634. Article — neparedz pietiekamas iespējas sprieduma

izpildīšanas pagriezienu nodrošināt ar atbilstošiem tiesiskiem līdzekļiem. Līdz ar to netiek panākta līdztiesība starp pusēm gan likuma, gan tiesas priekšā. Prasītājam Civilprocesa likumā tiek piešķirtas plašas iespējas savu prasību nodrošināt ar dažādiem tiesiskiem līdzekļiem kā pirms prasības celšanas tiesā, tā arī jebkurā procesa stadijā (sk. Civilprocesa likuma 19. nodaļu). Turpretī atbildētājam likumā nav paredzētas tiesības prasīt nodrošināt sprieduma izpildes pagriezienu, ja izpilde uzsākta saskaņā ar Civilprocesa likuma 434. pantu, neraugoties uz to, ka apelācijas instances spriedums tiek pārsūdzēts kasācijas kārtībā. Šāds tiesiskais regulējums vienai pusei var radīt būtiskus zaudējumus, ja apelācijas instances spriedums vēlāk pilnībā vai daļēji tiek atcelts ar kasācijas instances tiesas spriedumu. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka taisnīgas tiesas jēdziens ietver arī pušu līdzvērtīgu iespēju principu, kas citastarp liedz kādai no lietā iesaistītajām pusēm piešķirt būtiskas priekšrocības (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 6. punktu). Kasācijas sūdzības apmierināšanas rezultātā tai lietā iesaistītajai pusei, kas iegūtu tiesības uz sprieduma izpildīšanas pagriezienu, netiek nodrošinātas pilnvērtīgi īstenojamas tiesības uz taisnīgu tiesu. Tādējādi nevar piekrist Saeimas viedoklim, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums nodrošina adekvātu un efektīvu personas tiesisko interešu aizsardzību, ja ar kasācijas instances tiesas spriedumu tiek atcelts jau spēkā stājies un pilnībā vai daļēji izpildīts apelācijas instances tiesas spriedums. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums var radīt tādu situāciju, ka apelācijas instances sprieduma pārsūdzēšana kasācijas kārtībā kļūst bezjēdzīga un neveicina lietā iesaistīto personu interešu aizsardzību. Līdz ar to apstrīdētā norma redakcijā, kāda bija spēkā lietu ierosināšanas brīdī, nenodrošina līdzsvaru starp tiesas procesa efektivitāti un personas tiesību aizsardzību. Tātad noteiktais ierobežojums nav iespējami saudzējošākais līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka tiesiskā valstī tiesības ne tikai jādeklarē, bet arī ir jānodrošina to praktiska īstenošana (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas 5. punktu). Līdz ar to nepieciešams nodrošināt, lai lietas izskatīšana kasācijas instancē būtu efektīva un nekļūtu tikai formāla. Tiesību aizsardzības mehānismu nevar uzskatīt par efektīvu, ja tas nenodrošina pilnvērtīgu un atbilstošu personas tiesību aizsardzību. Tādējādi ierobežojums nav samērīgs ar leģitīmo mērķi un apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo Satversmes 92. pantā nostiprinātās tiesības uz taisnīgu tiesu. 17. Satversmes tiesa konstatē, ka sprieduma taisīšanas laikā, 2008. gada 22. maijā, Saeimā tika pieņemti grozījumi Civilprocesa likumā, izsakot tā 434. pantu jaunā redakcijā. 17.1. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā norma (akts) ir zaudējusi spēku. Minētais vērsts uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv. Tomēr Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmā daļa paredz Satversmes tiesas tiesības izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 12. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-06-03 11. punktu). Līdz ar to, konstatējot šajā normā paredzētos apstākļus, Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai tomēr nepastāv apsvērumi, kas nosaka nepieciešamību turpināt tiesvedību. Saeimas pieņemtie grozījumi Civilprocesa likumā citastarp noteic, ka 434. panta jaunā redakcija par kārtību, kādā stājas likumīgā spēkā un ir izpildāms apelācijas instances tiesas spriedums, stājas spēkā 2008. gada 1. jūlijā. Līdz ar to sprieduma pieņemšanas brīdī apstrīdētā norma vēl nav zaudējusi spēku un tiesvedība lietā nav izbeidzama. 17.2. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību normas, kuras Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošām augstāka juridiskā spēka tiesību normām, uzskatāmas par spēkā neesošām no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Satversmes tiesa jau vairākkārt norādījusi, ka atsevišķos gadījumos ir pieļaujams, ka Satversmei neatbilstošā tiesību norma vēl zināmu laiku paliek spēkā, lai likumdevējam būtu iespēja rast tādu situācijas risinājumu, kurā tiek ievērotas gan sabiedrības, gan atsevišķu personu intereses (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 22. punktu un Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-02 secinājumu daļas 3. punktu). Konkrētajā lietā, atceļot apstrīdēto normu no sprieduma pasludināšanas brīža, nebūtu skaidra tiesiskā noregulējuma kārtība, kādā apelācijas instances tiesas spriedums stājas spēkā. Tiesību zinātnē, skaidrojot procesuālā likuma piemērošanu laikā, norādīts, ka "jaunais procesuālais likums, tiklīdz tas stājies spēkā, tūliņ arī piemērojams turpmākajām procesuālajām darbībām, kaut arī prasības lieta iesākta pirms jaunā likuma izdošanas. Nepieciešams vienīgi, lai jaunais procesuālais likums nepārgrozītu un neatņemtu pusei procesā tādas procesuālās tiesības, kuras viņai bijušas lietas iesākšanas brīdī tiesā" (sk.: Bukovskis V. Civilprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 128.lpp.). Tādējādi apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu, pirms stājusies spēkā likumdevēja pieņemtā 434. panta redakcija, neradītu Pieteikumu iesniedzējiem labvēlīgāku tiesisko situāciju. Turklāt neviens no Pieteikumu iesniedzējiem nav lūdzis atzīt Civilprocesa 434. pantu par spēkā neesošu no tā pieņemšanas brīža. Tādējādi konkrētajā gadījumā ir pieļaujams, ka apstrīdētā norma paliek spēkā līdz brīdim, kad likumīgā spēkā stājas Saeimas pieņemtie grozījumi Civilprocesa likuma 434. pantā. 18. Pieteikumu iesniedzēji lūdz izvērtēt, vai Civilprocesa likuma 464. pants, kas noteic Senāta rīcības sēdes tiesisko regulējumu, atbilst Satversmes 92. pantam. 18.1. Lieta ierosināta par visa Civilprocesa likuma 464. panta atbilstību Satversmes normām. Tomēr no konstitucionālajām sūdzībām izriet, ka tiek apstrīdēta Civilprocesa likuma 464. panta trešā daļa, kas noteic: "Ja senatoru kolēģija vienbalsīgi atzīst, ka kasācijas sūdzība neatbilst likuma prasībām, tā pieņem lēmumu par kasācijas tiesvedības izbeigšanu." Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka ar šo normu tiek ierobežotas viņu tiesības uz taisnīgu tiesu, jo tajā nav paredzēta iespēja pārsūdzēt Senāta rīcības sēdes lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā. Tajā pašā laikā Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka pārsūdzības neiespējamība neesot tieši noteikta Civilprocesa likuma 464. pantā, bet drīzāk izriet no Civilprocesa likumā ietvertā tiesiskā regulējuma kopumā. No konstitucionālajām sūdzībām izriet, ka Pieteikumu iesniedzēji par neatbilstošu Satversmei uzskata to, ka Senāta rīcības sēde, izskatot kasācijas sūdzību, esot rīkojusies ultra vires, tas ir, pieņēmusi lēmumu ārpus likumā noteiktajām kompetences robežām. Senāta rīcības sēde esot lēmusi par jautājumiem, kurus varot skatīt vienīgi kasācijas instances tiesas sēdē. Līdz ar to konstitucionālajās sūdzībās būtībā ir ietverts prasījums par Civilprocesa likuma 464. panta trešās daļas piemērošanas atbilstību Satversmes 92. pantā noteiktajām tiesībām uz taisnīgu tiesu, nevis par pašas normas atbilstību Satversmei. No konstitucionālajās sūdzībās minētajiem argumentiem un tām pievienotajiem materiāliem var secināt, ka Civilprocesa 464. panta piemērošanas prakse nav vienveidīga, taču tas nav pietiekams pamats, lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes normām un lemtu par šīs normas spēkā esamību. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka tās pamatuzdevums nav izlemt to, kā katrā konkrētajā gadījumā pareizi piemērojamas tiesību normas (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 17. punktu). Satversmes tiesas kompetence ir noteikta Satversmes 85. pantā, kā arī Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantā. Satversmes tiesas kompetencē neietilpst tiesību normu piemērošanas vērtēšana (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-05-010306 secinājumu daļas 7. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa nav tiesīga pārvērtēt Civilprocesa ietvaros pieņemtos tiesas nolēmumus. Satversmes tiesa nav tiesīga lemt par to, vai vispārējās jurisdikcijas tiesa, izskatot konkrētu lietu, pareizi pievērojusi materiālās un procesuālās normas. Satversmes tiesas kompetencē neietilpst Senāta rīcības sēdes lēmuma tiesiskuma izvērtēšana. Tādēļ tiesvedība par Civilprocesa likuma 464. panta trešās daļas atbilstību Satversmes pantiem ir izbeidzama. 18.2. No Civilprocesa likumā ietvertā tiesiskā regulējuma izrietošās sekas, proti, ka Senāta rīcības sēdes lēmums, kas pieņemts, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 464. panta trešo daļu, nav pārsūdzams, jāvērtē kopsakarā ar kasācijas instances tiesas lomu civilprocesa ietvaros. Kasācijas instances tiesa Latvijā ir Senāts. Senāta kompetencē neietilpst lietas faktisko apstākļu pārbaude un vērtēšana. Kasācijas instances tiesā tiek skatīti tikai quaestiones iuris, proti, jautājumi par materiālo un procesuālo normu piemērošanas pareizību. Kasācijas principam ir publiski tiesisks raksturs, jo tas ir vērsts uz tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un iztulkošanu visā valstī (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 2.1. punktu). Pieejama un saprotama judikatūra, kasācijas instances tiesas sniegtā problēmjautājumu analīze un interpretācija ir būtisks instruments vienveidīgas judikatūras veidošanai, kā arī tiesību attīstības nodrošināšanai. Satversmes tiesa uzskata, ka Latvijā pastāvošā kasācijas institūta būtiska iezīme, īpaši civilprocesa ietvaros, ir tā, ka kasācijas instancē izšķirošā nozīme ir publiski tiesiskajām interesēm, jo strīds starp pusēm tiek skatīts, civillietu pēc būtības caurlūkojot pirmajās divās instancēs (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 2.1. punktu). Lai kasācijas instances tiesa varētu pienācīgi veikt savu darbu, proti, izlemt principiālus materiālo un procesuālo normu piemērošanas jautājumus, likumdevējam iespēju robežās tā ir jāatslogo no nepamatotu sūdzību izskatīšanas (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 2.1. punktu un Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 13.1.punktu). Likumdevējs Civilprocesa likuma 464. panta pirmajā daļā noteicis, ka "Senātam iesniegtās kasācijas sūdzības un protestus pēc šā likuma 460.panta pirmajā daļā paredzētā paskaidrojuma iesniegšanas termiņa izbeigšanās izskata rīcības sēdē, lai izlemtu, vai tie atbilst šā likuma 450. - 454.panta prasībām un vai ir izskatāmi kasācijas instances tiesas sēdē". Līdz ar to Senāta rīcības sēdē tiek pārbaudīts, vai persona ir tiesīga iesniegt kasācijas sūdzību, vai kasācijas sūdzība ir sastādīta atbilstoši likuma prasībām un vai tā iesniegta likumā noteiktajā termiņā. Pie tam Civilprocesa 464. pantā noteiktā Senāta rīcības sēdes lēmumu pieņemšanas kārtība kopumā uzskatāma par tādu, kas tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu nepadara neefektīvu. Senāta rīcības sēde var pieņemt lēmumu par kasācijas tiesvedības izbeigšanu tikai un vienīgi tad, ja senatoru kolēģijas lēmums par to, ka kasācijas sūdzība neatbilst likuma prasībām, ir vienbalsīgs. Savukārt tad, ja kaut viens no senatoriem uzskata, ka lieta izskatāma kasācijas instancē, senatoru kolēģija pieņem lēmumu par lietas nodošanu izskatīšanai kasācijas kārtībā. Pastāvot šaubām par to, vai lieta nododama izskatīšanai kasācijas instancē, lēmums tiek pieņemts par labu lietas izskatīšanai kasācijas kārtībā. Tādējādi likumdevējs ir parūpējies par to, ka tiek veicināta arī citu personu interešu aizsardzība un nodrošināšana, jo kasācijas instancei jāsniedz materiālo un procesuālo tiesību normu interpretācija, kas var būtiski ietekmēt daudzu personu tiesības dažādos tiesas procesos. Senāta rīcības sēdes mērķis citastarp ir nodrošināt, lai kasācijas instances tiesa izskatītu lietas, kurās strīdīgs ir tieši tiesību normu interpretācijas jautājums, kā arī novērst atsevišķu personu bezmērķīgu tiesāšanos un vēršanos tiesā ar nepamatotām prasībām, kas varētu aizskart citu personu tiesības uz taisnīgu tiesu. Satversmes tiesa norāda, ka Satversmes 92. pants negarantē ikviena lēmuma pārsūdzēšanu lietas izskatīšanas ietvaros. Šādas tiesības negarantē arī Konvencijas 6. pants. Satversmes tiesa, analizējot ECT spriedumus par Konvencijas 6. pantā noteiktajām tiesībām, norādījusi, ka valstīm ir rīcības brīvība noteikt pārsūdzības principa apjomu saskaņā ar savu tiesību sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2001-08-01 secinājumu daļas 3. punktu un Satversmes tiesas 2002. gada 20. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-17-0106 secinājumu daļas 5. punktu). Līdz ar to likumdevēja noteiktā kasācijas sūdzību un protestu sākotnējā izvērtēšana Senāta rīcības sēdē ir atbilstoši izraudzīts līdzeklis kasācijas instances pienācīgas darbības nodrošināšanai. 18.3. Normatīvo regulējumu vienmēr var pilnveidot. Īpaši tas nepieciešams gadījumos, kas saistīti ar pamattiesību nodrošināšanu. Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka Civilprocesa likumā vajadzētu precizēt tiesisko regulējumu, kas noteic Senāta rīcības sēdes kompetenci, lemjot par lietas nodošanu izskatīšanai kasācijas kārtībā. Salīdzinošā aspektā norādāms, ka Administratīvā procesa likuma 338.1 pantā ir konkretizēti gadījumi, kas var būt par pamatu atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību administratīvā procesa ietvaros. Senatoru kolēģija atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja kasācijas sūdzība neatbilst noteiktām Administratīvā procesa likuma prasībām vai iesniegta par tiesas spriedumu, kas saskaņā ar likumu nav pārsūdzams. Tāpat senatoru kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, ja jautājumā par kasācijas sūdzībā norādīto materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumiem attiecībā uz šo tiesību normu interpretāciju un piemērošanu Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumos citās līdzīgās lietās ir izveidojusies judikatūra un apelācijas instances tiesas spriedums atbilst tai. Kasācijas tiesvedība tiek atteikta arī tad, ja nerodas šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā. Sprieduma taisīšanas laikā, 2008.gada 22.maijā, Civilprocesa likuma 464. pants izteikts jaunā redakcijā, kā arī likums papildināts ar 464.1 pantu. Taču šā sprieduma ietvaros pieņemto grozījumu atbilstība Satversmes normām nav vērtējama. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29.panta pirmās daļas 3.punktu, 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Atzīt Civilprocesa likuma 434. pantu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam un spēkā neesošu no 2008. gada 1. jūlija. 2. Izbeigt tiesvedību daļā par Civilprocesa likuma 464. panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 82., 86. un 92. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs J.Jelāgins