5. Article — noteic, ka pašvaldību darbību šā likuma ietvaros

pārrauga Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija. Ņemot vērā Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7. panta piektajā daļā sniegto pārraudzības definīciju, autonomo funkciju kontroles jomā Ministru kabineta noteiktajai institūcijai ir tiesības veikt pašvaldības pieņemto lēmumu tiesiskuma kontroli (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā 2003-16-05 secinājumu daļas 2. punktu). No Teritorijas plānošanas likuma 7.1 panta izriet, ka reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs ir pilnvarots pārbaudīt teritorijas plānojuma tiesiskumu. Tādējādi reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministram ir tiesības un pienākums pārbaudīt, vai pašvaldība, pieņemot teritorijas plānojumu, ir pareizi interpretējusi tiesību normas. Vērtējot Kolkas pagasta teritorijas plānojumā noteikto ciemu robežu atbilstību normatīvo aktu prasībām, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministram bija jāpārbauda arī tas, vai šīs robežas ir noteiktas saskaņā ar Likuma par administratīvo teritoriju izveidošanu 11. panta redakciju, kas bija spēkā Kolkas pagasta teritorijas plānojuma apstiprināšanas laikā. 18.2. Likuma "Par pašvaldībām" 21. panta 6. punkts noteic, ka tikai dome (padome) var apstiprināt pašvaldības teritoriālo dalījumu un tās pārvaldes struktūru. Arī Likuma par administratīvo teritoriju izveidošanu 12. pants noteic, ka apdzīvotās vietas ciemu kategorijā ieskaita vai izslēdz no tās attiecīgā rajona (pilsētas) dome, novada dome vai pagasta padome. No abām tiesību normām izriet, ka viena no pašvaldības autonomajām funkcijām ir tās administratīvajā teritorijā ietilpstošo ciemu robežu noteikšana. Var piekrist pieteikuma iesniedzējas viedoklim, ka likumdevējs, pieņemot minētās tiesību normas, ir nodevis ciemu robežu noteikšanu vietējo pašvaldību kompetencē, taču tas nenozīmē, ka pašvaldībai, nosakot ciemu robežas, nebūtu jāņem vērā arī citas tiesību normas. Pirmkārt, iekļaujot ciemu teritorijā lauku apdzīvotās vietas, kas atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā, pieteikuma iesniedzējai bija jāievēro Aizsargjoslu likuma 6. panta pirmā daļa, kura tobrīd bija spēkā un noteica šo teritoriju īpašo statusu. Otrkārt, Kolkas pagasta padomei, nosakot ciemu robežas Teritorijas plānojumā, vajadzēja vadīties no tiem kritērijiem, kuri bija noteikti Likuma par administratīvo teritoriju izveidošanu 11. pantā. Lai gan šobrīd ciemu kategorijā var ieskaitīt arī tādas lauku apdzīvotās vietas, kurās tiek plānota koncentrēta apbūve, Teritorijas plānojuma pieņemšanas brīdī Likuma par administratīvo teritoriju 11. pants noteica, ka lauku apdzīvoto vietu ciemu kategorijā var ieskaitīt tikai tad, ja tajā ir vēsturiski radusies koncentrēta apbūve. Tātad likumdevējs tolaik bija noteicis citus kritērijus lauku apdzīvoto vietu ieskaitīšanai ciemu kategorijā. 18.3. Satversmes tiesa nepiekrīt pieteikuma iesniedzējas paustajam viedoklim, ka, veidojot ciemus, esot bijis svarīgi konstatēt, vai attiecīgajā teritorijā vispār pastāv ciema izveidošanas priekšnoteikumi, un ka pašvaldībai neesot bijis jāvērtē tas, vai Likumā par administratīvo teritoriju izveidošanu noteiktie ciemu izveidošanas kritēriji ir ievēroti visā ciemu teritorijā. Likuma par administratīvo teritoriju izveidošanu 11. pantā ietvertie vārdi "ir vēsturiski radusies koncentrēta apbūve" skaidri noteic, ka apbūvei bija jāpastāv Teritorijas plānojuma pieņemšanas brīdī. Saskaņā ar Teritorijas plānojuma apstiprināšanas laikā spēkā bijušo Likuma par administratīvo teritoriju izveidošanu 11. panta redakciju ciemu kategorijā nevarēja ieskaitīt tādas lauku apdzīvotās vietas, kurās apbūve vēl tiek tikai plānota. Tolaik spēkā bijušais normatīvais regulējums neparedzēja šādu teritoriju iekļaušanu ciemos. Lietā nav strīda par to, ka Kolkas pagasta padome ciemu robežās ir iekļāvusi arī neapbūvētas teritorijas. Pieteikuma iesniedzēja pieteikumā norādījusi, ka visa Kolkas pagasta attīstība nav iedomājama un iespējama bez infrastruktūras attīstības un jaunas apbūves, kā arī to, ka Kolkas pagasta padome, nosakot ciemu robežas, ir paredzējusi teritorijas potenciālai attīstībai (sk. lietas materiālu pirmā sējuma 8. lpp. un trešā sējuma 201. lpp.). Arī Teritorijas plānojuma sastāvā pieņemtais kartogrāfiskais materiāls liecina par to, ka visos astoņos Kolkas pagasta ciemos ietvertas plašas teritorijas, kurās Teritorijas plānojuma izstrādes laikā nebija nekāda veida apbūves, bet tā bija tikai iecerēta (sk. lietas materiālu pirmā sējuma 143., 144. un 147. lpp.). No iepriekš minētā jāsecina, ka Kolkas pagasta padome ciemu robežās ir iekļāvusi teritorijas, kurās Teritorijas plānojuma apstiprināšanas brīdī vispār nebija apbūves. Tā kā Kolkas pagasta ciemu robežās bija ietvertas arī neapbūvētas teritorijas, Satversmes tiesai nav jāpārbauda, vai apbūve ir vēsturiski radusies un vai tā ir koncentrēta. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs bija tiesīgs izvērtēt ciemu robežu tiesiskumu, un rīkojumā Nr. 2-02/144 pamatoti ir secināts, ka Teritorijas plānojumā noteikto ciemu teritorija vairākkārt pārsniedz vēsturiskās apbūves apjomu. 19. Rīkojuma Nr. 2-02/144 2.1.2. punktā ir norādīts, ka ciemu teritorijās pretēji Aizsargjoslu likuma 6. panta pirmajai un otrajai daļai un 36. panta otrajai daļai tiek pieļauta jauna ēku būvniecība 100 metru attālumā no Baltijas jūras Irbes šauruma krasta dabiskās sauszemes veģetācijas robežas. Satversmes tiesai nav jāvērtē šā argumenta pamatotība, jo Kolkas pagasta padome pirms pieteikumu iesniegšanas Satversmes tiesā ar 2007. gada 17. septembra lēmumu ir atcēlusi Teritorijas plānojuma darbību attiecībā uz grafiskās daļas kartē "Atļautā un plānotā teritorijas izmantošana" noteikto Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslas teritoriju Kolkas ciemā, Saunaga ciemā, Vaides ciemā, Ušu ciemā, Sīkraga ciemā, Mazirbes ciemā, Košraga ciemā un Pitraga ciemā, tādējādi novēršot būvniecības iespējamību ciemu teritorijās 100 metru attālumā no Baltijas jūras Irbes šauruma krasta dabiskās sauszemes veģetācijas robežas. 20. Rīkojuma Nr. 2-02/144 2.2. punktā reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs norāda, ka Teritorijas plānojums atzīstams par prettiesisku, jo Kolkas pagasta pašvaldība piemērojusi tā noteikumus ciemu teritorijai, lai gan ciemu robežas nav apstiprinātas atbilstoši Aizsargjoslu likuma 67. pantam. Teritorijas plānošanas likuma 7.1 pants un likuma "Par pašvaldībām" 49. panta pirmā daļa dod reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministram tiesības apturēt teritorijas plānojuma darbību tikai tādā gadījumā, ja viņš uzskata, ka teritorijas plānojums neatbilst normatīvo aktu prasībām un ir nelikumīgs. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministram nav tiesību apturēt teritorijas plānojuma darbību gadījumā, kad tas tiek nepareizi piemērots. Tātad arī rīkojumā par teritorijas plānojuma darbības apturēšanu reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministram ir jāpamato, kāpēc teritorijas plānojums neatbilst augstāka juridiskā spēka normām. Rīkojuma 2.2.1., 2.2.2. un 2.2.3 punktā minēta konkrēta Kolkas pašvaldības rīcība, kas neatbilstot normatīvo aktu prasībām. Piemērojot Teritorijas plānojuma noteikumus ciemu teritorijai, netiekot ievērots Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas 2. punkts; ciemu teritorijā tiekot izstrādāti un apstiprināti detālplānojumi, neņemot vērā Slīteres nacionālā parka administrācijas un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas atzinumus, turklāt Kolkas pagasta padome sistemātiski pieņemot lēmumus par zemesgabalu sadalīšanu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā. Rezultātā tiekot veidotas jaunas zemes vienības, kas ir mazākas par trim hektāriem. Minētie reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra argumenti ir saistīti nevis ar Teritorijas plānojuma neatbilstību normatīvo aktu prasībām, bet gan ar tā noteikumu piemērošanu. Tas, ka Kolkas pagasta padome joprojām piemēro Teritorijas plānojumu daļā, kuru reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs uzskata par prettiesisku, nevar būt arguments, lai apturētu Teritorijas plānojuma darbību attiecībā uz grafiskās daļas kartē "Atļautā un plānotā teritorijas izmantošana" noteikto Kolkas ciema, Saunaga ciema, Vaides ciema, Ušu ciema, Sīkraga ciema, Mazirbes ciema, Košraga ciema un Pitraga ciema teritoriju. Arī lietas materiālos esošā sarakste starp Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju un Kolkas pagasta padomi liecina par to, ka, pēc Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas domām, pretrunā ar normatīvajiem aktiem ir pieteikuma iesniedzējas rīcība Teritorijas plānojuma piemērošanā (sk. lietas materiālu trešā sējuma 21.-23. lpp., 29.-35. lpp. un 49.- 54. lpp.). Ja reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs uzskata, ka Kolkas pagasta padome rīkojas pretēji spēkā esošajām tiesību normām, viņš var izmantot tiesības, kas viņam piešķirtas likuma "Par pašvaldībām" XII nodaļā. Ja reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs konstatē, ka padomes priekšsēdētājs nepilda vai pārkāpj Satversmi, likumus, Ministru kabineta noteikumus, viņš saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 93. pantu var sākotnēji atstādināt padomes priekšsēdētāju no amata. Kā norādīts likuma "Par pašvaldībām" 94.1 pantā: ja pašvaldības padome vai citas pašvaldības institūcijas nepilda vai pārkāpj Satversmes, likumu, Ministru kabineta noteikumus, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs var prasīt no padomes priekšsēdētāja paskaidrojumus. Teritorijas plānošanas likuma 7.1 pants nepiešķir reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministram tiesības apturēt teritorijas plānojuma darbību tikai tāpēc, ka vietējā pašvaldība, piemērojot tā noteikumus, rīkojas neatbilstoši spēkā esošajām tiesību normām. Rīkojuma Nr. 2-02/144 2.2. punktā minētie reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra argumenti attiecas nevis uz Teritorijas plānojuma iespējamo prettiesiskumu, bet gan uz pārkāpumiem tiesību normu piemērošanā un tāpēc nevar tikt izmantoti, lai apturētu Teritorijas plānojuma darbību attiecībā uz grafiskās daļas kartē "Atļautā un plānotā teritorijas izmantošana" noteikto Kolkas ciema, Saunaga ciema, Vaides ciema, Ušu ciema, Sīkraga ciema, Mazirbes ciema, Košraga ciema un Pitraga ciema teritoriju. 21. Rīkojumos Nr. 2-02/145, Nr. 2-02/146 un Nr. 2-02/147 ir norādīts, ka detālplānojumi īpašumiem "Jūrassili", "Saulrīti", "Ausmas" un "Undīnes" ir atzīstami par prettiesiskiem, jo tajos paredzēta nekustamo īpašumu sadalīšana zemesgabalos, kas ir mazāki par trim hektāriem. Tas esot pretrunā ar Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas 2. punkta prasībām. Sprieduma 16.3. punktā Satversmes tiesa secināja, ka teritorija atrodas ārpus ciema, ja ciema robežas nav apstiprinātas Aizsargjoslu likuma pārejas noteikumu 2. punktā noteiktajā kārtībā. Tātad visi trīs apturētie detālplānojumi ir izstrādāti nekustamajiem īpašumiem, kas atrodas teritorijā, kura nav uzskatāma par ciema teritoriju. Tā kā gan Sīkraga ciems, gan Mazirbes ciems, kuru detālplānojumi ir apturēti, atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā, šīm teritorijām ir piemērojami tie aprobežojumi, kas noteikti Aizsargjoslu likuma 36. pantā. Laikā, kad tika apstiprināts Teritorijas plānojums, Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas 1. punkts noteica, ka pilsētās un ciemos, kas atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā, jaunveidojamā zemes īpašuma platību nosaka vietējās pašvaldības saistošajos noteikumos. Taču kopš 2003. gada 22. jūlija Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas 2. punkts papildus noteic, ka Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā ārpus pilsētām un ciemiem jaunveidojamā zemes īpašuma platība nedrīkst būt mazāka par trim hektāriem. Visi trīs detālplānojumi tika pieņemti 2006. gada 23. oktobrī, kad spēkā bija Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas 2. punkta jaunā redakcija. Detālplānojums tiek pieņemts kā vietējās pašvaldības saistošie noteikumi, un tam ir jāatbilst augstāka juridiskā spēka normām. Tātad visiem trim detālplānojumiem bija jāatbilst Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas 2. punkta prasībām. Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas 2. punkta mērķis ir nepieļaut tādu situāciju, ka Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes teritorijās, kas atrodas ārpus ciemiem, tiek sadrumstaloti zemesgabali. Vienlaikus šīs tiesību normas mērķis ir novērst tādu situāciju, ka piekrastē tiek veidota vienlaidu apbūve un tādējādi tiek apdraudēta Aizsargjoslu likuma 6. panta pirmajā daļā noteiktā Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas izveidošanas mērķa sasniegšana. Lai gan Teritorijas plānojuma pieņemšanas laikā vēl nebija spēkā Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas 2. punkts un pašvaldība Teritorijas plānojumā varēja noteikt, ka jaunveidojamā zemes īpašuma platība ir mazāka par trim hektāriem, detālplānojuma izstrādē Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas 2. punkts bija saistošs. Tātad Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai saskaņā ar detālplānojumiem patiešām ir paredzēts izveidot zemes īpašumus, kuru platība ir mazāka par trim hektāriem. 21.1. Detālplānojums īpašuma "Jūrassili" teritorijai. Īpašums "Jūrassili" atrodas teritorijā, kuras izmantošanas mērķis saskaņā ar Teritorijas plānojumu ir mazsaimniecību un ģimenes māju apbūve. Saskaņā ar Teritorijas plānojuma Apbūves noteikumu 6.3.6. punktu mazsaimniecību un ģimenes māju teritoriju detālplānojumā atļauts sadalīt zemesgabalu, ja pēc sadalīšanas izveidotie zemesgabali (parceles) nav mazāki par 0,36 hektāriem un ja pēc sadalīšanas izveidoto zemesgabalu platums nav mazāks par 50 metriem (sk. lietas materiālu pirmā sējuma 41., 42. lpp.). Identisks skaidrojums ir atrodams arī detālplānojuma 1.1.3. punktā (sk. lietas materiālu otrā sējuma 152. lpp.). Saskaņā ar detālplānojumu īpašuma "Jūrassili" teritorija ir 2,11 hektāri un to paredzēts sadalīt četros zemesgabalos attiecīgi 6350, 5040, 5055 un 4655 kvadrātmetru platībā. 21.2. Detālplānojums īpašuma "Saulrīti" teritorijai. Īpašums "Saulrīti" atrodas teritorijā, kuras izmantošanas mērķis saskaņā ar Teritorijas plānojumu ir mazsaimniecību un ģimenes māju apbūve. Saskaņā ar Teritorijas plānojuma Apbūves noteikumu 6.3.6. punktu mazsaimniecību un ģimenes māju teritoriju detālplānojumā atļauts sadalīt zemesgabalu, ja pēc sadalīšanas izveidotie zemesgabali (parceles) nav mazāki par 0,36 hektāriem un ja pēc sadalīšanas izveidoto zemesgabalu platums nav mazāks par 50 metriem (sk. lietas materiālu pirmā sējuma 41., 42. lpp.). Identisks skaidrojums ir atrodams arī datālplānojuma 1.1.3. punktā (sk. lietas materiālu otrā sējuma 80. lpp.). Saskaņā ar detālplānojumu īpašuma "Saulrīti" teritorija ir 0,73 hektāri un to paredzēts sadalīt divos zemesgabalos attiecīgi 3635 un 3665 kvadrātmetru platībā (sk. lietas materiālu otrā sējuma 81. lpp.). 21.3. Detālplānojums īpašumam "Ausmas" un īpašumam "Undīnes". Abi īpašumi atrodas teritorijā, kuras izmantošanas mērķis saskaņā ar Teritorijas plānojumu ir mežaines ar mājvietām un mežāres ar mājvietām. Saskaņā ar Teritorijas plānojuma Apbūves noteikumu 6.6.9. punktu mežaines ar mājvietām teritoriju detālplānojumā atļauts sadalīt zamesgabalu, ja pēc sadalīšanas izveidotie zemesgabali (parceles) nav mazāki par vienu hektāru un ja pēc sadalīšanas izveidoto zemesgabalu platums nav mazāks par 50 metriem (sk. lietas materiālu pirmā sējuma 122. lpp.). Arī attiecībā uz teritorijām, kuru izmantošanas mērķis saskaņā ar Teritorijas plānojumu ir mežāres ar mājvietām, Apbūves noteikumu 6.5.9. punkts noteic, ka detālplānojumā atļauts sadalīt zemesgabalu, ja pēc sadalīšanas izveidotie zemesgabali (parceles) nav mazāki par vienu hektāru un ja pēc sadalīšanas izveidoto zemesgabalu (parceles) platums nav mazāks par 50 metriem (sk. lietas materiālu pirmā sējuma 120. lpp.). Identisks skaidrojums ir atrodams arī detālplānojuma 1.1.3. punktā (sk. lietas materiālu pirmā sējuma 200. lpp.). Saskaņā ar detālplānojumu īpašumi "Ausmas" un "Undīnes" ir divas zemes vienības: "Ausmas" - 4,52 hektāru platībā un "Undīnes" - 1,86 hektāru platībā. Ar detālplānojumu tiek mainītas zemes vienību robežas un īpašums "Ausmas" tiek sadalīts divās zemes vienībās - attiecīgi 31 200 un 14 050 kvadrātmetru platībā (sk. lietas materiālu pirmā sējuma 201. lpp.). Tādējādi visi trīs detālplānojumi neatbilst Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas 2. punktam un reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs ir rīkojies tiesiski, apturot detālplānojumu īpašuma "Jūrassili" teritorijai, īpašuma "Saulrīti" teritorijai un īpašumu "Ausmas" un "Undīnes" teritorijai. 22. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs rīkojumā Nr. 2-02/145 un rīkojumā Nr. 2-02/147, atsaucoties uz Slīteres nacionālā parka administrācijas atzinumiem, papildus norāda, ka detālplānojums īpašumam "Jūrassili", kā arī detālplānojums īpašumiem "Ausmas" un "Undīnes" neatbilst Ministru kabineta 2001. gada 13. marta noteikumu Nr. 116 "Slīteres nacionālā parka individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi" (turpmāk - noteikumi Nr. 116) 14.2. apakšpunktam, jo ainavu aizsardzības zonā ir aizliegts veikt būvniecību, kas maina dabas un kultūrvēsturisko ainavu. Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai Slīteres nacionālā parka atzinumiem ir saistošs spēks un cik lielā mērā Kolkas pagasta pašvaldībai tie bija jāņem vērā detālplānojumos īpašumam "Jūrassili", kā arī īpašumiem "Ausmas" un "Undīnes". No normatīvajiem aktiem izriet, ka atzinumiem, kurus teritorijas plānošanas procesā pašvaldībai sniedz kompetentās institūcijas, nav normatīva spēka, tomēr pašvaldībai, izstrādājot teritorijas plānojumu, ir jāņem vērā atzinumos ietvertie secinājumi un ieteikumi. Valsts pārvaldes mērķus, arī vides aizsardzības mērķus, visefektīvāk iespējams sasniegt, valsts pārvaldes iestādēm sadarbojoties. Valsts pārvaldes iekārtas likuma septītā nodaļa paredz sadarbību kā procesu, kas valsts pārvaldes iestādēm palīdz efektīvāk veikt savas funkcijas un uzdevumus (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 27.2. punktu). Arī detālplānojuma izstrādāšanas un apstiprināšanas gaitā pašvaldībai jāņem vērā kompetento institūciju sniegtie atzinumi, kuri ir pieprasīti un saņemti. Konkrētajā lietā ir īpaši jāņem vērā tas, ka teritorijas, kurām tika izstrādāti un apstiprināti nu jau apturētie detālplānojumi, atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā - Slīteres nacionālajā parkā. Lai nodrošinātu dabas ekosistēmu aizsardzību, ainavu un sugu ģenētiskās un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un vienlaikus pieļautu saimniecisko attīstību, Slīteres nacionālā parka likums parka teritorijai noteic funkcionālu zonējumu, kurā katrai zonai ir atšķirīgs tiesiskais režīms. Īpašums "Jūrassili", kā arī īpašumi "Ausmas" un "Undīnes" atrodas Slīteres nacionālā parka ainavu aizsardzības zonā. Saskaņā ar Slīteres nacionālā parka likuma 8. pantu ainavu aizsardzības zona ir veidota, lai saglabātu piejūras mežu ainavu, bioloģisko daudzveidību, aizsargātu Ziemeļkurzemei raksturīgo kultūrvidi, kā arī nodrošinātu atpūtai un tūrismam piemērotas vides saglabāšanu un dabu saudzējošu saimniekošanas metožu lietošanu. Savukārt Ministru kabineta 2003. gada 22. jūlija noteikumu Nr. 415 "Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi" (turpmāk - noteikumi Nr. 415) 21. punkts noteic, ka būvniecība aizsargājamo ainavu apvidū pieļaujama atbilstoši pašvaldības teritorijas plānojumam un detālplānojumam, ievērojot normatīvajos aktos un dabas aizsardzības plānā noteikto kārtību un ierobežojumus. No šīm tiesību normām, kā arī no Noteikumu Nr.116 14.2. apakšpunkta ir secināms, ka saimnieciskā darbība, tostarp būvniecība, Slīteres nacionālā parka ainavu aizsardzības zonā pati par sevi nav aizliegta, tomēr tai jābūt tādai, kas nemaina dabas un kultūrvēsturisko ainavu. Kā redzams no lietas materiāliem, pieteikuma iesniedzēja un Slīteres nacionālā parka administrācija ir pretējos ieskatos par detālplānojumos paredzētās apbūves ietekmi uz dabas un kultūrvēsturisko ainavu. Likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" 18. pants noteic, ka īpaši aizsargājamai teritorijai ir izstrādājams dabas aizsardzības plāns, lai tajā saskaņotu dabas aizsardzības, dabas resursu izmantošanas un reģiona ilgtspējīgas attīstības intereses. Turklāt minētā likuma