14. Article — esot vērtējams kā vispārīga norma, kas attiecināma

uz visiem gadījumiem, kad persona noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā atradusies ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī, un tiesa, atzīstot šo personu par vainīgu tai inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, varot pieņemt vienu no trim šādiem lēmumiem: pirmkārt, noteikt sodu, ievērojot KL Sevišķās daļas attiecīgā panta sankcijā noteiktā soda veidu un mēru (noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī saskaņā ar KL 47. panta pirmās daļas 10. punktu atzīstot par atbildību mīkstinošu apstākli), otrkārt, mīkstināt piespriežamo sodu vai, treškārt, atbrīvot no soda. Jautājums par soda mīkstināšanu vai atbrīvošanu no soda šajos gadījumos tiekot izlemts, ņemot vērā nodarījuma konkrētos apstākļus. Nekādi cita veida ierobežojumi KL 14. pantā neesot paredzēti. V. Liholaja uzskata, ka KL Sevišķās daļas panta sankcijā paredzētā soda noteikšana neesot uzskatāma par taisnīguma principa pārkāpumu, pat ja sods ir bargs. Likumdevējs augstu brīvības atņemšanas soda minimālo robežu noteicis galvenokārt par atsevišķiem sevišķi smagiem noziegumiem, kas apdraud būtiskas personu, sabiedrības, valsts intereses. Tieši nonivelējot KL 49. panta piemērošanas noteikumus, daļēji zūdot jēga noziedzīga nodarījuma klasifikācijai un tiekot pieļauta atkāpe no soda mērķiem un vispārējā taisnīguma principa krimināltiesiskajās attiecībās. Satversmes tiesa secināja: 8. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.1 panta pirmās daļas 1. punktu tiesa, izskatot krimināllietu pirmajā instancē, apelācijas vai kasācijas kārtībā, var iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā tad, ja uzskata, ka norma, kas būtu jāpiemēro šajā lietā, neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai (aktam). Attiecībā uz pieteikumiem, ko iesniegušas tiesas, Satversmes tiesas kolēģijas ir secinājušas, ka tiesas pieteikums Satversmes tiesā nevar būt abstrakts, proti, tāds, kas nav saistīts ar konkrēto lietu, un tiesai ir jāpamato tas, ka attiecīgā norma ir nepieciešama lietas izspriešanā (sk. Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2007. gada 24. jūlija lēmumu par atteikšanos ierosināt lietu, pieteikums Nr. 57/2007; Satversmes tiesas 3. kolēģijas 2007. gada 31. oktobra lēmumu par lietas ierosināšanu, pieteikums Nr. 101/2007). 9. Satversmes tiesas likuma 19.1 panta norma noteic arī prasījuma robežas lietās, kas ierosinātas pēc tiesas pieteikuma. Pēc tiesas pieteikuma ierosinātā lietā apstrīdētās normas atbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normām izvērtējama tiktāl, ciktāl tas varētu būt nepieciešams, lai izspriestu attiecīgo krimināllietu, civillietu vai administratīvo lietu, izņemot gadījumus, kad paplašināt prasījuma robežas prasa vispārējie tiesību principi vai Satversmes tiesas procesa principi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 17. punktu). 9.1. Satversmes tiesas kompetencē nav izlemt jautājumus, kas attiecas uz konkrēto krimināllietu pēc būtības, un tā nav tiesīga vērtēt, vai konkrētā persona ir vai nav atbrīvojama no soda saskaņā ar KL 14. pantu un vai pastāv faktiskie apstākļi, kas prasītu lemt jautājumu par zemāka soda noteikšanu, nekā paredzēts attiecīgajās KL Sevišķās daļas normās. Līdz ar to Satversmes tiesai šajos jautājumos ir saistošs Pieteikuma iesniedzējas viedoklis, proti, ka tiesai varētu būt nepieciešams noteikt R. B. zemāku sodu, nekā likumā paredzēts. 9.2. Satversmes tiesas pamatuzdevums nav izlemt arī to, kā katrā konkrētā gadījumā pareizi piemērojamas tiesību normas (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 17. punktu). "Jautājumi, kas attiecas uz konkrētu likuma normu piemērošanu un interpretāciju, pamatā ir vispārējās jurisdikcijas tiesu, kā arī administratīvo tiesu kompetencē" (Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 18. punkts). Līdz ar to arī KL normu interpretācija visupirms ir vispārējās jurisdikcijas tiesu kompetencē. Tomēr Satversmes tiesai atsevišķos gadījumos var būt nepieciešams interpretēt likuma normas. Pirmkārt, ja kāda norma tikai konkrētā interpretācijā atbilst vai neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām, otrkārt, ja no konkrētu normu interpretācijas ir atkarīgas prasījuma robežas Satversmes tiesas lietā vai personas tiesības iesniegt konkrēto pieteikumu, treškārt, citos gadījumos, kad tas nepieciešams Satversmes tiesas procesa ietvaros. Konkrētajā gadījumā Satversmes tiesai būtu nepieciešams interpretēt KL 14. pantu un 49. panta ceturto daļu, lai pārliecinātos, vai Satversmes tiesa ir tiesīga turpināt konkrētās lietas izskatīšanu pēc tiesas pieteikuma. Proti, vai attiecīgajā Satversmes tiesas lietā nepastāv Satversmes tiesas likuma 29. panta 6. punktā norādītie apstākļi. Tomēr tas nebūtu lietderīgi, raugoties no procesuālās ekonomijas viedokļa, jo tiesvedība lietā izbeidzama arī sakarā ar to, ka apstrīdētā norma ar 2008. gada 1. septembri ir zaudējusi spēku un līdz ar to vairs nav nepieciešama konkrētās krimināllietas izspriešanai. Proti, 2007. gada 8. novembrī Saeima ir pieņēmusi likumu "Grozījumi Krimināllikumā", kas izslēdz apstrīdēto normu. Apstrīdētā norma zaudē spēku ar šā likuma spēkā stāšanās dienu - 2008. gada 1. septembri. 10. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma (akts) ir zaudējusi spēku. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2008-10-01 "Par Krimināllikuma 49. panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam", kas ierosināta pēc Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas pieteikuma. Lēmums nav pārsūdzams. Rīcības sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris