2. Article — atzina par spēkā neesošu Neatkarības deklarācijas

5. punktu. Lai šādu grozījumu varētu izdarīt, nepieciešams, lai Konstitucionālajam likumam būtu tāds pats juridiskais spēks kā Neatkarības deklarācijai. Tā kā Neatkarības deklarācija bija konstitucionāla ranga akts, tad Konstitucionālajam likumam ir tāds pats juridiskais spēks, kas expressis verbis izriet arī no tā nosaukuma. Konstitucionālā likuma preambula ir nozīmīga Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīnas nostiprināšanai. "Valsts nepārtrauktības koncepciju pilnā mērā apliecināja arī [..] Konstitucionālais likums" (Apsītis R. Neatkarības deklarācijas pieņemšanas gadadienā // Jurista Vārds, 2005. gada 3. maijs, Nr. 16). Atsauce uz Konstitucionālo likumu kā spēkā esošu konstitucionāla ranga aktu ietverta arī Pieteikuma iesniedzēja apstrīdētajā Pilnvarojuma likumā. Arī Saeimas debatēs par Pilnvarojuma likumu vairākkārt tika uzsvērts, ka Konstitucionālais likums nostiprina nepārtrauktības doktrīnu un, tieši pamatojoties uz šo likumu, citas valstis esot atzinušas Latvijas neatkarības atjaunošanu (sk. Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes 2007. gada 1. februārī stenogrammu). Līdz ar to Konstitucionālais likums ir spēkā esošs konstitucionāla ranga akts. 61. Vērtējot Neatkarības deklarāciju un Konstitucionālo likumu, nepieciešams ņemt vērā, ka šos aktus pieņēma institūcija, kas tika izveidota, pamatojoties uz Latvijas PSR Konstitūciju. 61.1. Demokrātiskā tiesiskā valstī vēlēšanām ir jābūt brīvām, proti, tām ir jānodrošina vēlētāju gribas brīva izteikšana. Satversmes 1.pants, kā arī starptautisko tiesību normas - ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25.pants un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1.protokola 3.pants - paredz valsts pozitīvo pienākumu nodrošināt, lai vēlēšanas būtu brīvas. Brīvas vēlēšanas sevī ietver vēlētāju gribas brīvu veidošanos un vēlētāju iespēju brīvi paust savu gribu balsojot [sk. Latvijas Republikas tiesībsarga 2007. gada 28. marta viedokli par likumprojektu "Grozījumi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā" // http://www.vcb.lv/index.php?open=viedoklis&this=280307.282]. Augstākās padomes vēlēšanās piedalījās ne tikai Latvijas Republikas pilsoņi, bet arī PSRS pilsoņi, kas dzīvoja Latvijas PSR teritorijā. Tāpat vēlēšanās okupētā teritorijā piedalījās okupācijas armijai piederīgas personas. Turklāt kandidātu izvirzīšanas procedūra tika noteikta tādējādi, ka bija iespējams bloķēt nevēlamu kandidātu izvirzīšanu, savukārt vēlēšanu aģitācijas regulējums, it sevišķi valsts televīzijā, nenodrošināja visu politisko spēku vienlīdzību [sk.: Levits E. Valsts atjaunošanas koncepcijas attīstība (personiskas piezīmes) // 4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000, 275. lpp.]. 61.2. Latvijas PSR Augstākā padome tika ievēlēta daļēji brīvās vēlēšanās. Tā pauda ne tikai Latvijas Republikas pilsoņu, bet arī citu Latvijas PSR iedzīvotāju politisko gribu. Kā Latvijas PSR valsts varas orgāns Augstākā padome formāli bija prettiesiski izveidotās Latvijas PSR institūcija un nevarēja pieņemt Latvijas Republikai saistošus normatīvos aktus. Taču jāņem vērā, ka faktiski Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 18. marta vēlēšanas bija viens no Latvijas neatkarības atjaunošanas posmiem, kuru aizsāka disidentu kustība un turpināja Latvijas Nacionālās neatkarības kustība un Latvijas Tautas fronte. "Latvijas Tautas fronte, balstoties uz saviem panākumiem 1989. gada PSRS Tautas Deputātu Kongresa un vietējo padomju vēlēšanās, mērķtiecīgi gatavojās iet pa "parlamentāro" ceļu. Tas nozīmēja aktīvi piedalīties vēlēšanās un iegūt Augstākajā padomē vairākumu, vislabāk jau 2/3 vairākumu, un tad izmantot šo Latvijas PSR augstāko varas institūciju kā instrumentu, lai virzītos pretim valsts neatkarībai" (Levits E. Valsts atjaunošanas koncepcijas attīstība, 276. lpp.). Latvijas Tautas fronte prasību pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas formulēja savā otrajā programmā: "Ievērodama Latvijas tiesības un tautas gribu, LTF izvirza mērķi atjaunot Latvijas valstisko neatkarību, radot demokrātisku parlamentāru republiku, kas turpinātu Latvijas Republikas demokrātiskās tradīcijas" (Latvijas Tautas frontes programma // Atmoda, 1989. gada 4. novembris). Latvijas Tautas fronte savā 1990. gada 18. marta Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanu platformā skaidri definēja, ka tās pārstāvji kā Augstākās padomes deputāti balsos par Latvijas neatkarību: "Mums šis ir izšķiršanās brīdis. Vēlēšanās 18. martā skaidri izteiksim savu gribu - dzīvot brīvā, neatkarīgā un demokrātiskā Latvijā! Mūsu likteni nedrīkst izšķirt vienaldzība, kūtrums vai nejaušība. Mūsu mērķis - neatkarīga Latvijas valsts, kas turpina un attīsta Latvijas Republikas demokrātiskās un parlamentārās tradīcijas" (Latvijas Tautas frontes vēlēšanu platforma Augstākās padomes vēlēšanām // Atmoda, 1990. gada 13. februāris). Augstākās padomes vēlēšanas bija balsojums par Latvijas neatkarību, kurā, neraugoties uz vēlēšanu sistēmas nepil- nībām, Latvijas neatkarības atbalstītāji guva pārliecinošu uzvaru. Ņemot vērā Latvijas Tautas frontes vēlēšanu platformā noteiktos mērķus un Trešās atmodas norisēs skaidri definēto Latvijas iedzīvotāju vairākuma gribu dzīvot brīvā un neatkarīgā valstī, Augstākās padomes deputāti vēlēšanās tika pilnvaroti lemt par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. 61.3. Pieņemot lēmumu par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, Augstākā padome nostājās uz 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas tiesiskās platformas. Ar Neatkarības deklarācijas pieņemšanas brīdi Augstākā padome kā Latvijas PSR augstākais valsts varas orgāns atzina par sev saistošu Latvijas Republikas 1918. gada 18. novembra proklamēšanas aktu un uzņēmās veikt Latvijas Republikas neatkarības faktisko atjaunošanu. Augstākā padome darbojās Latvijas Republikas interesēs, atjaunojot tās suverēno un efektīvo valsts varu, līdz brīdim, kad demokrātiskās vēlēšanās tika ievēlētas Satversmē paredzētās valsts varas institūcijas, kurām Augstākā padome varēja nodot savas pilnvaras (sk.: Levits E. Valsts atjaunošanas koncepcijas attīstība, 278. lpp.). Augstākās padomes īstenoto Latvijas valstiskuma atjaunošanas politiku Latvijas iedzīvotāji atbalstīja jau 1991. gada 3. martā, kad notika Vislatvijas aptauja. Kā savās atmiņās raksta viens no Latvijas Tautas frontes līderiem Dainis Īvāns: " - Vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju? - bija aptaujas jautājums, un 3. martā uz to apstiprinoši atbildēja 73,6 procenti plebiscīta dalībnieku no 87,6 procentiem reģistrēto Latvijas vēlētāju. Tikai 24,7 procenti balsoja "pret", un mēs to uzskatījām par fantastisku nacionāli raibās sabiedrības lojalitātes apliecinājumu 4. maija republikai. Pat Daugavpilī ar tās 13 procentiem latviešu iedzīvotāju 63,4 procenti teica "jā"" (Īvāns D. Gadījuma karakalps. Rīga: Vieda, 1995, 350. lpp.). 5. Saeimas vēlēšanas 1993. gada 5. un 6. jūnijā akceptēja Augstākās padomes iepriekšējo darbu kā atbilstošu Latvijas Republikas un tās tautas interesēm. Šajās vēlēšanās, kas atbilda Satversmes 6. panta prasībām un demokrātisku vēlēšanu standartiem, Latvijas tauta neapšaubīja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas lietderību un ievēlēja simt savus priekšstāvjus, pilnvarojot tos turpināt valsts atjaunošanas darbu. Saskaņā ar Satversmes normām ievēlētā 5. Saeima pārņēma Augstākās padomes pilnvaras. Pārņemot pilnvaras no Augstākās padomes, 5. Saeima Latvijas tautas vārdā arī akceptēja kā juridiski saistošu Augstākās padomes darbu, ko tā bija veikusi kopš Neatkarības deklarācijas pieņemšanas Latvijas Republikas interesēs. Līdz ar to jāsecina, ka Neatkarības deklarācija un Konstitucionālais likums ir juridiski saistoši, lai gan šie akti netika pieņemti saskaņā ar Satversmē noteikto procedūru. 62. Latvijas valsts konstitucionālais regulējums pamatā ir apkopots Satversmē, taču līdzās tai savu juridisko spēku ir saglabājušas 1920. gada 27. maija Deklarācijas par Latvijas valsti, Neatkarības deklarācijas un Konstitucionālā likuma normas, ciktāl tās nav aizstātas ar Satversmes normām. Tiesību zinātnē ir pausts viedoklis, ka līdzās Satversmei spēkā esoši konstitucionāla ranga akti ir 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas akts, 1920. gada 27. maija Deklarācija par Latvijas valsti, Neatkarības deklarācija un Konstitucionālais likums (sk.: Kusiņš G. Kā pilnveidot mūsu valsts Satversmi // Satversmes reforma Latvijā: par un pret. Rīga: Sociāli ekonomisko pētījumu institūts "Latvija", 1995, 39. lpp.). Tā kā Neatkarības deklarācijas preambula un 9. punkts ir spēkā esošas konstitucionāla ranga normas, Satversmes tiesa ir tiesīga izvērtēt lietā apstrīdēto likumu atbilstību Neatkarības deklarācijas normām. IX 63. Lai varētu izvērtēt Pilnvarojuma likuma un Ratifikācijas likuma 1. pantā ietverto vārdu "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" atbilstību Neatkarības deklarācijas preambulai un 9. punktam, nepieciešams noskaidrot šo spēkā esošo konstitucionāla ranga normu saturu. 64. Neatkarības deklarācijas preambula sastāv no izvērsta vēsturisko faktu izklāsta un to juridiska novērtējuma. Šādu vēsturisko faktu izklāstu deklarācijas preambulā tās izstrādātāji ietvēra, lai dokumenta lasītājam izskaidrotu Latvijas tautas politisko motivāciju atjaunot savu valstisko neatkarību un norādītu uz faktiem, kuru juridiskais izvērtējums noved pie secinājuma, ka 1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas Republika pastāv joprojām un Augstākā padome atjauno šīs valsts suverēno varu (sk.: Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību sistēmā, 54. - 55. lpp.). 64.1. Deklarācijas preambulas pirmajā rindkopā tiek aprakstīts Latvijas Republikas izveidošanas process, īpaši uzsverot 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas aktu, Latvijas Satversmes sapulces ievēlēšanu un Satversmes pieņemšanu, kā arī Latvijas Republikas starptautiski tiesisko atzīšanu un uzņemšanu par Tautu Savienības locekli. Preambulas otrā rindkopa veltīta 1940. gada jūnija notikumiem. Preambulā konstatēts, ka PSRS valdības ultimatīvā nota bija par pamatu Latvijas Republikas valdības maiņai. Tiek konstatēts, ka jaunā valdība tika sastādīta pēc PSRS pārstāvju diktāta un ka tā nebija Latvijas Republikas suverēnās varas izpildorgāns, jo pārstāvēja PSRS, nevis Latvijas Republikas intereses. Šajā rindkopā Augstākā padome PSRS ultimatīvo notu un PSRS agresiju pret Latvijas Republiku kvalificē kā starptautisku noziegumu, kura rezultātā tika likvidēta Latvijas Republikas suverēnā valsts vara. Preambulas trešajā rindkopā Augstākā padome izvērtē 1940. gada 14. un 15. jūlija Tautas Saeimas vēlēšanas. Augstākā padome norāda, ka šīs vēlēšanas notika citas valsts karaspēka okupētā valstī politiskā terora apstākļos, pamatojoties uz prettiesiski pieņemta antikonstitucionāla vēlēšanu likuma normām. Papildus tam ir uzsvērts, ka vēlēšanās tika ļauts piedalīties tikai vienam sarakstam - "Darba Tautas blokam", kā arī secināts, ka vēlēšanu rezultāti tika viltoti. Preambulas ceturtā rindkopa veltīta Tautas Saeimas lēmumam likvidēt Latvijas Republikas neatkarību un pievienoties PSRS. Augstākā padome norāda, ka Tautas Saeima nepauda Latvijas tautas gribu un tai nebija konstitucionālu tiesību izlemt jautājumu par valsts iekārtas grozīšanu un Latvijas valsts suverenitātes likvidēšanu. Netieši atsaucoties uz Satversmes 77. pantu, Augstākā padome uzsver, ka šos jautājumus ir tiesīga izlemt vienīgi Latvijas tauta, bet tautas nobalsošana par pievienošanos PSRS netika rīkota. Pamatojoties uz iepriekšējās četrās rindkopās konstatētajiem vēsturiskajiem faktiem, preambulas piektajā rindkopā Augstākā padome secina, ka Latvijas Republikas iekļaušana PSRS sastāvā no starptautisko tiesību viedokļa nav spēkā. Tāpat Augstākā padome uzsver, ka Latvijas Republika de iure pastāv kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzīst vairāk nekā 50 pasaules valstis. 