3. Article — ir cieši saistīts ar Latvijas Republikas

proklamēšanas akta 1. pantu. Šajos divos Satversmes pantos ir pārformulēts proklamēšanas akta 1. pants: "Latvija - apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale) - ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski - republikāniska valsts." Līdzās neatkarīgas demokrātiskas republikas principam visu latviešu apdzīvoto vēsturiski etnogrāfisko apgabalu vienotības princips ir viens no Latvijas valstiskuma pamatprincipiem. 1920. gada 27. maija Deklarācijas par Latvijas valsti 1. pants noteic tikai to, ka "Latvija ir neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu". Tajā laikā Satversmes sapulce apvienotas Latvijas ideju uzskatīja par politiski izpildītu mērķi. "Šim mērķim Tautas padomes platformā bij programmas raksturs, jo tad, tā kā Latvija tanī laikā bij saplosīta, vajadzēja, lai tā tiktu apvienota vienā veselā nedalāmā organismā. Tagad tas pats par sevi ir saprotams un aiz šī iemesla vārds "apvienota" nav uzņemts šīs deklarācijas 1. pantā" (M. Skujenieka runa, Latvijas Satversmes sapulces I sesijas 5. sēdes 1920. gada 27. maijā stenogramma). Vēlāk Satversmes sapulce tomēr atgriezās pie nepieciešamības Satversmes tekstā līdzās valsts suverenitātes un demokrātiskas republikas principiem nostiprināt arī visu latviešu apdzīvoto vēsturiski etnogrāfisko apgabalu vienotības principu, paredzot šīm Latvijas valstiskuma pamatvērtībām vienādu grozīšanas procedūru - tikai tautas nobalsošanas ceļā (Satversmes 77. pants). 40.3. Latvijas valsts tika izveidota kā nacionāla valsts, pašnoteicoties latviešu tautai tās apdzīvotajās teritorijās - Vidzemē, Latgalē, Kurzemē un Zemgalē. Nacionālā valstī teritorijas jautājums ir jautājums par valsts būtību. Šādas valsts teritorija nav nejauša, bet veido loģisku vienību (sk.: Römeris M. Lietuvos konstitucinės teisės paskaitos. I dalis. Kaunas: Vytauto Didžiojo Universiteto Teisių fakulteto leidinys, 1937, p. 204 - 206). Nacionālai valstij jāaptver visa valsti izveidojušās tautas apdzīvotā teritorija, un tā nedrīkst šo teritoriju brīvi atdot citām valstīm. Tādēļ nacionālās valstīs teritorijas mainīšanai tiek noteikti konstitucionāla ranga apgrūtinājumi (sk.: Römeris M. Lietuvos konstitucinės teisės paskaitos, p. 204 - 206). Satversmes tekstā ir minēti četri vēsturiski etnogrāfiskie apgabali, kas kopā sastāda Latvijas valsti. Līdz ar to Satversmes 3. pants liedz Latvijas valsts kopējo teritoriju ar starptautiskajiem līgumiem noteikt pilnīgi brīvi. Šiem līgumiem jābūt tādiem, ka tie rezultātā aptver visus četrus Latvijas vēsturiskos apgabalus (sk.: Levits E. Piezīmes par Satversmes 3. pantu, lietas materiālu 6. sējuma 199. lpp.). 40.4. Satversme apvienotās Latvijas ideju nenoteic par negrozāmu uz mūžīgiem laikiem. Saskaņā ar Satversmes 77. pantu tās 3. pants ir grozāms, proti, tikai Saeima un Latvijas pilsoņu kopums ar kopīgu lēmumu var lemt par atteikšanos no latviešu apdzīvoto apgabalu vienotības, atdalot kādu vēsturiski etnogrāfisko apgabalu no Latvijas valsts teritorijas. Var piekrist Ministru kabineta paustajam viedoklim, ka Satversmes 77. pants piemērojams gadījumā, ja Latvijas valsts teritorijas izmaiņas skar kādu no vēsturiskajiem apgabaliem kopumā vai tik būtisku apgabala daļu, ka pats vēsturiskais apgabals de facto pārstāj eksistēt kā apvienotās Latvijas elements (sk. lietas materiālu 10. sējuma 145. lpp.). Satversmes 77. panta kārtībā apspriežamas tādas teritoriālās izmaiņas, kas skar latviešu vēsturiski apdzīvoto četru apgabalu teritoriju, kurā pašnoteikusies latviešu tauta. Ja teritorija, kurā notikusi latviešu tautas pašnoteikšanās, tiktu atdalīta no Latvijas valsts sastāva, tas aizskartu apvienotās Latvijas principu. Tāpat Satversmes 77. pants neliedz Latvijas valsts teritoriju būtiski papildināt ar citu tautu apdzīvotiem apgabaliem. Vienlaikus šī Satversmes norma liedz katram atsevišķam Latvijas apgabalam patstāvīgi lemt par savu likteni. Latvijas apvienošanās gaitā katra apgabala iedzīvotāji ar savu priekšstāvju starpniecību patstāvīgi lēma par savu likteni un apvienošanos ar citām latviešu apdzīvotajām zemēm, bet pēc Satversmes pieņemšanas jautājums par šīs apvienošanās atcelšanu ir visas Latvijas tautas kompetencē, ne vairs atsevišķa vēsturiskā apgabala iedzīvotāju ziņā. 40.5. Satversmes 3. pantā, paredzot latviešu apdzīvoto apgabalu apvienošanu kopējā valstī, Satversmes sapulce ir saglabājusi Latvijas valsts vēsturisko dalījumu Vidzemē, Latgalē, Kurzemē un Zemgalē. Lemjot valsts lietas, jāņem vērā, ka vienoto Latvijas valsti vēsturiski izveidojuši četri latviešu apdzīvotie apgabali. 41. Lai prasība par visu latviešu apgabalu apvienošanu kopējā valstī būtu īstenota, Latvijai jāaptver visu latviešu apdzīvoto apgabalu - Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales - teritorijas. Šā iemesla dēļ Latvijas Republikas proklamēšanas aktā kā viens no pamatprincipiem uzsvērts tas, ka Latvija ir tās etnogrāfiskajās robežās apvienota valsts. 41.1. Šie proklamēšanas aktā un Satversmes 3. pantā minētie apgabali visupirms ir latviešu tautas ilgstoši apdzīvotas teritorijas, kuru robežas vēstures gaitā ir mainījušās (sk.: Levits E. Piezīmes par Satversmes 3. pantu, lietas materiālu 6. sējuma 199. lpp.). Arī sarunās par Miera līguma noslēgšanu ar Krieviju Latvijas delegācijas vadītājs A. Zēbergs uzsvēra, ka etnogrāfiskā robeža neesot stingri noteikta un laika gaitā mainoties (sk. Latvijas un Krievijas miera sarunu 4. sēdes 1920. gada 20. aprīlī protokola 6. lpp. Latvijas Valsts vēstures arhīva 1313. fonda 35. lietas 27. lp.). Tomēr tajā pašā laikā bija pietiekami liela skaidrība par Latvijas etnogrāfiskajām robežām. Satversmes tiesa jau ir konstatējusi šā jēdziena interpretāciju Latviešu pagaidu nacionālās padomes un Latvijas Tautas padomes laikā (sk. šā sprieduma 20. punktu). Latvijas teritorijas jēdziens Latvijas normatīvajos aktos tika lietots vēl pirms robežlīgumu noslēgšanas ar kaimiņvalstīm. Piemēram, 1919. gada 23. augusta Likuma par pavalstniecību 1. pants skaidri noteic, ka "par Latvijas valsts pilsoni skaitās ikkatrs agrākās Krievijas valsts pavalstnieks, bez tautības un ticības izšķirības, kurš dzīvo Latvijas robežās, ir cēlies no Latvijas robežās ietilpstošiem apgabaliem, vai uz Krievijas likumu pamata bij jau pirms 1. augusta 1914. g. piederīgs pie šiem apgabaliem". Savukārt 1919. gada 19. augusta Satversmes sapulces likuma 5. pants paredzēja Satversmes sapulces vēlēšanu rīkošanu Rīgā, Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē un Latgalē. Papildus tam 22. panta piezīme īpaši uzsvēra, ka "vēlēšanu darbība var iesākties tikai tad, kad ir atsvabināta Latgales teritorija". 