4. Article

Apstrīdētā norma zaudējusi spēku 2008. gada 1. janvārī, kad stājās spēkā 2007. gada 20. septembra likuma "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" 3. panta otrā daļa, kas paredz no likuma izslēgt apstrīdēto normu. Saeima uzskata, ka līdz ar to lietā vairs nepastāv strīds, un lūdz to ņemt vērā, turpinot vai izbeidzot tiesvedību šajā lietā. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā norma (akts) ir zaudējusi spēku. Minētais vērsts uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv. Tādējādi Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmā daļa paredz Satversmes tiesas tiesības izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 12. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-06-03 11. punktu). Līdz ar to, konstatējot šajā normā paredzētos apstākļus, Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai tomēr nepastāv apsvērumi, kas nosaka nepieciešamību turpināt tiesvedību. Konstitucionālo sūdzību persona iesniedz, lai aizstāvētu savas Satversmē noteiktās pamattiesības. Tādēļ, apsverot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, Satversmes tiesai visupirms jāņem vērā nepieciešamība aizsargāt personām Satversmē noteiktās pamattiesības. Fakts, ka apstrīdētā norma zaudējusi spēku, var būt nepietiekams, lai novērstu visas negatīvās sekas, kas personai radušās sakarā ar apstrīdēto normu. Satversmes tiesas spriedums ir vienīgais tiesiskais ceļš, kādā konstitucionālās sūdzības iesniedzējs var panākt savu aizskarto tiesību aizsardzību. Tā, piemēram, lietā Nr. 2002-06-01 Satversmes tiesa konstatēja, ka konstitucionālās sūdzības iesniedzējas pārstāve lūgusi Satversmes tiesai lietu neizbeigt, kā argumentu minot to, ka Satversmes tiesas spriedums esot vienīgais tiesiskais ceļš, kādā iesniedzēja varot turpināt savu aizskarto tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-06-01 7. punktu). Izskatāmā lieta ir ierosināta uz konstitucionālās sūdzības pamata. Šajā lietā Iesniedzēja lūgusi atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no 2006. gada 1. janvāra, proti, no apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīža. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Iesniedzēja lūgusi tiesvedību lietā neizbeigt. Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai apstrīdētā norma ir nepamatoti aizskārusi Iesniedzējai Satversmē garantētās tiesības un - ja šāds aizskārums noticis - vai ar apstrīdētās normas izslēgšanu no likuma ir pietiekami novērstas visas negatīvās sekas, kas radušās šīs normas piemērošanas rezultātā. Tātad ir nepieciešams turpināt tiesvedību lietā.