2. Article

Konstitucionālās sūdzības iesniedzēja (turpmāk - Iesniedzēja) lūdz atzīt Pabalstu likuma 7.1 panta otro daļu (turpmāk - apstrīdētā norma) par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. un 110. pantam un par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža. 2.1. Iesniedzējas ģimenē aug divi bērni. Vienam bērnam Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisija (turpmāk - VDEĀK) ir noteikusi invaliditāti un izsniegusi atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību. Pēc maternitātes atvaļinājuma Iesniedzēja devusies bērna kopšanas atvaļinājumā un līdz dienai, kad bērns sasniedzis viena gada vecumu saņēmusi bērna kopšanas pabalstu - apmēram 80 latus mēnesī. Pēc tam, kad bērns sasniedzis viena gada vecumu, viņa saņēmusi bērna kopšanas pabalstu - 30 latus mēnesī. Iesniedzēja norāda, ka Satversmes tiesas 2007. gada 21. februāra spriedumā atzīts, ka nodarbinātiem bērnu invalīdu ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem vecākiem arī ir tiesības uz bērna invalīda kopšanas pabalstu - 50 latiem ik mēnesi. Pēc šā sprieduma viņa atteikusies no bērna kopšanas pabalsta un izvēlējusies saņemt bērna invalīda kopšanas pabalstu līdz ar to palielinot ģimenes ienākumus par 20 latiem mēnesī. Kaut arī Satversmes tiesa nosprieda, ka Pabalstu likuma 7.1 panta pirmā daļa zaudē spēku ar tās spēkā stāšanās dienu, t.i., ar 2006. gada 1. janvāri, Iesniedzējai tiesības uz bērna invalīda kopšanas pabalstu ir no 2006. gada 28. jūlija, kad viņai izsniegts VDEĀK atzinums. 2.2. Iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma ir pretrunā ar Satversmes 91. pantu, jo likumdevējs esot nepamatoti noteicis atšķirīgu attieksmi pret bērna invalīda ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem vecākiem, kuri saņem bērna invalīda kopšanas pabalstu, un tiem šādu pašu bērnu vecākiem, kuri šo pabalstu nesaņem. Pēc Iesniedzējas ieskata, atšķirīgai attieksmei nav leģitīma mērķa. Bērna invalīda ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem kopšana prasa lielus papildu līdzekļus, taču, ja vecāks atrodas maternitātes atvaļinājumā vai bērna kopšanas atvaļinājumā, viņam nav tiesību uz šiem papildu līdzekļiem. 2.3. Iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma ir pretrunā arī ar Satversmes 110. pantu. Iesniedzēja norāda, ka valstij ir pienākums izveidot un uzturēt sistēmu, kas vērsta uz ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību, veikt tādus atbalsta pasākumus, kas ir pietiekami efektīvi un, cik vien tas iespējams, atbilst pirmām kārtām bērna vajadzībām. Turklāt atbilstoši ANO Bērna tiesību aizsardzības konvencijai valstij ir pienākums nodrošināt bērnus invalīdus ar cienīgiem dzīves apstākļiem, atzīt bērna invalīda tiesības uz speciālu aprūpi un atbalstīt tās nodrošināšanu. Savukārt apstrīdētā norma, nosakot, ka bērna invalīda kopšanas pabalstu neizmaksā, ja viens no bērna vecākiem atrodas maternitātes vai bērna kopšanas atvaļinājumā, pierāda, ka bērna invalīda ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem aprūpe netiek apmaksāta, kaut arī šādu bērnu kopšana prasa lielus papildu izdevumus. Iesniedzēja uzsver, ka maternitātes pabalsta mērķis ir darbā neiegūto ienākumu kompensēšana maternitātes iestāšanās gadījumā, lai nodrošinātu atbilstoša dzīves līmeņa saglabāšanu, kā arī lai aizsargātu sievietes īpašo fizioloģisko stāvokli pēc dzemdībām. Savukārt bērna kopšanas pabalsta mērķis ir sniegt atbalstu ģimenēm sakarā ar papildu izdevumiem, kas rodas, kopjot bērnu līdz divu gadu vecumam. Iesniedzēja norāda, ka, neraugoties uz saņemto maternitātes vai bērna kopšanas pabalstu, saglabājas lieli papildu izdevumi, ko prasa tieši bērna invalīda ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem kopšana. Līdz ar to ierobežojumam vienlaicīgi ar maternitātes pabalstu vai bērna kopšanas pabalstu saņemt arī bērna invalīda kopšanas pabalstu tiem vecākiem, kas atrodas maternitātes atvaļinājumā vai bērna kopšanas atvaļinājumā sakarā ar šā bērna piedzimšanu, nav leģitīma mērķa.