12. Article — , kas paredz, ka katra dalībvalsts apņemas uzskatīt

par tai saistošiem vismaz 20 Hartas pirmās daļas pantus vai pantu daļas. Hartas 3. panta pirmā un otrā daļa uzskaitītas kā divi atsevišķi punkti attiecībā uz šo izvēli. Tas nozīmē, pirmkārt, ka abas 3. panta daļas var pastāvēt atrauti viena no otras. Piemēram, Slovākija sākotnēji 2000. gadā atzinusi par sev saistošu vienīgi 3. panta otro daļu un tikai ievērojami vēlāk - 2007. gadā - arī 3. panta pirmo daļu (sk.: List of declarations made with respect to treaty No. 122, http://www.conventions.coe.int). Otrkārt, Harta var attiekties uz pašvaldībām arī tādā valstī, kura nav atzinusi par sev saistošu Hartas 3. panta otro daļu. No ziņām par Hartas ratifikāciju un izdarītajām atrunām gūstams ieskats, ka, piemēram, Beļģija un Lihtenšteina atzinušas par sev saistošu tikai 3. panta pirmo daļu (sk.: List of declarations made with respect to treaty No. 122, http://www.conventions.coe.int). Līdz ar to nevar uzskatīt, ka 3. panta otrā daļa būtu absolūts priekšnoteikums ikvienas citas Hartas normas attiecināšanai uz kādu pašvaldību. Tas, ka reformas periodā attiecībā uz rajona padomi netiek pilnībā nodrošināta Hartas 3. panta prasību izpilde, vēl nenozīmē, ka, nosakot rajona padomes statusu šajā laikā, likumdevējam nav jāņem vērā citu Hartas pantu prasības. Ņemot vērā to, ka likumdevējs ir izšķīries rajona padomei noteikt pašvaldības statusu, kā arī to, ka likumdevējs Satversmes tiesas likuma 17. panta un 19. panta redakcijā, kas pieņemta ar 2000. gada 30. novembra likumu "Grozījumi Satversmes tiesas likumā", nav precizējis, ka pieteikumu Satversmes tiesā var iesniegt tikai pilsētu un pagastu pašvaldības, secināms, ka likumdevēja mērķis ir bijis noteikt, lai reformas posmā Satversmes tiesa izskatītu arī lietas pēc rajona padomes pieteikuma, ciktāl pieteikums atbilst Satversmes tiesas likuma prasībām, tostarp Satversmes tiesas likuma 19. panta pirmajai daļai, kas prasa pamatot pašvaldības tiesību aizskārumu. Līdz ar to Satversmes tiesa ir tiesīga izskatīt lietu pēc rajona padomes pieteikuma. Taču ir jānoskaidro, vai pastāv iespējamība, ka aizskartas rajona padomei noteiktās tiesības, proti, vai no tām Hartas normām, atbilstība kurām tiek apstrīdēta, vispār rajona padomei izriet tādas tiesības, ko varētu aizskart apstrīdētā norma. 15. Hartas 2. pants "Vietējās pašvaldības konstitucionālais un tiesiskais statuss" noteic, ka "vietējās pašvaldības principam ir jābūt atzītam valsts likumdošanā un, kur iespējams, konstitūcijā". Paskaidrojošajā ziņojumā izteikts šāds viedoklis: "Hartas 2. pants garantē, ka vietējās pašvaldības princips ir ietverts rakstītā likumā. Ņemot vērā šā principa svarīgumu, vēlams, lai tas būtu ietverts konstitūcijā. Taču ir atzīts, ka valstīs, kurās konstitūcijas grozīšanas procedūra ir sarežģīta, drīkst neiekļaut vietējās pašvaldības principu konstitūcijā. Valstis, kuru konstitūcija ir apkopota vairākos dokumentos un avotos, varētu saskarties ar specifiskām grūtībām vai pat nebūt spējīgas izpildīt šīs prasības" (European Charter of Local Self-Government Explanatory Report, http://conventions.coe.int/Treaty/en/Reports/Html/122.htm). Saeima un RAPLM atzīmē, ka apstrīdētā norma neskar tiesības, kas paredzētas Hartas 2. pantā. Arī LPS uzskata, ka apstrīdētā norma neskar Hartas 2. panta prasības, jo Satversmē un nevis Sabiedriskā transporta likumā jābūt noteiktam pašvaldības principam. Gan LPS, gan arī Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma esot zināmā pretrunā ar likuma "Par pašvaldībām" 7. panta pirmo daļu, kas nosaka, ka pašvaldību autonomās funkcijas pildāmas kārtībā, kāda paredzēta attiecīgajos likumos un Ministru kabineta noteikumos. Proti, apstrīdētā norma nevis nosakot kārtību, bet ierobežojot vienas konkrētas pašvaldības - šajā gadījumā Rīgas rajona padomes - kompetenci autonomās funkcijas veikšanā. No pieteikuma izriet viedoklis, ka Hartas 2. pants it kā piešķirtu likumam "Par pašvaldībām" kādu īpašu statusu, proti, visiem citiem likumiem, kas skar pašvaldības, būtu jāatbilst likumam "Par pašvaldībām". Šāds viedoklis bija plaši izplatīts pašvaldību pārstāvju vidū jau laikā, kad tika izstrādāts likums "Par pašvaldībām". Ziņojot par šā likuma projektu Saeimas sēdē 1994. gada 17. februārī, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs Jānis Lagzdiņš norādīja: "Pašvaldību savienība ierosina noteikt, ka pašvaldību likumam ir jābūt konstitucionālam, tādam, kas stāv pāri pārējiem likumiem, kas reglamentē kaut kādā mērā pašvaldību darbību. Komisija nepiekrīt šādam konceptuālam risinājumam, jo šāds risinājums neatbilst Satversmes burtam un garam. Mūsu valstī nav šādas prakses, ka mēs kādiem likumiem nosakām konstitucionālu raksturu. Bez tam, ja mēs pieņemtu Pašvaldību savienības ierosinājumu, tas apgrūtinātu mūsu likumdošanu, jo, grozot vai paredzot kādā citā likumā pašvaldībām kādas tiesības vai pienākumus, būtu jāgroza arī likums "Par pašvaldībām"" (Saeimas 1994. gada 17. februāra sēdes stenogramma). Tas vien, ka kāds cits likums varētu būt pretrunā ar likumu "Par pašvaldībām", nevar aizskart pašvaldībai Hartas 2. pantā noteiktās tiesības. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēja izsaka viedokli, ka katrai apstrīdētajai normai pēc būtības būtu jāatbilst pašvaldības principam. Tomēr jāņem vērā, ka Hartas 2. pants neatklāj pašvaldības principa būtību, tikai nosaka formālos kritērijus, pēc kuriem šis princips ietverams dalībvalstu tiesību normās. Pašvaldības principa būtība tiek atklāta tajās Hartas normās, kuras norāda Hartas 12. pants. Līdz ar to apstrīdētā norma neskar tādas tiesības, kas Pieteikuma iesniedzējai varētu izrietēt no Hartas 2. panta. 16. Var piekrist RAPLM viedoklim, ka no Hartas 3. panta izriet pašvaldības tiesības vadīt nozīmīgu valsts lietu daļu vietējo iedzīvotāju interesēs. Paskaidrojošajā ziņojumā norādīts, ka nav iespējams precīzi definēt, kādas funkcijas nododamas pašvaldību regulēšanai un pārzināšanai. Tādi formulējumi kā "vietējās lietas" un "iekšējas lietas" tika noraidīti kā pārāk riskanti un grūti interpretējami. Dalībvalstu tradīcijas attiecībā uz lietām, kas uzskatāmas par rezervējamām pašvaldību izlemšanai, krasi atšķiras. Realitātē lielākajai daļai lietu ir gan nacionālās, gan arī vietējās iezīmes. Atbildība par tām dažādās valstīs un dažādā laikā var būt dažāda, un tās var būt pat sadalītas starp dažādiem varas līmeņiem. Ierobežojot pašvaldības ar lietām, kam nav plašāku iezīmju, risks varētu būt tāds, ka pašvaldībām tiek piešķirta pārāk niecīga loma. No otras puses, tiek akceptēts, ka atsevišķas funkcijas, piemēram, tādas kā valsts aizsardzība, valstis grib rezervēt centrālajai varai. Hartas mērķis ir nodrošināt pašvaldībām pietiekami nozīmīgu funkciju loku. Funkciju definīcija ir 4. panta priekšmets [sk.: European Charter of Local Self-Government Explanatory Report (ETS No. 122), http://conventions.coe.int/Treaty/en/Reports/Html/122.htm]. Pieteikuma iesniedzēja neapstrīd tai piešķirto funkciju kopumu, bet apstrīd vienas atsevišķas funkcijas robežas un īstenošanas nosacījumus. Turklāt Hartas dalībvalstīs pastāv viedoklis, ka uz otrā līmeņa pašvaldībām nav attiecināmas tiesības uz garantētu kompetenci (Aufgabengarantie). Piemēram, Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 28. panta otrās daļas pirmais teikums paredz, ka pirmā līmeņa pašvaldībām (Gemeinden) nodrošināmas tiesības likuma ietvaros uz savu atbildību kārtot visas vietējās kopienas lietas. Savukārt šīs daļas otrais teikums noteic, ka arī augstāka līmeņa pašvaldībām (Gemeindeverbände) savu likumā noteikto uzdevumu izpildes jomā likuma ietvaros ir pašpārvaldes tiesības (Recht der Selbsverwaltung). Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa, interpretējot šo normu, ir secinājusi, ka tā otrā līmeņa pašvaldībām tiesības uz visaptverošu kompetenci (Allzuständigkeit) neparedz (sk.: BVerfGE, 79, 127, [151]). Kāda uzdevuma ietveršana otrā līmeņa pašvaldības (Kreise) kompetencē lielā mērā ir atkarīga vienīgi no likumdevēja gribas (sk.: BVerfGE 83, 363, [383]). Veicot vietējās pašpārvaldes monitoringu Vācijā, Eiropas Reģionālo un vietējo pašvaldību kongresa eksperti nav norādījuši, ka vietējās pašpārvaldes regulējums Vācijā būtu pretrunā ar Hartas 3. panta pirmo daļu (sk.: The congress of Local and regional authorities. The situation of local finances in the Federal Republic of Germany - CPL (6) 3 Part II, Explanatory memorandum, https://wcd.coe.int). Līdz ar to no Hartas 3. panta pirmās daļas rajona pašvaldībai neizriet tiesības uz to, lai likumdevējs kādu konkrētu funkciju konkrētā apjomā iekļautu rajona padomes autonomajā kompetencē. Tātad apstrīdētā norma neskar tādas tiesības, kas Pieteikuma iesniedzējai varētu izrietēt no Hartas 3. panta. 17. Hartas 4. panta "Vietējās pašvaldības kompetence" pirmā daļa noteic: "(1) Vietējās varas pilnvaras un pienākumus nosaka konstitūcija vai likums. Taču šis noteikums neliedz piešķirt vietējai varai pilnvaras un pienākumus īpašiem mērķiem saskaņā ar likumu." Paskaidrojošajā ziņojumā norādīts: Hartas 4. pants nostiprina vispārējus principus, uz kuriem tiek balstīti vietējās varas pienākumi un pilnvaras. Kopš vietējās varas pienākumi ir fundamentāls pašas vietējās varas pastāvēšanas pamats, gan skaidrības, gan tiesiskās noteiktības interesēs pamatpienākumus pašvaldībām nevajag piešķirt ad hoc, bet tiem jābūt pietiekami nostiprinātiem tiesību normās. Parasti šie pienākumi jāietver konstitūcijā vai normatīvajā aktā [sk.: European Charter of Local Self-Government Explanatory Report, http://conventions.coe.int/Treaty/en/Reports/Html/122.htm]. No Pieteikuma iesniedzējas rakstītā var secināt, ka tā Hartas 4. panta pirmās daļas pirmo teikuma interpretē šādi: "Vietējās varas pilnvaras un pienākumus nosaka konstitūcija vai likums "Par pašvaldībām"." Pamatots ir atbildes rakstā izteiktais viedoklis, ka likums "Par pašvaldībām" nav vienīgais likums, kurš var noteikt ar pašvaldības darbu saistītus jautājumus. Arī citi likumi var ietvert pašvaldības darbu reglamentējošas tiesību normas, kuras var būt speciālas normas pretstatā vispārīgajām likumā "Par pašvaldībām" ietvertajām tiesību normām. Lemjot par to, vai kāda norma ietverama likumā "Par pašvaldībām" vai attiecīgās nozares likumā, likumdevējam ir plaša rīcības brīvība. Turklāt apstrīdētā norma neuzliek pašvaldībai ad hoc nekādus pienākumus, kādu tai iepriekš nebūtu bijis, nedz arī atņem tai kādu funkciju vispār. No Pieteikuma iesniedzējas rakstītā var secināt, ka Sabiedriskā transporta likuma tapšanas gaitā bijusi konstatējama virkne trūkumu. Tomēr Pieteikuma iesniedzēja nav norādījusi, ka šie trūkumi būtu uzskatāmi par likumdošanas procesa pārkāpumiem, turklāt tik būtiskiem, lai apstrīdēto normu nevarētu uzskatīt par likumu, tas ir, pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Līdz ar to apstrīdētā norma neskar tādas tiesības, kas Pieteikuma iesniedzējai varētu izrietēt no Hartas 4. panta pirmās daļas. 