7. Article — kā vienu no tiem starptautisko līgumu veidiem, kuri

apstiprināmi Saeimā, min līgumus par Latvijas Republikas robežām. Likuma "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" 7. panta mērķis ir "apkopot pēc līgumu priekšmetiem tos līgumus, kuri tādā vai citādā veidā saistās ar nacionālajām interesēm vai valstij īpaši svarīgiem jautājumiem. Tajā pašā laikā no starptautisko tiesību viedokļa šie ir tādi līgumi, kas starptautiskajā praksē parasti tiek slēgti vispārējā, starpvalstu līgumu formā [..] visi šie līgumi attiecas uz valsts pastāvēšanai un Latvijas suverenitātei svarīgiem jautājumiem, piemēram, robežu jeb teritorijas jautājums [..] Šādi jautājumi tiek izlemti tikai valsts vārdā, tādēļ arī Saeimas līdzdalība ir nenoliedzama, un tas tiek noteikts nākamajā - 8. pantā" (Zie-mele I. Komentārs likumam "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" // Juristu Žurnāls, 1995, Nr. 1, 8. - 9. lpp.). Šā likuma 8. pants paredz līgumus par Latvijas Republikas robežām apstiprināt ar Saeimas pieņemtu likumu. Līdz ar to ir pamats secināt, ka Latvijas nacionālās tiesības liedz valsts augstākajām amatpersonām ar vienpusējiem paziņojumiem atteikties no kādas Latvijas teritorijas daļas. Tas darāms tikai ar rakstveida starptautiskajiem līgumiem, kas apstiprināmi Satversmē noteiktajā kārtībā. Satversmes tiesa piekrīt Ministru kabineta paskaidrojumos izteiktajam viedoklim, ka starptautisko tiesību izpratnē ir iespējams atteikties no teritorijas pat tad, ja šī atteikšanās būtu pretrunā ar nacionālo tiesību formālajām prasībām. Tomēr konkrētajā gadījumā fundamentāla konstitucionālā norma nepārprotami prasa risināt valsts robežas jautājumus ar noteiktām metodēm. Mutatis mutandis piemērojot 1969. gada 23. maija Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk - Vīnes konvencija) 46. pantā paredzēto normu, Satversmes tiesa neizslēdz iespēju, ka Satversmē iekļautā prasība risināt robežjautājumus ar starptautiskiem līgumiem dotu pamatu apšaubīt tādu paziņojumu spēkā esamību, kuri šai normai neatbilstu (sk.: ILC 2006 Guiding Principles Applicable to Unilateral Declarations of States Capable of Creating Legal Obligations, with Commentaries Thereto // Yearbook of the International Law Commission, 2006, vol. II, Part Two, http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/commentaries/9_9_2006.pdf, pp. 372 - 374). 36.2. Izvērtējot Ministru kabineta citētos Latvijas valsts augstāko amatpersonu paziņojumus, var secināt, ka tie nav pietiekami skaidri, lai nepārprotami varētu izsecināt šo paziņojumu mērķi un tiesiskās sekas - atteikšanos no de iure tiesībām uz Abrenes apvidu. Pamatā tie ir deklaratīva rakstura paziņojumi par to, ka Latvija ir gatava parakstīt Robežlīgumu ar Krievijas Federāciju un ka tai nav teritoriālu pretenziju pret Krieviju. Ministru kabineta citētos valsts amatpersonu paziņojumus iespējams interpretēt dažādos veidos, taču neviens no tiem nav tāds, kas sasniegtu standartu, kāds nepieciešams, lai fiksētu tiešu atteikšanos no tiesībām. Valsts prezidentu, Ministru prezidentu un ārlietu ministru paziņojumi drīzāk norāda uz Latvijas gatavību ratificēt Robežlīgumu nekā vienpusēju atteikšanos no Abrenes apvidus. No gatavības uzņemties starptautiskas saistības per se neizriet atteikšanās no tiesībām uz kādu objektu, ko šīs saistības regulē. Paziņojumi, uz kuriem norāda Ministru kabinets, faktiski apstiprina tieši pretējo pozīciju. Tie apliecina Latvijas izpratni par nepieciešamību drīzāk ratificēt Robežlīgumu, lai atrisinātu tiesisko strīdu par Abrenes apvidu. Ja Abrenes apvidus tiesiskais statuss būtu bijis atrisināts, Latvijai nevajadzētu to minēt kā vienu no iespējamiem šķēršļiem Latvijas dalībai Eiropas Savienībā un NATO. 36.3. Vērtējot šos paziņojumus, jāņem vērā, ka Ministru kabinets savā atbildes rakstā nav norādījis dažus fundamentālus 2005. gada paziņojumus, kas būtiski maina Ministru kabineta konstruēto šķietami vienprātīgo augstāko amatpersonu paziņojumu virkni. 2005. gada 26. aprīļa deklarācijas "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valsts robežu" otrajā paragrāfā paziņots, ka ar Robežlīguma 1. pantā noteikto Latvija saprot de facto robežlīniju. Savukārt šīs deklarācijas trešajā paragrāfā tika deklarēts, ka Robežlīgums neietekmē Latvijas okupācijas seku novēršanu un no Miera līguma izrietošās tiesības. Abrenes apvidus valstiskās piederības jautājums ir cieši saistīts kā ar okupācijas seku novēršanu, tā arī ar Miera līgumā garantētajām Latvijas tiesībām uz šo teritoriju. Komentējot šo deklarāciju, ārlietu ministrs A. Pabriks rakstīja: "Deklarācija ir vienpusējs politisks dokuments ar konstitucionālām implikācijām, proti, tas ļauj Latvijas valstij noslēgt robežlīgumu ar Krieviju, konstatējot dabā esošo, reālo robežu starp mūsu valstīm, vienlaikus paturot spēkā savu izpratni par to, ka a) Latvija ir bijusi okupēta un b) ka Abrenes nonākšana Krievijas teritorijā ir okupācijas sekas un 1920. gada Miera līguma pārkāpums [..] Šī deklarācija nozīmē, ka Latvija vienpusēji rezervē tiesības runāt par okupācijas sekām, kad Krievija pati to vēlēsies" (Pabriks A. Robežlīgums nedrīkst būt "beigta ēzeļa ausis" // Diena, 2005. gada 28. maijs). Nevar uzskatīt, ka Latvija ar vienpusējiem paziņojumiem ir zaudējusi savas de iure tiesības uz Abrenes apvidu. 36.4. Latvijas Republika nav vienpusēji atteikusies no savām tiesībām uz Abrenes apvidu. Arī Krievijas Federācija šīs tiesības nav tiesiski ieguvusi, lai gan Abrenes apvidus de facto atrodas Krievijas kontrolē. PSRS turpinātājvalsts Krievijas tiesības uz Abrenes apvidu ir tieši tādas pašas kā PSRS tiesības uz Latviju in toto, proti, no prettiesiskas aneksijas izrietošs jebkādu tiesību trūkums. Tomēr Latvija var principā atteikties no tiesībām uz Abrenes apvidu par labu prettiesiskā anektora turpinātājvalstij. Taču tiesības uz Abrenes apvidu var nodot tikai ar Robežlīgumu. Tas nozīmē, ka, stājoties spēkā Robežlīgumam, Latvija zaudē, bet Krievija iegūst de iure tiesības uz Abrenes apvidu. Starptautisko tiesību izpratnē Robežlīgums būtu uzskatāms par teritorijas nodošanas līgumu (a treaty of cession), ar ko viena valsts nodod noteiktu teritoriju citai valstij (sk.: Brownlie I. Principles of Public International Law, p. 128). Apstāklis, ka otrā valsts jau faktiski valda attiecīgajā teritorijā un pirmā valsts šo valdīšanu neapstrīd, nav šķērslis cesijai [sk.: Affaire des réparations allemandes selon l'article 260 du Traité de Versailles (Allemagne contre Commission des Réparations) (3 September 1924) // Reports of International Arbitral Awards, Volume 1, pp. 429, 443 - 444, http://untreaty.un.org/cod/riaa/cases/vol_I/429-528.pdf; Jennings R.Y. The Acquisition of Territory in International Law. Manchester: Manchester University Press, 1963, p. 14]. Satversmes tiesas kompetences robežas noteic Satversmes tiesas likums, un tas nepiešķir Satversmes tiesai tiesības vērtēt citu valsts varas konstitucionālo institūciju rīcības politisko lietderību (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 9. punktu un 2007. gada 10. maija lēmuma lietā Nr. 2007-10-0102 10. punktu). Satversmes tiesa nav tiesīga vērtēt Abrenes apvidus nodošanas Krievijas Federācijai politisko lietderību un šīs lietas ietvaros to arī nevērtēs. Satversmes tiesas uzdevums ir izvērtēt, vai Abrenes apvidus nodošanas procesā ir ievērotas Latvijas konstitucionālo normu prasības. Līdz ar to Satversmes tiesai šīs lietas ietvaros jāvērtē, vai Abrenes apvidus nodošana de iure Krievijas Federācijai atbilst Satversmes un Neatkarības deklarācijas normām. VI 37. Satversmes