73. Article — ).

Satversmes 3. pants, kā atzīst Ministru kabinets, esot interpretējams dinamiski, jo Satversmes sapulce nevarēja paredzēt Otro pasaules karu, Auksto karu un no šiem notikumiem izrietošās ģeopolitiskās izmaiņas pasaules kartē. XX gadsimta deviņdesmitajos gados Latvijas valsts galvenā prioritāte esot bijusi Latvijas valsts neatkarības atjaunošana un nostiprināšana, nevis iepriekšējo robežu atjaunošana. Iestājoties NATO un Eiropas Savienībā, Latvijas valsts esot apliecinājusi, ka tai nav teritoriālu pretenziju pret kaimiņvalstīm. 7.4. Robežlīgums neesot pretrunā ar Satversmes 3. pantu, jo nevis rada starpvalstu robežu, kura groza 1922. gadā Satversmes 3. pantā noteiktās robežas, bet gan rakstveida starptautiskā līguma formā fiksē Latvijas un Krievijas robežu atbilstoši līguma noslēgšanas brīdī de iure pastāvošajām abu valstu teritorijām. Starptautiskajās tiesībās starpvalstu robežas un teritoriālās izmaiņas radot ne tikai rakstveida vienošanās starp valstīm, bet arī citās formās ietverti gribas izteikumi. Valsts teritorijas izmaiņas varot noteikt arī mutvārdu vienošanās, ilglaicīga valstu prakse un valstu vienpusēji paziņojumi. Krievijas Federācija kopš 1992. gada esot pastāvīgi un nepārprotami izvirzījusi prasību, lai Latvijas Republika atsakās no teritoriālās suverenitātes pretenzijām uz Abrenes pilsētu un tai piegulošajiem pagastiem. Latvijas Republika laika posmā starp 1996. gada sākumu un 1997. gada beigām ar savu rīcību esot akceptējusi šo Krievijas Federācijas prasību. Šādu pozīciju Latvijas valsts augstākās amatpersonas sistemātiski apliecinājušas publiskajos izteikumos no 1997. gada līdz 2005. gadam. Šie paziņojumi esot radījuši spēkā esošo teritoriālās suverenitātes pār Abreni un tai piegulošajiem pagastiem titula nodošanu Krievijas Federācijai. 8. Sniedzot papildu paskaidrojumus par atbildes rakstu, Ministru kabinets norāda, ka sarunas ar Krievijas Federāciju ilga no 1992. gada līdz 1997. gadam un to gaitā esot mainījies arī Latvijas Republikas delegācijai dotais sarunu mandāts. Sarunu sākuma posmā Latvija esot izvirzījusi noteiktu prasību par 1940. gada 16. jūnija starpvalstu robežas atjaunošanu. Taču šis sarunu mandāts neesot izrietējis no Neatkarības deklarācijas 9. punkta un, ņemot vērā Krievijas Federācijas nostāju, sarunu gaitā grozīts. Par pēdējo Latvijas Republikas delegācijai doto mandātu esot uzskatāms 1996. gada 17. decembra Ministru kabineta sēdē apstiprinātais mandāts. Tas esot pilnvarojis delegāciju vest sarunas, izstrādāt un saskaņot (parafēt) tehnisku līgumu par esošo robežlīniju starp abām valstīm un, ja tas nav iespējams, tad līgumā neiekļaut atsauci uz Miera līgumu, kā arī nepieļaut ar robežu delimitāciju nesaistītu jautājumu ietveršanu līgumā. Pilnvarojuma likums, kā uzsver Ministru kabinets savos papildu paskaidrojumos, esot pieņemts ar mērķi ievērot likuma "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" 3., 4. un 7. panta prasības. Tāpat Pilnvarojuma likums pildot noteiktu politisku funkciju - tā pieņemšana esot apliecinājusi Saeimas vairākuma politisko atbalstu Robežlīguma parakstīšanai, kā arī