464. Article — , kas ietver Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Senāta rīcības sēdes tiesisko regulējumu, lietu ierosināšanas brīdī noteica: "(1) Senātam iesniegtās kasācijas sūdzības un protestus pēc šā likuma 460.panta pirmajā daļā paredzētā paskaidrojuma iesniegšanas termiņa izbeigšanās izskata rīcības sēdē, lai izlemtu, vai tie atbilst šā likuma 450. - 454.panta prasībām un vai ir izskatāmi kasācijas instances tiesas sēdē. (2) Rīcības sēdē civillietu izskata Senāta departamenta priekšsēdētāja nozīmēta senatoru kolēģija, kuras sastāvā ir trīs senatori. (3) Ja senatoru kolēģija vienbalsīgi atzīst, ka kasācijas sūdzība neatbilst likuma prasībām, tā pieņem lēmumu par kasācijas tiesvedības izbeigšanu. (4) Ja kaut viens no senatoriem uzskata, ka lieta izskatāma kasācijas instancē, senatoru kolēģija pieņem lēmumu par lietas nodošanu izskatīšanai kasācijas kārtībā. (5) Ar senatoru kolēģijas vienbalsīgu lēmumu lietu var nodot izskatīšanai kasācijas kārtībā paplašinātā Senāta sastāvā. (6) Ja lietu nodod Senāta izskatīšanai, pēc puses lūguma ar rīcības sēdes lēmumu var apturēt sprieduma izpildi šajā lietā. (7) Ja Senāta rīcības sēdē senatoru kolēģija pieņem lēmumu par jautājuma uzdošanu Eiropas Kopienu Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai, tā aptur tiesvedību, līdz likumīgā spēkā stājas Eiropas Kopienu Tiesas nolēmums." 2. 2007. gada 31. oktobrī ierosināta lieta pēc sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Zeltaleja-1" konstitucionālās sūdzības, bet 2007. gada 18. decembrī ierosināta lieta pēc Jāņa Kalniņa konstitucionālās sūdzības. Sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Zeltaleja-1" un Jāņa Kalniņa (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēji) konstitucionālās sūdzības ir līdzīgas. Lai veicinātu abu lietu vispusīgu un ātru iztiesāšanu, saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 22. panta sesto daļu tās tika apvienotas. Konstitucionālajās sūdzībās norādīts, ka Civilprocesa likuma 434. un 464. pants (turpmāk arī - apstrīdētās normas) aizskarot Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz taisnīgu tiesu, kas izriet no Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta, un esot pretrunā ar Satversmes 92. pantu kopsakarā ar Satversmes 1., 82. un 86. pantu. 2.1. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka Civilprocesa likuma 434. pantā ietvertais tiesiskais regulējums liedzot īstenot Satversmes 92. pantā nostiprinātās tiesības uz taisnīgu tiesu. Lai arī pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu, tam neesot leģitīma mērķa. Apstrīdētā norma, kas paredz apelācijas instances sprieduma stāšanos spēkā tā pasludināšanas brīdī, neatbilstot arī civilprocesa principiem. Sprieduma likumīga spēka elementi esot gan sprieduma neapstrīdamība, gan arī sprieduma izpildāmība. Savukārt apstrīdētā norma - ja tiek vērtēta kopsakarā ar citām Civilprocesa likumā ietvertajām normām, - pieļaujot, ka likumīgā spēkā stājies apelācijas instances tiesas spriedums var tikt gan pārsūdzēts kasācijas kārtībā, gan arī vēlāk atcelts. Tādējādi tiekot pieļauta tiesas sprieduma izpilde, kamēr lieta vēl nav galīgi izspriesta. Konstitucionālajās sūdzībās uzmanība pievērsta kārtībai, kādā stājas spēkā saīsinātais tiesas spriedums, proti, tas stājās spēkā rezolutīvās daļas pasludināšanas brīdī. Tādējādi esot iespējama arī tāda sprieduma izpilde, kura pilnais teksts vēl nav taisīts. Savukārt atbilstoši Civilprocesa likuma 454. pantam spriedumu kasācijas kārtībā iespējams pārsūdzēt tikai tad, kad ir saņemts pilns spriedums. Pieteikumu iesniedzēji pauž viedokli, ka apstrīdētā norma neatbilst arī Satversmes 82. un 86. pantam. No minētajiem Satversmes pantiem izriet, ka tiesu var spriest tikai likumā paredzētajā kārtībā. Līdz ar to katra tiesu instance varot spriest tiesu tikai tai likumā noteiktās kompetences ietvaros un augstākas instances tiesa nevarot atcelt jau spēkā stājušos zemākas instances tiesas spriedumu. Turklāt Civilprocesa