208. Article — paredzēja, ka pirmstiesas izmeklēšanu pabeidz,

sastādot apsūdzības rakstu (un vēlāk nododot krimināllietu tiesai), pieņemot lēmumu par lietas izbeigšanu vai pieņemot lēmumu par lietas nosūtīšanu tiesai medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanai. Saskaņā ar KPL 411. pantu vispārējā kārtībā veikto kriminālprocesu var pabeigt, virzot procesu uz tiesu, proti, pieņemot lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai vai pieņemot lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu, kā arī pieņemot lēmumu un nododot krimināllietu tiesai medicīniska vai audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanai. Satura un mērķu ziņā analogi ir arī pirmstiesas procesa un pirmstiesas izmeklēšanas posmi. Kriminālprocesa likums paredz divus pirmstiesas procesa posmus: izmeklēšanu un kriminālvajāšanu. Savukārt saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksu pirmstiesas izmeklēšanas posmi bija izziņa un kriminālvajāšana. Arī no apstrīdētās normas izriet, ka pirmstiesas izmeklēšana un pirmstiesas process ir līdzīgi tiesību institūti, jo tajā norādīts, ka krimināllietās, kas ierosinātas līdz 2005. gada 1. oktobrim, tiek noteikti pirmstiesas procesa termiņi tāpat kā kriminālprocesos, kas uzsākti jau saskaņā ar Kriminālprocesa likumu. Tātad gadījumos, kad pirmstiesas izmeklēšana līdz Kriminālprocesa likuma spēkā stāšanās brīdim vēl nebija pabeigta, pirmstiesas process ir pirmstiesas izmeklēšanas turpinājums. Arī Saeima savā atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētā norma noteic, kā rīkoties gadījumos, kad krimināllieta ierosināta līdz 2005. gada 1. oktobrim, bet pirmstiesas process tajā vēl nav beidzies. Tādējādi Kriminālprocesa kodeksā reglamentētā procesa stadija - pirmstiesas izmeklēšana - un Kriminālprocesa likumā paredzētā procesa stadija - pirmstiesas process - ir kriminālprocesa tiesību institūti, kuru saturs un mērķi ir līdzīgi. 8.3. Kriminālprocesa kodekss nenoteica pirmstiesas izmeklēšanas termiņus. Vienīgi KPK 128.2 pants paredzēja, ka kriminālvajāšana pirmstiesas izmeklēšanā jāpabeidz divu mēnešu laikā, izņemot gadījumus, kad attiecīgais termiņš tiek pagarināts. Taču Kriminālprocesa kodekss nenoteica ierobežojumus kriminālvajāšanas termiņa pagarināšanai. Savukārt KPL 389. pants noteic, ka termiņš, kurā jāpabeidz pirmstiesas process vai jāatceļ visi procesuālie piespiedu līdzekļi un tiesību ierobežojumi attiecībā uz īpašumu, var sākties dažādos brīžos - gan brīdī, kad pirmstiesas procesā tiek iesaistīta persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, gan brīdī, kad personas tiesības rīkoties ar savu īpašumu tiek ierobežotas ar procesuālajām darbībām, proti, kad personas mantai tiek uzlikts arests saskaņā ar KPL 361. pantu. 2004. gada 21. maijā Pieteikuma iesniedzējs tika saukts pie kriminālatbildības un tādējādi ieguva tiesības uz aizstāvību saskaņā ar KPK 18. pantu. Arests Pieteikuma iesniedzēja mantai tika uzlikts vēlāk - 2004. gada 2. jūnijā. Tā kā Pieteikuma iesniedzējs tika iesaistīts kriminālprocesā ar brīdi, kad viņš ieguva tiesības uz aizstāvību, nevis ar brīdi, kad viņa mantai tika uzlikts arests, ir jānoskaidro, vai to personu tiesiskais statuss, kuras ieguvušas tiesības uz aizstāvību, Kriminālprocesa likumā un Kriminālprocesa kodeksā ir regulēts līdzīgi. Kriminālprocesa likums salīdzinājumā ar Kriminālprocesa kodeksu paredz vairāk tādu procesuālo statusu, kuros procesā iesaistītā persona iegūst tiesības uz aizstāvību. Divu procesuālo statusu apzīmējumi ir identiski gan Kriminālprocesa likumā, gan Kriminālprocesa kodeksā, proti, aizdomās turētais un apsūdzētais. Persona, pret kuru tika vērstas jebkādas kriminālprocesuālas darbības laikā, kad bija spēkā Kriminālprocesa kodekss, tiesības uz aizstāvību ieguva salīdzinoši vēlāk, nekā to paredz šobrīd spēkā esošais