6. Article — noteic: "Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo

tiesību un pienākumu [...] pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā, objektīvā, ar likumu noteiktā tiesā." Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) ir konstatējusi, ka Konvencijas 6. pants dalībvalstīm neuzliek par pienākumu visos gadījumos izveidot kasācijas instances vai apelācijas instances tiesas. Tomēr, ja šādas tiesas tiek izveidotas, tām savā darbībā jāievēro Konvencijas 6. pants (sk., piemēram, ECT spriedumus lietās: Decourt v. Belgium, judgement of 17 January 1970, para. 25; Staroszczyk v. Poland, judgement of 22 March 2007, para. 125; Dunayev v. Russia, judgement of 24 may 2007, para. 34). Tātad Satversmes 92. pants neliedz likumdevējam noteikt brīdi, kurā stājas spēkā apelācijas instances spriedums, tomēr ir jāizvērtē, vai Civilprocesa likuma 434. pantā ietvertais tiesiskais regulējums atzīstams par tādu, kas nodrošina taisnīgu un Satversmei atbilstošu lietu izskatīšanas procedūru. 12. Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu tiesu varētu ierobežot, tomēr šīs tiesības nevar uzskatīt par absolūtām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 7.1. punktu). Arī ECT norādījusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu nav absolūtas un var tikt ierobežotas. Šie tiesību ierobežojumi tomēr nevar būt tādi, kas pēc būtības liedz īstenot tiesības uz taisnīgu tiesu (sk., piemēram, ECT spriedumus lietās: Edificaciones March Gallego S.A. v. Spain, judgement of 19 February 1998, para. 34; Garcia Manibardo v. Spain, no. 38695/97, para. 36; Staroszczyk v. Poland, judgement of 22 March 2007, para. 125). Tādējādi gan Satversmes tiesa, gan arī ECT nepārprotami secinājušas, ka tiesības vērsties tiesā var ierobežot tiktāl, ciktāl tās netiek atņemtas pēc būtības. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no vissvarīgākajām personas tiesībām, tāpēc ierobežojumi šīm personas tiesībām nosakāmi tikai pašos nepieciešamākajos gadījumos (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 10. punktu). Personas pamattiesības, arī tiesības vērsties tiesā, var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, ja to prasa svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un ja tiek ievērots samērīguma princips. Satversmes 86. pants noteic, ka "tiesu var spriest tikai tie orgāni, kuriem šīs tiesības piešķir likums, un tikai likumā paredzētajā kārtībā". Skatot kopsakarā Satversmes 86. pantu un Satversmes 92. panta pirmo teikumu, secināms, ka tiesības vērsties tiesā var ierobežot, ja šāds ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, ierobežojumam ir leģitīms mērķis un ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2. punktu). Līdz ar to jāizvērtē, vai Civilprocesa 434. pantā ietvertais tiesību ierobežojums, pirmkārt, ir noteikts ar likumu, otrkārt, vai šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis, treškārt, vai ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi. 13. Pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Apstrīdētā norma ietverta Civilprocesa likumā, kas ir pieņemts un izsludināts Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā. Tātad pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. 14. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 13. punktu un Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). 14.1. Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka Civilprocesa likuma 434. panta nepieciešamība pamatojama ar civiltiesiskās apgrozības interesēm, proti, iespējami drīzāk ļaut tiesiski rīkoties ar strīdus mantu. Lietas izskatīšana trīs instancēs bez iespējas ātrāk uzsākt sprieduma izpildi varētu būtiski apdraudēt civiltiesiskās apgrozības ātrumu (sk. lietas materiālu 1. sējuma 87. un 164. lpp.). Senāta paustajā viedoklī norādīts, ka šīs normas mērķis esot civilprocesa efektivitātes nodrošināšana, paredzot likumā iespēju tiesas spriedumu izpildīt jau pēc tam, kad lieta ir izskatīta pēc būtības divās tiesu instancēs un ir pasludināts apelācijas instances tiesas spriedums (sk. lietas materiālu 1. sējuma 73. - 74. lpp.). 14.2. Eiropas Padomes Ministru komiteja atbilstoši Eiropas Padomes Statūtu 15.b punktam ir tiesīga pieņemt rekomendācijas dalībvalstu valdībām. Lai arī šīs rekomendācijas nav juridiski saistošas, tās tiek pieņemtas jautājumos, kas tiek atzīti par dalībvalstu kopējo politiku. Eiropas Padomes Ministru komiteja 1984. gada 28. februārī pieņēmusi rekomendāciju Nr. R (84)5 par civilprocesa principiem tiesas spriešanas uzlabošanai [Recommendation No. R (84) on the principles of civil procedure designed to improve the functioning of justice] un 1995. gada 7. februārī pieņēmusi Eiropas Padomes rekomendāciju Nr. R (95)5. Minētās rekomendācijas tika pieņemtas, citastarp ievērojot nepieciešamību veicināt tiesas procesa efektivitāti, kā arī ikvienas personas tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā. Viens no šo rekomendāciju pamatmērķiem ir tiesas procesa efektivitātes veicināšana. Tādējādi arī Eiropas Padome ir norādījusi uz nepieciešamību veicināt tiesas procesa efektivitāti. 14.3. Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka mērķis nodrošināt strīdu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu, mazinot tiesu noslogotību, var tikt atzīts par leģitīmu Satversmes 92. pantā noteikto tiesību ierobežošanas gadījumā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 8.4. punktu). Tāpat tiesības uz taisnīgu tiesu var tikt ierobežotas, lai nodrošinātu tiesu darbības efektivitāti (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 8.2. punktu un Satversmes tiesas 2004. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2004-04-01 12. punktu). Tādējādi pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis. 15. Samērīguma princips prasa ievērot saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības un personas interesēm, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumīgās intereses. Līdz ar to nepieciešams izvērtēt, vai tiek nodrošināts līdzsvars starp tiesas procesa efektivitātes nodrošināšanu, no vienas puses, un personas tiesībām uz taisnīgu tiesu, no otras puses. Lai konstatētu, vai samērīguma princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai nav saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai un vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 3. punktu). 16. Leģitīmā mērķa sasniegšanas labad likumdevējs noteicis, ka apelācijas instances spriedums likumīgā spēkā stājas tā pasludināšanas brīdī. 16.1. Sprieduma pasludināšanu reglamentē Civilprocesa likuma 433. pants, kura pirmā daļa noteic, ka apelācijas instances tiesas spriedums tiek pasludināts šā likuma 199. pantā noteiktajā kārtībā, tas ir, tādā pašā kārtībā, kā tiek pasludināts pirmās instances tiesas spriedums. Atbilstoši Civilprocesa 199. pantam spriedumu pasludina, to nolasot. Civilprocesa 199. pants atsevišķi regulē arī saīsinātā sprieduma pasludināšanas kārtību, nosakot, ka "pasludinot saīsinātu spriedumu, tiesa paziņo datumu, kad būs sastādīts pilns sprieduma teksts". Šajā gadījumā pilnu sprieduma tekstu tiesa sastāda 14 dienu laikā. Senāta 2005. gada 5. maija spriedumā lietā Nr. SKC-303, skaidrojot saīsinātā apelācijas instances sprieduma spēkā stāšanās brīdi, norādīts: "Atbilstoši Civilprocesa likuma 434. pantam apelācijas instances tiesas spriedums stājas likumīgā spēkā tā pasludināšanas brīdī. Līdz ar to apelācijas instances tiesas sprieduma stāšanās likumīgā spēkā saistīta tikai ar pasludināšanas brīdi, bet ne ar pilna sprieduma sastādīšanu, kas netiek pasludināts" (sk. lietas materiālu 1. sējuma 30. lpp.). Tādējādi apelācijas instances tiesas spriedums stājas spēkā, tiesnesim to pasludinot, tas ir, nolasot tiesas sēžu zālē. Turklāt saīsinātais spriedums stājas likumīgā spēkā rezolutīvās daļas pasludināšanas brīdī, lai gan lietas dalībnieki vēl nav iepazinušies ar pilnu sprieduma tekstu un tātad arī ar tiesas paustajiem argumentiem, kas bijuši pamatā konkrētā nolēmuma pieņemšanai. 16.2. Civilprocess veido vienotu publiski tiesisku attiecību sistēmu. Lai nodrošinātu tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu, Civilprocesa likumā nedrīkst būt tādas iekšējas pretrunas, kas tiesības uz taisnīgu tiesu varētu padarīt par neefektīvām. Tādējādi ir jāsalīdzina Civilprocesa likumā noteiktā kārtība, kādā stājas spēkā apelācijas instances tiesas spriedums, ar šajā pašā likumā noteikto kārtību, kādā stājas spēkā pirmās instances tiesas spriedums. Gan pirmās instances tiesas, gan apelācijas instances tiesas kompetencē ietilpst lietas faktisko apstākļu noskaidrošana, pierādījumu pārbaude un izvērtēšana. Pie tam gan pirmās, gan otrās instances spriedums var tikt pārsūdzēts augstākas instances tiesā, izņemot gadījumus, kad sprieduma pārsūdzēšanu augstākas instances tiesā likums neparedz. No Civilprocesa likuma izriet, ka pirmās instances tiesas spriedums civilprocesā stājas likumīgā spēkā pēc tam, kad notecējis termiņš tā pārsūdzēšanai apelācijas kārtībā un sūdzība nav iesniegta. Ja apelācijas instances tiesa apelācijas sūdzību atstājusi bez izskatīšanas vai apelācijas tiesvedību izbeigusi, spriedums stājas spēkā attiecīgā lēmuma pasludināšanas brīdī. Ja spriedums pārsūdzēts kādā daļā, tā nepārsūdzētajā daļā spriedums stājas spēkā, kad notecējis tā pārsūdzēšanas termiņš. Atbilstoši Civilprocesa 434. pantam apelācijas instances tiesas sprieduma spēkā stāšanās tiek saistīta vienīgi ar tā pasludināšanu. Turklāt Civilprocesa likumā ietvertais tiesiskais regulējums ir pretrunīgs, jo, no vienas puses, nosaka apelācijas instances tiesas sprieduma spēkā stāšanos ar pasludināšanas brīdī, bet, no otras puses, paredz šāda sprieduma pārsūdzēšanu kasācijas kārtībā. Līdz ar to Civilprocesa likumā noteiktā apelācijas instances tiesas sprieduma spēkā stāšanās kārtība būtiski atšķiras no kārtības, kādā stājas spēkā pirmās instances spriedums civilprocesā. 16.3. Lai izvērtētu apstrīdētajā normā noteiktā līdzekļa piemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai, papildus nepieciešams ņemt vērā arī likumīgā spēkā esošā tiesas sprieduma tiesiskās sekas. Likuma "Par tiesu varu" 16. panta otrā daļa noteic, ka spriedums, kas stājies likumīgā spēkā, ir izpildāms. Savukārt šā panta ceturtā daļa noteic, ka šādam spriedumam ir likuma spēks, tas ir visiem obligāts un pret to jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret likumu. Arī Civilprocesa 538. pants noteic, ka tiesas spriedumi un lēmumi izpildāmi pēc to stāšanās likumīgā spēkā, izņemot gadījumus, kad saskaņā ar likumu vai tiesas spriedumu tie izpildāmi nekavējoties. Līdz ar to izpildāms ir arī tāds apelācijas instances tiesas spriedums, kura pārsūdzēšanas iespēja noteikta likumā. Satversmes 92. pants garantē tiesības nevis uz bezgalīgu tiesas procesu, bet, gluži otrādi, uz procesu, kuram saprātīgā laikā jānoslēdzas ar spēkā stājušos tiesas spriedumu. Tiesiskā stabilitāte prasa ne vien noregulētu tiesvedības procesu, bet arī tādu noslēgumu, kas ir tiesiski noturīgs (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 5. un 8. punktu). Turklāt Satversmes