115. Article — noteic: "Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot

labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu." Minētā Satversmes norma, pirmkārt, publiskās varas institūcijām uzliek par pienākumu izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu. Otrkārt, indivīdam paredz tiesības normatīvajos aktos noteiktā kārtībā iegūt vides informāciju un līdzdarboties ar vides izmantošanu saistītu lēmumu pieņemšanas procesā. Treškārt, noteic pamattiesību rangu tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 14. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-14-04 secinājumu daļas 1. punktu, 2007. gada 8. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-09-03 11. punktu un 2007. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-12-03 13. punktu). Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, līdzīgi kā pārējās Satversmes 8. nodaļā ietvertās pamattiesības, ir piemērojamas tieši un nepastarpināti (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas 1. punktu). Proti, persona, pamatojoties uz Satversmes 115. pantu, ir tiesīga vērsties tiesā sakarā ar tādu publisko tiesību subjekta darbību (bezdarbību), kas aizskar tās tiesības un likumīgās intereses. Šādas subjektīvās publiskās tiesības personai kā sabiedrības loceklim izriet no vides tiesību specifikas (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-12-03 13. punktu). 11. Mērķus un uzdevumus, ko mūsdienu sabiedrībai izvirza vides tiesības, var sasniegt, vienīgi cieši līdzdarbojoties valstij, pašvaldībām, kā arī nevalstiskajām organizācijām un privātajam sektoram. Līdz ar to Satversmes 115. pantā lietotais termins "valsts" nav interpretējams šauri, bet ar to saprotamas arī pašvaldības un citas atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas, kurām kopīgi ar valsts pārvaldes iestādēm ir pienākums aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-09-03 11.punktu). Turklāt publiskās varas institūciju pienākums izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu nozīmē pienākumu ņemt vērā vides aizsardzības intereses tad, kad notiek politikas plānošanas dokumentu vai tiesību aktu izstrādāšana un pieņemšana, kā arī tad, kad pieņemtie tiesību akti tiek piemēroti un politikas mērķi tiek īstenoti (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-12-03 13. punktu). Tātad Satversmes 115. pants ne vien noteic personai tiesības uz labvēlīgu vidi, bet arī uzliek par pienākumu publiskās varas institūcijām, tostarp pašvaldībām, nodrošināt šo tiesību īstenošanu. 12. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē ietvertās normas starptautisko tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu). Iespēja un pat nepieciešamība piemērot starptautiskās normas Satversmē ietverto pamattiesību iztulkošanai citastarp izriet no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta redzams, ka likumdevēja mērķis bija panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5.punktu). Satversmes 115. pantā noteiktās tiesības uz labvēlīgu vidi un attiecīgo valsts pienākumu rūpēties par vides saglabāšanu konkretizē likumi un citi ārējie normatīvie akti, un šīs tiesības un pienākumi jāinterpretē atbilstoši Latvijas Republikai saistošajām starptautisko tiesību normām. Tā, piemēram, 1998.gada 25.jūnija Orhūsas konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (turpmāk - Orhūsas konvencija), ko Saeima ratificēja 2002. gada 18. aprīlī, ir noteiktas sabiedrības tiesības uz pieeju vides informācijai, līdzdalību vides lēmumu pieņemšanā, kā arī tiesības uz pieeju tiesu varai ar vidi saistītos jautājumos. Savukārt Vides aizsardzības likums konkretizē Satversmes 115. pantā noteiktās tiesības, kā arī vēl vairāk paplašina atsevišķas Orhūsas konvencijā noteiktās sabiedrības tiesības vides jomā (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-12-03 14. punktu). Orhūsas konvencijas 9. pantā noteiktas sabiedrības tiesības vērsties tiesā, ja ir ierobežotas sabiedrības tiesības uz informāciju, sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā vai arī pārkāpti attiecīgās valsts tiesību akti vides jomā. Tātad tiesības uz labvēlīgu vidi ietver trīs procesuālus elementus, pirmkārt, tiesības uz vides informācijas pieejamību, otrkārt, tiesības uz līdzdalību ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanas procesā, treškārt, tiesības uz tiesas pieejamību ar vidi saistītu lēmumu pārsūdzēšanā (sk.: Kramer L. EC Environmental Law. London: Sweet&Maxwell, 2003, p. 137). Šie procesuālie elementi ir daļa no valsts pienākuma nodrošināt labvēlīgu vidi nākamajām paaudzēm. Orhūsas konvencijas 9. panta trešā daļa noteic, ka "[..] Puse nodrošina to, ka sabiedrības pārstāvjiem, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu, ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu fizisko personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā". Tādējādi šis Orhūsas konvencijas pants paredz, ka valstij ir jānosaka skaidra administratīvā vai tiesas procedūra, kas sabiedrības pārstāvjiem nodrošina tiesības apstrīdēt tādus lēmums, kas ne vien skar informācijas pieejamību un sabiedrības līdzdalību, bet arī neatbilst citām nacionālo vides tiesību normām (sk.: Stec S., Casey- Lefkowitz S., Jendroska J. The Aarhus Convention: An Impementation Guide. New York and Geneva, United Nations, 2000, pp. 130 - 131). Pie tam Orhūsas Konvencijas 9. panta ceturtajā daļā noteikts, ka šā panta trešajā daļā minētajām procedūrām ir jānodrošina atbilstoši un efektīvi tiesiskie līdzekļi, un noteiktajām procedūrām ir jābūt taisnīgām, objektīvām, ātrām un ne pārāk dārgām. Līdz ar to Latvijas starptautiskās saistības noteic pienākumu nodrošināt sabiedrībai, tajā skaitā fizisko un juridisko personu apvienībām, kas atbilst valsts noteiktajiem kritērijiem, pieeju administratīvajai vai tiesas procedūrai, lai apstrīdētu valsts iestāžu lēmumus vai darbību, kas ierobežo gan tiesības uz informācijas pieejamību, gan sabiedrības līdzdalību vai pārkāpj attiecīgās valsts normatīvos aktus vides jomā. 12.1. Izvērtējot normatīvajos aktos noteikto kārtību, kādā pārsūdzami valsts vai pašvaldības lēmumi vai rīcība, secināms, ka valsts vai pašvaldības administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kas neatbilst vides normatīvo aktu prasībām, rada kaitējuma draudus vai kaitējumu videi, var apstrīdēt un pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā (sk. Vides aizsardzības likuma II nodaļu un Administratīvā procesa likumu). Savukārt normatīvā akta vai tā daļas atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normai var apstrīdēt vienīgi Satversmes tiesā. Vietējās pašvaldības dome (padome) atbilstoši Noteikumu Nr. 883 45. punktam apstiprina teritorijas plānojumu un kā pašvaldības saistošos noteikumus izdod tā grafisko daļu, kā arī teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumus. Tādējādi vietējās pašvaldības teritorijas plānojums ir ārējais normatīvais akts, tas ir saistošs jebkurai fiziskajai un juridiskajai personai un kalpo par tiesisko pamatu konkrētu attīstības lēmumu pieņemšanai. Tādējādi Satversmes tiesas kompetencē ir izvērtēt Apstrīdētā plānojuma atbilstību Satversmei. 12.2. Ne vien Orhūsas konvencijas kontekstā, bet arī atbilstoši Vides aizsardzības likuma 6.pantam, kas noteic sabiedrības tiesības vides jomā, jēdziens "sabiedrība" aptver ikvienu privātpersonu, kā arī personu apvienību, organizāciju un grupu. Līdz ar to tiesības vides jomā nepārprotami pieder ne vien fiziskajām personām, bet arī privāto tiesību juridiskajām personām. Turklāt nacionālie normatīvie akti nenoteic papildu kritērijus, atbilstība kuriem būtu vērtējama īstenojot privāto tiesību juridiskās personas tiesības uz labvēlīgu vidi atbilstoši Satversmes 115. pantam. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka mūsdienās teritorijas plānošana ir viens no valsts vides politikas mērķu sasniegšanas līdzekļiem un līdz ar to arī ar vidi saistīta joma, kurā Satversmes 115. pants sabiedrībai piešķir plašas tiesības (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-09-03 11. punktu). Satversmes tiesas līdzšinējā prakse apstiprina personas tiesības vērsties Satversmes tiesā, apstrīdot teritorijas plānojuma vai tā daļas atbilstību Satversmei (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā Nr. 2006-09-03, 2007. gada 21. decembra spriedumu lietā Nr. 2007-12-03). Ja personai, tas ir, fiziskajai personai, privāto tiesību juridiskajai personai vai šādu personu apvienībai, būtu liegts Satversmes tiesā apstrīdēt teritorijas plānojuma atbilstību Satversmes 115. pantam, tad tiktu ierobežotas personas tiesības uz taisnīgu tiesu, kas izriet no Satversmes 92. panta, kā arī netiktu ievērotas saistības, kas Latvijai izriet no Orhūsas konvencijas 9.panta trešās daļas. Satversmes tiesa ir atzinusi privāto tiesību juridiskās personas tiesības vērsties Satversmes tiesā, norādot, ka Satversmē noteiktās personas tiesības, brīvības un pienākumi attiecināmi uz juridiskajām personām tiktāl, ciktāl šīs tiesības, brīvības un pienākumus atbilstoši to būtībai ir iespējams piemērot juridiskajām personām. Proti, ciktāl šo tiesību, brīvību un pienākumu būtība pieļauj, ka tos var īstenot ne vien fiziskā persona, bet arī juridiskā persona (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu). Līdz ar to ikvienai fiziskai personai, kā arī personu apvienībai un grupai ir tiesības vērsties Satversmes tiesā, apstrīdot teritorijas plānojuma vai tā daļas atbilstību Satversmes 115. pantam. 13. Satversmē ietvertās pamattiesības nav absolūtas, un noteiktos gadījumos tās var ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu). Arī Satversmes 115. pantā ietvertās tiesības uz labvēlīgu vidi nav absolūtas, un tās var ierobežot, samērojot personas vai personu apvienību tiesības ar sabiedrības interesēm uz līdzsvarotu saimniecisko attīstību un ekonomisko labklājību. Konkrētās lietas ietvaros jāvērtē, vai pastāv Pieteikuma iesniedzējas tiesību aizskārums, kas radies konkrēta tiesību akta darbības rezultātā, un vai Pieteikuma iesniedzēja pirms vēršanās Satversmes tiesā izmantojusi citus normatīvajos aktos paredzētos līdzekļus, lai novērstu šo aizskārumu. 13.1. Lai secinātu, vai ar apstrīdēto tiesību aktu ir aizskartas juridiskās personas tiesības uz labvēlīgu vidi, visupirms jāvērtē juridiskās personas darbības mērķi, kas var būt noteikti tās statūtos Arī Orhūsas konvencijas 2. pantā norādīts, ka ieinteresētā sabiedrība ir sabiedrība, kuru ietekmē vai varētu ietekmēt lēmumu pieņemšana vides jomā vai kurai ir interese par to. Tātad par ieinteresētām atzīstamas tādas nevalstiskās organizācijas (privāto tiesību juridiskās personas), kuru darbības mērķis ir vides aizsardzība. Turklāt šai juridiskajai personai ir jābūt dibinātai atbilstoši visām attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām. Tāpēc jānoskaidro, vai Pieteikuma iesniedzēja atbilst augstāk minētajām prasībām. No lietas materiāliem secināms, ka Pieteikuma iesniedzēja ir reģistrēta Biedrību un nodibinājumu reģistrā 2004. gada 20. decembrī normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā (sk. lietas materiālu 1. sējuma 132. - 136. lpp. ) un tādējādi uzskatāma par dibinātu atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Atbilstoši Pieteikuma iesniedzējas statūtiem tās darbības mērķis ir veicināt Latvijas dabas un kultūras mantojuma saglabāšanu un vides aizsardzību (sk. lietas materiālu 1. sējuma 133. lpp.). Tādējādi pieteikuma iesniedzējai Satversmes 115. pantā noteiktās pamattiesības var tikt aizskartas. Pie tam Satversmes 115. pantā noteikto tiesību uz labvēlīgu vidi aizskārums ir tulkojams plaši, ietverot faktiski notiekošās darbības, kas var radīt draudus cilvēku veselībai vai videi, kā arī nākotnē paredzētās darbības (sk.: Stec S., Casey- Lefkowitz S., Jendroska J. The Aarhus Convention: An Implementation Guide. New York and Geneva, United Nations, 2000, p. 132). 13.2. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka lēmumi un normatīvie akti, kuri var aizskart personas pamattiesības, kas izriet no Satversmes 115. panta, visbiežāk mēdz būt saistīti ar nozīmīgu ekonomisko interešu īstenošanu. Tādējādi, vērtējot iespējamos 115. panta pārkāpumus, pēc iespējas jālīdzsvaro sabiedrības ieinteresētība dzīvot labvēlīgā vidē, no vienas puses, un saimnieciskās attīstības veicināšana, no otras puses. Turklāt gan atsevišķu privātpersonu, gan visas sabiedrības ekonomiskās intereses bieži vien prasa pārveidot apkārtējo vidi, tostarp kultūrvidi un dabu. Satversmes 115. pants a priori neparedz pastāvošās vides saglabāšanu un neliedz īstenot ar ekonomiskajām interesēm saistītus projektus. Satversmes 115. pants, tieši pretēji, prasa līdzsvarotu un atbildīgu apkārtējās vides uzlabošanu, kas ietver arī cilvēku dzīvei piemērotu apstākļu un sabiedrības labklājības nodrošināšanu. Taču Satversmes 115. pants liedz īstenot ekonomiskās intereses, ja nav rūpīgi izvērtēta ekonomisko pārmaiņu ietekme uz vidi un līdz ar to uz ikvienu sabiedrības locekli, kā arī tad, ja sabiedrība netiek pārliecināta par pārmaiņu nepieciešamību. Lai līdzsvarotu nepieciešamību pēc nozīmīgu ekonomisko interešu īstenošanas un personas tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, inter alia jāpārliecinās, vai privāto tiesību juridiskā persona piedalījusies apstrīdētā normatīvā akta, piemēram, teritorijas plānojuma, izstrādes un pieņemšanas procesā, tiktāl, ciktāl normatīvajos aktos šāda iespēja ir paredzēta un to bijis iespējams praktiski īstenot. Turklāt Satversmes tiesas likumā ietverta prasība, lai persona pirms vēršanās Satversmes tiesā būtu izmantojusi vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus vai arī pamatojusi, ka tādu nav. No konstitucionālās sūdzības un lietas materiāliem gūstams apstiprinājums tam, ka Pieteikuma iesniedzēja ir aktīvi līdzdarbojusies Apstrīdētā plānojuma pieņemšanas procesā (sk. lietas materiālu 1. sējuma 63. - 131. lapu un 9. sējuma 29. - 43. lapu). Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējai ir tiesības vērsties ar konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā par Apstrīdētā plānojuma atbilstību Satversmes 115. pantam. II 14. Saskaņā ar Teritorijas plānošanas likuma 1. pantu teritorijas plānojums ir ilgtermiņa teritorijas plānošanas dokuments vai plānošanas dokumentu kopums, kurš izstrādāts un stājies spēkā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un kurā atbilstoši plānošanas līmenim un plānojuma veidam rakstiski un grafiski attēlota teritorijas pašreizējā un noteikta plānotā (atļautā) izmantošana, kā arī šīs teritorijas izmantošanas aprobežojumi. Teritorijas plānošanas rezultātā tiek noteikti gan visas valsts, gan atsevišķas teritorijas ilgtspējīgas attīstības virzieni un prasības. Teritorijas plānošana, izstrādājot savstarpēji saskaņotus teritorijas plānojumus, notiek nacionālajā, plānošanas reģiona, rajona pašvaldības un vietējās pašvaldības līmenī. Interešu līdzsvarošana ir panākama, izstrādājot teritorijas plānojumu normatīvajos aktos noteiktajā kārībā. 15. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka normatīvie akti pašvaldībai piešķir plašu rīcības brīvību (diskrecionāro varu) teritorijas plānojuma satura noteikšanā. Tomēr pašvaldībai piešķirtā rīcības brīvība nav neierobežota. Šī rīcības brīvība tiesiski var tikt izmantota vienīgi tās ārējo robežu ietvaros. Par vadlīnijām rīcības brīvības izmantošanai teritorijas plānošanas jomā ir uzskatāmi teritorijas plānošanas principi un vispārējie tiesību principi (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas 5. punktu un 2005. gada 14. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-10-03 11. punktu). Viens no teritorijas plānošanas pamatprincipiem ir ilgtspējīgas attīstības princips, kas nostiprināts Vides aizsardzības likumā, Teritorijas plānošanas likumā, kā arī Reģionālās attīstības likumā. Ilgtspējīga attīstība ir sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas integrēta un līdzsvarota attīstība, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās sociālās un ekonomiskās vajadzības un nodrošina vides aizsardzības prasību ievērošanu, neapdraudot nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanas iespējas, kā arī nodrošina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu (Vides aizsardzības likuma