64.2. Neatkarības deklarācijas preambulā ietvertais regulējums konkretizē Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu, ko atbilstoši starptautisko tiesību normām paredz Satversmes 2. pants (sk. šā sprieduma 31. punktu). Tas ir Latvijas Republikas oficiālais viedoklis par to, ka 1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas Republika, neraugoties uz 1940. gadā notikušo PSRS agresiju un okupāciju, ir turpinājusi nepārtraukti eksistēt (sk.: Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību sistēmā, 56. lpp.). Var piekrist Ministru kabineta paustajam viedoklim, ka lūgums izvērtēt apstrīdēto likumu atbilstību Neatkarības deklarācijas preambulai nozīmē lūgumu izvērtēt šo likumu atbilstību Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīnai (sk. lietas materiālu 4. sējuma 75. lpp.). Neatkarības deklarācijas preambula uzliek Latvijas Republikas valsts varas institūcijām par pienākumu ievērot Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīnu un neatkāpties no tās. Visos gadījumos, kad tas ir juridiski svarīgi, Latvijas Republikas valsts varas institūcijām sava rīcība jābalsta uz preambulā formulēto nepārtrauktības doktrīnu. Tāpat Latvijas Republikas valsts varas institūcijām ir saistošs preambulā ietvertais vēsturisko faktu izklāsts un to juridiskais novērtējums, kas pamato nepārtrauktības doktrīnu (sk.: Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību sistēmā, 56. - 57. lpp.). Neatkarības deklarācijas preambula nostiprina Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu. 65. Neatkarības deklarācijas 9. punkts noteic: "Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība. Sarunām ar PSRS izveidot Valdības komisiju." Saeima un Ministru kabinets pauduši viedokli, ka Neatkarības deklarācijas 9. punkts ir zaudējis savu juridisko spēku. 65.1. Institūcijas, kas izdevušas apstrīdētos aktus, savu viedokli pamato ar to, ka Neatkarības deklarācijas 9. punkts esot cieši saistīts ar deklarācijas 5. punktu, kurš paredzēja pārejas periodu Latvijas Republikas neatkarības de facto atjaunošanai. Abas šīs normas veidojot vienotu noregulējumu: "pārejas periodā ir jāatjauno Latvijas Republikas de facto neatkarība, risinot šo jautājumu sarunu ceļā ar PSRS un pamatojoties uz 1920. gada Miera līguma 2. pantā pausto Krievijas atteikšanos no Latvijas uz mūžīgiem laikiem." Ar Konstitucionālā likuma 2. pantu Neatkarības deklarācijas 5. punkts esot atzīts par spēkā neesošu, savukārt 9. punkts kā 5. punktam cieši piesaistīta norma par spēkā neesošu esot atzīts Konstitucionālā likuma preambulā (sk. lietas materiālu 1. sējuma 151. - 152. lpp. un 4. sējuma 78. - 79. lpp.). 65.2. Konstitucionālā likuma 2. pants atzīst par spēku zaudējušu Neatkarības deklarācijas 5. punktu, kas noteica pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto. Savukārt šā likuma preambulā citastarp ir konstatēts: "1991. gada 19. augustā PSRS valsts apvērsuma rezultātā ir beigušas pastāvēt PSRS konstitucionālās valsts varas un pārvaldes institūcijas, un nav iespējams realizēt 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 9. punktu par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā." Kaut arī no Konstitucionālā likuma preambulas varētu izrietēt secinājums, ka Neatkarības deklarācijas 5. un 9. punkts veido vienotu noregulējumu, kas ar Konstitucionālā likuma pieņemšanu zaudē spēku, var piekrist J. Neimaņa paustajam viedoklim, ka šāda pieeja būtu pārāk vienkāršota. Ja Konstitucionālais likums būtu paredzējis arī Neatkarības deklarācijas 9. punkta atcelšanu, tas expressis verbis būtu norādīts Konstitucionālā likuma 2. pantā. Tāpat jāņem vērā, ka Neatkarības deklarācijas 9. punkts risina vairākus tiesību jautājumus, no kuriem tikai viens ir sarunu vešana ar PSRS (sk. lietas materiālu 11. sējuma 117. - 118. lpp.). Neatkarības deklarācijas 5. punkts bija kompromisa norma, kas parādījās pašā Neatkarības deklarācijas izstrādes beigu posmā un īsti neiederējās visā deklarācijas kontekstā. "Deklarācijas 5. punkta saturs ir dokumenta svešķermenis, no kura pēc iespējas ātrāk būtu jāatbrīvojas" (Apsītis R. Neatkarības deklarācijas pieņemšanas gadadienā // Jurista Vārds, 2005. gada 3. maijs, Nr. 16). Neatkarības deklarācijas sagatavošanas materiāli liecina, ka tās 5. punkts formulēts tikai 1990. gada 28. aprīļa projektā (sk.: 4. maijs, 485. lpp.). Netieši atsauce uz pārejas periodu ietverta Neatkarības deklarācijas "minimālajā" variantā, kas tika gatavots izskatīšanai Latvijas Augstākās padomes Tautas frontes deputātu frakcijas sēdē 1990. gada 28. martā. Šajā dokumentā attiecīgā norma formulēta šādi: "AP turpinās sarunas ar PSRS par Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu" (4. maijs, 468. lpp.). Savukārt Neatkarības deklarācijas 9. punkta pirmais teikums formulēts 1990. gada 24. marta projektā: "Attiecības ar PSRS turpmāk regulē 1920. g. 11. augusta miera līgums starp Latviju un Krieviju, kas noteic draudzīgas attiecības un sadarbību ar PSRS" (4. maijs, 465. lpp.). Turpmākajā Neatkarības deklarācijas projekta apspriešanas gaitā šī norma redakcionāli un saturiski tika precizēta, taču saglabāja savu vietu deklarācijas tekstā. Var secināt, ka Neatkarības deklarācijas 9. punkts tās sagatavošanas gaitā tika formulēts krietni agrāk nekā 5. punkts. Tādējādi Neatkarības deklarācijas 9. punktu nevar uzskatīt tikai par 5. punkta izpildes mehānismu. Tam ir savs saturs un nozīme deklarācijas sistēmā. 65.3. Jāņem vērā, ka Neatkarības deklarācijas 9. punkts sastāv no diviem teikumiem. Kopš 1990. gada 24. marta deklarācijas projekta tās neatņemams elements ir 9. punkta pirmais teikums. Neatkarības deklarācijas 9. punkta otrā teikuma redakcija par sarunām ar PSRS kā pārejas perioda ideja parādās deklarācijas projekta "minimālajā variantā" 1990. gada 28. martā (sk.: 4. maijs, 468. lpp.). Savukārt abi teikumi 9. punktā apvienoti tikai 1990. gada 12. aprīļa projektā (sk.: 4. maijs, 476. lpp.). Konstitucionālā likuma preambulā Augstākā padome konstatēja neiespējamību, vedot sarunas ar PSRS, atjaunot Latvijas Republikas de facto neatkarību. No tā var secināt, ka Neatkarības deklarācijas 9. punkta otrais teikums varētu būt netieša norāde uz to, ka Latvijas Republikas neatkarība atjaunojama pakāpeniski, veidojot kopīgu noregulējumu ar tās pašas deklarācijas 5. punktu. Deklarācijas 9. punkta otrais teikums paredz pakāpenisku pāreju uz neatkarības atjaunošanu de facto. Proti, Latvija kā neatkarīga valsts uz savstarpēji līdztiesīgiem pamatiem sarunu ceļā noregulē visus ar pārejas periodu saistītos jautājumus. Savukārt Neatkarības deklarācijas 9. punkta pirmajam teikumam ir patstāvīga nozīme, kas tikai daļēji saistīta ar pārējā deklarācijas tekstā iestrādāto pārejas periodu neatkarības atjaunošanai. Līdzīgs viedoklis pausts tiesību zinātnē: "1991. gada 21. augusta likums "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" [..] nosaka, ka nav iespējams realizēt Deklarācijas 9. punktu "par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā". Šī likuma preambulas daļa būtu jāsaprot tādējādi, ka tā attiecas tikai uz to 9. punkta daļu, kurā ir runa par Valdības komisijas izveidošanu sarunām ar PSRS, un ka principiālā nostādne attiecībā uz 1920. gada Miera līgumu nav izmainīta 1991. gada 21. augusta likumā" (profesores Inetas Ziemeles 2005. gada 14. marta atzinums Ministru kabinetam sakarā ar Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu parakstīšanu un ratifikāciju, lietas materiālu 6. sējuma 214. lpp.). Līdz ar to Neatkarības deklarācijas 9. punkts nav pilnībā zaudējis savu juridisko spēku. 66. Pieteikuma iesniedzējs, atsaucoties uz E. Levita pausto viedokli, uzskata, ka no Neatkarības deklarācijas 9. punkta pirmā teikuma izriet konkrēts Latvijas un Krievijas valsts robežas jautājuma noregulējums ar konstitucionāla ranga normu (sk. lietas materiālu 1. sējuma 11. - 12. lpp.). E. Levits raksta: "Deklarācijas 9. punkts nosaka, ka Latvijas attiecības ar PSRS veidojamas uz 1920. g. 11. augusta Miera līguma pamata. Šis punkts, protams, attiecas arī uz PSRS tiesisko mantinieci - Krieviju. Tas nozīmē - kamēr šis Deklarācijas punkts nav atcelts, Latvija visas līgumattiecības ar Krieviju var veidot vienīgi tā, ka jaunākie līgumi nav pretrunā ar 1920. gada Miera līgumu. 9. punkts ir sevišķi svarīgs Abrenes jautājuma risināšanā" (Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību sistēmā, 64. lpp.). Var piekrist Ministru kabineta paustajam viedoklim, ka šāds E. Levita Neatkarības deklarācijas 9. punkta skaidrojums neatbilst deklarācijas 9. punkta mērķim un saturam (sk. lietas materiālu 6. sējuma 78. lpp.). 66.1. Visupirms jāņem vērā tas, ka E. Levits ir vienīgais zinātnieks, kurš, komentējot Neatkarības deklarācijas saturu, norādījis uz tik ciešu Neatkarības deklarācijas 9. punkta saistību ar Latvijas un Krievijas valsts robežu un Abrenes jautājumu. Piemēram, R. Apsītis savā Neatkarības deklarācijas komentārā tās 9. punktu iztulko ne tik tālejoši: "Deklarācijas 9. punkts nosaka, ka Latvijas attiecības ar PSRS veidojamas saskaņā ar 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju. Tagad, kad PSRS beigusi pastāvēt, 9. punktā teiktais attiecas uz PSRS tiesisko mantinieci - Krieviju" (Apsītis R. Neatkarības deklarācijas pieņemšanas gadadienā // Jurista Vārds, 2005. gada 3. maijs, Nr. 16). Latvijas un Krievijas valsts robežas atjaunošanu atbilstoši Miera līgumam un Abrenes jautājumu R. Apsītis expressis verbis nesaista ar Neatkarības deklarācijas 9. punktu. Arī pirmajā Neatkarības deklarācijas projektā, kas tēžu veidā formulēts 1990. gada 20. martā, ir norādīts: "Abrenes jautājums juridiski paliek atklāts, bet pašreizējā situācijā nebūtu politiski aktualizējams" (4. maijs, 456. lpp.). Tāpat jāņem vērā, ka Neatkarības deklarācijas pieņemšanas laikā zināma iedzīvotāju daļa apšaubīja Latvijas tautas tiesības būt neatkarīgai un šie cilvēki vēl bija jāpārliecina par nepieciešamību atjaunot neatkarīgu valsti. Neatkarības deklarācijas galvenais mērķis bija Latvijas valstiskuma pilnīga atjaunošana. Tādēļ Neatkarības deklarācija fiksēja tikai galvenos pamatprincipus, idejas un darbības virzienus Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai. Neatkarības deklarācija kopumā iezīmēja svarīgākās nostādnes Latvijas valstiskuma atjaunošanai. Neatkarības deklarācijā nebija ietverts detalizēts regulējums atsevišķiem de facto neatkarības atgūšanas jautājumiem. Konkrēts noregulējums attiecībā uz Latvijas un Krievijas valsts robežu neatbilstu Neatkarības deklarācijas struktūrai. 66.2. Vērā ņemams arī tas, ka E. Levits savā komentārā Neatkarības deklarācijas 9. punktu citē tuvu tam tekstam, kāds tika akceptēts deklarācijas projekta 1990. gada 24. marta un 3. aprīļa variantos (sk.: 4. maijs, 465., 473. lpp.). E. Levits savās atmiņās par Neatkarības deklarācijas pieņemšanu norāda, ka "Deklarācijas darba grupas sēdēs piedalījos līdz aizbraukšanai 10. aprīlī" (Levits E. Valsts atjaunošanas koncepcijas attīstība, 293. lpp.). Taču Neatkarības deklarācijas sagatavošanas materiāli liecina, ka tās 9. punkts būtiski grozīts Augstākās padomes Latvijas Tautas frontes deputātu frakcijas sēdē 1990. gada 12. aprīlī. Darba grupas 1990. gada 9. aprīlī sagatavotā deklarācijas projekta 9. punkts paredzēja: "Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju." Pēc frakcijas sēdes šis teikums tika papildināts ar palīgteikumu "kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība", kā arī tam tika pievienots otrais teikums šādā redakcijā: "Sarunām ar PSRS izveidot Valdības komisiju" (4. maijs, 476. lpp.). Līdz ar to var secināt, ka Neatkarības deklarācijas 9. punkts tika saturiski grozīts, modificējot tajā sākotnēji ietverto noregulējumu. 66.3. Ar 1990. gada 12. aprīlī pieņemto papildinājumu Neatkarības deklarācijas 9. punktā ietvertā atsauce uz Miera līgumu tika sašaurināta attiecībā uz vienu konkrētu jautājumu, proti, faktu, ka Miera līgumā Krievija uz mūžīgiem laikiem atzinusi Latvijas neatkarību. Noregulējums par Latvijas atzīšanu uz mūžīgiem laikiem ietverts Miera līguma 2. pantā. Tādēļ, ņemot vērā Neatkarības deklarācijas 9. punkta tapšanas vēsturi, nevar uzskatīt, ka tas saistīts ar citām Miera līguma normām, tostarp 3. pantu, kas noteic valsts robežu starp Latviju un Krieviju. Drīzāk var piekrist tiesību zinātnē paustajam viedoklim, ka "atsauce uz Miera līgumu ir jālasa kontekstā ar nākamo palīgteikumu, kurš akcentē apstākli, ka Miera līgumā ir atzīta Latvijas valsts neatkarība. Tādēļ Miera līgums šajā gadījumā ir jāizprot tikai kā normatīvs ietvars vienai tēzei - par Latvijas valsts neatkarību" (Paparinskis M. Maisot tiesisko "spageti" bļodu: Robežlīgums, Satversme un starptautiskās tiesības // Jurista Vārds, 2007. gada 30. janvāris, Nr. 5). Neatkarības deklarācijas 9. punkta pirmais teikums kopā ar tās preambulu interpretējami kā pamatojums deklarācijā iestrādātajam galvenajam jautājumam, proti, Latvijas valstiskuma atjaunošanai. Gan vēsturisko apstākļu uzskaitījums un to juridiskais novērtējums Neatkarības deklarācijas preambulā, gan atsauce uz Miera līgumu 9. punktā visupirms ietverti ar mērķi pamatot Latvijas tiesības uz neatkarīgu valsti. Neatkarības deklarācijas 9. punkta pirmajā teikumā īpaši ir uzsvērts fakts, ka Latvijas valsts neatkarību uz mūžīgiem laikiem Padomju Krievija atzinusi jau 1920. gadā. Tāpat tiek uzsvērts tas, ka ar Neatkarības deklarāciju Latvijas neatkarība tiek atjaunota, proti, netiek dibināta jauna valsts. Neatkarības deklarācijas 9. punkta pirmais teikums konkretizē deklarācijas preambulā ietverto Latvijas valsts varas institūciju pienākumu pamatoties uz nepārtrauktības doktrīnu un Latvijas attiecībās ar PSRS un Krieviju neatkāpties no tās. 66.4. E. Levits paudis viedokli, ka no Neatkarības deklarācijas 9. punkta izriet Latvijas un Krievijas savstarpējo attiecību noregulējums - kamēr deklarācijas 9. punkts nav atcelts, Latvija visas līgumattiecības ar Krieviju var veidot vienīgi tā, ka jaunākie līgumi nav pretrunā ar 1920. gada Miera līgumu (sk.: Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību sistēmā, 64. lpp.). Taču Vīnes konvencijas 59. pantā ir ietverts vispārējais princips lex posterioris derogat legi priori, atbilstoši kuram vēlāks līgums, kas attiecas uz to pašu tiesisko jautājumu, stājas iepriekšējā līguma vietā. Šis vispārējais princips neattiektos uz starptautiskajiem līgumiem tikai tajos gadījumos, ja starp tiem pastāvētu hierarhiskas attiecības, piemēram, agrākais līgums deklarētu ius cogens normas vai arī tajā būtu tieši atrunāta šā līguma prioritāte (sk.: 2006.gada Starptautisko tiesību komisijas Darba grupas starptautisko tiesību fragmentācijas jautājumos secinājumi: Starptautisko tiesību dažādošanās un paplašināšanās radītās problēmas // http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/draft%20articles/1_9_2006.pdf, paras. 31 - 36). Miera līgums ir "parasts" starptautisks līgums, un nedz Latvija, nedz Krievija tam nav piešķīrusi nekādu sevišķu juridisko spēku. Līdz ar to šā līguma puses var saskaņā ar starptautiskajām tiesībām noslēgt savstarpējus jaunus līgumus, kas pilnībā vai daļēji aizstātu Miera līgumu. Viedoklis par Neatkarības deklarācijas 9. punkta ietekmi uz Miera līguma spēku iepretim jaunākiem Latvijas un Krievijas līgumiem neatbilst Vīnes konvencijas 59. pantā ietvertajam regulējumam. Tas būtu pieļaujams tikai tādā gadījumā, ja konstitucionālā norma expressis verbis norādītu uz īpašu Miera līguma statusu. Taču Neatkarības deklarācija expressis verbis nenoteic šāda veida ierobežojumus Latvijas valsts tiesībām noslēgt ar Krieviju jaunus starptautiskos līgumus par Miera līgumā risinātajiem jautājumiem. 66.5. Neatkarības deklarācija ir rūpīgi izstrādāts dokuments, kas ilgstoši tika apspriests, pilnveidots un rediģēts. Lai varētu uzskatīt, ka Neatkarības deklarācijas mērķis ir regulēt Latvijas un Krievijas valsts robežu un saistīt Latviju ar pienākumu katrā ziņā atjaunot Miera līgumā noteikto robežu, nepieciešamas skaidras norādes par šādu likumdevēja mērķi. Satversmes tiesai lietas sagatavošanas gaitā šādas norādes nav izdevies atrast. Ja Neatkarības deklarācijas autori būtu vēlējušies noteiktā veidā regulēt Latvijas un Krievijas valsts robežu, viņiem attiecīga satura norma bija jāietver deklarācijas tekstā, līdzīgi kā tas tika izdarīts ar atsauci uz Miera līguma 2. pantu Neatkarības deklarācijas 9. punktā. Neatkarības deklarācijas galīgajā redakcijā šāda norma nav ietverta. Tāpat arī Neatkarības deklarācijas apspriešanas gaita neliecina, ka tās autori būtu vēlējušies šādu normu tajā ietvert. Netieši uz šāda regulējuma neesamību Neatkarības deklarācijas tekstā norāda arī Augstākās padomes motīvi, 1992. gada 22. janvārī pieņemot lēmumu "Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu". Ziņojot par šo lēmuma projektu, Augstākās padomes deputāts Rolands Rikards citastarp uzsvēra: "Savukārt šajā lēmuma projektā mēs liekam tomēr priekšā to pateikt juridiski: "Robežu nosaka 1920.gada augusta miera līguma 3.pants." Mēs pasakām savu oficiālo viedokli. Tālāk visu var risināt sarunās" (Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992. gada 22. janvāra rīta plenārsēdes stenogramma). Ja šāds noregulējums būtu ietverts jau Neatkarības deklarācijā, 1992. gada 22. janvārī nebūtu bijis nepieciešamības to noteikt vai arī šajā gadījumā attiecīgais fakts varētu tikt konstatēts, atsaucoties uz Neatkarības deklarācijas 9. punktu. Var secināt, ka Neatkarības deklarācijas 9. punktā nav ietverts Latvijas un Krievijas valsts robežas noregulējums. Neatkarības deklarācijas 9. punkta pirmais teikums uzliek Latvijas Republikai par pienākumu sarunās ar Krievijas Federāciju neatkāpties no savas nepārtrauktības doktrīnas. Neatkarības deklarācijas 9. punkta pirmais teikums liedz Latvijai, slēdzot starptautiskus līgumus ar Krieviju, atkāpties no Latvijas nepārtrauktības doktrīnas. X 67. Pieteikuma iesniedzējs lūdzis izvērtēt Pilnvarojuma likuma atbilstību Neatkarības deklarācijas preambulai un 9. punktam. Ņemot vērā Satversmes tiesas iepriekš izdarītos secinājumus, jāizvērtē, vai Pilnvarojuma likums atbilst valsts nepārtrauktības doktrīnai. Tas nozīmē, ka jānoskaidro, vai Saeima, pieņemot Pilnvarojuma likumu, nav rīkojusies pretēji valsts nepārtrauktības doktrīnai. 67.1. Pilnvarojuma likumā Saeima Ministru kabinetu pilnvarojusi parakstīt Robežlīgumu. Šādu pilnvarojumu Saeima devusi, "pamatojoties uz Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 21.augustā pieņemto Latvijas Republikas konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", kā arī ņemot vērā starptautiski atzīto Latvijas Republikas valstisko nepārtrauktību". Satversmes 68. pants paredz Saeimas tiesības apstiprināt Ministru kabineta parakstītos starptautiskos līgumus, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus. Satversme nenoteic, ka Saeimai jāpilnvaro Ministru kabinets parakstīt starptautisko līgumu, taču Satversmē nav ietverts arī aizliegums to darīt. "Parlamentārajās valstīs valdība ir atkarīga no parlamenta un viņa priekšā atbildīga, tāpēc ir pilnīgi loģiski, ka parlaments ne vien kontrolē valdību, bet arī dod viņai vadošus norādījumus gan vispārīgā politiskā virziena ieturēšanā, gan arī atsevišķu resoru darbības nospraušanā" (Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē, 151. lpp.). Arī Latvijas Senāts atzinis, ka Saeimai ir tiesības dot Ministru kabinetam saistošus norādījumus un rīkojumus [Latvijas Senāta spriedumi (1918 - 1940). 3. sējums. Senāta Administratīvā departamenta spriedumi (1926 - 1930). Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1997, 922. lpp.]. Saeima ir tiesīga pilnvarot Ministru kabinetu veikt noteiktas darbības starptautiskajās tiesībās, lai ne vien parakstītu, bet arī sagatavotu, pēc Saeimas ieskata, Latvijai nepieciešamu līgumu ar ārvalsti. Saeimai šādas tiesības ir paredzētas arī likuma "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" 3. pantā. Tas noteic, ka Saeima "var pieņemt lēmumu par jebkura starptautiska līguma noslēgšanu, lēmumā nosakot par konkrētā līguma izdošanu atbildīgās personas un šo personu pilnvarojuma apjomu un saturu". Līdz ar to Saeima, dodot pilnvarojumu Ministru kabinetam, nav pārkāpusi Satversmē noteikto kompetenci. 67.2. Gadījumos, kad Ministru kabinets iecerējis sagatavot un parakstīt tādus starptautiskos līgumus, kas skar Latvijas valstij būtiskus jautājumus, iepriekšēja Saeimas piekrišana šādai Ministru kabineta rīcībai, ar likumu pilnvarojot Ministru kabinetu sagatavot vai parakstīt kādu likumu, piešķir Ministru kabineta rīcībai papildu leģitimitāti un otrai līgumslēdzējai pusei apliecina, ka ne vien Latvijas valdība, bet arī parlaments pēc līguma parakstīšanas to akceptēs un neiebildīs pret šāda līguma stāšanos spēkā. Latvijas Satversmes teksts lielā mērā tapa, par pamatu ņemot Vācijas 1919. gada 11. augusta konstitūciju. Komentējot šīs konstitūcijas normas, Vācijas tiesību zinātnē ir atzīts: gadījumos, kad izpildvara iecerējusi ar starptautisku līgumu samazināt valsts teritoriju, parlaments savu piekrišanu šādai rīcībai var paust ne vien apstiprinot jau noslēgto starptautisko līgumu, bet arī iepriekš pilnvarojot prezidentu parakstīt šādu līgumu (sk.: Giese F. Der Verfassung des Deutschen Reiches, S. 200; Anschütz G. Die Verfassung des Deutschen Reichs vom 11. August 1919, S. 422). Pieņemot Pilnvarojuma likumu, Saeima plašās debatēs izdiskutēja Robežlīguma saturu un tā parakstīšanas politisko nepieciešamību. Saeimas paustā griba, pilnvarojot Ministru kabinetu parakstīt šo līgumu, nozīmē, ka Saeima ir akceptējusi šāda līguma parakstīšanu un ir gatava uzņemties tajā paredzētās starptautiskās saistības (sk. Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes 2007. gada 1. februārī un piektās sēdes 2007. gada 8. februārī stenogrammu). 68. Kā norāda Ministru kabinets, Pilnvarojuma likuma izstrādāšanai ir bijuši vairāki mērķi. Pirmkārt, Pilnvarojuma likums izstrādāts, ievērojot likuma "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" 3. panta otrajā daļā ietverto prasību apstiprināt valsts augstākajām amatpersonām doto pilnvarojumu slēgt būtiskus starptautiskos līgumus. Otrkārt, Pilnvarojuma likums pilda noteiktu politisko funkciju, proti, Saeima, to pieņemot, pauž savu politisko atbalstu Robežlīguma parakstīšanai. Treškārt, Pilnvarojuma likums pieņemts ar mērķi nodrošināt Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīnu (sk. Minis-tru kabineta papildu paskaidrojumus lietas materiālu 10. sējuma 138. - 140. lpp.). 68.1. Papildus tam var piekrist Pieteikuma iesniedzējam, ka Pilnvarojuma likumā ietvertas pilnvarojuma robežas (sk. lietas materiālu 1. sējuma 12. lpp.). Saeima ir pilnvarojusi Ministru kabinetu slēgt Robežlīgumu, ievērojot Konstitucionālo likumu un ar savu rīcību neaizskarot valsts nepārtrauktības doktrīnu. Kā Saeimas debatēs uzsvēra Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš: "Šis sagatavotais, apspriežamais likumprojekts nosaka pilnvarojuma robežas valdībai, un tās ir precīzi iezīmētas ar Latvijas Republikas konstitucionālo likumu" (Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas piektās sēdes 2007. gada 8. februārī stenogramma). Līdz ar to var secināt, ka Pilnvarojuma likums nosaka Ministru kabineta pilnvarojuma robežas. 68.2. Pilnvarojuma likumā, ierobežojot Ministru kabineta rīcību, likumdevējs tam licis ievērot Konstitucionālo likumu un Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīnu. Kā liecina parlamentārās debates, likumdevēja nolūks nav bijis ar Pilnvarojuma likumu dot Ministru kabinetam tiesības rīkoties pretēji Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīnai vai atteikties no tās. A. Bērziņš ir īpaši uzsvēris, ka Pilnvarojuma likums neietekmē Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīnu un neatceļ nevienu no citiem iepriekš pieņemtajiem aktiem, kuri nostiprina šo doktrīnu vai pauž Latvijas viedokli par tās prettiesisko iekļaušanu PSRS sastāvā. "Likumprojekta konstrukcija neierobežo nevienu no līgumslēdzējām pusēm to vēstures traktējuma ziņā. Ir skaidrs, ka Latvijai ir un paliks atšķirīgs viedoklis par to, kas un kā pagājušajā gadsimtā notika ar mūsu neatkarību" (Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes 2007. gada 1. februārī stenogramma). Lai uzsvērtu Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīnu, likumdevējs ietvēris Pilnvarojuma likumā ne vien tiešu atsauci uz to, bet arī norādījis uz Konstitucionālo likumu. "Konstitucionālais likums ir pats būtiskākais juridiskais dokuments", kurš sevī ietver visus Latvijas Republikas nepārtrauktības nodrošināšanai nepieciešamos aspektus, jo tas "iezīmēja Latvijas Republikas vēsturi līdz 1940.gadam un vienlaikus pilnībā atjaunoja Latvijas Republiku", savā runā norādīja Ministru prezidents A. Kalvītis (sk. Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes 2007. gada 1. februārī stenogrammu). 68.3. Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācija "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" tika pieņemta, pamatojoties uz valsts nepārtrauktības doktrīnu. Konstitucionālais likums ir cieši saistīts ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un pilnā mērā apliecina Latvijas valsts nepārtrauktību (sk.: Apsītis R. Neatkarības deklarācijas pieņemšanas gadadienā // Jurista Vārds, 2005. gada 3. maijs, Nr. 16). Konstitucionālā likuma preambulā ir ietverta atsauce uz Neatkarības deklarāciju, uzsverot, ka šis likums tiek pieņemts, ievērojot deklarācijas pamatnostādnes. Jo sevišķi tas izriet no Konstitucionālā likuma 3. panta, kurā Augstākā padome uzsvērusi pienākumu likvidēt Latvijas valsts okupāciju un aneksiju, kas nepārprotami norāda uz valsts nepārtrauktības doktrīnu kā Konstitucionālā likuma regulējuma pamatu. Var piekrist Saeimas paustajam viedoklim, ka Pilnvarojuma likums atbilst Neatkarības deklarācijas preambulai. Pilnvarojuma likumā nav ietverti fakti, kas neatbilstu Neatkarības deklarācijas preambulā minētajiem vēstures faktiem un to juridiskajam novērtējumam. Tāpat Pilnvarojuma likums nav pretrunā arī ar Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu, bet tieši pretēji - Latvijas valsts turpināšanās fakts Pilnvarojuma līgumā ir īpaši uzsvērts kā pamats pilnvarojumam parakstīt Robežlīgumu (sk. lietas materiālu 1. sējuma 150. - 151. lpp.). 68.4. Komentējot Pilnvarojuma likuma projektu, profesore Ineta Ziemele norādīja: "Valdības sagatavotais lēmuma projekts ir pietiekami korekts iepriekš izklāstītajā tiesiskajā kontekstā ar vienu pamatnosacījumu - ja valdība un Saeima turpina pieturēties pie tās pozīcijas, kas ir pausta dažādās juridiskās un politiskās formās jautājumā par Latvijas valsts nepārtrauktību un ar to saistītiem jautājumiem ar visām no tā izrietošām sekām" (Ziemele I. Piezīmes pie sagatavotā lēmuma projekta // Jurista Vārds, 2007. gada 30. janvāris, Nr. 5). Pēc Satversmes tiesas ieskata, nedz Pilnvarojuma likums, nedz Saeimas debatēs par Pilnvarojuma likuma pieņemšanu paustie Latvijas valsts augstāko amatpersonu un Saeimas deputātu viedokļi neliecina, ka ar šo likumu Latvijas valsts atteiktos no savas nepārtrauktības doktrīnas. Pilnvarojuma likums noteica Ministru kabineta pilnvaru ietvarus, parakstot Robežlīgumu. Likumā ietvertais pilnvarojums konkretizē Neatkarības deklarācijas 9. punkta prasības attiecībā uz Robežlīgumu un liek Ministru kabinetam rūpēties par šo prasību ievērošanu, proti, lai Latvijas valsts, parakstot Robežlīgumu un uzņemoties tajā paredzētās starptautiskās saistības, nerīkotos pretēji nepārtrauktības doktrīnai. Ministru kabinets parakstījis Robežlīgumu, neskarot Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu, kā arī neatsakoties no tās. Līdz ar to Pilnvarojuma likums atbilst Neatkarības deklarācijas preambulai. 69. Pieteikuma iesniedzējs paudis viedokli, ka Pilnvarojuma likums neatbilst Neatkarības deklarācijas 9. punktam, jo paredzot tam pretēju pilnvarojumu. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, Neatkarības deklarācijas 9. punkts uzliekot par pienākumu panākt Miera līgumā noteiktās Latvijas un Krievijas valsts robežas atjaunošanu, savukārt Pilnvarojuma likums piešķirot Ministru kabinetam tiesības parakstīt Robežlīgumu, kas groza Miera līgumā noteikto valsts robežu (sk. lietas materiālu 1. sējuma 11. - 12. lpp.). 69.1. Satversmes tiesa iepriekš secinājusi, ka Neatkarības deklarācijas 9. punkts neuzliek Latvijas valstij pienākumu atjaunot Miera līgumā noteikto valsts robežu ar Krieviju. No Neatkarības deklarācijas 9. punkta izriet pienākums sarunās ar Krieviju nerīkoties pretēji valsts nepārtrauktības doktrīnai. Valsts nepārtrauktības doktrīna neliedz Latvijas valstij rīkoties ar savu teritoriju. Latvijas valsts ir tiesīga, ievērojot Satversmē noteikto kārtību, gan palielināt, gan samazināt savu teritoriju (sk.: Ziemele I. Is the Distinction between State Continuity and State Succession, pp. 215 - 216). Šajā gadījumā jāņem vērā, ka ar Robežlīgumu Latvijas valsts nevis akceptē Krievijas Federācijas nostāju par to, ka Abrenes apvidus iekļaušana Krievijas teritorijā ir tiesiska, bet gan starptautiskajās tiesībās pieļaujamā veidā nodod Krievijai teritoriju, kura de facto atrodas Krievijas Federācijas kontrolē, bet de iure ir daļa no Latvijas valsts teritorijas. Arī citu valstu tiesību zinātnieki ir pauduši viedokli, ka Latvijas valsts nepārtrauktību Abrenes apvidus zaudēšana neietekmē (sk.: Taube C. Constitutionalism in Estonia, Latvia and Lithuania. A Study in Comparative Constitutional Law. Uppsala: Iustus Förlag, 2001, pp. 33 - 44). 69.2. Latvija, ar Robežlīgumu nododot Abrenes apvidu Krievijai, to ir izdarījusi Satversmē noteiktajā kārtībā. Tāpat jāņem vērā, ka Latvijas valdība Robežlīgumā ir risinājusi tikai ar valsts robežas noteikšanu saistītos jautājumus, bet nav skārusi starpvalstu politisko attiecību jautājumus, tostarp jautājumu par Latvijas tiesisko statusu (sk. Ministru kabineta papildu paskaidrojumus lietas materiālu 10. sējuma 136. lpp.). Satversmes tiesai nerada šaubas, ka Latvijas valsts ar Robežlīgumu nav atteikusies no valsts nepārtrauktības, bet tieši pretēji - ir atkārtoti paudusi savu viedokli šajā jautājumā un Ministru kabinets parakstījis Robežlīgumu, pamatojoties uz Pilnvarojuma likumu, kas tam noteica skaidru rīcības ietvaru. Tā kā Krievijas Federācijas pārstāvim, parakstot Robežlīgumu, bija jāapzinās Latvijas pārstāvja mandāta saturs un viņš nav iebildis pret to, ka Latvijas Republikas Ministru prezidents Robežlīgumu paraksta, ievērojot Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu, uzskatāms, ka Latvijas valsts ir rīkojusies saskaņā ar šīs doktrīnas prasībām. Turklāt, kā Satversmes tiesa iepriekš secinājusi, ar Robežlīgumu veiktās valsts teritorijas izmaiņas ir izdarītas Satversmē noteiktajā kārtībā. Valsts nepārtrauktības doktrīna neliedz nedz Satversmē noteiktajā kārtībā grozīt valsts teritoriju, nedz Saeimai pilnvarot Ministru kabinetu parakstīt attiecīgu līgumu. Arī starptautisko tiesību zinātnē ir pausts viedoklis, ka valsts robežu maiņa nevar ietekmēt šīs valsts nepārtrauktību. Saskaņā ar vispārējām starptautiskajām tiesībām valsts kā juridiskā persona paliek nemainīga arī gadījumā, kad tā maina savu teritoriju. Valsts nepārtrauktību neietekmē nelielas teritoriālās izmaiņas vai atsevišķu teritoriju zaudēšana (sk.: Marek K. Identity and Continuity of States, pp. 15-126, 551-587; Kunz J. L. Identity of States under International Law // American Journal of International Law, Vol. 49, 1955, pp. 72-7373; O'Connell D. P. The Law of State Succession. Cambridge: Cambridge University Press, 1956, p. 31). "Latvijai ir tiesības cedēt Abreni Krievijai tieši tāpat kā Francijai ir tiesības cedēt Elzasu Vācijai, un no tā nedz Latvija, nedz Francija nezaudē savu valstisko identitāti" (Paparinskis M. Maisot tiesisko "spageti bļodu": Robežlīgums, Satversme un starptautiskās tiesības // Jurista Vārds, 2007. gada 30. janvāris, Nr. 5). Līdz ar to Pilnvarojuma likums atbilst Neatkarības deklarācijas 9. punktam. XI 70. Ratifikācijas likuma 1. pantā noteikts, ka Robežlīgums tiek pieņemts un apstiprināts, "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu". Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka šie vārdi neatbilst Neatkarības deklarācijas preambulai un 9. punktam. Lai to pārbaudītu, visupirms jānoskaidro robežu nemainības principa saturs, kā arī tas, vai Saeima, iekļaujot šos vārdus Ratifikācijas likumā, ir ievērojusi Satversmes prasības, kas izriet no tās 68. panta. 71. Robežu nemainības princips formulēts Helsinku nobeiguma akta 3. pantā. Tas paredz: "Dalībvalstis uzskata pārējo dalībvalstu, kā arī visu Eiropas valstu robežas par neaizskaramām un līdz ar to tagad un turpmāk atturēsies pārkāpt šīs robežas. Līdz ar to tās arī atturēsies no prasībām vai darbībām, kas vērstas uz kādas dalībvalsts teritorijas vai tās daļas sagrābšanu vai nelikumīgu piesavināšanos." 71.1. Vērtējot robežu nemainības principu, jāņem vērā, ka Helsinku nobeiguma akts nav starptautisks līgums Vīnes konvencijas nozīmē. Helsinku nobeiguma aktā ir ietverta atruna, ka tas nav reģistrējams ANO Statūtu 102. panta kārtībā. Tā kā visi starptautiskie līgumi ir jāreģistrē minētajā kārtībā, a contrario arguments, šķiet, pietiekami pārliecinoši atspoguļo akta autoru mērķi (sk.: Aust A. Modern Treaty Law and Practice. Cambridge: Cambridge University Press, 2000, p. 26, 280). Helsinku nobeiguma akts nav saistošs per se, bet to var izmantot starptautisko tiesību principu satura noskaidrošanā. Latvijas Republika atzinusi, ka tai ir saistoši EDSO principi, tostarp arī Helsinku nobeiguma akta 10. pants, kas prasa piemērot šos principus vienkopus. 71.2. Helsinku nobeiguma akta 3. pants sastāv no diviem teikumiem. Interpretējot šo teikumu tekstu, jāatzīmē, ka pirmais teikums šķietami sastāv no divām normām, proti, ka dalībvalstis atzīst par neaizskaramām robežas un tādēļ šobrīd un turpmāk atturēsies tām uzbrukt. Izvērtējot šā teikuma struktūru, jāsecina, ka teikuma pirmā daļa nepretendē uz pastāvīgu normatīvu raksturu, bet tikai rada ietvaru otrajai teikuma daļai un izskaidro tās iemeslu. Savienojošais vārds "tāpēc" neļauj nonākt pie cita secinājuma. Robežu nemainība pati par sevi nerada citas tiesiskās sekas kā vien tās, kas minētas pēc vārda "tāpēc". Panta pirmā teikuma otrā daļa norāda darbības, no kurām valstis apņemas atturēties. Šo darbību apraksts ir ļoti būtisks, jo tieši šajos vārdos atklājas pirmā teikuma apjoms. Helsinku nobeiguma akta 3. panta teksts dažādajās oriģinālvalodās (angļu, franču, vācu, krievu, itāļu un spāņu) atšķiras. Angļu, franču, vācu, itāļu un spāņu tekstā lietoti termini ar nozīmi "uzbrukt" (attiecīgi "assaulting", "attentat", "An-schlag", "dall'attaccare", "atacar"), turpretī krievu valodā lietots termins, ko plašākā nozīmē var saprast arī kā "pretendēt" ("посягательств"). Piecās valodās pirmais teikums robežu nemainības sekas ierobežo ar bruņota uzbrukuma nepieļaujamību, turpretī krievu valodā to var attiecināt arī uz cita veida pretenzijām. Ja priekšroka tiek dota tekstiem angļu, franču, itāļu, spāņu un vācu valodā, šeit noteiktais robežu nemainības princips ne ar ko neatšķiras no ANO Statūtu 2. panta ceturtajā daļā noteiktās ius cogens normas par spēka lietošanas aizliegumu. Ja priekšroka tiek dota tekstam krievu valodā, no tā varētu izrietēt arī plašākas un tiesiski neskaidrākas sekas. 71.3. Helsinku nobeiguma akta 3. panta otrais teikums atbalsta angļu, franču, itāļu, spāņu un vācu tekstu interpretāciju. Šis teikums paskaidro pirmā teikuma saturu ar vienu, acīmredzamāko piemēru, visās versijās sākoties ar vārdiem, kas nozīmē "attiecīgi". Tādā gadījumā, ja teksts angļu, franču, itāļu, spāņu un vācu valodā ir pareizs, otrajā teikumā runai vajadzētu būt par bruņotiem uzbrukumiem. Savukārt tad, ja pareiza ir no teksta krievu valodā izrietošā neskaidrā un plašākā nozīme, otrā teikuma jēga iziet ārpus bruņoto spēku lietošanas un šo jēgumu vajadzētu paskaidrot. Otrais teikums paredz pušu atturēšanos arī no jebkurām darbībām, kas vērstas uz teritorijas "sagrābšanu vai nelikumīgu piesavināšanos" jeb uzurpāciju. Šo jēdzienu saturs nav pilnīgi skaidrs, tomēr šķiet, ka runa ir par bruņotu sagrābšanu un aneksiju. Otrais teikums pavisam noteikti neatbilst pirmā teikuma krievu versijā netieši ietvertajai šķietami plašākajai nozīmei. Var secināt, ka Helsinku nobeiguma akta 3. panta tekstuālais tvērums kopumā nepretendē ne uz ko vairāk kā vien uz atkārtotu prettiesiska spēka lietošanas aizliegumu. 72. Piemērojot Helsinku nobeiguma aktā ietvertos principus, tostarp arī 3. pantā noteikto robežu nemainības principu, valstīm jāņem vērā šā akta