33. Article — paredz, ka Ministru kabinets, ievērojot Valsts

pārvaldes iekārtas likuma, Administratīvā procesa likuma un citu normatīvo aktu prasības, var izdot dažādus tiesību aktus, tostarp administratīvos aktus. Ministru kabineta 1996. gada 30. aprīļa noteikumu Nr. 160 "Ministru kabineta iekšējās kārtības un darbības noteikumi" 100. punkts noteica, ka Ministru kabineta tiesību akti tiek noformēti noteikumu, instrukciju, ieteikumu, rīkojumu un Ministru kabineta sēdes protokollēmumu veidā. Šo noteikumu 6. punkts paredzēja, ka Ministru kabineta rīkojums kā ārējs administratīvs akts tiek adresēts tikai rīkojumā minētajai fiziskajai vai juridiskajai personai attiecībā uz konkrētu jautājumu. Ministru kabineta kārtības rullī, kas stājās spēkā iepriekš minēto Ministru kabineta noteikumu vietā, konkrēti, tā 2. punktā ir noteikts, ka Ministru kabinets atbilstoši savai kompetencei citastarp izskata Ministru kabineta rīkojumu projektus. Rīkojuma projekts minēts kā patstāvīgs Ministru kabinetā izskatāmo dokumentu veids, kas nav pieskaitāms ne pie politikas dokumentiem, ne ārējiem tiesību aktiem (starptautisks līgums vai tā projekts, likumprojekts, Saeimas lēmuma projekts vai Ministru kabineta noteikumu projekts) vai iekšējiem tiesību aktiem (Ministru kabineta instrukcijas, protokollēmuma vai ieteikumu projekts). Tādējādi Ministru kabinetam ir tiesības rīkojumu formā izdot individuālus tiesību aktus, tostarp administratīvos aktus. 13. Ministru kabinets, īstenojot savu administratīvo funkciju, izdod individuālus tiesību aktus. Izdodot administratīvo aktu, Ministru kabinetam jāvadās pēc Valsts pārvaldes likuma un Administratīvā procesa likuma, kas nosaka administratīvo aktu izdošanas kārtību un prasības attiecībā uz administratīvā akta saturu un formu. Tāpat ir jāievēro vispārējie tiesību principi, tostarp privātpersonas tiesību ievērošanas princips, vienlīdzības princips, tiesiskuma princips (Administratīvā procesa likuma 4. pants). Administratīvajam aktam jāsatur vairākas obligātas sastāvdaļas: tā adresāts, administratīvā procesa dalībnieku viedokļi un argumenti, faktu konstatējums, pamatojums, kas ietver lietderības apsvērumus, piemēroto tiesību normu uzskaitījums, adresātam uzliktais tiesiskais pienākums vai tam piešķirtās, apstiprinātās vai noraidītās tiesības, kā arī norāde, kur un kādā termiņā šo administratīvo aktu var apstrīdēt vai pārsūdzēt (Administratīvā procesa likuma 67. pants). Savukārt savu leģislatīvo jeb normatīvo funkciju Ministru kabinets īsteno, izdodot ārējus normatīvos aktus - Ministru kabineta noteikumus. Ārējo normatīvo aktu, tā saukto pārvaldes kārtībā izdoto noteikumu izdošana, kad likumdevējs devis tam speciālu pilnvarojumu, ir viena no nozīmīgākajām pārvaldes darbībām (sk.: Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. - Rīga: A. Gulbis, 1930, 191. lpp.). Ministru kabineta noteikumu izdošana atzīstama par tiesībpolitisku lēmumu realizācijas mehānismu, proti, izpildvara izvēlas, kuru no vairākiem iespējamiem tiesiskiem kāda jautājuma risinājumiem normatīvi nostiprināt. Noteikumu Nr. 712 2. pielikumā noteiktais regulējums par kvotu piešķiršanu lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajai sabiedrībai "Latraps" un akciju sabiedrībai "Baltic Holding Company" netika izdots kā administratīvs akts. Tādējādi Noteikumu Nr. 712 2. pielikumā ietvertais regulējums par kvotu piešķiršanu lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajai sabiedrībai "Latraps" un akciju sabiedrībai "Baltic Holding Company" ir individuāls regulējums, ko Ministru kabinets izdevis, īstenojot savu normatīvo funkciju. 14. Kā jau Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi, tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.4. punktu). Tādējādi jāizvērtē, vai Ministru kabinets, ietverot savu noteikumu pielikumā individuāla rakstura regulējumu, šo kārtību ievēroja, respektīvi, vai Ministru kabinets bija tiesīgs ietvert noteikumos individuālu regulējumu. Noteikumi Nr. 712 izdoti saskaņā ar Biodegvielas likuma 8. panta pirmo un otro daļu, kas noteic: "(1) Valsts atbalsts ikgadējā minimāli nepieciešamā biodegvielas daudzuma ražošanai tiek piešķirts un finansiālā atbalsta kvotas biodegvielas veidiem tiek noteiktas Ministru kabineta paredzētajā kārtībā. (2) Ministru kabinets nosaka termiņu, līdz kuram iesniedzams pārskats par iepriekšējā pārskata gadā piešķirto valsts atbalstu, kā arī termiņu un kārtību, kādā ik gadu iesniedzams nepieciešamā atbalsta aprēķins un pamatojums." Tādējādi likumā ir ietvertas normas, kas pilnvaro Ministru kabinetu izdot noteikumus. Lai noskaidrotu, vai likums pilnvaroja Ministru kabinetu noteikumos norādīt konkrētus biodegvielas ražotājus, kuriem piešķiramas kvotas, ir jānoskaidro pilnvarojuma mērķis, saturs un apjoms (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 17. punktu). 15. Biodegvielas likuma 4. panta pirmajā daļā noteikta Ministru kabineta kompetence biodegvielas jomā, tostarp kompetence: 1) īstenot biodegvielas aprites valsts politiku atbilstoši šā likuma noteikumiem; 2) iesniedzot Saeimai gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu, paredzēt šā likuma mērķa sasniegšanai nepieciešamo finansējumu; 3) noteikt pasākumus, kuri nodrošinātu, lai līdz 2010. gada 31. decembrim biodegviela veidotu ne mazāk kā 5,75 procentus no kopējā tautsaimniecībā esošās transportam paredzētās degvielas daudzuma. Ņemot vērā Biodegvielas likuma 4. panta pirmajā daļā un 8. panta pirmajā daļā noteikto, likumdevēja mērķis bija pilnvarot Ministru kabinetu reglamentēt kārtību, kādā tiek piešķirts valsts atbalsts biodegvielas ražošanai, lai nodrošinātu to, ka noteiktā termiņā tiktu panākts zināms tautsaimniecībā izmantojamās biodegvielas īpatsvars. 16. Pilnvarojuma saturs atklāj tā būtību un jēgu. Izskatāmajā lietā nozīmīgs ir viens no Biodegvielas likuma 8. panta pirmajā daļā Ministru kabinetam dotajiem pilnvarojumiem, proti: noteikt kārtību, kādā tiek piešķirts valsts atbalsts ikgadējā minimāli nepieciešamā biodegvielas daudzuma ražošanai. Jēdziens "kārtība" tā vispārpieņemtajā nozīmē saprotams kā norises īstenošanas veids, darbības organizācija (sk.: Latviešu valodas vārdnīca: 30 000 pamatvārdu un to skaidrojumu. - Rīga: Avots, 2006, 491.lpp.). Kā jau atzinusi Satversmes tiesa, šis jēdziens nepārprotami norāda uz Ministru kabineta noteikumu procesuālo raksturu, proti, noteiktas procedūras izstrādāšanu. Līdz ar to noteikumos nevar būt iekļautas materiālās normas, kas veidotu jaunas, pilnvarojumā neparedzētas tiesiskās attiecības un ierobežotu pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 20. punktu). Minimāli nepieciešamo biodegvielas daudzumu, kura ražošanai valsts atbalsts tiek piešķirts, nosaka, pamatojoties uz Biodegvielas likuma 4.panta pirmās daļas 3.punktā minēto plānoto sasniedzamo biodegvielas daudzumu. Valsts atbalstu ikgadējā minimāli nepieciešamā biodegvielas daudzuma ražošanai veido tiešais valsts atbalsts (finansiālas dotācijas) un netiešais valsts atbalsts akcīzes nodokļa samazinājuma veidā (Noteikumu Nr. 712 4. punkts). Tiešo valsts atbalstu saņem biodegvielas ražotāji, kuriem Noteikumos Nr. 712 paredzētajā kārtībā iepriekš piešķirtas kvotas. Līdz ar to kvotas piešķiršana uzskatāma par vienu no valsts atbalsta saņemšanas procesa stadijām. Tādējādi Biodegvielas likuma 8. panta pirmajā daļā Ministru kabinetam dotā pilnvarojuma saturs bija šāds: noteikt procesuālo kārtību, kādā saņemams valsts atbalsts biodegvielas ražošanai, tostarp arī kvotu piešķiršanas kārtību. 17. Pilnvarojuma apjoms nozīmē to, ciktāl Ministru kabinets var rīkoties, izstrādājot un izdodot tiesību normas. Tātad ir jānoskaidro, vai Ministru kabinetam dotajā pilnvarojumā ietilpa tiesības Ministru kabineta noteikumos ietvert lēmumu par kvotu piešķiršanu konkrētiem biodegvielas ražotājiem. Lai izvērtētu, vai Ministru kabinets nav pārkāpis likumdevēja dotā pilnvarojuma apjomu, citastarp nozīmīgas ir Ministru kabineta rīcības tiesiskās sekas. Ministru kabineta izdoto uz āru vērsto tiesību aktu tiesiskās sekas atkarībā no to formas principiāli atšķiras, citastarp pēc iespējām apstrīdēt to tiesiskumu. 17.1. Ministru kabineta normatīvo aktu tiesiskumu var apstrīdēt vienīgi Satversmes tiesā. Tās spriedums saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta pirmo daļu ir galīgs, tātad nepārsūdzams. Pieteikumu Satversmes tiesai var iesniegt noteikts subjektu loks, indivīds Satversmes tiesā var vērsties tikai Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā (Satversmes tiesas likuma