32. Article — Tas noteica, ka gadījumā, kad nodokļu maksātājs,

pārkāpdams nodokļu likumu prasības, nodokļu administrācijai iesniegtajās deklarācijās vai nodokļu aprēķinos samazina nodokļa bāzi (ar nodokli apliekamo objektu) un no tās aprēķināto nodokļa summu, nodokļu administrācija aprēķina un par labu budžetam no nodokļu maksātāja piedzen samazināto nodokļa summu un soda naudu šīs summas apmērā, ja konkrēto nodokļu likumos nav paredzēts cits soda naudas apmērs. Tātad šī tiesību norma imperatīvi noteica, ka par nodokļa bāzes samazināšanu uzliekama soda nauda tādā pašā jeb 100 procentu apmērā no nenomaksātās (trūkstošās) nodokļa summas. Gan atbildīgās institūcijas, gan likumdevējs esot konstatējis, ka tik neelastīga pieeja nav pareiza. Šādos gadījumos personas varēja tikt nepamatoti bargi sodītas arī par kļūdīšanos. Tādēļ 2000. gada 13. aprīlī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par nodokļiem un nodevām"", saskaņā ar kuru Nodokļu likums tika papildināts ar 33.1 pantu, kas noteica nodokļu administrācijas tiesības samazināt uzlikto soda naudu. Vienlaikus tiesību norma paredzēja arī ierobežojošus noteikumus soda naudas samazināšanai - ne vairāk kā 70 procentu apmērā un ne biežāk kā vienu reizi trijos gados. Saeima informē, ka apstrīdētā norma tika ieviesta, ņemot vērā Nodokļu likuma 23. panta pirmās daļas noteikumu, proti, ka nodokļu administrācijai ir tiesības triju gadu laikā pēc likumā noteiktā maksāšanas termiņa papildus aprēķināt nodokļus un uzlikt soda naudu, ja ir pārkāpti nodokļus vai nodevas regulējošie normatīvie akti. Esot ņemts vērā arī tas, ka auditi nodokļu maksātājiem sākotnēji esot plānoti un veikti vienu reizi trijos gados. Tāpēc arī sistēmiski neesot bijis nepieciešams noteikt uzliktās soda naudas samazināšanas iespēju biežāk nekā vienu reizi trijos gados. Tāpat esot jāņem vērā, ka apstrīdētā norma pamatojama arī ar tām kopsakarībām, kas izriet no citām Nodokļu likuma normām. Proti, līdz 2000. gada 17. maijam Nodokļu likuma 33. pants paredzēja, ka gadījumā, kad nodokļu maksātājs triju gadu laikā atkārtoti pārkāpis nodokļu likumus (samazinājis nodokļa bāzi, neuzrādīdams ienākumus vai uzrādīdams mazākus ienākumus, vai ar dokumentiem apliecinājis nepamatotus izdevumus), nodokļu administrācija piedzen no nodokļu maksātāja nesamaksāto (trūkstošo) nodokļa summu un soda naudu šīs summas divkāršā apmērā. No šīs normas varot secināt, ka triju gadu laikā atkārtoti izdarīts nodokļu likumu pārkāpums jau tika kvalificēts kā smagāks - tāds, kam ir sistemātiskuma jeb atkārtotības raksturs, un soda nauda par to tika noteikta nesamaksātās (trūkstošās) nodokļa summas divkāršā apmērā. Līdz ar to Saeima uzsver, ka saskaņā ar toreiz spēkā bijušajām tiesību normām soda naudas samazināšana biežāk nekā reizi trijos gados nonāktu sistēmiskā pretrunā ar citām tiesību normām, kas šādus pārkāpumus kvalificēja kā atkārtotu un papildus sodāmu rīcību. Saeima arī uzskata, ka apstrīdētās normas darbības laikā tajā ietvertie ierobežojumi (nosacījumi) bija samērīgi, ja revīzija (audits) vai pārbaude attiecībā uz konkrētu personu netika veikta biežāk kā reizi trijos gados. Saeima norāda: ja nav bijušas veiktas minētās kontroles darbības, arī soda naudu nevarēja piemērot. Savukārt tad, ja uz apstrīdēto normu raugās no šodienas skatpunkta, ņemot vērā vēlākās Nodokļu likuma redakcijas, kā arī pašreizējo administratīvo praksi un cilvēktiesību īstenošanas nostādnes, apstrīdētā norma tiešām varot šķist samērīguma un taisnīguma principam neatbilstoša. Tomēr, pirmkārt, samērīguma un taisnīguma principa prasības katrā atsevišķā tiesību nozarē vai apakšnozarē (jomā) varot atšķirties. Otrkārt, apstrīdētā norma esot cieši saistīta ar citām attiecīgajā laikposmā spēkā bijušām tiesību normām un tajā laikā dominējušajiem uzskatiem par tiesību principu piemērošanu. Apstrīdētā norma esot uzskatīta par progresīvu, jo tā pirmo reizi paredzēja iespēju, izvērtējot personas izdarītā pārkāpuma raksturu, lemt par soda naudas samazināšanu. Tāpat esot jāņem vērā, ka, atzīstot apstrīdēto normu par spēkā neesošu ar atpakaļejošu spēku, kā to prasa Pieteikuma iesniedzējs, iespējams, tiktu ļauts atsevišķām personām soda naudu samazināt neierobežotas reizes, tādējādi izjaucot savstarpēji saskaņoto spēkā bijušo tiesību normu sistēmu un nostādot atsevišķas personas izdevīgākā pozīcijā nekā citas personas, kurām soda naudas samazināšanu regulē citas, vēlāk pieņemtas normas. Saeima arī norāda, ka "apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu neatrisinātu visas nepieciešamās problēmas, jo Satversmes tiesas spriedums pēc būtības prasītu pozitīvu likumdevēja regulējumu un, iespējams, citu tajā laikā spēkā bijušo normu pārskatīšanu". Līdz ar to Saeima lūdz atzīt apstrīdēto normu par atbilstošu Satversmes 1. pantam. 4. Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk - VID) norāda, ka līdz 2000. gada 17. maijam nodokļu administrācijai nebija tiesību samazināt kontroles rezultātā uzlikto soda naudu. Līdz ar to nodokļu maksātājiem par pieļautajiem likuma pārkāpumiem, neizvērtējot to būtību un raksturu, tika piemērota vienveidīga soda nauda nepamatoti samazinātā nodokļa apmērā, ja vien konkrēto nodokļu likumos netika paredzēts cits soda naudas apmērs. Nodokļu maksātāji pamatā tikuši sodīti ar 100 procentu soda naudu arī tad, ja pārkāpums radies kļūdas vai likuma neizpratnes dēļ. Nodokļu likuma 33.1 pants ļāvis nodokļu administrācijai vērtēt, vai aprēķinātā soda nauda ir samērojama ar izdarītā pārkāpuma smagumu, kā arī līdz 70 procentiem samazināt uzlikto soda naudu. Šāda soda naudas samazināšana esot kvalificējama kā atvieglojumu piemērošana, ja konstatētā pārkāpuma raksturs un būtība liecināja par nodokļu maksātāja neapzinātu rīcību. Minētajā pantā ietvertais atvieglojums esot bijis saistīts ar likuma 23. panta pirmo daļu. Proti, nodokļu administrācijai bija tiesības papildus aprēķināt nodokļus un uzlikt soda naudu triju gadu laikā pēc likumā noteiktā maksāšanas termiņa. Turklāt auditi nodokļu maksātājiem esot plānoti un veikti vienu reizi trijos gados. Ar grozījumiem Nodokļu likuma 33.1 panta pirmajā daļā, kas stājās spēkā 2004. gada 1. maijā, šāds atvieglojums tika būtiski paplašināts, proti, to varēja piemērot ne biežāk kā reizi gadā. Šādas izmaiņas esot saistītas ar to, ka VID nodokļu administrēšanā pārgājis uz riska vadību, atlasot nodokļu maksātājus nodokļu auditam. Tādējādi esot pieaudzis to nodokļu maksātāju skaits, kuriem nodokļu aprēķināšanas pārbaudes tika veiktas biežāk nekā reizi trijos gados. Nodokļu likuma 33.1 panta pirmā daļa esot ierobežojusi nodokļu administrācijas tiesības samazināt uzlikto soda naudu biežāk nekā reizi trijos gados (vēlāk - reizi vienā gadā). Savukārt nodokļu administrācija, lai ar savu rīcību neizslēgtu iespēju samazināt nodokļu maksātājiem kontroles rezultātā uzlikto soda naudu par turpmākajās pārbaudēs konstatētajiem pārkāpumiem, jautājumu par soda naudas samazināšanu izskatījusi, pamatojoties uz nodokļu maksātāja lūgumu. VID papildus informē, ka laika posmā no 2002. gada līdz 2006. gadam VID ģenerāldirektors izskatījis 1100 nodokļu maksātāju iesniegumus par kontroles rezultātā uzliktās soda naudas samazināšanu. 647 nodokļu maksātājiem minētā soda nauda tikusi samazināta - galvenokārt līdz 70 procentiem. 5. Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs), atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksi, norāda, ka apstrīdētā norma ierobežo personas tiesības uz taisnīgu tiesu, jo liedz iespēju triju gadu laikposmā atkārtoti pārskatīt šai personai noteikto sodu un atbilstoši nodarījuma raksturam un būtībai samazināt noteikto sankciju. Šāds tiesību ierobežojums salīdzinājumā ar kriminālprocesuālo regulējumu esot personai nelabvēlīgāks. Proti, kriminālprocesā neesot noteikti šāda rakstura ierobežojumi sūdzību izskatīšanai par sodu pārskatīšanu. Tādi neesot paredzēti pat attiecībā uz jau spēkā stājušos nolēmumu jaunu izskatīšanu, piemēram, jaunatklātu apstākļu gadījumā. Tas, ka persona noteiktā laikposmā jau vienu reizi ir izmantojusi savas tiesības atsaukties uz nodarījuma raksturu un būtību, lai attiecīgi tiktu vērtēta iespēja samazināt noteikto sodu, neizslēdzot šādu tiesību pastāvēšanu saistībā ar citu līdzīgu apstākļu rašanos. Piemēram, kad personai kļūst zināmi jauni objektīvi apsvērumi saistībā ar nodarījumu (veikti nodokļu pārrēķini u.c.) vai kad persona ar savu rīcību apliecinājusi, ka sods nav bijis atbilstošs vai ir jau sasniedzis savu mērķi (persona, ievērojot nodokļu jomas tiesisko regulējumu, apliecinājusi, ka nodarījums nav bijis ļaunprātīgs). Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētās normas mērķi iespējams sasniegt ar citiem, mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. To jau esot apliecinājis likumdevējs, apstrīdēto normu 2004. gada 31. martā izsakot jaunā redakcijā, ar kuru ievērojami saīsināts laikposms, kurā soda naudas samazināšanas reizes ir ierobežotas. Tiesībsarga rīcībā neesot ziņu, kas liktu uzskatīt, ka ar šādu tiesisko regulējumu būtu apdraudēta iespēja nodrošināt nodokļu iekasēšanu un novērst izvairīšanos no nodokļu nemaksāšanas. Bez tam Tiesībsargs nesaskata šķēršļus tam, ka apstrīdētās normas mērķi var sasniegt ne tikai ar formālā laikposma ierobežojuma samazināšanu, bet arī vienkārši ar iestādes pilnvarās ietilpstošo darbību veikšanu katrā individuālajā gadījumā, piemēram, noskaidrojot, vai pastāv objektīvs soda naudas samazināšanas pamats, kas vēl nav vērtēts iepriekšējā pārvērtēšanas reizē, ja tāda bijusi. Tāpat tiek norādīts, ka apstrīdētās normas vērtēšanā būtu lietderīgi ņemt vērā arī administratīvā procesa efektivitātes un kontroles prasības, kas izriet no labas pārvaldības principa. Šī kontrole nodrošināma gan iestādē, gan tiesā, un iestāde nevar ierobežot savu līdzdalību administratīvā procesa principu iedzīvināšanā, formāli atsaucoties uz to, ka lietu var vērtēt tiesa. Tas būtu pretrunā ar valsts pārvaldes efektivitātes nodrošināšanas prasību, saskaņā ar kuru, ļaujot personai pilnvērtīgi un efektīvi īstenot savas tiesības valsts pārvaldē, esot iespējams panākt, lai lieta nemaz nenonāktu tiesā. Apstrīdētā norma kavējot šādu prasību īstenošanu valsts pārvaldes darbībā. Tiesībsargs secina, ka apstrīdētā norma rada priekšnoteikumus personu pamattiesību ierobežojumiem, kas nav samērīgi ar izvirzīto mērķi, bez tam ierobežojot arī taisnīguma un labas pārvaldības principu iedzīvināšanu administratīvajā procesā. Secinājumu daļa 6. Nodokļu likuma 33.1 panta pirmā daļa stājās spēkā 2000. gada 17. maijā un bija spēkā līdz 2004. gada 1. maijam. Pieteikuma iesniegšanas brīdī - 2007. gada 4. oktobrī - minētā norma nebija spēkā jau vairāk nekā trīs gadus. No Satversmes tiesas procesa efektivitātes viedokļa jāņem vērā, ka šādās lietās spriedumam ir nozīme tikai tad, ja tam var būt noteikts atpakaļejošs spēks. Līdz ar to tiesvedība tajās ir iespējama, ja izvērtējamās tiesiskās attiecības ļauj Satversmes tiesas spriedumam piešķirt atpakaļejošu spēku. Turpretim tad, ja apstrīdētās normas atcelšana no tās izdošanas vai spēkā stāšanās brīža varētu radīt, piemēram, būtisku valsts (sabiedrības) interešu aizskārumu vai apdraudējumu, lietvedības turpināšanas lietderīgums ir izvērtējams Satversmes tiesas nolēmuma sagatavošanas laikā. 7. Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantam, konkrēti - no šā panta izrietošajam samērīguma principam, jo Pieteikuma iesniedzējs uzskata apstrīdēto normu par neatbilstošu tieši šim principam. No Satversmes pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet vairāki tiesiskas valsts pamatprincipi, arī samērīguma princips [sk. Satversmes tiesas 2000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu daļas 3. punktu]. Samērīguma princips nozīmē, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu un Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 5. punktu). Izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību samērīguma principam, tāpat ir jāņem vērā, ka minētā principa izpausme dažādās tiesību nozarēs var atšķirties. Arī apstrīdētās normas raksturs, tostarp tās saikne ar citām Satversmes normām un to vieta pamattiesību sistēmā, neizbēgami ietekmē Satversmes tiesas īstenotās kontroles apjomu. Proti, likumdevēja rīcības brīvība konkrēta jautājuma regulēšanā var būt plašāka vai šaurāka, un Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai Saeimas izmantotās rīcības brīvības apjoms atbilst Satversmē noteiktajam (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.2. un 15.3. punktu). Nodokļu tiesībās, līdzīgi kā citās tiesību jomās, valstij ir pienākums gan ievērot, gan aizsargāt, gan arī nodrošināt personas tiesības. Lai valsts rīkotos saskaņā ar cilvēktiesībām, tai jāīsteno virkne pasākumu - gan pasīvie, piemēram, neiejaukšanās personas tiesībās, gan aktīvie, piemēram, nodrošinot personas individuālo vajadzību apmierināšanu (sk.: Koch I.E., Dichotomies, Trichotomies or Waves of Duties? Human Rights Law Review, 2005, Vol. 5, Number 1, pp. 82 - 86). Tādējādi arī nodokļu tiesībās valsts pienākumi ir dažādi. Proti, tās rīcības brīvība un līdz ar to konstitucionālās kontroles robežas attiecībā uz nodokļu apjoma noteikšanas kārtību un kārtību, kādā tiek iekasēta soda nauda par nodokļu nenomaksāšanu, atšķiras. Valstij ir pienākums sabiedrības labklājības interesēs izveidot efektīvu nodokļu iekasēšanas sistēmu. Taču vienlaicīgi valstij ir arī pienākums aizsargāt personas no nesamērīgiem sodiem, pat ja tie tiek piemēroti par nodokļu likumu pārkāpumiem. Arī Satversmes tiesa savā praksē atzinusi, ka valstij ir tiesības noteikt nodokļu maksāšanas pienākumu un šāds pienākums pats par sevi neaizskar personas pamattiesības. Tomēr pienākums maksāt nodokļus ir nesaraujami saistīts ar šā pienākuma izpildi nodrošinošo līdzekļu noteikšanu, proti, valsts ne vien uzliek nodokļu maksātājiem par pienākumu samaksāt noteikta apmēra nodokļus, bet arī paredz šo nodokļu aprēķināšanas, ieturēšanas un maksāšanas kārtību, kā arī atbildību par pienākuma nepildīšanu. Pienācīga nodokļu administrēšana ietver savlaicīgu un efektīvu nodokļu iekasēšanu un vienlaikus novērš izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr nozīmē īpašumtiesību ierobežojumus, kā arī var būt saistīts ar citiem likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuriem jābūt samērīgiem ar leģitīmo mērķi - konstitucionāli nozīmīgu vērtību aizsardzību. Likumdevējam ir ievērojama rīcības brīvība, nosakot nodokļu kontroli un tās kārtību. Tas nozīmē, ka likumdevējam ir tiesības pēc sava ieskata, ievērojot samērīguma principu, noteikt nodokļu aprēķināšanas, ieturēšanas un maksāšanas kārtību un termiņus, kā arī nodokļu maksātāju un nodokļu administrācijas tiesības, pienākumus un atbildību (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 13. un 19.1. punktu). 8. Tāpat ir jāņem vērā, ka Satversmes sistēmā nacionālo cilvēktiesību normu un starptautisko tiesību normu mijiedarbību regulē Satversmes