līgumu slēdzot, noslēgtā līguma normas ir interpretējamas, ņemot vērā visu līguma tekstu, arī preambulu (sk.: Brownlie I. Principles of Public International Law, p. 605). Līguma preambula parasti veido atsevišķu līguma daļu un kalpo tā normu interpretācijas nolūkiem. Tādēļ līguma preambula jāņem vērā atsevišķu līguma normu interpretācijā, lai noskaidrotu līgumslēdzēju pušu patieso gribu (sk.: ILC Draft Articles on the Law of Treaties with commentaries // Yearbook of the International Law Commission, 1966, Vol. II, p. 221 // http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/commentaries/1_1_1966.pdf). 76.2. Robežlīguma preambulā ietvertā atsauce uz ANO un EDSO principiem nozīmē, ka attiecīgais līgums ir noslēgts, ņemot vērā šo principus. Tādēļ Robežlīguma normas ir piemērojamas atbilstoši tiem. Gadījumos, kad rodas strīds par Robežlīguma paredzēto starptautisko saistību apjomu, šā līguma normas iztulkojamas, par pamatu ņemot abu pušu vēlmi ievērot ANO un EDSO principus. Par mūsdienu starptautisko tiesību pamatprincipiem uzskatāmi ANO un EDSO principi, kuru saturs autoritatīvi izklāstīts ANO 1970. gada Deklarācijā par starptautisko tiesību principiem un Helsinku nobeiguma aktā. 77. Saeima Ratifikācijas likumā, uzņemoties Robežlīgumā paredzētās starptautiskās saistības, kā uz pamatu šā līguma apstiprināšanai ir atsaukusies nevis uz visiem ANO un EDSO principiem, bet tikai uz EDSO pieņemto robežu nemainības principu. Šāda Saeimas atsauce Ratifikācijas likuma 1. pantā atšķiras no Robežlīguma preambulas. Pēc Satversmes tiesas ieskata, tas varētu liecināt par Saeimas nolūku radīt iespēju atšķirīgai šā līguma normu interpretācijai. 77.1. Satversmes raksturīga iezīme ir tās lakonisms, kas nosaka arī attiecīgās juridiskās tehnikas lietošanu, formulējot pantus iespējami konkrēti un kodolīgi. Līdzīgu praksi savulaik iedibināja jau Satversmes sapulces locekļi attiecībā uz tā likuma tekstu, ar kuru tiek apstiprināts starptautiskais līgums. Gadījumos, kad likumdevēja nolūks nav bijis starptautisko tiesību jomā modificēt uzņemtās starptautiskās saistības, likuma teksts ir precīzs, lakonisks un netiek izkrāšņots ar politiska rakstura deklarācijām. Šī pieeja atbilst normatīvo aktu stilistiskās savdabības prasībām (sk.: Krūmiņa V., Skujiņa V. Normatīvo aktu izstrādes rokasgrāmata. Rīga: Valsts kanceleja, 2002, 10. lpp.). Arī mūsdienās pieņemtie ratifikācijas likumi ir formulēti tikpat lakoniski. 77.2. Starptautiskās tiesības neliedz valstīm, starptautiskās saistības uzņemoties, izdarīt atrunas, grozot konkrētus līguma noteikumus, kā arī pievienot interpretatīvās deklarācijas vai cita veida vienpusējus paziņojumus. Saskaņā ar Vīnes konvencijas 2. panta "d" punktu atruna ir vienpusējs paziņojums jebkādā formulējumā, ko pauž valstis, parakstot, ratificējot, apstiprinot līgumu vai tam pievienojoties un tādējādi izsakot vēlēšanos nepieļaut vai mainīt konkrētu līguma noteikumu juridisko spēku un piemērošanu konkrētā valstī. ANO Starptautisko tiesību komisija norādījusi, ka atrunu veido divi elementi. Atrunas substantīvais elements ir valsts vēlme izslēgt vai grozīt noteiktu līguma normu vai tās juridiskās sekas. Savukārt atrunas formālais elements ir tās izdarīšanas procedūra, proti, atruna ir vienpusējs paziņojums, kas tiek pausts brīdī, kad valsts izsaka piekrišanu būt saistītai ar līgumu (sk.: Yearbook of the International Law Commission, 1998, Volume 1, United Nations, A/CN.4/SER.A/1998, p. 162). Starptautiskās tiesības pieļauj, ka valstis līgumiem pievieno arī interpretatīvās deklarācijas. Interpretatīvā deklarācija atbilstoši Starptautisko tiesību komisijas dotajai definīcijai ir vienpusējs paziņojums ar jebkādu nosaukumu un jebkādā formulējumā, kuru pauž valsts vai starptautiska organizācija un ar kuru šī valsts vai organizācija vēlas izskaidrot vai precizēt konkrētajam līgumam vai atsevišķām tā normām pašas piedēvēto saturu vai apjomu (sk.: Reservations to Treaties // Report of the International Law Commission on the work of its fifty-first session, 3 May-23 July 1999, Official Records of the General Assembly, fifty fourth session, supplement No.10, p. 97 // http://untreaty.un.org/ilc/documentation/english/A_54_10.pdf). Gan atrunas, gan interpretatīvās deklarācijas ir starptautiski tiesiski instrumenti, ar kuriem valsts var ietekmēt sev vēlamā veidā tās starptautiskās saistības, kuras pati uzņemas, ja vien attiecīgie grozījumi vai izskaidrojumi nenonāk pretrunā ar konkrētā līguma objektu un mērķi. Tāpat šie instrumenti ir jāizmanto nevis tā, kā valsts to vēlas darīt, bet ievērojot starptautisko līgumtiesību un paražu tiesību normas. 77.3. Jebkurš vienpusējs valsts paziņojums par veidu, kādā tā iecerējusi ieviest līgumu kopumā, ir vērtējams kā līgumam pievienota atruna. Tas nozīmē, ka ikvienam šādam paziņojumam jābūt izdarītam, ievērojot starptautiskajās tiesību normās noteikto procedūru, un jāatbilst konkrētā līguma objektam un mērķim (sk.: Yearbook of the International Law Commission, 1998, Volume 1, United Nations, A/CN.4/SER.A/1998, p. 203). Ratifikācijas likuma 1. pantā izdarītā atsauce uz robežu nemainības principu sašaurina Robežlīguma preambulu, kas atsaucas uz ANO un EDSO principiem. Pēc Satversmes tiesas ieskata, šādai atsaucei Ratifikācijas likuma 1. pantā varētu būt atrunas efekts. 78. Tādas atsevišķas pozīcijas paušana, kura nedublē otras valsts ratifikācijas aktā ietverto pozīciju un nav saskaņota ar noslēgtā robežlīguma tekstu, var būtiski ietekmēt ar konkrēto līgumu uzņemto saistību izpildi un otras puses starptautiski tiesisko viedokli (sk.: Melkso L. Igaunijas un Krievijas robežlīgumi un debates par valstu pēctecību // Jurista Vārds, 2006. gada 14. marts, Nr. 11). 78.1. Robežlīguma preambulā ietvertā atsauce uz ANO un EDSO principiem nav konkretizēta ar norādi, ka pusēm par tiem bijusi sava, no šo principu kā objektīvu tiesību normu satura atšķirīga izpratne. Tāpat Latvijas delegācijai sarunās par Robežlīguma parakstīšanu bija liegts skart plašāku jautājumu loku kā vien tehniska līguma par valstu robežu parakstīšanas jautājumu (sk. Ministru kabineta papildu paskaidrojumus lietas materiālu 10. sējuma 136. lpp.). Papildus tam Pilnvarojuma likums, kas bija par pamatu Ministru prezidenta tiesībām parakstīt Robežlīgumu, uzlika par pienākumu, uzņemoties Robežlīgumā paredzētās saistības, ievērot Latvijas Republikas nepārtrauktību. Saeima, ratificējot Robežlīgumu, ar atsauci uz robežu nemainības principu rada Robežlīgumam tādu ietekmi, kādas tam atbilstoši abu pušu gribai varētu arī nebūt. Tāpat jāņem vērā Neatkarības deklarācijas 9. punktā ietvertā prasība, ka Latvijas valstij attiecībās ar Krieviju jārīkojas tādējādi, lai netiktu apdraudēta Latvijas Republikas nepārtrauktība. Saeimas debates par robežu nemainības principa saturu ir pretrunīgas, un pastāv iespēja tās interpretēt arī tā, it kā tajās 1944. gada robežu izmaiņas būtu akceptētas kā likumīgas (sk. šā sprieduma 73. punktu). Šaubas par robežu nemainības principa patieso saturu varētu tikt izmantotas kā pamatojums tam, ka ar atsauci uz šo principu Ratifikācijas likumā Latvija vienpusēji paudusi savu gribu atzīt, ka tās robežas PSRS 1944. gadā grozījusi likumīgi. Tā kā Ratifikācijas likuma 1. pantā ietvertajai atsaucei varētu būt atrunas efekts, jāņem vērā: atrunas var attiekties kā uz vienu vai vairākām līguma normām, tā arī uz visu līgumu kopumā, norādot, kādā veidā valsts iecerējusi šo līgumu piemērot. Starptautiskajās tiesībās ir atzīts, ka pastāv atrunas, kuras neattiecas uz konkrētiem līguma pantiem, bet aptver līgumu kopumā. Ar šāda veida atrunām valsts var norādīt uz apstākļiem, kuros tā piemēros vai nepiemēros attiecīgo līgumu, kā arī uz noteiktu personu loku, kuru līguma ratifikācija neskars (sk.: Yearbook of the International Law Commission, 1998, Volume 1, United Nations, A/CN.4/SER.A/1998, p. 200). Šāda tipa vienpusēju atrunu pievienošana starptautiskajiem līgumiem tikusi kritizēta, jo tās starptautiskajās tiesībās radot nenoteiktību, proti, citas līgumslēdzējas puses nespēj precīzi prognozēt apmēru, kādā attiecīgā valsts uzņemas starptautiskajā līgumā paredzētās saistības (sk.: Yearbook of the International Law Commission, 1998, Volume 1, United Nations, A/CN.4/SER.A/1998, p. 201). 78.2. Starptautiskās tiesības nepieļauj atrunu pievienošanu visiem starptautiskajiem līgumiem. Vīnes konvencija, kā liecina tās sagatavošanas materiāli, regulē atrunu pievienošanu daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem (sk.: Yearbook of the International Law Commission, 1999, Vol. II, p. 121 // http://untreaty.un.org/ilc/documentation/english/A_54_10.pdf). Divpusējiem starptautiskajiem līgumiem atrunas, kas ietekmē līguma saturu vai piemērošanu, pievienot nevar (sk.: Reuter P. Introduction of the Law of Treaties. London / New York: Kegan Paul International, 1995, p. 78). Ja valsts tomēr izvēlas to darīt, tas nozīmē, ka tā nepiekrīt noslēgtajam līgumam un piedāvā atsākt sarunas (sk.: ILC Draft Articles on the Law of Treaties with commentaries // Yearbook of the International Law Commission, 1966, Vol. II, p. 203 // http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/commentaries/1_1_1966.pdf). Atsevišķiem divpusējiem starptautiskajiem līgumiem starptautiskās tiesības izvirza vēl stingrākas prasības. Dažu starptautisko līgumu raksturs per se izslēdz iespēju, ka līgumslēdzējas valstis pēc tam varētu vienpusēji tos denonsēt vai no tiem izstāties, kā arī nepiekrist pašu uzņemto saistību saturam. Šie līgumi uzskatāmi par tādiem līgumiem, kas ir slēgti uz mūžīgiem laikiem, un attiecībā uz tiem netiek pieļauta līgumslēdzēju valstu vienpusēja rīcība (sk.: Ziemele I. Komentārs likumam "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" // Juristu Žurnāls, 1995, Nr.1, 13. lpp.). Kā šādus līgumus varētu minēt arī līgumus, kas noteic valstu robežas (ILC Draft Articles on the Law of Treaties with commentaries // Yearbook of the International Law Commission, 1966, Vol. II, p. 250 // http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/commentaries/1_1_1966.pdf). 78.3. Ratifikācijas likuma 1. pantā ietvertie apstrīdētie vārdi nākotnē var būtiski ietekmēt Robežlīguma satura un tvēruma interpretāciju. Tā kā Krievijas Federācija ir apstiprinājusi Robežlīgumu tādā apmērā, kādā tas parakstīts, var secināt, ka Saeima veikusi vienpusēju rīcību, kas neatbilst Vīnes konvencijai un starptautisko paražu tiesību normām. Līdz ar to nav ievērotas arī Satversmes 68. panta pirmās daļas prasības. Tādējādi Ratifikācijas likuma 1. pantā ietvertie vārdi "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" neatbilst Satversmes 68. panta pirmajai daļai. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa n o s p r i e d a: 1. Atzīt likumu "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" par atbilstošu Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai un 9. punktam. 2. Atzīt 2007. gada 27. martā parakstīto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam. 3. Atzīt likumu "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam. 4. Atzīt likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" 1. panta vārdus "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 68. panta pirmajai daļai un spēkā neesošiem no sprieduma publicēšanas brīža. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G. Kūtris