91. Article — noteic: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi

likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Tajā ir ietverti divi savstarpēji cieši saistīti principi: vienlīdzības princips - pirmajā teikumā un diskriminācijas aizlieguma princips - otrajā teikumā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9. punktu). 7.1. Konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka ar apstrīdēto normu tiekot pārkāpts ne tikai Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertais vienlīdzības princips, bet arī otrajā teikumā ietvertais diskriminācijas aizlieguma princips. Diskriminācijas gadījumā atšķirīga attieksme ir balstīta uz noteiktiem aizliegtiem kritērijiem (sk.: Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības principu // Latvijas Vēstnesis, 2003. gada 8. maijs, Nr. 68). Šādi kritēriji ir, piemēram, dzimums, rase, nacionālā piederība, reliģiskā pārliecība, piederība pie noteiktas sociālās grupas. Attiecinot Kriminālprocesa likumā paredzētos pirmstiesas procesa termiņus uz personām, kuras tiesības uz aizstāvību ieguva Kriminālprocesa kodeksā noteiktajā kārtībā, likumdevējs nav noteicis atšķirīgu attieksmi, pamatojoties uz kādu aizliegtu kritēriju. Arī Tiesībsargs uzsver, ka ar apstrīdēto normu likumdevējs nav īpaši izdalījis kādu personu grupu pēc nepieļaujamiem kritērijiem. Līdz ar to lietas ietvaros apstrīdētā norma ir jāizvērtē vienlīdzības principa, nevis diskriminācijas aizlieguma principa kontekstā. 7.2. Tiesiskās vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu). Vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tas garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē, ka cilvēku tiesībām jābūt vienādām. Vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu). Līdz ar to vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu). 7.3. Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, nepieciešams noskaidrot: pirmkārt, vai ir personas (personu grupas), kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos; otrkārt, vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; treškārt, vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats. Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav proporcionālas (samērīgas) attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu). 8. Lai noskaidrotu, kuras personas vai personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams atrast šīs grupas vienojošo pazīmi (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 14. punktu). 8.1. Apstrīdētā norma paredz kārtību, kādā tiek noteikti pirmstiesas procesa termiņi krimināllietās, kas tika ierosinātas līdz Kriminālprocesa likuma spēkā stāšanās dienai, proti, 2005. gada 1. oktobrim. Apstrīdētā norma noteic, no kura brīža minētajās krimināllietās var tikt skaitīti pirmstiesas procesa termiņi, taču termiņus pašus tā neregulē. Termiņu aprēķināšanas kārtību un to ilgumu noteic KPL 389. pants. Atkarībā no noziedzīgā nodarījuma smaguma pakāpes KPL 389. pants paredz atšķirīgus maksimālos termiņus, kādos jāpabeidz pirmstiesas process vai jāatceļ visi procesuālie piespiedu līdzekļi un tiesību ierobežojumi attiecībā uz īpašumu. Tāpēc apstrīdētā norma ir jāvērtē kopsakarā ar KPL 389. pantu, lai noskaidrotu, kuras personas atrodas vienādos vai atšķirīgos apstākļos. 8.2. Tā kā apstrīdētā norma attiecina Kriminālprocesa likumā noteiktos pirmstiesas procesa termiņus arī uz krimināllietām, kuras bija ierosinātas pirms Kriminālprocesa likuma stāšanās spēkā, ir jānoskaidro, kura Kriminālprocesa kodeksā regulētā procesuālā stadija ir pielīdzināma Kriminālprocesa likumā noteiktajam pirmstiesas procesam. Kriminālprocesa kodeksā nebija pirmstiesas kriminālprocesa jēdziena, bet tas paredzēja pirmstiesas izmeklēšanu - procesa stadiju, kas nav identiska Kriminālprocesa likumā regulētajam pirmstiesas procesam, taču ir tam līdzīga satura un mērķu ziņā. Pirmstiesas procesa saturs ir noteikts KPL 384. pantā, saskaņā ar kuru pirmstiesas procesā, veicot izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, ir jānoskaidro: 1) vai noticis noziedzīgs nodarījums, 2) persona, kura saucama pie kriminālatbildības, 3) vai ir pamats kriminālprocesa izbeigšanai vai virzīšanai uz tiesu. Kriminālprocesa kodekss expressis verbis nenoteica šādus uzdevumus pirmstiesas izmeklēšanai, tomēr Kriminālprocesa kodeksā paredzētie pirmstiesas izmeklēšanas uzdevumi bija līdzīgi tiem, kuri noteikti šobrīd spēkā esošajā Kriminālprocesa likumā. Pirmstiesas procesa un pirmstiesas izmeklēšanas uzsākšana gan Kriminālprocesa kodeksā, gan Kriminālprocesa likumā ir reglamentēta analoģiski. Saskaņā ar KPL 372. pantu kriminālprocess tiek uzsākts, procesuāli pilnvarotai amatpersonai pieņemot attiecīgu lēmumu. Ar kriminālprocesa uzsākšanu salīdzināma procesuāla darbība ir KPK 113. pantā paredzētā krimināllietas ierosināšana. Lai gan krimināllietas ierosināšana saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksu bija uzskatāma par patstāvīgu kriminālprocesa stadiju un varēja ilgt noteiktu laika posmu, tā noslēdzās ar konkrētu lēmumu par krimināllietas ierosināšanu. Saskaņā ar KPK 114. pantu tieši pēc lēmuma par krimināllietas ierosināšanu tika uzsākta pirmstiesas izmeklēšana. Arī Kriminālprocesa kodeksā paredzētās pirmstiesas izmeklēšanas un Kriminālprocesa likumā paredzētā pirmstiesas procesa pabeigšanas veidi ir analogi. KPK