41.2. Ar Latvijas kaimiņvalstīm noslēgtie robežlīgumi lielā mērā atspoguļoja Latvijas etnogrāfiskās robežas, taču atsevišķos robežu posmos bija notikusi teritoriāla piekāpšanās par labu citai valstij vai arī Latvija bija ieguvusi teritorijas, kas pārsniedza tās etnogrāfiskās robežas. Satversmes 3. pants ne tik daudz prasa Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales apvienošanu etnogrāfiskajās robežās vienā valstī kā konstatē, ka šie apgabali sastāda Latvijas valsti tādās robežās, kādas ir noteiktas starptautiskajos līgumos ar kaimiņvalstīm. Satversmes 3. pantā ietvertā norāde uz starptautiskajos līgumos noteiktajām robežām konstatē faktu, ka Latvijas valsts nav varējusi pilnībā apvienot visas latviešu apdzīvotās teritorijas, proti, atsevišķos gadījumos nenozīmīgas to daļas ir kļuvušas par citu valstu sastāvdaļu. Satversmes 3. pants liedz Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales apgabalu robežas interpretēt plašāk, nekā tās noteiktas starptautiskajos līgumos. Ar starptautiskajiem līgumiem normatīvi ir noteikts, kurās vietās beidzas četru latviešu apdzīvoto apgabalu ārējās robežas. Uz šo aspektu Satversmes sapulces debatēs norādīja arī M. Skujenieks: "Komisija atzina to, ka, pateicoties Latvijas valsts dibināšanai, dažas no šīm agrākām provincēm ir grozījušas savas robežas. Piemēram, Vidzeme pilnā mērā nepieder pie Latvijas un tāpat arī Igaunijas konstitūcijā varētu atzīmēt Vidzemi kā Igaunijas sastāvdaļu. Konstitūcijā ir teikts, ka pieņemamas robežas, kuras noteiktas starptautiskos līgumos" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī stenogramma). Taču gadījumos, kad robežu noteikšanas sarunās Latvijas Republika bija panākusi atsevišķu Latvijas etnogrāfiskajās robežās neietilpstošu teritoriju pievienošanu Latvijai, Satversmes 3. pants liedz šīs teritorijas ieskaitīt kādā no latviešu apdzīvotajiem apgabaliem. Vidzemei, Latgalei, Kurzemei un Zemgalei kā vēsturiski etnogrāfiskiem apgabaliem ir savas noteiktas robežas. Tas, ka Satversmes 3. pants nemin neko par citām teritorijām ārpus šiem četriem apgabaliem, kas veido Latvijas valsti, nenozīmē, ka šādas teritorijas nevarētu būt. Līdzīgi arī Vācijas 1919. gada 11. augusta konstitūcijas otrais paragrāfs paredzēja, ka Vācijas teritoriju veido tās zemju teritorijas. Tas gan neliedza uzskatīt, ka Vācijas teritorijā var ietilpt kāds apgabals, kas neietilpst nevienā no vācu zemēm, bet ir tieši padots centrālajai valdībai (sk.: Anschütz G. Die Verfassung des Deutschen Reichs vom 11. August 1919, S. 43). 42. Pieteikuma iesniedzējs pauž uzskatu, ka Satversmes 3. pants neparedz tajā noteiktās Latvijas valsts teritorijas grozīšanu. Savu viedokli Pieteikuma iesniedzējs pamato ar atsaucēm uz Satversmes 3. panta tapšanas gaitā izteiktajiem viedokļiem (sk. lietas materiālu 1. sējuma 6. lpp.). 42.1. Pieteikuma iesniedzēja citētais M. Skujenieka izteikums, ka ar Satversmes 3. pantu "nav domāts, ka starptautiskie līgumi varētu grozīt Latvijas valsts robežas" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī stenogramma), vērtējams to debašu kontekstā, kuras komentējot M. Skujenieks izteica šo domu. Satversmes sapulce apsprieda A. Berga un A. Buševica ierosinātos priekšlikumus redakcionāli precizēt Satversmes komisijas piedāvāto Satversmes 3. pantu, jo no komisijas iesniegtās redakcijas ("Latvijas valsts teritoriju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale starptautiskos līgumos noteiktās robežās") izrietot tas, ka starptautiskie līgumi noteikšot ne vien Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales ārējās robežas, bet arī to iekšējās robežas, kas esot Latvijas valsts iekšējā lieta. Latvijas Satversmes sapulces deputāti uzskatīja, ka Latvijas apgabalu iekšējās robežas ir nosakāmas likumdošanas ceļā, nevis ar starptautiskiem līgumiem. A. Bergs, pamatojot savu priekšlikumu, norādīja: "Nevar būt domāts, ka starptautiskie līgumi varētu noteikt Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales robežas, jo mēs nevaram iedomāties, ka starptautiskie līgumi varētu iejaukties mūsu iekšējās robežu attiecībās. [..] Mūsu iekšējās robežas, atsevišķi valsts apgabali noteicami mums pašiem. [..] Mūsu iekšējiem likumiem še būs noteikšana, kādas būs robežas. Lai neceltos pārpratumi, tad es liktu priekšā šinī pantā starp vārdiem: "Zemgale" un "starptautiskos līgumos" ielikt vārdus: "Latvijas likumos un". Tad iznāktu, ka robežas noteiktas Latvijas likumos un starptautiskos līgumos. Nevar pielaist to, ka tikai starptautiskos līgumos ir noteiktas mūsu robežas. Mūsu iekšējiem likumiem ir līdznoteikšana" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī stenogramma). Savukārt A. Buševics iebilda gan pret Satversmes komisijas piedāvāto redakciju, gan pret A. Berga priekšlikumu: "Berga kunga priekšlikums nepanāk to, ko Berga kungs vēlas. Aizrādījums, ka vietējie likumi nosaka Latvijas sastāvdaļu robežas un ne starptautiskie līgumi - ir vietā. Ja nu pieņemam Berga kunga tekstu, ka Latvijas likumos un starptautiskos līgumos noteiktas robežas, tad iznāk, ka starptautiskie līgumi līdzi nosaka mūsu valsts sastāvdaļu iekšējās robežas. Tas, bez šaubām, tā nav domāts. Mans priekšlikums tādēļ būtu pantu rediģēt šādi: Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Kurzeme, Latgale un Zemgale" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī stenogramma). Komentējot A. Berga un A. Buševica Satversmes sapulcē iesniegtos priekšlikumus par Satversmes 3. panta formulēšanu, M. Skujenieks uzsvēra, ka Satversmes komisija nav domājusi, ka ar starptautiskiem līgumiem varētu grozīt Latvijas robežas. Taču no diskusijas konteksta skaidri redzams, ka M. Skujenieks domājis par Latvijas iekšējo robežu grozīšanu, kas ir likumdevēja kompetencē esošs jautājums. Precīzāk šajā jautājumā izteicās otrs referents par Satversmes I daļas projektu J. Purgals: "Piemēram, nevar celties jautājums par to, ka starptautiskie līgumi varētu noteikt robežas starp Vidzemi, Zemgali, Latgali un Kurzemi. Tā ir likumdošanas lieta, bet grozīt šo 3.pantu nevar citādi kā tikai ar tautas nobalsošanu. Man šķiet, ka šie papildinājumi ir lieki, viņi grib noteikt, ka ir vēl brīvība šīs robežas starp 4 zemēm likumdošanas ceļā noteikt, bet tās tiesības likumdošanas iestādei nemaz nav ņemtas un iekšējās valsts robežas var noregulēt tikai Latvijas valsts suverēnā vara un citām valstīm nav nekādas tiesības iejaukties" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī stenogramma). Līdz ar to nav pamatots viedoklis, ka M. Skujenieks Satversmes komisijas vārdā būtu paziņojis, ka Satversmes 3. pants liedz grozīt Latvijas ārējās robežas. 42.2. Satversmes komisijas diskusijas par Satversmes 3. panta formulēšanu ir fragmentāras un nesniedz pilnu ieskatu par tajās pieņemtajiem lēmumiem. Satversmes komisijas loceklis F. Menders priekšlikumu noteikt, ka nevienu Latvijas daļu nevar "brīvprātīgi" atdot svešai varai, gan ir izteicis, taču Satversmes komisijas protokoli neatspoguļo to, vai šis priekšlikums ticis akceptēts (sk. Satversmes sapulces Satversmes komisijas 1921. gada 28. februāra sēdes protokolu Nr. 30). Valsts konstitūcijā vispārīgi var noteikt, ka valsts teritorija ir nedalāma un neatsavināma, taču tas jānoteic expressis verbis ar skaidri formulētu normu. Piemēram, Francijas 1791. gada 3. septembra konstitūcijas II sadaļas 1. pants noteica Francijas teritoriju par nedalāmu. Līdzīga satura norma bija ietverta arī Ukrainas 1918. gada 29. aprīļa konstitūcijas 4. pantā. Savukārt Lietuvas Republikas 1938. gada 11. februāra konstitūcijas 2. pantā bija ietverts aizliegums atdalīt no Lietuvas tās zemes, kuras saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem ietilpst Lietuvas sastāvā. Ja aizliegums grozīt valsts teritoriju vai robežas konstitūcijas tekstā nav ietverts, jāpieņem, ka valsts teritorijas robežas ir grozāmas. Valstīm ir suverēnas tiesības grozīt savas robežas; šīs tiesības izriet no valsts suverenitātes principa (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 4. sējuma 90. lpp.). Satversmes sapulces debatēs referents par Satversmes I daļas projektu J. Purgals skaidri atzina, ka "Latvijas valsts ārējās robežas nevar citādi grozīt kā tikai konstitūcijā paredzētā kārtībā" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī stenogramma). Var secināt, ka Satversme neliedz grozīt Latvijas valsts ārējās robežas, bet gan tieši pretēji - tajā ir noteikta ārējo robežu grozīšanas kārtība. 42.3. Ministru kabinets uzskata, ka norāde "starptautiskos līgumos noteiktās robežās" Satversmes 3. pantā definē Latvijas robežu noteikšanas metodoloģiju (sk. lietas materiālu 4. sējuma 96. lpp.). Nevar piekrist Ministru kabineta paustajam viedoklim, ka Satversmes 3. pants pats noteic valsts robežu grozīšanas kārtību. Satversmes 3. pants tāpat kā Satversmes 1. un 2. pants noteic Latvijas valsts iekārtas pamatprincipus. Šie pamatprincipi formulēti abstraktu un konceptuālu aksiomu formā, un minētie panti nesatur atsauces uz to grozīšanas vai īstenošanas procedūrām. Šādu procedūru noteikšana ir citās Satversmes nodaļās izkārtoto pantu uzdevums. Satversmes 3. pantā lietotā atsauce uz starptautiskajiem līgumiem izmantota nevis lai norādītu uz valsts robežu grozīšanas mehānismu, bet gan lai normatīvi noteiktu robežlīgumos fiksētās Latvijas robežas. Ja robežu noslēgšanas sarunu gaitā būtu pilnībā apmierinātas Latvijas prasības par savām etnogrāfiskajām robežām, tad Satversmes 3. pantā pietiktu ar konstatējumu, ka Latviju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Tā kā robežu noteikšanas sarunu gaitā Latvija vairākkārt piekāpās Igaunijas un Lietuvas prasībām, dažviet būtiski atkāpjoties no etnogrāfiskā principa, Satversmes 3. pantā atsauce uz starptautiskajos līgumos noteiktajām robežām bija nepieciešama, lai izslēgtu jebkādu ierosinājumu izteikšanu par nepieciešamību noteiktās valsts robežas pārskatīt un paplašināt līdz etnogrāfiskajām robežām. 43. Satversmē noteiktā valsts robežu grozīšanas kārtība noskaidrojama, ņemot vērā konstitucionālo tiesību doktrīnu. 43.1. Valsts varas dalīšanas princips izpaužas valsts varas sadalījumā likumdošanas, izpildu un tiesu varā, ko īsteno neatkarīgas un autonomas institūcijas [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra sprieduma lietā Nr. 03-05(99) secinājumu daļas 1. punktu]. Attīstoties šim principam, konstitucionālās tiesības sāka risināt jautājumu par to, kādā veidā slēdzami līgumi ar citām valstīm un kādā veidā veicamas teritorijas izmaiņas. Saskaņā ar Šarla Luija de Monteskjē teoriju starptautisko attiecību īstenošana tika iekļauta izpildvaras kompetencē, par kuru likumdevējam tikai atsevišķos gadījumos būtu lemšanas tiesības (sk.: Montesquieu Ch. L. The Spirit of Laws. Book 11 // http://www.constitution.org/cm/sol_11.htm). Valstu praksi ietekmēja tieši šī Š. L. de Monteskjē teorija, un starptautisko līgumu slēgšana tika uzskatīta par izpildvaras prerogatīvu, kurā parlamentam nav tiesību iejaukties. Lielā franču revolūcija ietekmēja šo varas sadalījumu starp likumdevēju varu un izpildvaru. Vispār tika saglabāts uzskats, ka valstis sazinās ar valdību starpniecību un parlamentam nedrīkst būt tiesību šajās attiecībās iejaukties. Taču atsevišķos gadījumos parlamentam tika paredzētas tiesības lemt par starptautisko līgumu ratifikāciju. Viens no šādiem gadījumiem bija valsts teritorijas nodošana citai valstij. Šādā gadījumā bija nepieciešama tautas pārstāvniecības piekrišana (Констан Б. Принципы политики // Классический французский либерализм. Москва: Российская политическая энциклопедия, 2000, c. 132). Parlamenta tiesībām ratificēt šādus starptautiskos līgumus tika rasts arī teorētisks pamatojums. "Konstitucionālās valstīs teritorijas daļas "atsavināšana" nevar tikt veikta citādi kā vien ar tautas pārstāvniecības piekrišanu, jo ar atsavināšanu cieši saistīts ir šīs valsts likumu spēka zudums atsavināmajā teritorijā." Savukārt likumi nevar tikt atcelti citādi kā vien ar parlamenta piekrišanu (sk.: Кокошкин Ф. Ф. Лекции по общему государственному праву. Переиздание 1912 г. Москва: Зерцало, 2004, c. 157 - 159). 43.2. Pēc Pirmā pasaules kara pieņemtajās konstitūcijās tika saglabātas izpildvaras tiesības parakstīt starptautiskus līgumus. Tajā pašā laikā parlamentam tika piešķirtas plašākas tiesības lemt par starptautisko līgumu apstiprināšanu. Viens no jautājumiem, par kuriem parlamentam bija obligāti jālemj, attiecas uz valsts teritorijas izmaiņām. Piemēram, saskaņā ar Vācijas 1919. gada 11. augusta konstitūciju tāda starptautiskā līguma spēkā esamībai, kurš samazināja Vācijas valsts teritoriju, bija nepieciešama likumdevēja piekrišana (sk.: Anschütz G. Die Verfassung des Deutschen Reichs vom 11. August 1919, S. 422). Lietuvas 1922. gada 11. augusta konstitūcijas 30. pants paredzēja, ka Seimam jāapstiprina valdības noslēgtie līgumi, kas skar tādus jautājumus kā teritorijas iegūšana, atdošana un atteikšanās no tās. Līdzīgs noteikums bija ietverts arī Polijas Republikas 1921. gada 17. marta konstitūcijas 49. pantā. 43.3. Satversme starptautisko līgumu parakstīšanu, līdzīgi citām sava laika konstitūcijām, atstāj Ministru kabineta - izpildvaras funkciju īstenotāja - kompetencē. Taču Satversmes 68. pants paredz arī Saeimas kompetenci, proti, "visiem starptautiskiem līgumiem, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas apstiprināšana". Prasība apstiprināt Saeimā attiecīgos starptautiskos līgumus Satversmē ietverta ar mērķi nepieļaut tādas starptautiskās saistības, kas likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus noregulētu bez Saeimas piekrišanas (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2004-01-06 secinājumu daļas 6. punktu). Viens no likumdošanas ceļā izšķiramiem jautājumiem, kuriem nepieciešama Saeimas apstiprināšana, ir Latvijas valsts robežu grozīšana. Šādu secinājumu apstiprina gan tālaika konstitucionālo tiesību teorija un citu valstu prakse, gan arī Latvijas parlamentārā prakse. Ministru kabinets pamatoti norāda uz vairākiem gadījumiem, kad Ministru kabineta noslēgtos starptautiskos līgumus par robežu grozīšanu apstiprinājusi Saeima (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 4. sējuma 101. - 102. lpp.). Saskaņā ar Satversmes 23. un 24. pantu Saeima starptautiskos līgumus, kas groza valsts robežu, var apstiprināt savā sēdē, kurā piedalās vismaz puse Saeimas locekļu, ar klātesošo deputātu absolūto balsu vairākumu. 43.4. Taču jāņem vērā, ka Satversmes 3. pants paredz latviešu apdzīvoto vēsturiski etnogrāfisko apgabalu vienotības principu. Satversmes 3. pantā minētajos latviešu tautas apdzīvotajos vēsturiski etnogrāfiskajos apgabalos latviešu tauta pašnoteicās, izveidojot savu valsti un noteicot sev Satversmi. Latvijas valsts nemaina savu būtību, kamēr tās sastāvā ietilpst visas teritorijas, kurās pašnoteikusies latviešu tauta, proti, visi Satversmes 3. pantā minētie apgabali. Gadījumos, kad Latvija, slēdzot starptautiskos līgumus, atsakās no kādas Satversmes 3. pantā noteiktās valsts teritorijas daļas, attiecīgās teritorijas izmaiņas apspriežamas tādā kārtībā, kāda Satversmē ir noteikta Satversmes 3. panta grozīšanai. Jautājums par latviešu vēsturiski etnogrāfisko apgabalu vienotības grozīšanu ir Latvijas pilsoņu kopuma, nevis Ministru kabineta vai Saeimas kompetencē. 43.5. Ministru kabinets norādījis uz Satversmes 73. pantu, kas liedzot nodot tautas nobalsošanai līgumus ar ārvalstīm, un argumentē, ka Latvijas pilsoņu kopums nekad nevarot lemt par valsts teritorijas izmaiņām (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 4. sējuma 96. lpp.). Vērtējot Satversmes 73. panta saturu, jāņem vērā Satversmes vienotības princips. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Katrai Satversmes normai ir sava noteikta vieta Satversmes sistēmā, un nevienai Satversmes normai nevar piešķirt lielāku nozīmi, nekā to paredz pati Satversme (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr. 2006-05-01 16. punktu). Satversmes vienotības princips liedz izolēti iztulkot Satversmes 73. pantu un, vadoties no tā šķietami kategoriskā formulējuma, secināt, ka Satversme nekādā gadījumā nepieļauj starptautiskā līguma nodošanu tautas nobalsošanai. Satversmes 73. pants sistēmiski ietverts aiz Satversmes 72. panta, kas paredz Valsts prezidenta tiesības apturēt likuma publicēšanu, lai viena desmitā daļa vēlētāju pieprasītu tautas nobalsošanu par šo likumu. Savukārt Satversmes 73. pantam sekojošie nākamie divi panti joprojām attiecas uz 72. pantā paredzēto institūtu. Satversmes 73. pantu nevar iztulkot izolēti no Satversmes 72. - 75. panta sistēmas, kas veido vienotu noregulējumu. Šādu secinājumu pamato arī Satversmē lietotā terminoloģija. Satversmes 73. pants paredz likumdošanas jautājumus, kurus nevar "nodot" tautas nobalsošanai. Saskaņā ar Satversmes 72. pantu tautas nobalsošanai "nododami" tādi likumi, kuru publicēšanu Valsts prezidents ir apturējis un tautas nobalsošanu par kuriem pieprasa viena desmitā daļa vēlētāju. Savukārt Satversmes 77. pants nerunā par likumu nodošanu tautas nobalsošanai. Tas paredz, ka tautas nobalsošanā apstiprināmi grozījumi Latvijas valsts konstitucionāli tiesiskā pamata normās un tikai tad šādi grozījumi var stāties spēkā. Satversmes 77. pants paredz citu procedūru, saskaņā ar kuru iespējams grozīt Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu, un uz šo procedūru neattiecas Satversmes 73. pantā noteiktie ierobežojumi. 43.6. Līdz ar to var secināt, ka Satversme noteic divas procedūras, saskaņā ar kurām veicamas valsts teritorijas izmaiņas, atkarībā no tā, vai teritorija, no kuras Latvija atsakās, ietilpst Satversmes 3. panta tvērumā. Satversmes 76. un 77. panta noteikumi piemērojami tikai gadījumos, kad, slēdzot līgumu par valsts robežu grozīšanu, ir aizskarts Satversmes 3. pantā noteiktais latviešu apdzīvoto četru vēsturiski etnogrāfisko apgabalu vienotības princips. Pārējos gadījumos attiecīgā valsts teritorijas izmaiņa veicama Satversmes 68. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā. Lai izlemtu, kādā procedūrā apstiprināma Latvijas valsts teritorijas izmaiņa, nepieciešams noskaidrot, vai citai valstij nododamā teritorija ietilpst Satversmes 3. panta tvērumā. VII 44. Pieteikuma iesniedzējs apstrīdējis Robežlīguma atbilstību Satversmes 3. pantam, jo ar Robežlīgumu tiekot samazināta Latvijas valsts teritorija. Atšķirībā no Miera līguma 3. panta, kas Abrenes apvidu piešķīra Latvijai, Robežlīgums paredz, ka saglabājama Robežlīguma noslēgšanas brīdī de facto pastāvošā robeža starp Latviju un Krievijas Federāciju. Tas nozīmē, ka ar Robežlīgumu Abrenes apvidus de iure tiek nodots Krievijas Federācijai. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Robežlīgums pārkāpj Satversmes 3. pantu, jo Satversmes 3. pantā noteiktajā valsts teritorijā ietilpstot arī Abrenes apvidus un Latvijas valsts robežas pēc Satversmes spēkā stāšanās ar starptautiskiem līgumiem neesot grozāmas. 44.1. Pieteikuma iesniedzējs pieteikumu par Robežlīguma atbilstību Satversmes 3. pantam iesniedza pēc tam, kad Robežlīgums bija parakstīts, bet vēl nebija apstiprināts Saeimā. Saeima Ratifikācijas likumu pieņēma Satversmes 68. panta pirmajā daļā paredzētajā kārtībā laikā, kad Satversmes tiesa izskatīšanai gatavoja lietu par Robežlīguma atbilstību Satversmes 3. pantam. Satversmes 68. panta pirmā daļa paredz kārtību, kādā Latvijas valsts pauž savu piekrišanu izpildvaras parakstīta līguma saistošajam raksturam, proti, Saeima ar likumu par starptautiska līguma apstiprināšanu piekrīt Latvijas valsts vārdā uzņemties attiecīgajā starptautiskajā līgumā paredzētās saistības un pilnvaro Valsts prezidentu vai Ministru kabinetu veikt nepieciešamās darbības, lai starptautiskais līgums stātos spēkā. Starptautiskā līguma apstiprināšana Saeimā ir sui generis likumdošanas akts, kas nepieciešams, lai starptautiskais līgums stātos spēkā un būtu piemērojams Latvijas tiesību sistēmā. Ņemot vērā, ka ar Ratifikācijas likuma pieņemšanu Saeima ir piekritusi uzņemties tajā noteiktās starptautiskās saistības, Pieteikuma iesniedzējs lūdzis izvērtēt arī Ratifikācijas likuma atbilstību Satversmes 3. pantam. 44.2. Prasījums izvērtēt Ratifikācijas likuma atbilstību Satversmes 3. pantam ir cieši saistīts ar analogu prasījumu par Robežlīguma atbilstību Satversmei. Pieteikuma iesniedzējs sniedzis līdzīgu juridisko pamatojumu par abu šo tiesību aktu neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Pieteikuma iesniedzēja argumentācija par Robežlīguma neatbilstību Satversmes 3. pantam attiecas arī uz Ratifikācijas likuma neatbilstību Satversmes 3. pantam. Arī šajā gadījumā Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Saeima nebija tiesīga apstiprināt Robežlīgumu, jo Abrenes apvidus esot Satversmes 3. pantā minētās Latvijas valsts teritorijas daļa un Satversme neļaujot grozīt valsts robežas, noslēdzot starptautisku līgumu. Tā kā Ratifikācijas likums apliecina Saeimas piekrišanu Robežlīgumā noteiktajai valsts robežu izmaiņai, Robežlīguma un Ratifikācijas likuma atbilstība Satversmes 3. pantam izvērtējama kopsakarā. 45. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Satversmes 3. pants neparedz valsts robežu grozīšanas iespēju. Pieņemot šādu Pieteikuma iesniedzēja argumentāciju, būtu jāsecina, ka gan Robežlīgums, gan Ratifikācijas likums neatbilst Satversmes 3. pantam. Taču Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka Satversmes 3. pants nenoteic Latvijas valsts robežas par negrozāmām (sk. šā sprieduma 42. punktu). Tā kā Satversme tieši pretēji Pieteikuma iesniedzēja paustajai argumentācijai paredz robežu grozīšanas procedūru, jāuzskata, ka Pieteikuma iesniedzēja paustais viedoklis par Robežlīguma un Ratifikācijas likuma neatbilstību Satversmes 3. pantam šā iemesla dēļ nav pamatots. Satversmē ir paredzētas divas valsts robežu grozīšanas procedūras atkarībā no tā, vai citai valstij nododamā teritorija ietilpst vai neietilpst Satversmes 3. pantā minēto Latvijas vēsturiski etnogrāfisko apgabalu sastāvā. Ja nododamā teritorija ir daļa no šiem apgabaliem, šāds robežu pārgrozījums veicams Satversmes 76. - 79. pantā paredzētajā kārtībā. Savukārt tad, ja nododamā teritorija neietilpst nevienā no Satversmes 3. pantā minētajiem apgabaliem, robežu pārgrozījums apstiprināms Satversmes 68. panta pirmajā daļā paredzētajā kārtībā. Tā kā Robežlīgums ir apstiprināts, ievērojot Satversmes 68. panta pirmajā daļā paredzēto procedūru, nepieciešams pārbaudīt, vai Saeima ir piemērojusi pareizo procedūru Latvijas un Krievijas valsts robežas grozīšanai. 46. Gan Pieteikuma iesniedzējs, gan institūcijas, kas izdevušas apstrīdētos aktus, a priori uzskata, ka Abrenes apvidus ietilpst Satversmes 3. pantā noteiktajā teritorijā, proti, šis apvidus ir daļa no Latgales vēsturiski etnogrāfiskā apgabala. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 3. pants nenoteic valsts teritoriju kopumā, bet gan paredz, ka Latvijas valsts teritorijā obligāti jāietilpst četriem vēsturiski etnogrāfiskajiem apgabaliem - Vidzemei, Latgalei, Kurzemei un Zemgalei. Tāpat Satversmes 3. pants pieļauj, ka atsevišķas Latvijas valsts teritorijas daļas tiek noteiktas likumdošanas ceļā, un atstāj tās ārpus sava tvēruma (sk. šā sprieduma 40. - 41. punktu), jo 3. panta mērķis nav noteikt visu Latvijas valsts teritoriju, bet gan paredzēt, ka Latvijas valsts teritorijā obligāti ietilpst Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Tādēļ ir jānoskaidro, vai Abrenes apvidus ietilpst Latgales vai kādā citā Latvijas vēsturiski etnogrāfiskajā apgabalā. 47. Abrenes apvidus ir bijis senlatviešu Atzeles (Adzeles, Adeles) zemes sastāvdaļa (sk.: Andersons E. Kā Narva, Pečori un Abrene tika iekļauta Krievijas Sociālistiskajā Federatīvajā Republikā // Latvijas Vēsture, 1991, Nr. 1, 50. - 59.lpp.). Taču vēsturiski šā apvidus attīstība atšķīrās no Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales attīstības. 1431. gadā pleskavieši iebruka Kacēnu un Augšpils apvidos un uzbūvēja tur labi nocietinātu cietoksni, kuru nosauca par Višgorodu. 1481. gadā Maskavas, Pleskavas un Novgorodas apvienotie spēki iekaroja Abrenes apvidus atlikušās daļas un piespieda vietējos iedzīvotājus atteikties no katoļticības un pievienoties pareizticīgajai baznīcai (sk.: Andersons E. Kā Narva, Pečori un Abrene tika iekļauta, 56. lpp.). Kopš tā laika Abrenes apvidus tika nošķirts ne tikai no Kurzemes un Vidzemes, bet arī no Latgales. Krievi šajā teritorijā ilgstoši asimilēja vietējos iedzīvotājus (sk.: Skujenieks M. Latvijas statistikas atlass. Rīga: Valsts statistikas pārvalde, 1938, 14. lpp.). Etnogrāfs Augusts Bīlenšteins, kura darbi tika izmantoti Latvijas un Padomju Krievijas valsts robežas noteikšanā, pamatojoties uz XIX gadsimta otrajā pusē veiktajiem pētījumiem, rakstīja: "Latviešus Pleskavas guberņā ļoti bieži bez pamata uzskata par krieviem. Viņi gan ir grieķu katoļu ticības, valkā drēbes pēc krievu paražas un audzē bārdas un ar svešniekiem runā krieviski, bet savu piederību pie latviešu tautības viņi nepārprotami pierāda ar to, ka viņi savās mājas un ģimenē lieto latviešu valodu. [..] viņi pateicoties politiskai un reliģiskai šķirtībai ir sen zaudējuši sakarus ar savas tautas valodu un ieražām un tālab viņiem neizbēgami ar katru paaudzi vairāk jāasimilējas ar austrumu kaimiņu" (Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. Ar J. Bokaldera nodaļu par lauksaimniecību. Trešais papildinātais un pārstrādātais izdevums. Rīga: A. Gulbja apgādniecībā, 1927, 266. lpp.). Komentējot šo viedokli, M. Skujenieks rakstīja, ka "Bīlenšteina pareģojums pēc 40 gadiem ir piepildījies un mums Gauru - Višgorodas - Kačanovas pagastu iedzīvotāji tagad ir jāpieskaita krieviem, kaut gan viņi ir cēlušies no latviešiem" (Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji, 1927, 266. - 267. lpp.). XX gadsimta sākumā Abrenes apvidū, kas ietilpa Pleskavas guberņā, iedzīvotāju vairākums bija pareizticīgie un sarunvalodā lietoja krievu valodu. Abrenes apvidū gan bija saglabājušās atsevišķas latviešu apdzīvotas vietas ("salas"), taču šā apvidus lielākā iedzīvotāju daļa bija pareizticīgie krievi (sk.: Skujenieks M. Latvijas statistikas atlass, 14. lpp.). Statistikas dati liecina, ka 1925. gadā Kacēnu pagastā no visiem iedzīvotājiem latviešu bija 17%, Purvmalas pagastā - 8%, Gauru pagastā - 4%, bet Augšpils un Linavas pagastos - 3%. Vēl šajos pagastos dzīvoja 0,5% baltkrievu, bet pārējie iedzīvotāji bija krievi (sk.: Latviešu konversācijas vārdnīca. 7. sējums. Rīga: A. Gulbis, 1931 - 1932, 14185. sl.). Jaunlatgales apriņķī 1924. gadā Latvijas valsts apvienoja Abrenes apvidu un daļu no tālaika Ludzas apriņķa. Jaunlatgales apriņķa austrumu teritorijā bija daudz krievu, bet rietumu teritorija ar Balvu, Rugāju, Bērzpils un Tilžas pagastiem pilnā mērā piekļaujas Vidzemei un Latgalei kā ģeogrāfiski, tā etnogrāfiski (dominē latviskais elements, Liepnā - luterāņi, citur katoļi) (sk.: Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji, 1920, 230. lpp.). "Viskrieviskākais apgabals Latvijā tagad ir Jaunlatgales apriņķa austrumu daļa, kur Augšpils, Linavas, Kacēnu, Gauru un Purvmalas pagastos dzīvo 43.340 iedzīvotāji, no kuriem 39.653 ir lielkrievi, tas ir 91,5% no visiem iedzīvotājiem" (Skujenieks M. Latvieši svešumā un citas tautas Latvijā. Citēts pēc: Krasnais V. Kas ierosināja Jaunlatgales latvisko atmodu // Ziemeļlatgales atmoda. Rīga: Latvju nacionālās jaunatnes savienības Latgales apgabala izdevums, 1935, 64. lpp.). Apvienojot latviešu apdzīvotos apgabalus, Latvijas valsts pamatojās uz iedzīvotāju nacionālo piederību robežu noteikšanas brīdī, nevis uz vēsturiski etnogrāfiskajām robežām iepriekšējos gadsimtos, latviskajiem apvidvārdiem, baltu pilskalniem vai citām vēstures liecībām. 48. Satversmes tiesa, vērtējot Satversmes 3. panta vēsturisko ģenēzi, ir secinājusi, ka tas ir pamatots uz prasību pēc visu latviešu apdzīvoto apgabalu apvienošanas kopējā teritoriālajā vienībā. 48.1. Latviešu apdzīvoto apgabalu apvienošanai sevišķi nozīmīgs bija I Latgales kongress, kas notika 1917. gada aprīlī. Šajā kongresā piedalījās Vitebskas guberņas Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķu pārstāvji, un kongresa rezolūcija prasīja tikai šo triju apriņķu kā Latgales pievienošanu pārējai Latvijai. I Latgales kongresā delegāti no Abrenes apvidus nepiedalījās un prasība par Abrenes apvidus kā Latgales daļas pievienošanu Latvijai netika izvirzīta (sk.: Trasuns F. Dzīve un darbi, 63. - 73. lpp.; Kemps F. Latgales likteņi, 133. - 160. lpp.; K. Poča viedoklis, lietas materiālu 10. sējuma 130. lpp.). Tāpat arī 1918. gada 29. - 30. aprīlī sasauktajā Latgales zemstu un sabiedrisko darbinieku sapulcē piedalījās Vitebskas guberņas Rēzeknes, Daugavpils un Ludzas apriņķu pārstāvji. Sapulce pieņēma šādu lēmumu: "Pievienojoties tai 26. un 27. aprīļa un 3. decembra 1917. g. Latgales kongresu lēmumu daļai, kur tiek runāts par Latgales, t.i., bijušo ordeņa zemju pievienošanu Vidzemei un Kurzemei, zemstes sapulce pilnvaro padomi un zemstes valdi šo pievienošanu izvest dzīvē un izveidot" (Jautājums par Latgales apvienošanos ar pārējo Latviju // Ziņas par Latviju. Rakstu krājums, Nr. 4, 1918. gada jūnijs, 6. lpp.). Abrenes apvidus neietilpa Vitebskas guberņā, un šā apvidus piederība pie Latvijas laikā, kad runa bija par Latgales pievienošanos pārējai Latvijai, netika diskutēta. Viens no Latvijas apvienošanas idejas aizstāvjiem F. Trasuns, izvirzot prasības par latviešu tautas apvienošanu, runāja tikai par Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņu latviešu apvienošanu. "Pēdējā rakstā es devu īsu pārskatu par kurzemnieku, vidzemnieku un Vitebskas guberņas latviešu sakariem pēdējos 25 - 30 gados [..] Etnogrāfiski mēs bijām viena tauta, mums bija viena kopīga latviešu valoda, kopīga tēvu atstātā kulturālā manta dziesmās un ieražās, kopīga vēsturiskā pagātne" (Vēl kāds vārds par mūsu tautas daļu apvienošanu // Trasuns F. Dzīve un darbi, 131. lpp.). 48.2. Pēc Vidzemes un Kurzemes latviešu ieskata, Latgale aptvēra tikai Vitebskas guberņas Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķus. A. Bergs 1918. gadā rakstīja: "Latvijas zeme jeb teritorija sastādās no trijām viņas atsevišķām daļām: Kurzemes, Vidzemes, t.i. Rīgas, Valmieras, Cēsu un Valkas apriņķiem, un Latgales, t.i., Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķiem Vitebskas guberņā, kas pazīstami arī zem nosaukuma Inflantija" (Latvijas valsts pasludināšana, 5. lpp.). 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas aktā ietvertajā prasībā apvienot vienā valstī Vidzemi, Kurzemi un Latgali to etnogrāfiskajās robežās ar Latgales jēdzienu bija apzīmēti trīs Vitebskas guberņas apriņķi (sk.: Latvijas Pagaidu valdības mērķi, 3. - 4. lpp.). Šādu viedokli, proti, ka Latgali veido Vitebskas guberņas trīs ziemeļrietumu apriņķi, tajā laikā pauda arī M. Skujenieks (sk.: Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji, 1920, 1. - 2. lpp.). Līdz ar to Latvijas Republikas proklamēšanas laikā ar Latgales jēdzienu tika apzīmēti Vitebskas guberņas Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķi. Arī sarunās par mieru ar Padomju Krieviju notika plašas diskusijas par Latgales kā latviešu apdzīvota vēsturiski etnogrāfiska apgabala robežām. Padomju Krievijas pārstāvis Ā. Joffe citastarp norādīja: "Latgales jautājumā ir pieejami vairāki tagadējās Latvijas valdības paziņojumi par to, ka Latgali etnogrāfiski veido Ludzas, Daugavpils un Rēzeknes apriņķi" (Latvijas valsts vēstures arhīva 1313. f. 2. apr. 35. lietas 22. lp.). Komentējot šo Padomju Krievijas viedokli, A. Zēbergs atzina, ka Latvijas valdība, dažādos aktos minot Latgali kā Latvijas sastāvdaļu, ar to ir apzīmējusi Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķus, lai radītu skaidrību par Latgales teritoriālo apmēru. Taču tas nenozīmējot, ka atsevišķos gadījumos, pamatojoties uz etnogrāfisko principu, nebūtu nepieciešama cariskās Krievijas administratīvi teritoriālo vienību robežu precizēšana (sk. Latvijas valsts vēstures arhīva 1313. f. 2. apr. 35. lietas 33. lp.). 49. Abrenes apvidus jautājums aktualizējās, tuvojoties sarunām par mieru ar Krieviju. Izmantojot militāri stratēģiskos panākumus Latgales frontē un tālaika politisko situāciju, kad Padomju Krievija karoja vairākās frontēs, Latvija centās panākt pēc iespējas labvēlīgākus miera noteikumus. Tas attiecās arī uz valsts robežu jautājumu. 49.1. Prasība par to, ka Latvijas teritorijā jāietver arī atsevišķas latviešu apdzīvotas teritorijas Vitebskas guberņas Drisas apriņķī un Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķī, izvirzījās jau 1918. gada vasarā (Ziņas par Latviju. Rakstu krājums, 1918. gada jūnijs, Nr. 4). Taču no šīs prasības konteksta noprotams, ka tā vairāk attiecās uz pastāvošo Krievijas impērijas administratīvo robežu koriģēšanu par labu latviešu apdzīvoto apgabalu etnogrāfiskajām robežām, nevis uz apjomīgu teritoriju pievienošanu. "Vietām latvieši kompaktās masās apdzīvo apgabalus, kuri atrodas ārpus šīm robežām un citur kaimiņu tautu teritorija pārsniedz Latviju sastādošo apriņķu robežas" (Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji, 1920, 1. - 2. lpp.). Līdzīgi šo prasību par pastāvošo administratīvo robežu koriģēšanu traktēja arī A. Zēbergs miera sarunās (sk. Latvijas valsts vēstures arhīva 1313. f. 2. apr. 35. lietas 33. lp.). 49.2. Vispilnīgāk Latvijas valsts teritoriālās intereses apkopotas Latvijas delegācijas memorandā Parīzes miera konferencei (sk. šā sprieduma 20.2. punktu). Šajā dokumentā tiek izvirzīta prasība arī par Abrenes apvidus pievienošanu Latvijai. No šā memoranda izriet, ka latviešu etnogrāfiskā robeža austrumos pārsniedza tālaika Vitebskas guberņas Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķu administratīvās robežas, taču neietvēra sevī visu Latvijai ar Miera līgumu pievienoto teritoriju (sk. V. Blūzmas viedokli lietas materiālu 11. sējuma 29. lpp.). Memorandā Miera konferencei Pitalovas staciju aptverošā teritorija raksturota kā "veca latviešu zeme", lai gan "iedzīvotāju vairums viņā ir krievi" un "tā atrodas 9 kilometrus no Latgales". Var piekrist V. Blūzmas paustajam viedoklim, ka šāds secinājums apstiprinot faktu, ka Abrenes apvidus netika ietverts Latgales apgabalā Satversmes 3. panta izpratnē (sk. lietas materiālu 11. sējuma 29. lpp.). Latvija Pitalovas stacijas pievienošanu savai teritorijai prasīja ekonomisku un militāri stratēģisku apsvērumu dēļ. Kā rakstīts Parīzes miera konferencei iesniegtajā memorandā, "Latvijas valsts ir deklarēta latviešu etnogrāfiskajās robežās, bet dažos gadījumos ekonomiskie apstākļi un satiksmes ērtība prasa dažu etnogrāfisko un administratīvo robežu pārlabojumu". Starp šiem nepieciešamajiem pārlabojumiem tika minēta Pitalovas stacija, kas Latvijai bija nepieciešama Rīgas - Sitas - Pitalovas un Daugavpils - Rēzeknes - Pleskavas dzelzceļa līniju savienošanai kā svarīgs dzelzceļa transporta mezgls. Tika ietverta arī argumentācija par Pitalovu kā senu latviešu zemi, taču, kā norāda A. Stranga, etnogrāfiskais arguments bija visvājākais (sk. lietas materiālu 10. sējuma 219. - 220. lpp.). 49.3. Satversmes tiesa, vērtējot Miera līguma noslēgšanas gaitu, jau ir secinājusi, ka Padomju Krievija Miera līgumā Abrenes apvidu Latvijai nodeva, atsaucoties uz Latvijas kā jaunas valsts ekonomiskajām vajadzībām (sk. šā sprieduma 21. punktu). Lemjot par Miera līguma ratifikāciju Latvijas Satversmes sapulcē, tās locekļi vairākkārt uzsvēra noteiktās robežas izdevīgumu. Piemēram, F. Menders uzsvēra: "Trešais pants nosprauž robežas, kuras visumā sakrīt ar Latvijas etnogrāfiskām robežām un ieslēdz vēl dažus Latvijai izdevīgus dzelzceļa mezglus, kā, piemēram, Pitalovu" (Latvijas Satversmes sapulces I sesijas 28. sēdes 1920. gada 2. septembrī stenogramma). Jaunākajos vēsturnieku pētījumos, vērtējot Miera līgumu, rakstīts: "3. pants noteica robežas starp abām valstīm. Tas bija kompromiss, kas visumā atbilda etnogrāfiskajam principam, izņemot nelielo Pitalovas (Abrenes) iecirkni, kur latvieši jau sen bija mazākumā, bet par kuru Latvija iestājās ekonomisku (dzelzceļa mezgls) un stratēģisku (robežu iztaisnošana) motīvu dēļ" (Treijs R. Zigfrīds Meierovics. Rīga: Jumava, 2007, 51. lpp.). Latvijas Satversmes sapulcē Abrenes apvidus pievienošana Latvijai arī tika izmantota kā viens no argumentiem, kuru dēļ Latgalei nevar piešķirt pašpārvaldes tiesības. Tā kā Abrenes apvidus tika administratīvi iekļauts Ludzas apriņķī, M. Skujenieks varēja konstatēt: "Latgales robežas nav galīgi nospraustas. Piemēram, no Ostrovas apriņķa jaunpievienotā teritorija ir atklāts jautājums, tā ka būtu nepareizi mūsu satversmes likumā teikt, ka katrā ziņā šiem trim austrumu apriņķiem ir sevišķa pašvaldība" (Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 33. sēdes 1922. gada 4. aprīlī stenogramma). Tā kā iesniegtajā priekšlikumā latgalieši prasīja pašpārvaldes tiesības Latgalei, no M. Skujenieka teiktā izriet, ka Latgali veido "trīs austrumu apriņķi", savukārt Abrenes apvidus ir "jaunpievienotā teritorija". 50. Termins "jaunpievienotā teritorija", kas attiecināts uz Abrenes apvidu, nebūt nav nejauši izskanējis M. Skujenieka runā Latvijas Satversmes sapulcē. Tas atspoguļo pēc Miera līguma noslēgšanas dominējušo izpratni par Latvijas teritorijas sastāvdaļām. 50.1. M. Skujenieks grāmatas "Latvija. Zeme un iedzīvotāji" 1920. gada izdevumā rakstīja: "latvieši apdzīvo [..] Latgali (Vitebskas guberņas 3 ziemeļrietumu apriņķus) [..] Latgalē latviešu etnogrāfiskā robeža, atskaitot krievu kolonijas latviešu zemē, gandrīz viscaur sakrīt ar Latgales administratīvo robežu, izņemot Ludzas apriņķa dienvidaustrumu stūri, kur pārsvars ir krieviem. Sakarā ar Latvijas - Krievijas miera līguma projektu Latvijas teritorija tiek paplašināta uz austrumiem, pārceļot Ludzas apriņķa robežu 6 - 15 kilometrus uz austrumiem. [..] Visas Latvijas platība, ierēķinot arī ar lielajiem ezeriem apklāto daļu (897,6 kkm), ir 64,196,6 kkm. Pieskaitot pēc miera līguma ar Krieviju pievienotās Ostrovas un Drisas apriņķu daļas, Latvijas teritorija pārsniedz 65,000 kv. km" (Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji, 1920, 1. - 5. lpp.). No M. Skujenieka sniegtās informācijas var secināt, ka Ostrovas un Drisas apriņķu daļu pievienošana Latvijai neietekmē Latgales kā vēsturiski etnogrāfiska apgabala teritoriju. Šo pievienoto teritoriju daļas tiek dēvētas par Latvijas teritoriju, nevis Latgales daļu, un Latvijas kopējā platībā tiek iekļautas atsevišķi no Latgales apgabala teritorijas. 50.2. M. Skujenieka grāmatas "Latvija. Zeme un iedzīvotāji" trešajā izdevumā ietverta šāda informācija: "Latvijā ir apvienota visa latviešu apdzīvotā zeme, kura sastādās no Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales. [..] Latvija sastādās no 1) visas Kurzemes bez 100 kkm lielā Palangas novada; 2) Vidzemes 4 (Rīgas, Cēsu, Valmieras un Valkas) dienvidus apriņķiem, bez dažām ziemeļu daļas pagastu daļām [..]; 3) agrākās Vitebskas guberņas 3 ziemeļ-rietumu apriņķiem (Daugavpils, Rēzekne, Ludza), kuri apvienoti zem senā vēsturiskā nosaukuma - Latgale; 4) Jaunrozes pagasta, kurš agrāk piederēja pie Veravas apriņķa Igaunijā; 5) agrākās Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķa Augšpils, Gauru, Linavas, Purvmalas un Kacēnu pagastiem (agrāk Višgorodas, Tolkovas un Kačanovas pagastiem), kuri tagad pievienoti Jaunlatgales apriņķim un sastāda Jaunlatgales apvidu; 6) Piedrujas apvida (agrākie Pridruiskas un Pustinas pagasti Drisas apriņķī, Vitebskas guberņā); 7) Aknīšas (Oknīstes) pagasta, kurš agrāk piederēja pie Kauņas guberņas un ķīļveidīgi iespiedās starp Jaunjelgavas un Ilūkstes apriņķiem Zemgalē; 8) regulējot Kurzemes un Lietavas robežu, Kurzemei ir pievienoti 194 kkm no agrākās Kauņas guberņas, it sevišķi dienvidos no Bauskas (148,5 kkm)" (Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji, 1927, 1. - 2. lpp.). Var secināt, ka M. Skujenieks robežu sarunās ar kaimiņvalstīm iegūtās teritorijas neiekļāva Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales apgabalos, bet norādīja atsevišķi kā ar robežlīgumiem iegūtas teritorijas. Šos teritoriālos ieguvumus M. Skujenieks dēvēja par jaunpievienotajām teritorijām (sk.: Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti. Rīga: Valsts statistikas pārvalde, 1920, 4. lpp.). 50.3. Ņemot vērā šo Latvijas teritorijas dalījumu, Satversmes tiesa secina, ka Satversmes 3. pantā minētie Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales vēsturiski etnogrāfiskie apgabali sevī neietver "jaunpievienoto" teritoriju. Satversmes 3. pantā minēta tā teritorija, kurai jābūt Latvijas valstī, lai tā atbilstu latviešu tautas pašnoteikšanās prasībām. Savukārt "jaunpievienotās" teritorijas tika iegūtas robežlīgumu slēgšanas sarunās dažādu iemeslu dēļ. To pievienošana vairāk saistāma ar robežlīgumu slēgšanas sarunu panākumiem, nevis latviešu tautas vēsturisko prasību pēc visu latviešu zemju apvienošanas kopējā administratīvā vienībā. Arī V. Blūzma norāda, ka Abrenes apvidu iespējams apzīmēt kā "jauniegūto teritoriju", uz ko norādot pirmais Pitalovas stacijas latviskotais nosaukums - Jaunlatgale, kas stacijai tika piešķirts 1925. gadā. Jaunlatgales vārds akcentējot situāciju, ka Latvijai ir pievienota jauna teritorija. Šīs Ostrovas apriņķa jauniegūtās teritorijas, kā norāda V. Blūzma, pārsvarā atradās ārpus XX gadsimta sākuma Latvijas etnogrāfiskajām robežām, jo krievu skaits tur sastādīja no 70% līdz pat vairāk nekā 90% atsevišķu pagastu iedzīvotāju (sk. lietas materiālu 11. sējuma 30. lpp.). 51. Latvijas valsts izveidošanā nozīmīgas bija Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanas. Latvijas iedzīvotāji šajās vēlēšanās tiesiski pašnoteicās, iezīmējot gan Latvijas valsts teritoriju, gan arī pilnvarojot Satversmes sapulci noteikt valsts satversmi. Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales iedzīvotāji Satversmes sapulcē pašnoteicās vienotā Latvijas tautā. 51.1. Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanas bija ļoti nozīmīgs politisks notikums. Latvijas Tautas padomes locekļi iestājās par to, ka Satversmes sapulces vēlēšanas var notikt tikai pēc visas Latvijas etnogrāfiskās teritorijas atbrīvošanas, lai vienlaicīgi Satversmes sapulcē pašnoteiktos Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Šī ideja expressis verbis tika iekļauta Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu likuma 22. panta piezīmē, kas atļāva rīkot Satversmes sapulces vēlēšanas tikai tad, "kad ir atsvabināta Latgales teritorija". Debatējot Latvijas Tautas padomē par šo likumprojektu, Latgaliešu frakcijas pārstāve Valerija Seile teica: "Mums gribas, ka Satversmes sapulce, kas sanāks, būtu arī savā pilnā sastāvā. Bet tas šajā Satversmes sapulces likumprojektā nemaz nav paredzēts. Valdmaņa kungs tikko teica, ka lielinieki no Latvijas ir izdzīti. Bet, kungi, mēs, latgalieši, varam paziņot, ka no Latvijas lielinieki nav izdzīti, jo Latgalē vēl ir lielinieki, Latgale vēl ir zem smagā komunistu jūga. [..] Es Latgaliešu frakcijas vārdā gribētu teikt to, ka lai pie paša Satv.Sap. likumprojekta vai viņa pielikuma būtu paskaidrots, ka Satversmes sapulci nedrīkst sasaukt līdz visas Latvijas atsvabināšanai no lieliniekiem" (Latvijas Tautas padomes ceturtās sesijas otrās sēdes 1919. gada 13. augustā stenogramma). 51.2. Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī. Tā kā neviens neiebilda pret vēlēšanu rīkošanu šajā laikā, uzskatāms, ka tad Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu likuma 22. panta piezīmes prasība bija izpildīta. M. Skujenieks, komentējot Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu norisi, raksta: "Vēlēšanas notika visā Latvijā, izņemot tos apvidus, kurus okupējušas Igaunija un Lietava. Tā Valmieras apriņķī vēlēšanas nenotika Ainažu pilsētā un Ainažu, Ipiķu, Plateres un M. Salacas pagastos, Valkas apriņķī Valkas pilsētā un Laicēnu, L. Lugažu, Omulu, Pedeles, Valkas un Zores pagastos. Ilūkstes apriņķī vēlēšanās piedalījušies tikai astoņi pagasti, bet 10 pagasti okupācijas dēļ nav varējuši vēlēšanās piedalīties. Tanī pašā laikā no Latvijai jaunpievienotajiem pagastiem vēlēšanās piedalījās tikai Oknīstes pagasts, kurš agrāk piederēja pie Kauņas guberņas" (Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti, 1920, 4. lpp.). 51.3. Pēc Latvijas Satversmes sapulces sanākšanas 1920. gada 7. maijā tai tika iesniegts vairāku Satversmes sapulces locekļu priekšlikums: "Izdarīt papildu vēlēšanas tais Ziemeļu Latvijas un Zemgales pagastos un pilsētās, kur vēlēšanas okupācijas varas dēļ nav varējušas notikt, nekavējoši pēc šo pagastu un pilsētu atbrīvošanas. Likumu par papildu vēlēšanu izvešanu augšā minētos pagastos un pilsētās uzdot izstrādāt juridiskai komisijai" (Latvijas Satversmes sapulces I sesijas 4. sēdes 1920. gada 7. maijā stenogramma). 1920. gada 29. jūnijā Latvijas Satversmes sapulce ratificēja Latvijas un Igaunijas robežu konvenciju. Savukārt jau 1920. gada 7. jūlija sēdē Satversmes sapulce pieņēma lēmumu: "Saskaņā ar lēmumu no š.g. 7. maija izdarīt visdrīzākā laikā Satversmes sapulces vēlēšanas tais Ziemeļlatvijas apgabalos, kuros līdz šim aiz igauņu okupācijas apstākļiem vēlēšanas nav tikušas izdarītas, un nodot juridiskai komisijai nekavējoši iesniegt Satversmes sapulcei pieņemšanai attiecīgu likumu" (Latvijas Satversmes sapulces I sesijas 14. sēdes 1920. gada 7. jūlijā stenogramma). Šāds likums tika pieņemts 1920. gada 14. septembrī. Referējot par to, Latvijas Satversmes sapulces loceklis Vilis Holcmanis teica: "Vēlēšanas notika vēlu. Viņas vajadzēja atlikt tamdēļ, ka viena Latvijas daļa atradās ārpus Latvijas robežām. Vēlēšanas bija jāatliek tādēļ, ka no sākuma trešā Latvijas sastāvdaļa - Latgale vēl nebija pievienota pie pārējām divām Latvijas daļām. Kad Latgale bija pievienota, kad mēs atsvabinājām no Krievijas okupētos apgabalus, ar kuru vēl atradāmies kara stāvoklī, tad tomēr arī tad vēl dažas Latvijas daļas nevarēja piedalīties pie vēlēšanām: viņas bija ieņemtas no valstīm, ar kurām mēs nekarojām, bet atradāmies miera stāvoklī. Ziemeļlatvija atradās zem Igaunijas okupācijas varas un vēl līdz šai dienai dažas Latvijas daļas atrodas zem Lietavas okupācijas. Tagad, pateicoties šķīrējtiesai, Ziemeļlatvijas daļa atkal pievienota pie Latvijas un tagad jādod iespēja šo apgabalu iedzīvotājiem izpildīt savu galveno, pirmo pilsoņu pienākumu - sūtīt savus priekšstāvjus uz Latvijas Satversmes sapulci, uz suverēno varu" (Latvijas Satversmes sapulces I sesijas 34. sēdes 1920. gada 14. septembrī stenogramma). Satversmes sapulces 1920. gada 25. novembra sēdē tika paziņoti Ziemeļlatvijas apgabalu vēlēšanu rezultāti. Ziņojot par tiem, Ziemeļlatvijas apgabalu vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Oto Nonācs uzsvēra: "No šī brīža šis augstais nams re-prezentē visu Latvijas teritoriju, arī to viņas daļu Ziemeļlatvijā, kurai pie Latvijas valsts nodibināšanas ir lieli nopelni, bet kura zināmu iemeslu dēļ līdz šim laikam nevarēja sūtīt savus priekšstāvjus Satversmes sapulcē" (Latvijas Satversmes sapulces II sesijas 2. sēdes 1920. gada 25. novembrī stenogramma). 51.4. Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu likuma 22. panta piezīme liedza rīkot šādas vēlēšanas pirms Latgales atbrīvošanas. Atbilstoši šīs tiesību normas prasībām Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanas notika pēc visas Latgales atbrīvošanas. Saskaņā ar Satversmes sapulces vēlēšanu rezultātu materiāliem Satversmes sapulces vēlēšanas bija notikušas visā Latgales apgabalā (sk.: Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti, 80. - 85. lpp.). Tāpat arī debatēs par papildu Satversmes sapulces locekļu vēlēšanām ne reizi nav minēts tas, ka kāda Latgales daļa nebūtu sūtījusi savus priekšstāvjus uz Satversmes sapulci. No tā iespējams secināt, ka Abrenes apvidus netika uzskatīts par Latgales daļu. Tad, kad tika risināts jautājums par papildu deputātu ievēlēšanu Ziemeļvidzemē, Miera līgums jau bija ratificēts un Abrenes apvidus juridiski pievienots Latvijai. Taču arī šajās debatēs neviens Satversmes sapulces deputāts neaicināja šajā teritorijā rīkot vēlēšanas. Satversmes sapulces deputātiem vairāk rūpēja Ziemeļvidzemes un Ilūkstes apriņķa daļas pārstāvju ievēlēšana Satversmes sapulcē. Abrenes apvidū Satversmes sapulces vēlēšanas nenotika (sk.: Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti, 4., 80. - 85. lpp.). Satversmes sapulces vēlēšanu norise liecina, ka Abrenes apvidus netika uzskatīts par Latgales apgabala daļu. 52. 1952. gadā trimdā izdotajā rakstā, komentējot 1944. gadā notikušo Abrenes apvidus pievienošanu Krievijas PFSR, rakstīts: "Krievi no Latvijas ir atdalījuši un pievienojuši Krievijas padomju republikai visai lielu un nozīmīgu Latvijas teritorijas daļu - Abrenes apriņķa 6 pagastus un Abrenes pilsētu. Krievijai pievienoti Kacēnu, Upmales, Linavas, Purvmalas, Augšpils un Gauru pagasti. Tādā pašā kārtā arī no Igaunijas ir atdalīts viss Petseru apriņķis un Aiznarvas josla. Šķietamais motīvs būtu bijis tas, ka minētajos apgabalos lielākā daļa skaitās krievi. Liekas, ka šai lietai tomēr meklējamas dziļākas saknes. Minētie 6 Latvijas pagasti, Igaunijas Petseru apriņķis un Aiznarva ir pievienoti Latvijai un Igaunijai tikai pēc brīvības cīņu noslēguma. Agrākos gadu simteņos Baltijas provincē vai senajā Livonijā tie nav ietilpuši. Ir tieši apbrīnojami, ka tagadējie Krievijas varasvīri, kas noliedz jebkādas vēsturiskās tradīcijas citām tautām, ir parādījuši tik lielisku vēsturisku atmiņu. Tie ir uztvēruši minēto apgabalu pievienošanu Latvijai un Igaunijai kā Krievijas integritātes aizskārumu un nav to piemirsuši no 1920. g. līdz šim laikam. [..] Nešaubīsimies, ka pēc Padomju Savienības sakāves un boļševisma sabrukuma krievu nacionālisti, kas jau tagad emigrācijā pierāda tādu neiecietību un izsaka tik lielas prasības, bez šaubām lūkos pastāvēt uz šo jauno boļševiku varas radīto robežu" (Bračs J. Krievi atņem mūsu zemi // Daugavas Vanagi, 1952, Nr. 19, 38. - 40. lpp.). 53. Nav apšaubāms, ka Abrenes apvidus vēsturiski ir bijis senlatviešu apdzīvota zeme. Tāpat nav noliedzams, ka Abrenes apvidū gan Miera līguma noslēgšanas laikā, gan arī 1944. gadā dzīvoja latvieši. Taču latviešu sabiedrisko darbinieku XX gadsimta sākumā formulētā latviešu apdzīvoto apgabalu apvienošanas ideja prasīja apvienot tikai Kurzemes guberņu un Vidzemes un Vitebskas guberņu latviešu apdzīvotos apriņķus. Šīs teritorijas ar atsevišķiem robežu precizējumiem tika uzskatītas par latviešu vēsturiski etnogrāfisko četru apgabalu kopējo teritoriju (Latvijas valsts teritorijas kodolu). Princips, ka šai teritorijai obligāti jāietilpst Latvijas valsts teritorijā, ietverts Satversmes 3. pantā. Nedz sabiedrisko darbinieku politiskajās deklarācijās, nedz arī pagaidu konstitucionālajos aktos kā obligāta Latvijas valsts sastāvdaļa netiek minēts Abrenes apvidus. Abrenes apvidus nacionālas Latvijas valsts izveidošanā nav conditio sine qua non, bez kura Latvija neapvienotu visus latviešu apdzīvotos apgabalus. Arī Satversmes 3. pantā, apzinoties, ka Miera līgums Abrenes apvidu ir nodevis Latvijai, šī teritorija netiek minēta. Tāpat Abrenes apvidus iedzīvotājiem Latvijas Satversmes sapulce neļāva pašnoteikties, ievēlot savus priekšstāvjus Latvijas Satversmes sapulcē. Šāda attieksme pret Abrenes apvidus iedzīvotājiem liecina, ka Latvijas Satversmes sapulce šo apvidu uztvēra kā teritoriju, kas iegūta sekmīgās miera sarunās, nevis kā latviešu apdzīvoto zemi. Tālaika tiesību zinātnē tika atzīts, ka tautu pašnoteikšanās princips nav attiecināms uz teritorijām, ko valsts iegūst sekmīga kara rezultātā ar miera līgumu, un šādu teritoriju iedzīvotājiem nav jāprasa viņu viedoklis par vēlamo valstspiederību (sk.: Anschütz G. Die Verfassung des Deutschen Reichs vom 11 August 1919, S. 47). Ar Latgales jēdzienu Satversmes 3. pantā apzīmēti Vitebskas guberņas Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķi. Savukārt Abrenes apvidus uzskatāms par jauniegūtu teritoriju, ko Latvija pievienoja savai teritorijai pēc Miera līguma spēkā stāšanās. Līdz ar to, slēdzot Robežlīgumu, Satversmes 3. pants nav aizskarts. 54. Tā kā Robežlīgumā noteiktā valsts robeža neaizskar Satversmes 3. pantā noteikto Latvijas valsts teritorijas daļu, Robežlīgums apstiprināms kā starptautiskais līgums, kas nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, proti, nokārto Satversmes 68. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā. Robežlīgumā noteiktā valsts robeža nav apspriežama tautas nobalsošanā saskaņā ar Satversmes 3. un 77. panta noteikumiem. Ratifikācijas likums kopumā ir pieņemts, ievērojot Satversmes 68. panta pirmās daļas prasības. Satversmes tiesa nekonstatē tādas atkāpes no Satversmes un Saeimas kārtības ruļļa noteikumiem, kas būtu par pamatu visa Ratifikācijas likuma atzīšanai par neatbilstošu Satversmei. Ratifikācijas likums ir pieņemts bez procedūras pārkāpumiem, un Saeima Satversmē paredzētā veidā ir uzņēmusies starptautiskas saistības sakarā ar jauno Latvijas un Krievijas robežu, kas daļēji groza joprojām spēkā esošajā Miera līgumā noteikto šo valstu robežu, nododot Krievijas Federācijai Abrenes apvidu. Robežlīgums un Ratifikācijas likums atbilst Satversmes 3. pantam. VIII 55. Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt Pilnvarojuma likuma un Ratifikācijas likuma 1. panta vārdu "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" atbilstību Neatkarības deklarācijas preambulai un 9. punktam. Satversmes tiesas likuma 16. pantā expressis verbis nav noteiktas Satversmes tiesas tiesības izvērtēt likumu atbilstību Neatkarības deklarācijas normām. Satversmes tiesas kolēģijas, lemjot par lietu ierosināšanu, prasījumus par apstrīdēto likumu atbilstību Neatkarības deklarācijas normām vērtējušas Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punkta kontekstā (sk. Satversmes tiesas 3. kolēģijas 2007. gada 26. aprīļa lēmumu par lietas ierosināšanu un Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2007. gada 17. jūlija lēmumu par lietas ierosināšanu). Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punkts paredz, ka Satversmes tiesa izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei. Lemjot par lietas ierosināšanu pēc Pieteikuma iesniedzēja pieteikuma, Satversmes tiesas kolēģija secināja: "Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punkts, interpretējot to kopsakarā ar demokrātiskas un tiesiskas valsts principiem, paredz, ka Satversmes tiesas kompetencē ir izskatīt ne vien lietas par likumu atbilstību Satversmei šaurākā nozīmē, proti, konkrētajam dokumentam "Latvijas Republikas Satversme", bet arī lietas par likumu atbilstību Satversmei plašākā nozīmē, proti, lietas par likumu atbilstību ikvienai konstitucionāla rakstura (ranga, līmeņa) normai" (Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2007. gada 17. jūlija lēmuma par lietas ierosināšanu 3. punkts). Bez tam Satversmes tiesas kolēģija norādīja, ka, pastāvot šaubām par Neatkarības deklarācijas spēkā esamību un vietu normatīvo tiesību aktu hierarhijā, šis jautājums līdz galam izlemjams ar Satversmes tiesas spriedumu, izskatot lietu pēc būtības (sk. Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2007. gada 17. jūlija lēmuma par lietas ierosināšanu 3. punktu). Līdz ar to jānoskaidro, vai Neatkarības deklarācija ietilpst Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktā lietotā jēdziena "Satversme" plašākajā nozīmē. 56. Tiesību normas vietu normatīvo tiesību aktu hierarhijā noteic tiesību normas juridiskais spēks. Tiesību normas juridiskais spēks ir atkarīgs no institūcijas, kura tiesību normu pieņēmusi, un procedūras, kāda noteikta tiesību normas pieņemšanai. Jo augstāka ir tiesību normu pieņēmušās institūcijas demokrātiskās leģitimācijas pakāpe un jo kvalificētāka ir tiesību normas pieņemšanas procedūra, jo augstāks attiecīgās tiesību normas juridiskais spēks. 56.1. Satversmes