nodrošinājusi valstiskuma nepārtrauktības doktrīnu. Ministru kabinets atzīst, ka Robežlīguma 1. pielikumā aprakstītā abu valstu robeža ir pastāvīga robeža. Līgumā neesot ietvertas normas, kas ļautu šo robežu uzskatīt par pagaidu, terminētu vai vienpusēji grozāmu robežu. Satversmes 77. pants esot piemērojams, ja Satversmes 3. pants tiek grozīts gramatiski vai pēc būtības. Latvijas teritorijas atdošana ārvalstij, ja šī darbība neskar kādu no vēsturiskajiem novadiem kopumā vai vismaz neattiecas uz tik lielu novada daļu, ka šis novads de facto pārstātu eksistēt, neesot uzskatāma par fundamentālu Latvijas valstiskuma izmaiņu, par ko būtu rīkojama tautas nobalsošana. 9. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un vēstures katedras docents Dr. iur. Jānis Neimanis atzinumā norāda, ka Satversmes 3. panta satura noskaidrošanā paļauties uz vēsturiskās interpretācijas rezultātiem neesot pilnīgi droši. Tiesību normas saturs pēc tās pieņemšanas varot būtiski mainīties dažādu vēsturiskā likumdevēja iepriekš neparedzētu iemeslu dēļ. Saeimas un Ministru kabineta paustais viedoklis par Neatkarības deklarācijas 9. punkta saturu esot apstrīdams. Neatkarības deklarācijas 9. punkts esot lasāms kopā ar deklarācijas preambulu, kurā norādīts, ka Satversme nekad nav zaudējusi savu juridisko spēku un okupācijas laikā noslēgtie līgumi ar PSRS nav bijuši likumīgi. Miera līgums sastāvot no vairākām nodaļām, un tādēļ neesot pamata ierobežot Neatkarības deklarācijas 9. punkta nozīmi tikai ar vienu no Miera līguma sadaļām. Ja ievērojot preambulā noteikto, proti, ka 1940. gada 17. jūnijā tika likvidēta Latvijas suverēnā valsts vara, tad tiesību akti, ar kuriem Abrene tika nodota PSRS, esot pretēji Miera līgumam un Neatkarības deklarācijas 9. punkts aicinot Latvijas valsts varas konstitucionālās institūcijas pieņemt tādus lēmumus, ar kuriem būtu iespējams teritoriju atgūt. J. Neimanis īpaši uzsver, ka Neatkarības deklarācijas 9. punktu nevarot traktēt kā šīs deklarācijas 5. punkta izpildes mehānismu. Ja tas tā būtu bijis, tad ar Konstitucionālo likumu par spēkā neesošu tiktu atzīts arī Neatkarības deklarācijas 9. punkts. Normatīvā akta preambula esot normatīvā akta sastāvdaļa. To apliecinot preambulas teksta pakārtojums zem normatīvā akta nosaukuma un tekstuālā piederība normatīvajam aktam. Neatkarības deklarācijas preambula neesot vienīgi vēsturisku notikumu apraksts, kam piemistu tikai deklaratīva vai politiska nozīme. Šai preambulai piemītot arī tiesību raksturs, jo tā noteic, ka Satversme juridiski ir bijusi spēkā visu laiku un Latvijas Republika ir pastāvējusi un turpina pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts. Neatkarības deklarācijas preambulas tiesiskās sekas izpaužoties tādējādi, ka visām valsts varas konstitucionālajām institūcijām esot pienākums ņemt vērā gan preambulā konstatētos vēsturiskos faktus, gan arī to juridisko novērtējumu. 10. Oksfordas universitātes doktorants Mārtiņš Paparinskis, analizējot Latvijas un citu Baltijas valstu pievienošanu PSRS, uzsver, ka šis jautājums esot jāvērtē, ņemot vērā Latvijai un PSRS saistošās starptautisko tiesību normas, kas bija spēkā tajā laikā. 1940. gada notikumu juridiskai izvērtēšanai nevarot piemērot starptautisko tiesību normas, kas tajā laikā vēl nebija vai vairs nebija spēkā. PSRS rīcības tiesiskuma izvērtēšanai esot iespējams izmantot to starptautisko līgumu tiesības, kas PSRS uzlika saistības noteiktā veidā izturēties pret Latviju. Par šādiem līgumiem esot uzskatāmi: Miera līgums, 1928. gada Kelloga - Briāna pakts, 1932. gada 5. februārī Rīgā starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību noslēgtais līgums (turpmāk - Neuzbrukšanas līgums), 1933. gada Londonas konvencija par agresijas definīciju (turpmāk - Londonas konvencija) un 1939. gada 5. oktobra Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (turpmāk - Palīdzības pakts). Tāpat 1940. gada notikumu analīzē varētu būt nepieciešams izmantot starptautisko paražu tiesības. M. Paparinskis norāda: 1940. gada notikumu iespējamais prettiesiskums izriet nevis no neatkarības zaudēšanas fakta, bet gan no tās procedūras. Starptautiskās tiesības nevienai valstij neliedzot tiesības atteikties no savas neatkarības. Prettiesiskums varot izrietēt no apstākļa, ka neatkarības zaudēšana nav notikusi brīvprātīgi. Ņemot vērā 1940. gada notikumu faktiskos apstākļus, M. Paparinskis iesaka laika posmu no 1940. gada 16. jūnija līdz 5. augustam vērtēt kā PSRS agresiju (ar tai sekojošu prettiesisku okupāciju) un iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās, savukārt laika posmu pēc 1940. gada 5. augusta - kā Latvijas aneksiju. PSRS 1940. gada 16. jūnija ultimātā minētos PSRS rīcības iemeslus Londonas konvencijas 3. pants un tās pielikums expressis verbis izslēdzot kā agresijas attaisnojumus. Tāpat Londonas konvencijas 2. panta otrā daļa neprasot, lai agresijas gadījumos vienmēr tiktu pieteikts karš. Ņemot vērā Nirnbergas tribunāla un citu pēckara tribunālu spriedumus, iespējams secināt, ka ne vienmēr jābūt bruņotam iebrukumam, lai valsts rīcību kvalificētu kā agresiju. Tāpat arī vienas valsts nepretošanās citai valstij vēl nenozīmējot, ka iebrukums nenotiek. Kārļa Ulmaņa valdība piekritusi PSRS karaspēka ievešanai Latvijas teritorijā spēka lietošanas draudu ietekmē, un tāpēc starptautisko tiesību izpratnē šī piekrišana neesot spēkā. PSRS prasība izveidot tai draudzīgu valdību, kas nodrošinātu Palīdzības pakta izpildīšanu, pārkāpjot tā paša pakta 5. pantu. Šī prasība aizskārusi Latvijas suverēnās tiesības brīvi izvēlēties sev valdību, ko garantēja Palīdzības pakta 5. pants. PSRS iejaukusies Latvijas iekšējās lietās, pārkāpjot starptautisko līgumu normas. Ar aneksiju starptautiskajās tiesībās apzīmējot vienas valsts pievienošanu citai valstij, it īpaši militāra konflikta rezultātā. M. Paparinskis uzsver: pamatojoties uz principu ex injuria ius non oritur, prettiesiska spēka lietošanas rezultātā veikta aneksija nevar baudīt starptautisko tiesiskumu. Pēc PSRS agresijas un iejaukšanās Latvijas iekšējās lietās notika gan Tautas Saeimas vēlēšanas, gan arī - pēc jaunievēlētās Tautas Saeimas lūguma -Latvijas uzņemšana PSRS. Teritorijas statusa izmaiņas par labu agresorvalstij pēc agresijas un iejaukšanās citas valsts iekšējās lietās ir starptautiski prettiesiskas, lai arī kādu formu un procedūru agresorvalsts izvēlētos. Latvijas valsts tiesiskā nepārtrauktība esot 1940. gada prettiesisko notikumu sekas - Latvijas valsts izzudusi de facto, bet ne de iure. Starptautiskā kopiena neesot atzinusi Latvijas okupāciju un prettiesisko aneksiju, ar retiem izņēmumiem uzturējusi šo neatzīšanu aneksijas gadu laikā un apstiprinājusi Latvijas neatkarības de facto atjaunošanu. Attiecībā uz neseno Latvijas praksi esot jāatzīmē, ka starptautiskās tiesības neliedz valstīm mainīt viedokli par savu tiesisko identitāti, it īpaši valstij atsakoties no prasības tikt uzskatītai par kādas valsts turpinātāju. Līdz ar to esot nepieciešams izvērtēt, vai Latvija, slēdzot Robežlīgumu, ir atteikusies no savas nepārtrauktības. Expressis verbis šāda atteikšanās neesot notikusi, jo parlamenta debatēs par Pilnvarojuma likuma pieņemšanu un arī vēlāk nepārtrauktības prasība visu laiku tikusi uzsvērta. Noslēdzot Robežlīgumu, neesot notikusi netieša atkāpšanās no nepārtrauktības doktrīnas, jo Krievija apšaubot tikai Latvijas nepārtrauktību. Tā kā Krievija neapšaubot Latvijas valsts pastāvēšanu, Robežlīgums kā tāds neskarot Latvijas valsts nepārtrauktību, ja vien Latvijas puse šajā līgumā expressis verbis no tās neatsakās. Vērtējot Ratifikācijas likumā ietverto atsauci uz Helsinku nobeiguma aktā noteikto robežu nemainības principu, M. Paparinskis norāda: prima facie šāda atsauce, ņemot vērā Ministru prezidenta A. Kalvīša un ārlietu ministra Arta Pabrika runas Saeimas debatēs par Pilnvarojuma likumu, varētu liecināt atteikšanos no nepārtrauktības doktrīnas, jo prettiesiski nodibināto de facto robežu atzīšana par likumīgām nav savienojama ar šo doktrīnu. Ministru kabinets atbildes rakstā esot oficiāli izskaidrojis savu rīcību sakarā ar A. Kalvīša pilnvarošanu parakstīt Robežlīgumu un atsauces uz robežu nemainības principu iekļaušanu Ratifikācijas likumā. Spriežot pēc šā atbildes raksta, Ministru kabinets ar Helsinku nobeiguma aktā noteikto robežu nemainības principu nesaprotot neko vairāk kā ANO Statūtu 2. panta trešajā daļā noteikto pienākumu teritoriālos strīdus risināt mierīgā ceļā. Robežlīguma interpretācijā primārs esot tā teksts, nevis valstu parlamentos paustie paziņojumi. Robežlīguma preambula, runājot par uzticību ANO un EDSO principiem, īpaši neizceļot robežu nemainības principu. ANO un EDSO galvenais princips, kas ieguvis ius cogens normas raksturu, esot prettiesiska spēka lietošanas aizliegums. Tā kā no šīs normas izrietot Latvijas nepārtrauktības prasība, Robežlīguma preambula expressis verbis to pastiprinot. Ratifikācijas likumā ietverot atsauci uz robežu nemainības principu, likumdevējs esot atsaucies uz normas objektīvo saturu, nevis uz pušu subjektīvajām domām par normas saturu. Interpretējot Helsinku nobeiguma akta tekstu visās tā oficiālajās valodās, M. Paparinskis secina, ka Helsinku nobeiguma akta 3. pants, kas nostiprina robežu nemainības principu, neveikli atkārto prettiesiska spēka lietošanas aizliegumu, "nesastindzinot" valstu robežas nekādā citā nozīmē. Helsinku nobeiguma akta