Kriminālprocesa likums. Ja pastāv reāla iespēja, ka persona izdarījusi izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu, tā tiesības uz aizstāvību saskaņā ar KPL 61. panta trešo daļu iegūst jau brīdī, kad tiek iesaistīta procesuālās darbības veikšanā vai atklātībai tiek nodota informācija par kriminālprocesa uzsākšanu pret šo personu. Turpretī KPK 121. pants paredzēja, ka persona tiesības uz aizstāvību iegūst brīdī, kad kļūst par aizdomās turēto, proti, tiek aizturēta vai tai tiek piemērots drošības līdzeklis vēl pirms apsūdzības celšanas. Tomēr atšķirības abu likumu regulējumā nav tik būtiskas, lai varētu apgalvot, ka personas, kas ieguva tiesības uz aizstāvību Kriminālprocesa kodeksā noteiktajā kārtībā, un personas, kas ieguvušas tiesības uz aizstāvību saskaņā ar Kriminālprocesa likumu, atrodas atšķirīgos apstākļos. Tiesības, kas likumā garantētas personām, kuras iegūst tiesības uz aizstāvību saskaņā ar Kriminālprocesa likumu, ir gandrīz identiskas tām, kas bija noteiktas Kriminālprocesa kodeksā. Arī tādu tiesības uz aizstāvību ieguvušo personu kā aizturētais, aizdomās turētais un apsūdzētais procesuālais stāvoklis abos likumos ir reglamentēts ļoti līdzīgi. Lai gan KPL 66. pants aizdomās turētā tiesības nosaka detalizētāk, nekā to darīja Kriminālprocesa kodekss, gan KPL 66. pantā, gan KPK 121. pantā ir noteikts, ka aizdomās turētajam, citastarp, ir tiesības uzaicināt aizstāvi, pārsūdzēt kriminālprocesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas rīcību (Kriminālprocesa kodeksā - izziņas izdarītāja vai prokurora darbības), kā arī sniegt paskaidrojumus un pieteikt lūgumus. Attiecībā uz apsūdzētā tiesībām gan KPL 70. pants, gan KPK 95. pants noteic, ka apsūdzētajam, citastarp, ir tiesības uz aizstāvi, tiesības zināt, par ko viņš apsūdzēts, sniegt paskaidrojumus, pieteikt lūgumus, iepazīties ar krimināllietas materiāliem, iesniegt sūdzības par kriminālprocesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas darbībām (Kriminālprocesa kodeksā - izziņas izdarītāja vai prokurora darbībām). Līdz ar to personas, kuras tiesības uz aizstāvību ieguva saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksu, un personas, kuras tiesības uz aizstāvību ir ieguvušas saskaņā ar Kriminālprocesa likumu, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. 9. Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras tiesības uz aizstāvību ieguva saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa normām, un personām, kuras tiesības uz aizstāvību ieguvušas saskaņā ar Kriminālprocesa likumu. Apstrīdētā norma noteic, ka gan krimināllietās, kas ir ierosinātas līdz Kriminālprocesa likuma spēkā stāšanās dienai, gan tajos kriminālprocesos, kas ir uzsākti saskaņā ar Kriminālprocesa likumu, pirmstiesas procesa termiņš tiek skaitīts no 2005. gada 1. oktobra. Tādējādi apstrīdētā norma pati par sevi paredz vienādu attieksmi pret minētajām personu grupām. Taču jāņem vērā, ka apstrīdētā norma paredz tikai kārtību, kādā pirmstiesas procesa termiņi tiek attiecināti uz krimināllietām, kas ierosinātas līdz Kriminālprocesa likuma spēkā stāšanās dienai, bet nenoteic pašus pirmstiesas procesa termiņus un to iestāšanās priekšnoteikumus. Kā norādīts šā sprieduma 8.1. punktā, apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 91. panta pirmajam teikumam nevar tikt vērtēta atrauti no KPL 389. panta, kas nosaka maksimālo pirmstiesas procesa termiņu vai termiņu, kādā ir jāatceļ visi procesuālie piespiedu līdzekļi un tiesību ierobežojumi attiecībā uz īpašumu. No apstrīdētās normas kopsakarā ar KPL 389. pantu izriet, ka attieksme pret personu grupām, kas atrodas salīdzināmos apstākļos, tomēr ir atšķirīga. Kriminālprocesam, kas uzsākts saskaņā ar Kriminālprocesa likumu, maksimāli pieļaujamais pirmstiesas procesa vai tiesību ierobežojumu termiņš ir noteikts KPL 389. pantā. Tas var ilgt līdz 24 mēnešiem sevišķi smaga nozieguma gadījumā. Turpretī tad, ja krimināllieta tika ierosināta saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa normām un šīs lietas ietvaros bija ierobežotas personas tiesības (piemērots drošības līdzeklis vai uzlikts arests mantai), bet pirmstiesas izmeklēšana nebija pabeigta līdz 2005. gada 1. oktobrim, minētais tiesību ierobežojums varēja ilgt vairāk nekā 24 mēnešus, jo KPL 389. pantā noteiktajā pirmstiesas procesa termiņā netika ieskaitīts tas laika posms, kurā personas tiesības bija ierobežotas saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa normām. Ņemot vērā minēto, var secināt, ka tiesības uz aizstāvību saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksu ieguvušo personu, tostarp arī Pieteikuma iesniedzēja, tiesības varēja tikt ierobežotas ilgāk nekā tiesības uz aizstāvību saskaņā ar Kriminālprocesa likumu ieguvušo personu tiesības. Tādējādi apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras tiesības uz aizstāvību ieguva saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa normām un kuru krimināllietās pirmstiesas izmeklēšana nebija pabeigta līdz 2005. gada 1. oktobrim, un personām, kuras tiesības uz aizstāvību ir ieguvušas saskaņā ar Kriminālprocesa likumu. 10. Lai noteiktu, vai šādai atšķirīgai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, jānoskaidro, vai apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis. Satversmes 91. panta kontekstā atšķirīgās attieksmes pamatā ir jābūt "saprātīgiem iemesliem" (sk.: Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības principu // Latvijas Vēstnesis, 2003. gada 8. maijs, Nr. 68). Arī konstitucionālo tiesību doktrīna atzīst, ka par iemeslu nevienlīdzīgai attieksmei salīdzināmās situācijās var kalpot jebkurš saprātīgs apsvērums. Likumdevēja ziņā ir noteikt tās tiesiskās situācijas, uz kurām tas attiecina vienas un tās pašas tiesiskās sekas, ja šādai pieejai ir objektīvs attaisnojums (sk.: Jarass D., Pieroth B. Grundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland. 8. Aufl. München: Verlag C.H.Beck, 2006, S. 99). Tādējādi Satversmes 91. panta kontekstā leģitīmie mērķi nav tikai Satversmes 116. pantā minētie, bet var būt arī jebkuri citi saprātīgi mērķi. Pienākums uzrādīt un pamatot atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms gulstas uz institūciju, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - uz Saeimu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 22.1. punktu). Var piekrist Saeimas atbildes rakstā izteiktajam viedoklim, ka apstrīdētās normas tāpat kā visu Kriminālprocesa likuma pārejas noteikumu punktu mērķis ir nodrošināt saprātīgu un līdzsvarotu pāreju no vecā tiesiskā regulējuma, proti, Kriminālprocesa kodeksa, uz jauno tiesisko regulējumu - Kriminālprocesa likumu. Apstrīdētā norma nodrošina šādu pāreju, jo ar Kriminālprocesa likuma pieņemšanu tika ieviests tāds tiesību institūts kā pirmstiesas procesa termiņi. Kriminālprocesa kodeksā termiņi pirmstiesas izmeklēšanai nebija noteikti. Attiecinot Kriminālprocesa likumā paredzētos ierobežotos pirmstiesas procesa termiņus arī uz krimināllietām, kas ierosinātas pirms likuma stāšanās spēkā, likumdevējs noteica saprātīgu pāreju no vecā tiesiskā regulējuma uz jauno tiesisko regulējumu. Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs noteica precīzu kārtību, kādā procesa virzītājiem jāskaita pirmstiesas procesa termiņi minētajās krimināllietās. Apstrīdētā norma kopsakarā ar KPL 389. pantu paredz konkrētus termiņus, kuros ir jāpabeidz pirmstiesas process vai jāatceļ visi procesuālie piespiedu līdzekļi un tiesību ierobežojumi attiecībā uz īpašumu. Apstrīdētā norma nodrošināja paredzamību un tiesisko noteiktību pirmstiesas procesa pabeigšanā krimināllietās, kas bija ierosinātas līdz Kriminālprocesa likuma spēkā stāšanās dienai. Tādējādi apstrīdētās normas radītajai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis, proti, noteikt saprātīgu pāreju no iepriekšējā tiesiskā regulējuma uz jauno tiesisko regulējumu. 11. Lai atšķirīgā attieksme būtu attaisnojama, tās leģitīmajam mērķim ir jāatbilst samērīguma principam. Samērīgums tiesiskās vienlīdzības principa kontekstā nozīmē, ka labumam, ko sabiedrība iegūst ar atšķirīgo attieksmi pret salīdzināmajām situācijām, jābūt lielākam nekā zaudējumam, ko cieš tās personas, kuras atrodas nelabvēlīgākajā no abām situācijām. Lai izvērtētu, vai likumdevēja pieņemtā tiesību norma atbilst samērīguma principam, jānoskaidro: pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; treškārt, vai likumdevēja darbība ir atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu). 12. Kā jau iepriekš norādīts, Kriminālprocesa likumā ir noteikti termiņi, kādos jāpabeidz pirmstiesas process vai jāatceļ visi procesuālie piespiedu līdzekļi un tiesību ierobežojumi attiecībā uz īpašumu. Kriminālprocesa kodeksā pirmstiesas izmeklēšanas termiņi nebija paredzēti. Lai nodrošinātu pāreju no vecā tiesiskā regulējuma uz jauno tiesisko regulējumu, kā arī lai noteiktu kārtību, kādā tiek skaitīti pirmstiesas procesa termiņi arī tajās krimināllietās, kuras bija ierosinātas līdz 2005. gada 1. oktobrim un kurās vēl nebija pabeigta pirmstiesas izmeklēšana, likumdevējam bija tiesības un pienākums noteikt, kādā veidā KPL 389. pantā noteiktie pirmstiesas procesa termiņi tiek attiecināti uz agrāk ierosinātajām krimināllietām. Likumdevējs to izdarīja, pieņemot apstrīdēto normu, no kuras izriet, ka pirmstiesas process ir uzskatāms par pirmstiesas izmeklēšanas turpinājumu un personām, kuras tiesības uz aizstāvību ieguvušas saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa normām, tā termiņi tiek skaitīti no 2005. gada 1. oktobra. Līdz ar to arī uz personām, kuras tiesības uz aizstāvību bija ieguvušas pirms 2005. gada 1. oktobra, tika attiecināti KPL 389. pantā noteiktie pirmstiesas procesa termiņi. Likumdevējs ar apstrīdēto normu pirmstiesas procesa termiņu skaitīšanai ir noteicis tādu kārtību, kas ir ne tikai skaidra un nepārprotama, bet arī praktiski īstenojama. Tādējādi apstrīdētā norma ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. 13. Izvērtējot to, vai likumdevēja rīcība, pieņemot apstrīdēto normu, bija nepieciešama, ir jānoskaidro, vai normas leģitīmo mērķi likumdevējs varēja sasniegt ar līdzekļiem, kas ir saudzējošāki attiecībā uz indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm. Likumdevējam ar jauno tiesisko regulējumu bija skaidri un nepārprotami jānoteic, no kura brīža pirmstiesas procesa termiņš tiek skaitīts krimināllietās, kuras bija ierosinātas līdz 2005. gada 1. oktobrim un kurās līdz minētajam datumam nebija pabeigta pirmstiesas izmeklēšana. Tā kā KPL 389. panta pirmās daļas 1. punkts paredz, ka kriminālprocesā par kriminālpārkāpumu maksimālais pirmstiesas procesa termiņš ir tikai seši mēneši, bija saprātīgi tas, ka likumdevējs par atskaites punktu noteica 2005. gada 1. oktobri, nevis agrāku datumu. Likumdevējam nebija pienākuma noteikt agrāku pirmstiesas procesa termiņa sākumu, piešķirot šīm Kriminālprocesa likuma normām atpakaļejošu spēku. Tiesību normas atpakaļejošais spēks ir pazīstams materiālajās krimināltiesībās. Kā norādīts Krimināllikuma 5. panta otrajā daļā, likumam, kas atzīst nodarījumu par nesodāmu, mīkstina sodu vai ir citādi labvēlīgs personai, ja vien attiecīgajā likumā nav noteikts citādi, ir atpakaļejošs spēks. Turpretī kriminālprocesa tiesību normām atpakaļejošs spēks nav raksturīgs. Jaunais kriminālprocesa regulējums attiecas arī uz jau uzsāktajiem kriminālprocesiem un ne tikai uz kriminālprocesa kārtību, bet arī uz procesā iesaistīto personu tiesisko stāvokli un šīm personām piemērotajiem piespiedu līdzekļiem (sk.: Goßner-Meyer L. Strafprozessordnung. 48. Aufl. München: Verlag C.H.Beck, 2005, S. 51). KPL 4. pantā, kas ietverts likuma 1. nodaļā "Kriminālprocesa pamatnoteikumi", ir norādīts, ka kriminālprocesa kārtību nosaka tā kriminālprocesa tiesību norma, kura ir spēkā procesuālās darbības izdarīšanas brīdī. Tātad visas procesuālās darbības no 2005. gada 1. oktobra bija jāveic saskaņā ar tobrīd spēkā bijušajām kriminālprocesa tiesību normām. Satversmes tiesa uzskata, ka apstrīdētā norma attiecībā uz indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm ir saudzējoša, jo attiecina pirmstiesas procesa termiņu uz personām, kuru krimināllietās saskaņā ar iepriekšējo tiesisko regulējumu maksimālie pirmstiesas izmeklēšanas termiņi vispār nebija paredzēti. Ne Pieteikuma iesniedzējs, ne institūcijas, kas sniegušas viedokļus lietā, nav minējušas citus iespējamos tiesiskos risinājumus, kas pret indivīdu būtu saudzējošāki nekā apstrīdētā norma. Likumdevējs, iespējams, varēja paredzēt arī citādu regulējumu pirmstiesas procesa termiņu skaitīšanai krimināllietās, kas ierosinātas līdz 2005. gada 1. oktobrim. Tomēr jebkāds cits tiesiskais regulējums tāpat pieļautu atšķirīgu attieksmi pret lietā salīdzinātajām personu grupām, un nav pamata uzskatīt, ka tas būtu pret indivīdu saudzējošāks. Satversmes tiesa atzīst, ka apstrīdētā norma bija nepieciešama, lai skaidri un nepārprotami noteiktu konkrētu pirmstiesas procesa termiņu arī tām personām, kuras tiesības uz aizstāvību bija ieguvušas līdz 2005. gada 1. oktobrim. Tādējādi likumdevēja rīcība bija nepieciešama, lai sasniegtu apstrīdētās normas leģitīmo mērķi. 14. Pamatots ir Saeimas paustais viedoklis, ka arī tad, ja apstrīdētās normas nebūtu, procesa virzītāji Kriminālprocesa likumā noteiktos pirmstiesas procesa termiņus automātiski attiecinātu uz nepabeigtajām krimināllietām un skaitītu no likuma spēkā stāšanās dienas. Šādu pieeju attaisnotu KPL 4. pantā ietvertais princips, saskaņā ar kuru kriminālprocesa kārtību nosaka procesuālās darbības izdarīšanas brīdī spēkā esošās tiesību normas. Tomēr likumdevējam apstrīdētā norma bija jāpieņem, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, kas ir viens no būtiskiem demokrātiskas valsts principiem. Ietverot apstrīdēto normu Kriminālprocesa likuma pārejas noteikumos, likumdevējs, pirmkārt, noteica, ka pirmstiesas process var tikt uzskatīts par turpinājumu Kriminālprocesa kodeksā paredzētajai pirmstiesas izmeklēšanai. Otrkārt, likumdevējs ar apstrīdēto normu noteica, ka arī personām, kuru krimināllietas ir ierosinātas līdz 2005. gada 1. oktobrim, tiek piemēroti Kriminālprocesa likumā reglamentētie pirmstiesas procesa termiņi. Tiesiskā noteiktība, kas tiek panākta ar apstrīdēto normu, ir ne tikai sabiedrības, bet arī kriminālprocesā iesaistīto personu, tostarp Pieteikuma iesniedzēja, interesēs. Jāņem vērā, ka bez lietā aplūkotajām divām personu grupām ir vēl kāda personu grupa, proti, personas, kuras tiesības uz aizstāvību ieguva saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa normām un kuru krimināllietās pirmstiesas izmeklēšana līdz Kriminālprocesa likuma spēkā stāšanās dienai jau bija pabeigta. Šai personu grupai vispār nebija noteikts termiņš, kurā ir jāpabeidz pirmstiesas izmeklēšana vai jāatceļ visi drošības līdzekļi vai tiesību ierobežojumi attiecībā uz īpašumu. Jaunais tiesiskais regulējums, proti, apstrīdētā norma kopsakarā ar KPL 389. pantu, būtiski uzlaboja Pieteikuma iesniedzēja tiesisko stāvokli salīdzinājumā ar šīs trešās personu grupas stāvokli. Tādējādi apstrīdētā norma nodrošina samērīgumu starp indivīda tiesībām un sabiedrības interesēm un atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa n o s p r i e d a: atzīt Kriminālprocesa likuma pārejas noteikumu 3. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris