16. Article — - Repatriācija un upuru atgriešanās

1. Puse, kuras pilsonis ir upuris vai kurā šai personai ir bijusi pastāvīgās uzturēšanās tiesības laikā, kad tā ieceļojusi uzņēmējas Puses teritorijā, pienācīgi rūpējoties par viņa vai viņas tiesībām, drošību un cieņu, veicina un bez nepamatotas vai pārmērīgas vilcināšanās akceptē viņa vai viņas atgriešanos. 2. Ja Puse upuri nosūta atpakaļ citai valstij, šāda atpakaļnosūtīšana notiek, pienācīgi rūpējoties par šīs personas tiesībām, drošību un cieņu, ņemot vērā jebkādas juridiskās procedūras, kas ir saistītas ar faktu, ka persona ir upuris, un ir vēlams, lai šī atpakaļnosūtīšana būtu labprātīga. 3. Pēc uzņēmējas Puses pieprasījuma, pieprasījuma saņēmēja Puse pārbauda, vai persona ir tās pilsonis vai arī tai bijusi pastāvīgās uzturēšanās tiesības tās teritorijā laikā, kad persona ieceļojusi uzņēmējas Puses teritorijā. 4. Lai atvieglotu upura, kam nav atbilstošu dokumentu, atpakaļnosūtīšanu, tā Puse, kuras pilsonis ir šī persona vai kurā viņam vai viņai bijušas pastāvīgās uzturēšanās tiesības laikā, kad persona ieceļojusi uzņēmējas Puses teritorijā, piekrīt pēc uzņēmējas Puses pieprasījuma izsniegt tādus ceļošanas dokumentus vai citu atļauju, kādi nepieciešami, lai dotu tiesības personai ieceļot un atgriezties tās teritorijā. 5. Ikviena Puse veic tādus likumdošanas vai citus pasākumus, kādi ir nepieciešami, lai izveidotu repatriācijas programmas, iesaistot tajās attiecīgas valsts un starptautiskās institūcijas un nevalstiskās organizācijas. Šo programmu mērķis ir izvairīties no situācijas, kas persona atkārtoti kļūst par upuri. Ikviena Puse pieliek visas pūles, lai veicinātu upuru reintegrēšanos sabiedrībā valstī, kurā viņš atgriežas, ieskaitot integrēšanos izglītības sistēmā un darba tirgū, jo īpaši caur profesionālo iemaņu iegūšanu un uzlabošanu. Attiecībā uz bērniem šīs programmas ietver tiesības uz izglītību un pasākumus, lai nodrošinātu adekvātu ģimenes vai attiecīgas aizgādības iestādes aprūpi vai uzņemšanu. 6. Ikviena Puse veic tādus likumdošanas un citus pasākumus, kādi ir nepieciešami, lai upuriem padarītu pieejamu, ja nepieciešams - sadarbībā ar jebkādu citu iesaistīto Pusi, kontaktinformāciju par iestādēm, kas var sniegt viņiem palīdzību valstī, uz kuru viņi ir nosūtīti atpakaļ vai kurā ir repatriēti, šādas iestādes var būt tiesību aizsardzības iestādes, nevalstiskās organizācijas, konsultējošie juristi un sociālās apgādes aģentūras. 7. Upurus - bērnus nesūta atpakaļ uz valsti, ja pēc riska un drošības novērtēšanas pastāv norāde, ka šāda atgriešanās nebūs bērna labākajās interesēs.