18. Hartas 4. panta "Vietējās pašvaldības kompetence" trešā daļa noteic, ka pamatā publiskās varas pienākumus pēc iespējas realizē tā vara, kas atrodas vistuvāk pilsoņiem. Uzdodot kāda pienākuma izpildi citai varai, ņem vērā uzdevuma apjomu un būtību, kā arī efektivitātes un ekonomijas nosacījumus. Paskaidrojošajā ziņojumā norādīts, ka paragrāfs skaidri formulē vispārēju principu, ka publisko pienākumu īstenošanai jābūt decentralizētai. Šis princips Eiropas Padomes nostājā ir ticis deklarēts daudzos gadījumos, it īpaši 1977. gada Eiropas pašvaldību lietu ministru Lisabonas konferences secinājumos. Tas paredz: ja uzdevums pēc sava apjoma un dabas nav tāds, ka tas jāizpilda plašākā teritorijā, un to neprasa efektivitātes un ekonomijas apsvērumi, tad tas jādeleģē vietējā līmeņa varai. Taču šī daļa neparedz prasību, lai sistēmiski tiktu decentralizētas funkcijas tādām pašvaldībām, kuras to dabas un mēroga dēļ var pildīt vienīgi ierobežotus uzdevumus [sk.: European Charter of Local Self-Government Explanatory Report (ETS No. 122), http://conventions.coe.int/Treaty/en/Reports/Html/122.htm]. No Hartas 4. panta trešās daļas izriet subsidiaritātes princips. Šo principu kā tādu iespējams interpretēt divējādi: no vienas puses, lai attaisnotu pilnvaru nodošanu augstāka līmeņa institūcijai varas struktūrā un, no otras puses, lai paturētu zināmas pilnvaras tajā līmenī, kas pilsoņiem tuvāks. Hartā princips ir nostiprināts tā sākotnējā nozīmē. Tas paredz pienākumu rūpēties, lai tiktāl, ciktāl tas iespējams, lēmumi tiktu pieņemti pilsonim tik tuvā līmenī, cik iespējams. Atkāpe no šā principa pieļaujama tikai absolūtas nepieciešamības dēļ [sk.: Definition and limits of the principle of subsidiarity. Report prepared for the Steering Committee on Local and Regional Authorities (CDLR), P.12, http://www.loreg.coe.int]. Pamatots ir RAPLM uzskats, ka likuma "Par pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 19. punktā noteikto autonomo funkciju - organizēt sabiedriskā transporta pakalpojumus - pilda rajonu pašvaldības un republikas pilsētu pašvaldības, kas funkcionāli ir viena līmeņa vara. Līdz ar to apstrīdētā norma neskar tiesības, kas paredzētas Hartas 4. panta trešajā daļā. Arī LPS uzsver, ka subsidiaritātes princips ir vienādi attiecināms uz rajonu pašvaldībām un republikas pilsētu pašvaldībām. Līdz ar to apstrīdētā norma neskar tādas tiesības, kas Pieteikuma iesniedzējai varētu izrietēt no Hartas 4. panta trešās daļas. 19. Hartas 4. panta "Vietējās pašvaldības kompetence" ceturtā daļa noteic: "Vietējai varai piešķirtās pilnvaras parasti ir pilnīgas un ekskluzīvas. Cita, centrālā vai reģionālā vara, nedrīkst tās apstrīdēt vai ierobežot, izņemot gadījumus, kad tas paredzēts likumā." Paskaidrojošajā ziņojumā norādīts: Hartas 4. panta ceturtā daļa attiecas uz pienākumu pārklāšanās problēmu. Lai izskaustu jebkuru tendenci izvairīties no atbildības, pilnvarām parasti jābūt pilnīgām un ekskluzīvām. Taču papildu darbības dažādos pārvaldes līmeņos ir nepieciešamas noteiktās lietās un ir svarīgi, lai šajos gadījumos centrālās vai reģionālās varas iejaukšanās notiek saskaņā ar skaidriem, likumā noteiktiem priekšrakstiem [sk.: European Charter of Local Self-Government Explanatory Report (ETS No. 122), http://conventions.coe.int/Treaty/en/Reports/Html/122.htm]. No pieteikuma izriet viedoklis, ka Hartas 4. panta ceturtajā daļā ar jēdzienu "vietējai varai piešķirtās pilnvaras" ir saprotamas galvenokārt likuma "Par pašvaldībām" 15. pantā paredzētās autonomās funkcijas. Šā panta pirmās daļas 19. punkts paredz, ka pašvaldības autonomā funkcija ir "organizēt sabiedriskā transporta pakalpojumus". Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka tai Hartas 4. panta izpratnē ir piešķirtas pilnvaras organizēt visus iespējamos sabiedriskā transporta pakalpojumus savā teritorijā. Šāds viedoklis nav pamatots, jo netiek ņemts vērā, ka attiecīgās autonomās funkcijas apjoms ir noskaidrojams kopsakarā gan ar citām likuma "Par pašvaldībām" normām, gan arī citiem likumiem. Tā likuma "Par pašvaldībām" 17.2 pants paredz, ka "galvaspilsēta Rīga papildus šā likuma 15. pantā noteiktajām funkcijām pastāvīgi veic šādas valsts un pašvaldības dalītas atbildības galvaspilsētas funkcijas: [...]". 4) piedalās valsts nozīmes sakaru sistēmu un transporta infrastruktūras uzturēšanā un attīstīšanā." Līdz ar to jau likuma "Par pašvaldību" ietvaros ir secināms, ka rajona padomes autonomā kompetence organizēt sabiedriskā transporta pakalpojumus neaptver valsts nozīmes transporta infrastruktūras uzturēšanu un attīstīšanu. Piemēram, apstrīdētā norma citastarp attiecas uz pārvadājumiem no starptautiskās lidostas "Rīga" termināļa. Sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšana posmā no lidostas līdz dzelzceļa stacijai nav uzskatāma tikai par Rīgas un Rīgas rajona iedzīvotāju vietēju lietu, bet skar valsts līmeņa intereses. Tiktāl, ciktāl Rīgas pilsētas maršrutu tīkls uzskatāms par valsts nozīmes transporta infrastruktūru, tas neietilpst rajona padomes autonomajā funkcijā. Likuma "Par pašvaldībām" 15. pantā paredzētās autonomās funkcijas saturu precizē arī citi likumi. Piemēram, gramatiski tulkojot, jēdzienu "sabiedriskais transports" plašākā nozīmē varētu attiecināt arī uz dzelzceļa publiskajiem pārvadājumiem, taču no Dzelzceļa likumā noteiktā regulējuma izriet, ka uz šo jomu pašvaldības autonomā kompetence neattiecas. Arī Sabiedriskā transporta likums precizē minētās autonomās funkcijas saturu un robežas. Apstrīdētā norma neskar šīs autonomās funkcijas kodolu. Proti, tā neattiecas uz tādu sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanu, ko Rīgas rajona padome veic Rīgas rajona teritorijā, lai nodrošinātu Rīgas rajona iedzīvotāju pārvietošanos šīs teritorijas ietvaros. Apstrīdētā norma skar tādus sabiedriskā transporta pakalpojumus, ko Rīgas rajona padome viena pati nemaz nevar organizēt. Proti, maršrutus, kuros pārvadājumi tiek veikti gan Rīgas rajona teritorijā, gan arī Rīgas pilsētas teritorijā. Šādu sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšana nav vienas pašvaldības autonomā funkcija likuma "Par pašvaldībām" 15. panta izpratnē. Izvēloties regulējumu sabiedriskā transporta pārvadājumu organizēšanai maršrutos, kas pārsniedz vienas pašvaldības teritoriju, likumdevējam ir plaša rīcības brīvība. Par vietējai varai piešķirtu pilnvaru Hartas 4. panta ceturtās daļas izpratnē šādu pakalpojumu organizācija uzskatāma tikai tiktāl, ciktāl Sabiedriskā transporta likums to nodod konkrētas pašvaldības kompetencē. Līdz ar to apstrīdētā norma neskar tādas tiesības, kas Pieteikuma iesniedzējai varētu izrietēt no Hartas 4. panta ceturtās daļas. Tā kā no minētajām Hartas normām Pieteikuma iesniedzējai neizriet tādas tiesības, kuras varētu aizskart apstrīdētā norma, tiesvedība Satversmes tiesā pēc konkrētā pieteikuma nav iespējama. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2007-21-01 "Par sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma 7. panta otrās daļas atbilstību 1985. gada 15. oktobra Eiropas vietējo pašvaldību hartas 2., 3. pantam un 4. panta pirmajai, trešajai un ceturtajai daļai", kas ierosināta pēc Rīgas rajona padomes pieteikuma. Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris