91. Article — noteic: "Visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un

tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Lietas dalībnieki piekrīt Satversmes tiesas judikatūrā nostiprinātajai atziņai, ka likumdevējs Satversmes 91. pantā ietvēris divus savstarpēji cieši saistītus principus: vienlīdzības principu - panta pirmajā teikumā un diskriminācijas aizlieguma principu - otrajā teikumā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9. punktu). Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma ir pretrunā gan ar tiesiskās vienlīdzības principu, gan arī ar diskriminācijas aizlieguma principu. 11.1. Lietas dalībnieki piekrīt arī Satversmes tiesas judikatūrā nostiprinātajām atziņām par tiesiskās vienlīdzības principa būtību. Proti, tiesiskās vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tomēr tas nenozīmē nivelēšanu, bet prasa vienādi izturēties tikai pret tām personām, kuras atrodas patiešām vienādos un salīdzināmos apstākļos. Līdz ar to vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav proporcionālas (samērīgas) attiecības starp nospraustajiem mērķiem un to sasniegšanai izraudzītajiem līdzekļiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu). 11.2. Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka visas personas, kurām saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 7. panta pirmās daļas 2. punktu kā nodarbinātām personām rodas tiesības saņemt bērna kopšanas pabalstu par nākamā bērna kopšanu vecumā līdz vienam gadam, kamēr iepriekšējais bērns nav sasniedzis divu gadu vecumu, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Lietā nav strīda arī par to, ka konstatējama atšķirīga attieksme. Ministru kabinets pamatoti norāda, ka nodarbinātās personas saskaņā ar apstrīdēto tiesību normu ir iedalītas divās grupās: 1) personas, kuras līdz nākamā bērna piedzimšanai iepriekšējo bērnu ir kopušas nepārtraukti (tas ir, bērna kopšanas pabalstu saņēmušas nepārtraukti); 2) personas, kuras līdz nākamā bērna piedzimšanai iepriekšējo bērnu kopušas ar pārtraukumiem (tas ir, bērna kopšanas pabalstu saņēmušas ar pārtraukumiem). Pirmajai personu grupai bērna kopšanas pabalstu piešķir lielākajā apmērā, kāds bija piešķirts par iepriekšējā bērna kopšanu vecumā līdz gadam vai kādu varētu aprēķināt no jauna. Otrajai personu grupai, tostarp Pieteikuma iesniedzējai, pabalstu aprēķina no jauna. Aprēķinot pabalstu no jauna darba ņēmējam, kurš iepriekšējo (pirmo) bērnu līdz gada vecumam kopis, atrodoties bērna kopšanas atvaļinājumā, un kuram nākamais (otrais) bērns piedzimst laikā, kamēr pirmais bērns vēl nav sasniedzis divu gadu vecumu, veidojas šāda situācija. Pirmkārt, saskaņā ar Noteikumu Nr. 644 3.1. punktu darba ņēmējam mēneša vidējo apdrošināšanas iemaksu algu pabalsta apmēra noteikšanai aprēķina no personas apdrošināšanas iemaksu algas par 12 kalendāra mēnešu periodu, šo periodu beidzot trīs kalendāra mēnešus pirms mēneša, kurā bērns piedzimis. Tātad aprēķina periods par otro bērnu izmaksājamā pabalsta apmēra noteikšanai sākas 15 kalendāra mēnešus pirms šā bērna dzimšanas. Otrais bērns ir dzimis laikā, kamēr pirmais bērns vēl nav sasniedzis divu gadu vecumu. Līdz ar to aprēķina periods jebkurā gadījumā sākas laikā, kamēr pirmais bērns vēl nav sasniedzis viena gada vecumu. Otrkārt, saskaņā ar Noteikumu Nr. 644 3.1. punktu aprēķinam izmanto šādu formulu: Vmēn = (A1 + A2 ... + A12) : 12, kur: Vmēn - mēneša vidējā apdrošināšanas iemaksu alga; A1, A2... - apdrošināšanas iemaksu algas summa, kas gūta noteiktajā 12 kalendāra mēnešu perioda attiecīgajā kalendāra mēnesī; 12 - mēnešu skaits. Ja nodarbināta persona pirmo bērnu kopusi, atrodoties bērna kopšanas atvaļinājumā, līdz bērns sasniedz gada vecumu, aprēķina periodā ietilpst arī tie mēneši, kuru vidējo apdrošināšanas iemaksu algu veido obligātās apdrošināšanas iemaksas, kas izdarītas no valsts budžeta. Proti, minētajā formulā lielumi A1, A2... par šiem mēnešiem ir 50 latu, bet par mēnešiem, kuros persona strādājusi, atbilst darba devēja izdarītajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Formula paredz summēt vidējo apdrošināšanas iemaksu algu par 12 mēnešiem un tad dalīt ar skaitli 12. Ja persona pabalstu par pirmā bērna kopšanu saņēmusi minimālā apmērā un pēc tam, kad šis bērns sasniedzis gada vecumu, kādu laiku bija nodarbināta, tad, aprēķinot no jauna pabalstu par otrā bērna kopšanu līdz gada vecumam, tas var būt lielāks nekā par pirmā bērna kopšanu. Tomēr 50 latu apmērā pabalstu saņem tikai 35% sieviešu un 3,3% vīriešu, bet 56 latu apmērā - 9,8% sieviešu un 2,6 % vīriešu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 203. lpp.). Ja persona par pirmā bērna kopšanu līdz gada vecumam saņēma liela apmēra pabalstu, bet pēc tam bija nodarbināta īsu laiku, tad, aprēķinot no jauna pabalstu par otrā bērna kopšanu līdz gada vecumam, tas var būt ievērojami mazāks nekā par pirmā bērna kopšanu līdz gada vecumam. Šāda situācija izveidojusies arī Pieteikuma iesniedzējai. Pabalstu maksimālā apmērā saņem 8,4% sieviešu un 23,6% vīriešu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 203. lpp.). Līdz ar to daļai personu no jauna aprēķinātais par nākamā bērna kopšanu līdz viena gada vecumam izmaksājamais pabalsts varētu būt mazāks nekā pabalsts par pirmā bērna kopšanu līdz viena gada vecumam. Tātad apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā attieksme izpaužas kā bērna kopšanas pabalsta iespējams samazinājums vienai iepriekš minētajai personu grupai salīdzinājumā ar otru minēto personu grupu. 12. Lietā nav strīda par to, vai atšķirīgā attieksme noteikta ar pienācīgā kārtībā izdotu tiesību normu, taču ir strīds par to, vai šī atšķirīgā attieksme noteikta ar leģitīmu mērķi un vai tā atbilst samērīguma principam. 12.1. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa un tāpēc tā ir pretrunā ar Satversmes 91. pantu. Ministru kabinets uzskata, ka atšķirīgajai attieksmei šāds mērķis ir. Ministru kabinets atbildes rakstā norāda, ka Noteikumu Nr. 644 6. punkta norma "noteikta, lai aizsargātu un atbalstītu tās ģimenes, kurām nākamā bērna piedzimšana gaidāma iepriekšējā bērna kopšanas periodā - tas ir, lai aizsargātu tos vecākus, kuriem bērni dzimst ar mazu laika starpību un kuriem iepriekšējā bērna nepārtrauktas kopšanas dēļ nav bijis iespējams pilnā mērā iesaistīties darba tirgū un līdz ar to uzlabot savu materiālo situāciju" (lietas materiālu 1. sēj. 38.-39. lpp.). Ar šādu apgalvojumu Ministru kabinets pamato normas mērķi kopumā, bet nepamato atšķirīgo attieksmi pret divām iepriekš definētajām personu grupām. Proti, netiek pamatots, kāpēc Ministru kabinets neaizsargā visus vecākus, kuriem bērni dzimst ar mazu laika starpību un kuriem iepriekšējā bērna kopšanas dēļ nav bijis iespējams pilnā mērā iesaistīties darba tirgū un līdz ar to uzlabot savu materiālo situāciju, bet aizsargā tikai tos vecākus, kuriem pilnā mērā iesaistīties darba tirgū nav bijis iespējams iepriekšējā bērna nepārtrauktas kopšanas dēļ. Līdz ar to nav pamata secināt, ka konkrētās normas ietvaros būtu saskatāms leģitīms mērķis attiecībā uz atšķirīgo attieksmi, ko nosaka bērna nepārtrauktas kopšanas kritērijs. 12.2. Tomēr jāņem vērā, ka Noteikumu Nr. 644 6. punkts pārņemts no līdzīgas iepriekšējā regulējuma normas. Jau Noteikumu Nr. 1003 6. punkts paredzēja: "Ja personai, kurai pabalsts piešķirts saskaņā ar šo noteikumu 3.1.apakšpunktu, atrodoties bērna kopšanas atvaļinājumā vai esot nodarbinātai ne vairāk kā 20 stundu nedēļā, nepārtraukti kopjot bērnu vecumā līdz diviem gadiem, rodas tiesības uz pabalstu par nākamo bērnu, pabalstu par nākamā bērna kopšanu vecumā līdz gadam piešķir tādā apmērā, kāds saskaņā ar šo noteikumu 3.1.apakšpunktu bija piešķirts par iepriekšējā bērna kopšanu vecumā līdz gadam." Noteikumi Nr. 1003 bija izstrādāti, vadoties no principa, ka bērna kopšanas pabalstu nesaņem persona, kura ir nodarbināta, bet neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, un visos iespējamajos gadījumos persona, kura kopj bērnu, ir jāmotivē nestrādāt algotu darbu, bet visu savu laiku un uzmanību veltīt bērnam. Šis princips izpaudās Noteikumu Nr. 1003 normās. Minētā nostādne citastarp pamatojās uz Valsts sociālo pabalstu likuma 7. panta pirmajā daļā noteikto regulējumu. Izspriežot lietu par Valsts sociālo pabalstu likuma 7. panta 1. punkta atbilstību Satversmes 110. pantam, Satversmes tiesa atzina, ka valsts vēlējusies aizsargāt bērna tiesības, proti, nodrošināt bērnam dzīves pirmajā gadā pienācīgu kopšanu, kuru praktiski īsteno viens no bērna vecākiem. Tādējādi apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis - bērna tiesību aizsardzība, nodrošinot bērnam līdz viena gada vecumam pilnvērtīgu aprūpi, kuru sniedz vecāki (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 13.3. punktu). Arī vienu gadu līdz divus gadus veca bērna interesēs ir vecāku klātbūtnes nodrošināšana. Līdz ar to apstrīdētajai normai ir saskatāms leģitīms mērķis. 12.3. Lai izvērtētu, vai atšķirīgā attieksme ir samērīga, visupirms jāpārliecinās, vai apstrīdētā norma ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Apstrīdētā norma leģitīmo mērķi sasniegtu tad, ja tā motivētu nodarbināto vecāku, kas kopis bērnu līdz gada vecumam, izdarīt apzinātu izvēli par labu vienu gadu līdz divus gadus veca bērna kopšanai, apzinoties, ka materiālais atbalsts, kas samazināsies, kopjot bērnu līdz divu gadu vecumam, iespējams, izlīdzināsies, kad tiks saņemts lielāks pabalsts par nākamā bērna kopšanu vecumā līdz vienam gadam. Tomēr daudzos gadījumos norma nemaz nevar sasniegt šo mērķi, jo laikā, kad tiek izdarīta izvēle par to, vai kopt vienu līdz divus gadus veco bērnu vai arī atsākt strādāt, nākamā grūtniecība varbūt vēl nemaz nav iestājusies vai arī vecāki par to nezina. Pieteikuma iesniedzējas viedoklī par lietas materiāliem norādīts, ka viņa 2006. gada 4. martā nav varējusi izpildīt ar Noteikumiem Nr. 1003 uzlikto pienākumu apzināti izdarīt izvēli starp diviem nākotnē iespējamiem tiesiskajiem regulējumiem saistībā ar nākamā bērna piedzimšanu, jo: 1) par atgriešanos darbā vienojusies ar darba devēju jau 2005. gadā, kad nav zinājusi par nākamā bērna piedzimšanu; 2) atsākot darbu 2006. gada 4. martā, vēl neesot bijusi pārliecināta par to, ka gaida nākamo bērnu (ārsts grūtniecību konstatējis 2006. gada 9. martā). Līdz ar to apstrīdētā norma attiecībā uz daudzām personām, tostarp Pieteikuma iesniedzēju, nemaz nevarēja sasniegt leģitīmo mērķi. 12.4. Apstrīdētā norma sasniedz leģitīmo mērķi attiecībā uz nelielu daļu personu, kuras, iespējams, izvēlas nepārtraukti kopt vienu līdz divus gadus vecu bērnu tieši šajā normā noteiktā regulējuma dēļ. Labums, ko sabiedrība gūst no šīs izvēles, nav lielāks par to vienu līdz divus gadus veco bērnu interešu ierobežojumu, kuru kopšanu vecāki ir pārtraukuši, lai atsāktu strādāt materiālu vai profesionālu apsvērumu dēļ, kā arī tādēļ, ka nav zinājuši vai nav bijuši pilnīgi pārliecināti, ka gaidāms nākamais bērns. Proti, pabalsts par otrā bērna kopšanu vecumā līdz vienam gadam daudzos gadījumos ir būtiski mazāks. Samazinot pabalstu personai, kura bijusi nodarbināta laikā, kad pirmais bērns jau ir gadu vecs, bet otrā bērna vēl nav, respektīvi, laikā, kad vecāku klātbūtne tam ir mazāk nepieciešama, tiek negatīvi ietekmētas bērnu intereses laikā, kad otrais bērns vēl nav sasniedzis viena gada vecumu un vecāku klātbūtne viņam ir īpaši nepieciešama. Persona, kas saņem mazāku bērna kopšanas pabalstu, iespējams, ir spiesta strādāt un tādējādi mazāk laika var veltīt bērniem. Turklāt netiek sasniegts arī pabalsta koncepcijas mērķis, proti, nodrošināt personai, kura kopj bērnu līdz viena gada vecumam, pabalstu apmērā, kas pēc iespējas tai aizstāj darba ienākumus (ciktāl pabalsts nepārsniedz noteikto maksimālo apmēru). Līdz ar to apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā attieksme neatbilst samērīguma principam, bet pati apstrīdētā norma - Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. 13. Konstatējot apstrīdētās normas neatbilstību kaut vienam Satversmes pantam, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu. Līdz ar to vairs nav nepieciešams vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91.panta otrajam teikumam. 14. Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesa ņem vērā, ka lietā Nr. 2005-09-01 tika izvērtēts regulējums, kas vispār liedza saņemt pabalstu personai, kura strādā (ir nodarbināta un neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā). Minētajā lietā apstrīdētās normas tika atzītas par spēku zaudējušām ar 2006. gada 1. martu. Minētajā spriedumā "nosakot brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, tiesa ņem vērā to, ka apstrīdētajā normā ir ietverti bērna kopšanas pabalsta saņemšanas nosacījumi. To tūlītēja atcelšana, nepastāvot citam normatīvajam regulējumam, atsevišķos gadījumos var radīt personas tiesību aizskārumu. Tāpēc likumdevējam ir nepieciešams noteikts laiks bērna kopšanas pabalsta normatīvā regulējuma pilnveidošanai atbilstoši gan bērna, gan visas ģimenes interesēm" (Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 16. punkts). Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta otro daļu "Satversmes tiesas spriedums ir obligāts visām valsts un pašvaldību institūcijām, iestādēm un amatpersonām, ieskaitot tiesas, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām". Personām bija tiesības paļauties uz to, ka likumdevējs atbilstoši Satversmes tiesas spriedumā izteiktajām atziņām pilnveidos normatīvo regulējumu Satversmes tiesas atvēlētajā laikā un pēc 2006. gada 1. marta fakts, ka persona strādā pilnu darba dienu, neradīs pārtraukumu bērna pabalsta saņemšanā un nebūs saistīts ar personai nelabvēlīgām sekām nākamā pabalsta aprēķināšanā. Personām bija tiesības atbilstoši plānot savu profesionālo darbību, kā arī grūtniecību. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: Atzīt Ministru kabineta 2006. gada 8. augusta noteikumu Nr. 644 "Noteikumi par bērna kopšanas pabalsta un piemaksas pie bērna kopšanas pabalsta par dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās dzimušiem bērniem apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta un piemaksas piešķiršanas un izmaksas kārtību" 6. punkta vārdu "nepārtraukti" par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un spēkā neesošu no 2006. gada 1. marta. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris