78. Article — ). Ar 2003. gada 8. maija grozījumiem

Satversmes 68. pantā ir paredzēts vēl viens konstitucionāla ranga aktu veids. Starptautiskos līgumus, kuros nolūkā stiprināt demokrātiju starptautiskajām institūcijām tiek deleģēta daļa no valsts institūciju kompetences, Saeima var apstiprināt sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu, un apstiprināšanai nepieciešams divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākums. Līdz ar to konstitucionāla ranga aktus var pieņemt tikai Satversmē noteiktajos gadījumos. 57. Pirms Satversmes spēkā stāšanās bija spēkā t.s. Latvijas otrā pagaidu satversme - Latvijas Satversmes sapulces 1920. gada 27. maijā pieņemtā Deklarācija par Latvijas valsti un 1920. gada 1. jūnija Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi (sk.: Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē, 72. lpp.). Savukārt līdz Satversmes darbības atjaunošanai pilnā apjomā pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas Augstākā padome bija pieņēmusi divus pārejas perioda konstitucionāla ranga aktus - Neatkarības deklarāciju un Konstitucionālo likumu. Satversmē nav noteikta šo konstitucionāla ranga aktu pieņemšanas vai grozīšanas kārtība. Ņemot vērā skaidra Satversmes regulējuma trūkumu, tiesību zinātnē pausts viedoklis, ka "pēc Satversmes spēkā stāšanās pilnā apjomā 1993. gada 7. jūlijā tā ir vienīgā konstitucionālā norma Latvijā. No tās izriet, ka blakus tai nepastāv citas tiesību normas, kurām formāli būtu konstitucionāls raksturs" (Atbildes uz ANO Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumiem // Cilvēktiesību Žurnāls, 1996, Nr.2, 78. lpp.). Lai pārbaudītu šāda viedokļa pareizību, nepieciešams izpētīt pirms Satversmes spēkā stāšanās pieņemto konstitucionāla ranga aktu piemērošanas praksi. 58. Saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem tiesību norma zaudē savu spēku, ja iestājies termiņš vai nosacījums, ar ko ierobežots normatīvā akta spēks laikā, ja tiesību norma tiek atcelta vai ja spēkā stājas tiesību norma ar tādu pašu vai augstāku juridisko spēku, kas regulē tos pašus jautājumus [sk. Satversmes tiesas 1997. gada 7. maija sprieduma lietā Nr. 04-01(97) secinājumu daļas 2. punktu]. Līdz ar to jāizvērtē, vai pirms Satversmes spēkā stāšanās pieņemtie konstitucionālie akti ir spēkā un kā Satversmes spēkā stāšanās ietekmēja to spēkā esamību. 59. 1922. gada 15. februārī pieņemtajā Latvijas Republikas Satversmē nav tiesību normu, kas regulētu pagaidu satversmes spēkā esamību. Šādas tiesību normas nebija ietvertas arī Likumā par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ievešanu. Līdz ar to Latvijas Satversmes sapulce expressis verbis neatcēla reizē ar Satversmes spēkā stāšanos otrās pagaidu satversmes normas. 59.1. Pēc Latvijas Satversmes sapulces sanākšanas līdz Satversmes pieņemšanai radās nepieciešamība izstrādāt pagaidu satversmi, kas noteiktu valsts iekārtas pamatjautājumus. Pagaidu satversmes izstrādāšana bija Satversmes komisijas pirmais darbs. Satversmes sapulces Satversmes komisijas sēdē 1920. gada 26. maijā tika pieņemts lēmums likumprojektu par Latvijas valsts formu un suverēno varu iesniegt Satversmes sapulcei atsevišķi, t.i., neatkarīgi no likumprojekta par pagaidu konstitūciju (sk. Satversmes sapulces Satversmes komisijas 1920. gada 26. maija sēdes protokolu Nr. 5). Likumprojektu par Latvijas valsts formu un suverēno varu Satversmes komisija Satversmes sapulcei iesniedza kā Deklarāciju par Latvijas valsti. Referējot Satversmes sapulcē par šīs deklarācijas saturu, Satversmes komisijas priekšsēdētājs M. Skujenieks atzina, ka "jautājumus par Latvijas valsts formu un suverēno varu komisija nolēma atdalīt no projekta par valsts iekārtu aiz tā iemesla, ka šie nosacījumi ir pamatus liekoši. Viņiem, cik paredzams, nebūs pagaidu raksturs" (Latvijas Satversmes sapulces I sesijas 5. sēdes 1920. gada 27. maijā stenogramma). Šādai interpretācijai piekrita arī tālaika tiesību zinātne: "Deklarācijai par Latvijas valsti nav pagaidu raksturs. Tas ir pamatlikums, kas izdots uz nenoteikti ilgu laiku jeb, kā dažreiz mēdz formulēt, "uz visiem laikiem". Iznīcināt Deklarācijā izteiktos demokrātiskos principus varētu tikai reakcionārs apvērsums valsts iekšienē vai naidīga pārspēka uzbrukums no ārienes. Mierīgā, likumīgā ceļā Deklarācijā formulētie principi varētu tikt grozīti tikai pašas tautas nobalsošanas ceļā" (Dišlers K. Latvijas pagaidu konstitūcija. Vispārīgas piezīmes // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1920, Nr.2/3, 52. lpp.). Stājoties spēkā Satversmei, Deklarācija par Latvijas valsti savu juridisko spēku nezaudēja. Šādu viedokli debatēs par Latvijas Republikas Satversmi pauda Satversmes komisijas referents J. Purgals: "Šī deklarācija ir uzskatāma par Latvijas valsts pamata likumu. Tai nav pagaidu raksturs, tā ir pamata likums, kas ir izdots uz visiem laikiem" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 1. sēdes 1921. gada 20. septembrī stenogramma). Arī Latvijas senatori Deklarāciju par Latvijas valsti ir uzskatījuši par spēkā esošu konstitucionālu normu līdztekus Satversmei. 1948. gada Latvijas senatoru atzinumā norādīts: "Katras modernas valsts, bet it īpaši demokrātiskas republikas nepieciešams pamatelements ir viņas tiesiskā struktūra, kuru noteic tās konstitucionālie resp. pamatlikumi un kas to raksturo starptautiskā laukā kā attiecīgu tiesību subjektu. Šie brīvi vēlētās Satversmes sapulces pieņemtie konstitucionālie likumi, uz kuru pamata Latvija visus tās brīvības gadus ir pastāvējusi kā suverēna un līdztiesīga valsts starptautiskā dzīvē, ir 1920. gada 27. maija deklarācija par Latvijas valsti un 1922. gada 15. februāra Latvijas Republikas Satversme" (Senatoru atzinums // 4. maijs, 382. lpp.). Līdz ar to Deklarācija par Latvijas valsti ir spēkā esošs konstitucionāla ranga akts. 59.2. 1920. gada 1. jūnija Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi paši sevī ietvēra juridiskā spēka zaudēšanas nosacījumu. Atbilstoši šā akta nosaukumam tie bija "pagaidu noteikumi", kuri savu spēku zaudē brīdī, kad stājas spēkā šo noteikumu 2. pantā paredzētais valsts pamata likums un savu darbību beidz Satversmes sapulce. Šādu viedokli Latvijas Satversmes sapulcē pauda arī Satversmes komisijas referents J. Purgals: "Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumiem ir pagaidu raksturs, t.i., tie paliek spēkā tikai līdz tam laikam, kamēr no Satversmes sapulces būs izstrādāta un pieņemta galīgā veidā konstitūcija" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 1. sēdes 1921. gada 20. septembrī stenogramma). Tomēr Latvijas Senāta prakse liecina, ka Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi spēku zaudēja nevis automātiski pilnā apjomā, bet gan tiktāl, ciktāl pagaidu noteikumu normas tika aizstātas ar Satversmē ietvertajām tiesību normām. Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumu 9. pants paredzēja: "Latvijā pastāv personas un dzīvokļu neaizskaramība, preses, vārda, apziņas, streika, sapulču un biedrošanās brīvības, korespondences neaizskaramība, kuras nodrošināmas un noteicamas ar attiecīgiem likumiem." Satversmē 1922. gada 7. novembrī, kad tā stājās spēkā, pamattiesību katalogs nebija ietverts. Latvijas Senāta Administratīvais departaments 1929. gada 20. novembra spriedumā Nr. 64, kas tika pieņemts lietā par arodbiedrības reģistrāciju, spēkā esošo tiesību normu uzskaitījumu uzsāka ar konstitucionāla ranga normu - Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumu 9. pantu, kas paredz biedrošanās brīvību. Senāta Administratīvais departaments arī norādīja, ka pagaidu noteikumu 9. pantā ietvertais "deklaratīvas dabas lozungs iztulkojams vienīgi tanī nozīmē, ka šīs brīvības izpausme nedrīkst nonākt konfliktā ar pastāvošiem likumiem" [Latvijas Senāta spriedumi (1918 - 1940). 3. sējums. Senāta Administratīvā departamenta spriedumi (1926 - 1930). Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1997, 1200. lpp.]. Līdz ar to Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi savu juridisko spēku zaudēja brīdī, kad tajos skartos jautājumus noregulēja cita konstitucionāla ranga akta normas. 60. Konstitucionālais likums un 1993. gada 6. jūlija Saeimas lēmums par Satversmes spēkā stāšanos pilnā apjomā neregulē jautājumu par pārejas perioda konstitucionāla ranga aktu spēkā esamību. Tāpat nedz Neatkarības deklarācija, nedz arī Konstitucionālais likums nenoteic konkrētu termiņu vai nosacījumu, kuram iestājoties šie akti zaudētu savu juridisko spēku. Līdz ar to izvērtējams, kādā apmērā Satversmes spēkā stāšanās ir ietekmējusi šo pārejas perioda konstitucionālā ranga aktu spēkā esamību. 60.1. Latvijas PSR Augstākā padome Neatkarības deklarāciju pieņēma kā konstitucionāla ranga aktu, ievērojot Latvijas PSR 1978. gada Konstitūcijas noteikumus. Neatkarības deklarācija regulē konstitucionālo tiesību būtiskākos pamatjautājumus, līdz ar to tā atzīstama par konstitucionālo tiesību normu materiālā nozīmē (sk.: Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību sistēmā // 4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000, 52. lpp.). Neatkarības deklarācija kopš tās pieņemšanas brīža līdz Satversmes darbības atjaunošanai pilnā apjomā regulēja divu konstitucionālo aktu - Satversmes un Latvijas PSR Konstitūcijas - darbības apjomu un savstarpējās attiecības. Šāds divu konstitucionālo aktu piemērojamības regulējums var būt efektīvs tikai tad, ja Neatkarības deklarācijai ir vismaz tāds pats juridiskais spēks kā Satversmei un Latvijas PSR Konstitūcijai. Tādēļ pamatots ir secinājums, ka Neatkarības deklarācijas normām ir konstitucionāls rangs, t.i., tās ir konstitucionālo tiesību normas arī formālā izpratnē (sk.: Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību sistēmā, 52. - 53. lpp.). Arī Saeima atbildes rakstā īpaši norādījusi, ka nav apšaubāms Neatkarības deklarācijas kā spēkā esoša konstitucionāla dokumenta statuss (sk. lietas materiālu 1. sējuma 150. lpp.). Tā kā Neatkarības deklarācija ir pieņemta kā konstitucionāla ranga akts, tad pēc Satversmes darbības atjaunošanas pilnā apjomā risināms jautājums par deklarācijas normu spēkā esamību. Šīs lietas ietvaros iespējams konstatēt, ka tiesību zinātnē neapšaubāmi par joprojām spēkā esošām konstitucionāla ranga tiesību normām būtu uzskatāms Neatkarības deklarācijas preambula un 9. punkts. Uz Neatkarības deklarācijā ietvertajām tiesību normām, pamatojot savus spriedumus, vairākkārt ir atsaukusies arī Satversmes tiesa [sk., piemēram, Satversmes tiesas 1998. gada 11. marta sprieduma lietā Nr. 04-05(97) secinājumu daļas 3. punktu, Satversmes tiesas 1999. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 04-01(99) secinājumu daļas 1.1. punktu, Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 1. punktu, Satversmes tiesas 2005. gada 7. marta sprieduma lietā Nr. 2004-15-0106 12. punktu, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu]. Līdz ar to Neatkarības deklarācijā ir ietvertas spēkā esošas tiesību normas. 60.2. Latvijas Republikas Augstākā padome Konstitucionālo likumu pieņēma, reaģējot uz 1991. gada 19. augustā PSRS notikušo valsts apvērsumu, un pasludināja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu de facto (sk. Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 21. augusta rīta plenārsēdes stenogrammu). Konstitucionālā likuma