5. Article

Satversmes 110. pants noteic: "Valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības." Izskatot lietu, Satversmes tiesa ir saistīta ar prasījuma robežām, proti, tai jāpārbauda apstrīdētās normas atbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normām, ņemot vērā iesniedzēja argumentāciju un pieteikumā atspoguļotos motīvus un apsvērumus. Šajā lietā Iesniedzēja ir apstrīdējusi ierobežojumu saņemt bērna invalīda kopšanas pabalstu vienlaicīgi ar maternitātes pabalstu vai bērna kopšanas pabalstu. Satversmes 110. pantā lakoniski formulēts, ko valsts aizsargā, bet nav konkretizēts, kādā veidā šī aizsardzība var tikt īstenota. Vienas no tiesībām, ko garantē šī Satversmes norma, ir bērnu invalīdu tiesības uz īpašu valsts atbalstu un aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-08-01 11. punktu). Interpretējot Satversmes 110. pantā ietvertās pamattiesības, vienlaikus jāņem vērā starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertās normas un to piemērošanas prakse (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 10. punktu). Pienākums nodrošināt iespējami plašāku aizsardzību un palīdzību ģimenei izriet no Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kura 23. panta pirmā daļa noteic, ka "ģimene ir dabiska sabiedrības pamatvienība, un tai ir tiesības baudīt sabiedrības un valsts aizsardzību". Ģimenes tiesības uz īpašu aizsardzību citastarp ietver arī tiesības uz valsts sniegtu finansiālu atbalstu (sk.: Nowak M. U.N. Covenant on Civil and Political Rights: CCPR Commentary//Kehl, Strasbourg, Arlington: N.P.Engel - 1993, p. 407). Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 10. pants noteic, ka "ģimenei, […] jānodrošina iespējami plašāka aizsardzība un palīdzība, […] kamēr tās pienākums ir gādāt par nepatstāvīgajiem bērniem un viņu audzināšanu". Savukārt bērnu invalīdu tiesības uz īpašu aprūpi un palīdzību ir noteiktas 1989. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par bērna tiesībām (turpmāk - Bērna tiesību konvencija). Atbilstoši šīs konvencijas 23. panta 1. punktam "Dalībvalstis atzīst, ka bērniem ar fiziskiem vai garīgiem traucējumiem jādzīvo pilnvērtīga un pienācīga dzīve tādos apstākļos, kas viņiem nodrošinātu cieņu, veicinātu pašpaļāvību un sekmētu aktīvu piedalīšanos sabiedrības dzīvē". Šā paša panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis atzīst bērna invalīda tiesības uz īpašu aprūpi. Valsts atbilstoši saviem resursiem veicina un nodrošina palīdzības sniegšanu bērnam, kam uz to ir tiesības, kā arī par viņa aprūpi atbildīgajām personām. Savukārt atbilstoši Bērna tiesību konvencijas 23. panta 3. punktam minētā palīdzība tiek sniegta, ja vien iespējams, bez maksas, ņemot vērā vecāku vai citu bērna aprūpētāju finansiālos resursus. Palīdzības mērķis ir garantēt, lai bērnam ar īpašām vajadzībām būtu nodrošināta efektīva pieeja izglītībai, profesionālajai sagatavošanai, medicīniskajai aprūpei un veselības atjaunošanas pasākumiem, sagatavošanai darba gaitām, lai bērns spētu vispilnīgāk sociāli integrēties un individuāli attīstīties, tostarp lai tiktu veicināta viņa kultūras un garīgā attīstība. Arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērna tiesību aizsardzības komiteja, diskutējot par bērnu invalīdu tiesībām, atzīmējusi, ka ir būtiski atbalstīt ģimenes, kurās aug bērns invalīds (sk.: Summary of the general discussion "The rights of children with disabilities" of the United Nation Committee on the Rights of the Child (CRC/C/69) para. 319, 331 and 333). Eiropas Sociālā harta garantē ģimenes tiesības uz valsts aizsardzību: "Lai nodrošinātu ģimenes kā sabiedrības pamatvienības attīstībai nepieciešamos apstākļus, Puses apņemas veicināt ģimenes dzīves ekonomisko, juridisko un sociālo aizsardzību ar tādiem līdzekļiem kā ģimeņu pabalsti, fiskālie atvieglojumi, dzīvojamā fonda nodrošināšana ģimenēm, pabalsti jaunlaulātajiem un citiem piemērotiem līdzekļiem." Šī norma valstij uzliek par pienākumu ieviest un uzturēt ģimenes pabalstu sistēmu. Pabalstiem jāaptver ievērojams daudzums ģimeņu un jābūt pietiekamiem, lai nodrošinātu ģimenēm atbilstošu ienākumu papildinājumu. Pabalsti ir regulāri jāpārskata, ņemot vērā inflācijas līmeni (sk.: Digest of the Case Law of the ECHR. Council of Europe, March 2005, pp. 73 - 74. //http://www.coe.int/T/F/Droits de 1%27 Home/Cse/ Digest bil mars 05.pdf). Eiropas Sociālā harta nesniedz izsmeļošu ģimenes politikas instrumentu sarakstu, proti, nenoteic, kādi var būt pabalsti un kad tie ir izmaksājami. Ievērojot noteiktas minimālās prasības, valstis pašas ir tiesīgas izvēlēties savus līdzekļus ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības īstenošanai (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 8.2. punktu). Lai arī Satversmes 110. pantā noteiktais personai nerada tiesības saņemt valsts atbalstu konkrēta veida un apmēra pabalsta formā, tomēr valstij, rūpējoties par bērniem un ģimeni un ievērojot pārējās Satversmes normas un tiesību principus, ir jāveic tādi atbalsta pasākumi, kas ir pietiekami efektīvi un, cik vien tas iespējams, atbilst adresātu, pirmām kārtām bērnu vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.1. punktu un Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.1. punktu). Pienākums jebkura ar bērnu saistīta jautājuma izlemšanā pirmām kārtām maksimāli ievērot tieši bērna intereses valstij izriet no Bērna tiesību konvencijas. Minētās konvencijas 3. panta pirmā daļa noteic bērna interešu prioritāti. Šis princips paredz, ka visās darbībās un lēmumos, kas skar bērnu, uzmanība pirmām kārtām jāveltī viņa interešu iespējami labākai nodrošināšanai. Šis ir viens no galvenajiem Bērna tiesību konvencijas principiem, kas nosaka visu bērna tiesību un brīvību interpretāciju. Minētais princips ietverts arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta pirmajā daļā. Satversmes tiesa ir sniegusi skaidrojumu, ka bērna tiesību un interešu prioritāte nozīmē to, ka ne vien tiesai un citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem, ievērojot bērnu tiesības un intereses, bet arī likumdevējam normatīvie akti jāpieņem vai jāgroza, aizsargājot bērna tiesības un intereses iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 11. punktu). Satversmes tiesa ir norādījusi, ka saskaņā ar starptautisko tiesību normām sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēma (pabalstu veidi un apmēri) un tās uzturēšana ir pašas valsts ziņā un ir atkarīga no valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Turklāt valstij ir plaša rīcības brīvība, lemjot par sociālo tiesību jautājumiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106 secinājumu daļas 1. punktu, Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 14.1. punktu un Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka likumdevējam, īstenojot sociālo un ekonomisko politiku, ir plašas pilnvaras. Tāpat ir respektējams likumdevēja pieņemtais lēmums, kas atbilst sabiedrības interesēm, ja vien šis lēmums nav acīmredzami nepamatots (sk.: The James and Others v. the United Kingdom, judgment of 21 February 1986, Series A no. 98, para. 46). Tomēr šāds secinājums nenozīmē, ka personai nerodas tiesības, proti, tiesības prasīt, lai valsts piešķir tai nepieciešamo sociālo nodrošinājumu. Ja kādas sociālās tiesības ir iekļautas konstitūcijā, tad valsts no tām nevar atteikties. Šīm tiesībām vairs nav tikai deklaratīvs raksturs (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu un Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-01 14.3. punktu). Minētās tiesības kļūst par indivīda tiesībām, un viņš var prasīt no valsts to realizāciju, kā arī aizstāvēt šīs tiesības tiesā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 9.3. punktu). Īstenojot Satversmē noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, valstij ir pienākums noteikt šo tiesību normatīvo regulējumu, kā arī izveidot efektīvu tiesību normu īstenošanas mehānismu. Valsts pienākums ir ne tikai deklarēt tiesības, bet arī "iedzīvināt" tās un uzraudzīt to piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 14. janvāra sprieduma lietā Nr. 2003-19-0103 9.3. punktu). Tādējādi no Satversmes 110. panta un Latvijas starptautiskajām saistībām izriet valsts pozitīvais pienākums izveidot un uzturēt sistēmu, kas vērsta uz ģimenes, tostarp bērnu invalīdu, sociālo un ekonomisko aizsardzību.