7. Article

Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma līdz tās izslēgšanai no Pabalstu likuma atbilda Satversmes 110. pantam, nepieciešams noskaidrot: Pirmkārt, vai apstrīdētā norma ierobežoja Satversmes 110. pantā noteiktās bērna invalīda ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem tiesības uz īpašu valsts palīdzību. Otrkārt, ja apstrīdētā norma ierobežoja Satversmes 110. pantā noteiktās tiesības, vai šāds ierobežojums bija pieļaujams. 7.1. Pabalsts bērna invalīda kopšanai ir viens no pabalstiem, kas noteikts bērnu invalīdu sociālajai un ekonomiskajai aizsardzībai. Līdz grozījumu izdarīšanai Pabalstu likumā apstrīdētā norma noteica, ka "bērna invalīda kopšanas pabalstu nepiešķir, ja tajā pašā laikposmā vienam bērna vecākam sakarā ar šā bērna piedzimšanu vai kopšanu ir piešķirts maternitātes pabalsts vai bērna kopšanas pabalsts". Līdz ar to apstrīdētā norma noteica, ka persona, kas kopj bērnu invalīdu, kuram nepieciešama īpaša kopšana sakarā ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem, nesaņem šo pabalstu, ja tā atbilst noteiktām pazīmēm. Proti, ja tai ir piešķirts maternitātes pabalsts vai bērna kopšanas pabalsts. Valsts, veidojot sociālo garantiju sis­tēmu, bauda rīcības brīvību, un tai ir tiesības noteikt dažādus ierobežojumus (sk. šā sprieduma 5. punktu). Tomēr apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums noteiktam personu lokam pilnībā liedza tiesības uz valsts īpašo atbalstu bērniem invalīdiem ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem, to nenodrošinot pat minimālā apmērā. Satversmes tiesa ir konstatējusi, ka bērni, kuriem nepieciešama īpaša kopšana, proti, pastāvīga aprūpe un uzraudzība, pārsvarā ir invalīdi jau kopš bērnības un viņu invaliditāte parasti ir smaga, proti, pielīdzināma pirmajai invaliditātes grupai. Šāda bērna kopšanai ir nepieciešama kādas personas, piemēram, viena no vecākiem, nepārtraukta klātbūtne. Turklāt, ja bērnam invalīdam ir smagi fiziski un funkcionāli traucējumi, kvalificēta slimnieku kopēja klātbūtne var būt nepieciešama arī tādā gadījumā, ja bērnu vienlaikus kopj viens no vecākiem (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-08-01 16.3. punktu). Bērna invalīda ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem kopšana un aprūpe ietver arī nepieciešamo medikamentu iegādi un rehabilitācijas pasākumu nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-08-01 16.3. punktu). Attiecīgo ģimeņu vajadzības ir nesalīdzināmi lielākas sakarā ar bērnam invalīdam nepieciešamajām medicīnas un rehabilitācijas pasākumu izmaksām. Tādēļ ir atzīstams, ka tiesības saņemt bērna invalīda kopšanas pabalstu nav vecāku gūstamais labums, bet gan bērnu invalīdu ar īpašām vajadzībām tiesības. Saeimas Sociālo un darba lietu komisija, debatējot par Pabalstu likuma grozījumu projektu, atzinusi par nepieļaujamu to, ka kāda persona nonāk sliktākā materiālā stāvoklī nekā citas personas. Tādēļ valsts attieksmei pret bērniem invalīdiem ar īpašām vajadzībām ir jābūt jūtami atšķirīgākai un finansiālajam atbalstam, kas domāts bērnam invalīdam, ir jābūt labākam. Līdz ar to attiecīgās tiesības ierobežojošā norma no Pabalstu likuma izslēdzama (sk. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas 2007. gada 12. septembra sēdes protokolu Nr. 82, lietas materiālu 32. lpp.). Smagi fiziski un funkcionāli veselības traucējumi padara bērnu invalīdu īpaši atkarīgu no citu personu palīdzības un rūpēm. Bez šaubām, šīs rūpes pirmām kārtām gulstas uz vecākiem, tomēr valstij ir pienākums nodrošināt vecākiem nepieciešamos apstākļus, lai padarītu iespējamu viņu pienākumu pildīšanu. Viens no šādiem apstākļiem neapšaubāmi ir bērna invalīda kopšanas pabalsts, kura saņemšanu noteiktam personu lokam liedza apstrīdētā norma. Līdz ar to apstrīdētā norma liedza tiesības uz Satversmes 110. pantā noteikto bērnu invalīdu ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem sociālo un ekonomisko aizsardzību. 7.2. Satversmes 110. pantā noteiktās tiesības nav absolūtas. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pamattiesības var ierobežot Satversmē noteiktos gadījumos, ja to prasa svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un ja tiek ievērots samērīguma princips (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 11. punktu). Tādējādi, lai noskaidrotu, vai apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums atbilst Satversmei, ir jāizvērtē: 1) vai ierobežojums noteikts ar likumu; 2) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis; 3) vai ierobežojums atbilst samērīguma principam. 7.2.1. Apstrīdētā norma, kurā ietverts Satversmes 110. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums, Pabalstu likumā iekļauta ar 2005. gada 27. oktobra likumu "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā", kas pieņemts un izsludināts Satversmē un Saeimas kārtības rullī paredzētajā kārtībā. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. 7.2.2. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts leģitīma mērķa, t.i., nozīmīgu sabiedrības interešu aizsardzībai. Iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētajai normai nav leģitīma mērķa. Saeimas atbildes rakstā viedoklis šajā jautājumā tieši nav izteikts. Lai noteiktu, vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis, apstrīdētā norma jāvērtē kopsakarā ar visu Pabalstu likuma 7.1 pantu. Pabalstu likums tika papildināts ar 7.1 pantu, secinot, ka valsts sociālo pabalstu veidā sniegtā valsts atbalsta pašreizējais apjoms nav pietiekams ģimenēm ar bērniem invalīdiem, kuriem nepieciešama īpaša kopšana. Viens no šā pabalsta mērķiem bija palielināt ģimeņu ar bērniem invalīdiem pirktspēju, vienlaikus pozitīvi ietekmējot arī ekonomiskos procesus valstī, uzlabot dzīves līmeni ģimenēm, kuras kopj bērnu invalīdu, kā arī nodrošināt bērnu invalīdu pilnvērtīgāku attīstību un drošāku aprūpi mājās (sk. 2005. gada 27. oktobra likuma "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" projekta anotāciju. http://www.saeima.lv/bi8/lasa?dd=LP1385-0). Ar šo pabalstu bija paredzēts sniegt papildu finansiālo atbalstu ģimenēm ar bērniem invalīdiem, kuriem nepieciešama pastāvīga kopšana un uzraudzība, lai atbalstītu vecāku (vai citu personu) tiešu iesaistīšanos bērnu invalīdu kopšanā un aprūpē un nodrošinātu iespēju vismaz vienam no vecākiem būt kopā ar bērnu. Sākotnēji Pabalstu likuma 7.1 pants paredzēja, ka bērna invalīda kopšanas pabalstu persona nevar saņemt, ja ir nodarbināta (ir uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu"). Pabalstu nevarēja saņemt arī tad, ja tajā pašā laikposmā vienam bērna vecākam sakarā ar šā bērna piedzimšanu vai kopšanu bija piešķirts maternitātes pabalsts vai bērna kopšanas pabalsts. Šobrīd situācija ir citāda. Pirmkārt, Satversmes tiesa atzina, ka bērna kopšanas pabalstu var saņemt arī nodarbināta persona. Tātad bērna kopšanas pabalsta saņemšana vairs nenozīmē to, ka persona noteikti nestrādā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra spriedumu lietā Nr. 2005-09-01). Otrkārt, Satversmes tiesa atzina, ka Pabalstu likuma 7.1 pantā ietvertais regulējums ir vērsts uz bērna invalīda ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem pilnvērtīgas aprūpes nodrošināšanu ģimeniskā vidē un tam ir leģitīms mērķis - bērna tiesību aizsardzība. Tomēr Satversmes tiesa arī secināja, ka bērnu invalīdu ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem vecākiem ir lieli papildu izdevumi, kas saistīti ar bērniem invalīdiem nepieciešamo medikamentu iegādi, rehabilitācijas procedūru izmantošanu, bet bieži vien arī ar kvalificētu slimnieku kopēju maksas pakalpojumu izmantošanu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. februāra spriedumu lietā Nr. 2006-08-01). Arī no jau minētā likumprojekta anotācijas izriet, ka bērna invalīda kopšanas pabalsta mērķis bija sniegt atbalstu ģimenēm sakarā ar papildu izdevumiem, kas rodas bērna invalīda ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem īpašās aprūpes dēļ. Proti, lai "personas, kuras kopj bērnus invalīdus ar mēreni izteiktiem organisma sistēmu funkciju traucējumiem, un personas, kuras kopj bērnus invalīdus ar ļoti smagi izteiktiem organisma sistēmu funkciju traucējumiem, kas nosaka nepieciešamību bērna invalīda īpašai kopšanai (t.i., bērna invalīda pastāvīgajai aprūpei vai uzraudzībai), neatrastos nevienlīdzīgos sociālekonomiskos apstākļos" (sk. 2005. gada 27. oktobra likuma "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" projekta anotāciju. http://www.saeima.lv/bi8/lasa? dd=LP1385-0). Satversmes tiesa secināja, ka ierobežojums, kas liedza bērna invalīda kopšanas pabalstu saņemt personai, kas ir nodarbināta (ir uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu"), ir nesamērīgs. Līdz ar to bērna invalīda kopšanas pabalstu personai ir tiesības saņemt arī tad, ja tā ir nodarbināta. Izskatāmajā lietā nav iespējams secināt, ka apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums aizsargātu kādas svarīgas sabiedrības intereses. Tā kā bērna invalīda kopšanas pabalstu var saņemt persona, kas ir nodarbināta, nav loģiski šādas tiesības liegt personai, kas saņem maternitātes pabalstu vai bērna kopšanas pabalstu. Salīdzinot ar šiem pabalstu veidiem, bērna invalīda kopšanas pabalstam ir atšķirīgs mērķis. Proti, maternitātes pabalsta mērķis ir aizstāt darbā negūtos ienākumus. Bērna kopšanas pabalsta mērķis ir sniegt atbalstu ģimenēm sakarā ar papildu izdevumiem, kas rodas, kopjot bērnu līdz divu gadu vecumam, un šā pabalsta saņemšana nav saistīta ar nosacījumu, ka persona nav nodarbināta. Savukārt bērna invalīda kopšanas pabalsta mērķis ir sniegt atbalstu ģimenēm sakarā ar papildu izdevumiem, kas rodas bērnam invalīdam nepieciešamās īpašās aprūpes dēļ. Tātad katram no šiem pabalstiem ir atšķirīgs mērķis. Līdz ar to nav pamata noteikt ierobežojumu personas tiesībām saņemt bērna invalīda kopšanas pabalstu laikā, kad tā saņem maternitātes pabalstu vai bērna kopšanas pabalstu. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktajam ierobežojumam nav leģitīma mērķa un tā neatbilst Satversmes 110. pantam.