1. Article — paredz, ka ezers šā likuma izpratnē ir "dabiska

ūdenstilpe sauszemes padziļinājumā (ezerdobē) ar palēninātu ūdensapmaiņu". Savukārt mākslīgs ūdensobjekts ir "virszemes ūdensobjekts, kas radīts cilvēka darbības rezultātā un atbilst šā likuma nosacījumiem". Attiecībā uz mākslīgiem ūdensobjektiem arī sarunvalodā tiek lietoti citi apzīmējumi, piemēram, ūdenskrātuve, dīķis, mārks, klāns. 2003. gada 19. jūnijā Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Aizsargjoslu likumā", izsakot Aizsargjoslu likuma 7. pantu jaunā redakcijā. Šā panta pirmā daļa noteic: "Virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas nosaka ūdenstilpēm, ūdenstecēm un mākslīgiem ūdensobjektiem, lai samazinātu piesārņojuma negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmām, novērstu erozijas procesu attīstību, ierobežotu saimniecisko darbību applūdināmajās zonās, kā arī saglabātu apvidum raksturīgo ainavu." Savukārt šā paša panta otrās daļas 3. punkts paredzēja: "Minimālie virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu platumi tiek noteikti: [..] mākslīgam ūdensobjektam (izņemot gadījumus, kad tas atrodas fiziskās personas īpašuma robežās vai kalpo ūdens novadīšanai no piegulošās teritorijas) - teritorijas plānojumā, bet ne mazāk kā 10 metrus plata josla katrā krastā." 14.2. Ūdensobjekts ir savienots ar dabisku ūdensteci - Daugavu. Varētu rasties šaubas, vai līdz ar to Ūdensobjekts nebūtu uzskatāms par dabiskās ūdensteces sastāvdaļu. Minētā likuma projekta izstrādes gaitā Saeimas Juridiskais birojs ierosināja "apsvērt, vai nebūtu lietderīgi papildināt 7. panta otrās daļas 3. punkta tekstu iekavās ar vārdiem "un nav savienots ar dabiskiem virszemes ūdensobjektiem" (Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas apkopotie priekšlikumi likumprojekta "Grozījumi Aizsargjoslu likumā" trešajam lasījumam, Latvijas Republikas 8. Saeimas sēdē izskatāmais dokuments Nr. 972). Šo priekšlikumu Saeima noraidīja. Tātad likumdevējs ir apzināti vēlējies noteikt regulējumu mākslīgiem ūdensobjektiem neatkarīgi no tā, vai tie ir savienoti ar dabiskām ūdenstecēm. 14.3. Dome, gan pieņemot RTIAN, gan arī lemjot par apstrīdēto aktu, vadījusies no pārliecības, ka Ūdensobjekts ir mākslīgs. To Dome pamato ar ziņām par Ūdensobjekta izcelšanās laiku un veidu, kā arī inženierģeoloģiskās izpētes darbu rezultātiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 39.- 41. lpp.). Atsevišķās sabiedriskās apspriešanas pirmajā posmā iesniegtajās anketās ir norādes uz Ūdensobjektu kā vēsturisku sendīķi (sk. lietas materiālu 2. sēj. 128. un 210. lpp.). Vienai no tām pievienots izkopējums no V. Villerušas grāmatas "Gājums" (Rīga, Kabata, 1994). Arī sabiedriskās apspriešanas otrajā posmā anketās vairākkārt norādīts uz to, ka Ūdensobjekts ir vēsturiskais Elles dīķis (sk., piemēram, lietas materiālu 4. sēj. 132. lpp.). Tāpat, apspriežot apstrīdēto aktu Domes sēdē, vairāki deputāti, atsaucoties uz novadpētnieci V. Villerušu, pauda viedokli, ka Ūdensobjekts eksistē no 17. gadsimta. Vēstulē Valsts prezidentei Ķengaraga iedzīvotāju vārdā L. Skrjabina, protestējot pret jebkādu būvniecību teritorijā, uz kuru attiecas apstrīdētais akts, norāda, ka "jau sen (kopš 17. gadsimta) Ķengaragā eksistē krāšņs dīķis" (lietas materiālu 1. sēj. 20. lpp.). Arī vairākās publikācijās presē pausts viedoklis, ka Ūdensobjekts ir sendīķis, kas saukts par Elles dīķi un aprakstīts V. Villerušas grāmatā "Gājums" (sk., piemēram: "Страсти вокруг пруда", Вести сегодня, 14.07.2005.; "Sendīķim draud briesmas", Rīgas Balss, 20.07.2005.; lietas materiālu 7. sēj. 43.- 44. lpp.). 14.4. V. Villerušas grāmatas "Gājums" 26., 27. un 33. lappusē publicēti kartes fragmenti. Autore raksta: "Starp ceļu un Daugavu kopš seniem laikiem šajā apkārtnē bijis latviešu ciemats - Ķengarags. [..] Labajā ceļa pusē sens dīķis, laikam kādreiz bijis dziļš un melns, jo 1668. gada zviedru kartēs un ilgi pēc tam dēvēts par Elles dīķi (Elles Dijck). Dīvainā kārtā, laikā kad zudušas daudzas vietas, šī ir samanāma arī šodien. Pagājušajā gadsimtā dīķis nonācis Kuzņecova īpašumā, te bijušas fabrikas plašās dārzniecības. Rūpīgu roku sakopts, tas uz laiku izrāvies no sava elles statusa, bijis skaistulis ar saliņu vidū, mirdzoši baltiem gulbjiem tumšajos ūdeņos. Taču tas laiks pagājis, un dīķis atkal nonācis Elles īpašumā - kļuvis par netīru ūdens bedri, kur dzīvībai nav vietas" (Villeruša V. Gājums. Rīga, Kabata, 1994, 32. lpp.). 14.4.1. No Arhīva sniegtās informācijas izriet, ka grāmatā "Gājums" publicētā informācija ir neprecīza. Proti, nav pareizs publicēto karšu datējums "1683. gads" un apzīmējums "1668. gada zviedru kartēs" (sk. lietas materiālu 7.sēj. 87. lpp.). Arhīvs norāda, ka zemi, kas mūsdienās atrodas "Ķengaraga rajonā", pirmo reizi sākts uzmērīt Vidzemes muižu redukcijas ietvaros 1683. gadā. Arhīvs iesniedzis Satversmes tiesai triju 17.-18. gadsimtā izgatavoto karšu izkopējumus: 1) 1683. gadā izgatavotās Rīgas patrimoniālā apgabala kartes 1779. gadā izgatavotā fragmenta (Latvijas Valsts vēstures arhīva 7404. fonds, 1. apraksts, 34. lieta) izkopējumu (turpmāk - 1683. gada karte); 2) 1686. gadā izgatavotās Rīgas patrimoniālā apgabala kartes (Latvijas Valsts vēstures arhīva 7404. fonds, 3. apraksts, 1. lieta) un eksplikācijas izkopējumu (turpmāk - 1686. gada karte); 3) 1706. gadā izgatavotās tā sauktās Šutcena muižiņas (Schutzen Höffchen) un Ķengaraga kartes (Latvijas Valsts vēstures arhīva 2909. fonds, 1. apraksts, 321.II lieta) izkopējumu (turpmāk - 1706. gada karte). 1706. gada kartē, kuras fragments publicēts V. Villerušas grāmatā, ir iezīmēts ūdensobjekts "Elles Dijk"; 1683. gada kartē un 1686. gada kartē ieraksta "Elles Dijk" nav. Arhīvs izsaka viedokli, ka 1686. gada kartē toreizējās Jumpravmuižas (kartē apzīmēta ar Nr. 161) teritorijā starp zemnieku sētu "Gulbe" (kartē apzīmēta ar Nr. 18) un "Krogs Jaunsem" (kartē apzīmēts ar Nr. 20) attēlots aplītis, kas, iespējams, atbilst iepriekš minētajam objektam "Elles Dijk" (sk. lietas materiālu 7. sēj. 87. lpp.). No 1706. gada kartes fragmenta secināms, ka tā sastādīta vācu valodā, norādot kartes leģendā attālumus senās zviedru mērvienībās (Schwedische Ellen) un senās vācu mērvienībās (Rheinländische Rhuten). Kartē attēlotais objekts "Elles Dijk" nav savienots ar Daugavu un atrodas vairāk nekā simt metru attālumā no Daugavas krasta. "Elles Dijk" attēlots iepretim izteiktam Daugavas krasta izvirzījumam. 1706. gada kartē ir norādītas debespuses, taču teksts izvietots citādi, nekā mūsdienās pierasts, proti, no ziemeļiem uz dienvidiem. V. Villerušas grāmatā "Gājums" karte iespiesta tā, ka teksts lasāms horizontālā virzienā. Līdz ar to lapas augšā attēloti austrumi, bet lejā - rietumi. Tā kā V. Villerušas grāmatas 32. lappusē publicētajā kartes fragmentā ir norāde uz "Kengeragge Landt", kopsakarā ar grāmatas tekstu lasītājam var rasties maldīgs priekšstats, ka toreiz ar šo vārdu apzīmētā teritorija ir tā pati, ko ar vietvārdu "Ķengarags" apzīmēja arī vēlākajā laikā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Daugavas kontūras, nesalīdzinot tās ar citām attiecīgā laika kartēm, ir grūti atpazīstamas, it īpaši tad, ja tiek skatītas neparastā rakursā, proti, ja lasītājs nezina, ka ziemeļi kartē ir kreisajā pusē. No 1683. gada kartes un 1886. gada kartes redzams, ka tolaik starp cietzemi un Putnu salu (1706. gada kartē apzīmēta kā "Putnende Salla") vēl nebija izveidojusies Vīberta sala un vairākas citas salas, kas redzamas 20. gadsimta sākuma kartēs, bet tagad lielākoties pārtapušas vienlaidu cietzemē un tā arī tiek attēlotas kartēs. Savukārt, salīdzinot 1706. gada karti ar 1886. gada karti, kurā Daugavas kontūras attēlotas no Doles salas līdz Vecrīgai, kā arī ar 1683. gada karti, nav šaubu par salu izvietojumu, kā arī par to, kur atradies 1706. gada kartē attēlotais Daugavas krasta zemesragam līdzīgais izvirzījums, kuram iepretim izvietojies ūdensobjekts "Elles Dijk". 14.4.2. Tāpat var konstatēt arī, kur tālaika kartēs atrodas teritorija, uz kuru attiecas apstrīdētais akts. Proti, 1686. gada kartē attēloti zemesgabali pie Daugavas Ķengaraga rajonā. Eksplikācijā atrodami zemnieku māju vārdi, no kuriem iespējams identificēt attiecīgās teritorijas - "Mucenieki" (Mutzneek) un "Salijums". Arī 1683. gada kartē redzami zemesgabali "Mucenieki" (Mutznek) un "Sālījumi" (Salliums), proti, zemesgabali, kuros 20. gadsimtā izstrādātajos dokumentos konstatēts Ūdensobjekts. Satversmes tiesa piekrīt Arhīva secinājumam, ka teritorija, uz kuru attiecas apstrīdētais akts, atradusies no ūdensobjekta "Elles Dijk" zināmā attālumā virzienā uz Daugavas augšteci (lietas materiālu 7. sēj. 77. lpp.). No karšu analīzes var secināt, ka Elles dīķis atradies ievērojamā attālumā no vietas, kur būtu jāatrodas Ūdensobjektam. Satversmes tiesa piekrīt Arhīva viedoklim par to, ka 1706. gada kartē redzamais objekts "Elles Dijk" nav atradies teritorijā, uz kuru attiecas apstrīdētais akts. Tātad Ūdensobjekts nav identificējams ar Elles dīķi un uz Ūdensobjektu nav attiecināms V. Villerušas grāmatā rakstītais par Elles dīķi, kā arī citi izteikumi, kas Ūdensobjekta pastāvēšanu laikā pirms 1900. gada, tā izcelšanos vai kultūrvēsturisko vērtību saista ar Elles dīķa aprakstiem vēsturiskajos avotos un pētījumos. 14.5. Tomēr tas, ka Ūdensobjekts nav Elles dīķis, vēl nenozīmē, ka tas ir mākslīgs. Rīgas pilsētas plānos, kas datēti ar 1917., 1933., 1936. un 1937. gadu, nekāds ūdensobjekts Krāces ielai piegulošajos īpašumos nav iezīmēts (sk. lietas materiālu 1. sēj. 92.-95. lpp.). Tāpat neviens ūdensobjekts attiecīgajā apvidū nav iezīmēts: 1) 1915. gada Rīgas apriņķa plānā ([Лифляндская губерния] : Л. 4. Рижский уъезд - Масштаб 1:42,000. Петроград: Военно-топографический отдел, 1915; LNB Nr. KtL1-0/202/3; lietas materiālu 7. sēj. 56. lpp.); 2) Berlīnē iespiestajā 1918. gada Rīgas zemes īpašuma kadastra plānā (mērogs 1:12600) (lietas materiālu 1. sēj. 104. lpp.); 3) 1925. gadā izgatavotajā Latvijas topogrāfiskajā kartē ([Latvijas topogrāfiskā karte]: 99. Rīga: pēc Krievijas 1905.g. uzņēmuma. - Mērogs 1:50,000. [Rīga]: Galv. št. Ģeod.-Top. daļa, 1925.; LNB Nr. KtL1-0/147/39; lietas materiālu 7. sēj. 60. lpp.); 4) 1927. gadā izgatavotajā Latvijas topogrāfiskajā kartē ([Latvijas topogrāfiskā karte]: 39-Rīga / pēc 1905.g. uzņēmuma pa daļai rekognosc. 1927.g. Mērogs 1:75,000. [Rīga]: galv. št. Ģeod.-Top. daļa, 1929.; LNB Nr. KtL1-0/147/39; lietas materiālu 7. sēj. 58. lpp.); 5) "Pielikumā pie Galvas pilsētas Rīgas satiksmes pārvaldes izdotā Rīgas ielu saraksta, ko sastādījis un iespiedis P. Mantinieka kartogrāfijas institūts" (lietas materiālu 1. sēj. 107. lpp.). 14.6. Savukārt no LNB sniegtās informācijas redzams, ka 1912. gada kartē teritorijā, uz kuru attiecas apstrīdētais akts, bija attēlots Ūdensobjekts tādā konfigurācijā, kāda joprojām pastāv mūsdienās (sk. lietas materiālu 6. sēj. 55. un 57. lpp.). Satversmes tiesas rīcībā ir kopumā trīs LNB iesniegtās kartes, kurās Ūdensobjekts ir attēlots jau 20. gadsimta sākumā: 1) 1912. gada Rīgas ostas plāns (План Западной Двины в пределах Рижского порта / составлен под руководством начальника работ инженера Руммеля. [Рига], 1912.; LNB Nr. KtL1; lietas materiālu 7. sēj. 55. lpp.); 2) Vācijā 1917. gadā izgatavotā 8. Armijas pārskata karte (Übersichtskarte der 8. Armee: Riga / gezeichnet und gedruckt v.d.Vermessungs- Abtlg. 18. Masstab 1:100,00. - [Vācija, 1917]; LNB Nr. KtL1-0/203/7; lietas materiālu 7. sēj. 57. lpp.). 3) Latvijas topogrāfiskā karte ([Latvijas topogrāfiskā karte]: 107. Getlingsmoor. - Mērogs 1:25,000. [Rīga, 191-]; LNB Nr. KtL 1-0/195; lietas materiālu 7. sēj. 59. lpp.). Arhīvs Satversmes tiesai iesniedzis Rīgas patrimoniālapgabala Mazjumpravas muižas zemesgabala "Mucenieki Nr. 45" un no Mazjumpravas muižas zemesgabala "Sālījuma Jēkabi Nr. 46" atdalītā nekustamā īpašuma Rīgas pilsētā, 78. grupā, Nr. 13 plānu kopijas, kurās iezīmēts mārks, saukts arī par zivju dīķi, kas atradies abu minēto gruntsgabalu teritorijā. Arhīvs norāda, ka Ūdensobjekta izcelsme dokumentos neesot aprakstīta, taču plānā redzams, ka tas pastāvējis jau 1927. gadā. Arhīvam nav izdevies noskaidrot, vai Ūdensobjekts pastāvējis jau pirms 1900. gada (sk. lietas materiālu 6. sēj. 142.-144. lpp.). Arī Rīgas-Valmieras zemesgrāmatā 1923. gada dokumentos atrodams 1915. gadā sastādītais "Israksts izs nomas lihguma atteeziba us nekustamu ihpaschumu, atdalitu no Mas-Jumprawas muischas ar semes grahmatu No. 46" (lietas materiālu 7. sēj. 81.-84. lpp.). No šā dokumenta, kura nosaukums rakstīts latviešu, bet teksts - krievu valodā, izriet, ka nomniekam ir tiesības īpašumā esošajā "bedrē" (ямъ) zvejot zivis, ja ir brīvs ūdens, un tajā pašā bedrē ganīt paša lopus, kā arī ņemt mālus savām vajadzībām (lietas materiālu 7. sēj. 141. lpp.). Līdz ar to apstrīdētā detālplānojuma paskaidrojuma rakstā un Domes atbildes rakstā paustais viedoklis par objekta izcelšanās laiku nav pamatots. Tomēr tas pats par sevi nenozīmē, ka Ūdensobjekts ir izcēlies dabiski. Kartogrāfiskais materiāls ir pretrunīgs un nesniedz pierādījumus tam, ka Ūdensobjekts pastāvējis pirms 20. gadsimta. 14.7. Vērā ņemams ir Domes arguments, ka citētais pagājušā gadsimta nomas līgums ilustrē, kā Ūdensobjekts veidojies, - proti, iegūstot mālus un grunti. Objekta mākslīgo izcelsmi netieši apliecina arī tam piešķirtais apzīmējums. Vēsturiski attiecībā uz Ūdensobjektu dokumentos, tostarp zemesgrāmatās, tiek lietoti apzīmējumi "bedre", "mārks", "dīķis" (sk. lietas materiālu 6. sēj. 128., 129. un 143. lpp.; 7. sēj. 141. lpp.), kas parasti apzīmē mākslīgus ūdensobjektus. Latviešu valodā ar vārdu "dīķis" saprotama "neliela ūdenskrātuve (parasti mākslīga)" (Latviešu valodas vārdnīca. Avots, 1998, 215. lpp.), bet ar vārdu "mārks" - "neliels dīķis šķiedraugu stiebru mērcēšanai" (Latviešu valodas vārdnīca. Avots, 1998, 464. lpp.), savukārt "bedre" ir "padziļinājums (zemes virsmas nelielā platībā)" (Latviešu valodas vārdnīca. Avots, 1998, 124. lpp.). Vārdu "bedre" mēdz attiecināt arī uz dabiskiem veidojumiem, tostarp objektiem, kas veidojušies karsta vai sufozijas procesos (piemēram, Elles bedres Straupes pagasta "Vējiņos"). 14.8. Latvijas Zinātnes padomes vides inženierzinātnes eksperts, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauku inženieru fakultātes Vides un ūdenssaimniecības katedras vadītājs profesors Dr. sc. ing. Viesturs Jansons Ekspertīzes slēdzienā par ūdens objekta izcelsmi Rīgā, Maskavas ielā 264 atzīst, ka "ūdens objekts nav uzskatāms par dabiskas izcelsmes ūdenstilpi" (lietas materiālu 1. sēj. 145. lpp.). Savus secinājumus eksperts citastarp pamato ar Ūdensobjekta atrašanos Daugavas labajā krastā posmā, kuram nav raksturīga dabisku atteku, vecupju un citu ūdenstilpju veidošanās, kā arī ar Ūdensobjekta krasta nogāžu slīpumu (aptuveni 1:2), kas ir raksturīgs mākslīgām, raktām gultnēm. Atzinumā norādīts, ka Daugavai no ietekas jūrā līdz Ķengaragam raksturīga seklūdens gultne ar neskaitāmiem sēkļiem, attekām un vecupēm, taču "labajā krastā, sākoties Ķengaragam, gultnes raksturs ir savādāks. Dabiskas izcelsmes ūdens objektu gultnes tuvumā vairs nav. Daļēji to var izskaidrot ar piekrastes ģeoloģisko uzbūvi. Upes lejasdaļas smilšainos, no izskalošanās viedokļa nenoturīgos līdzenumus nomaina noturīgās ģeoloģiskās struktūras. To uzskatāmi pierāda minētā ūdens objekta ģeoloģiskās izpētes rezultāti. Objekta robežās izpildīti 11 ģeoloģiskās izpētes urbumi. Visos urbumos augšējais grunts slānis veidojas no mākslīgi uzbērtas grunts ar slāņa biezumu 1,2-3,2 m. 5. attēlā parādīts objektam tipisks ģeoloģiskais griezums, kurš attēlo vietas ģeoloģisko uzbūvi pa Daugavas krasta uzbēruma malu [..] Zem uzbērtās grunts slāņa atsevišķās vietās konstatēti 20-30 cm biezi vidēji rupjas smilts vai smilšmāla slāņi, zem kuriem atrodas blīvs devona māla slānis. Šādos ģeoloģiskajos apstākļos Daugavas plūdu ietekmē vecupju, atteku un citu dabisku ūdens objektu izveidošanās maz ticama" (lietas materiālu 1. sēj. 142. lpp.). Šo viedokli atspēkojošu argumentu Satversmes tiesas rīcībā nav. Līdz ar to pastāv nopietnas šaubas par to, vai Ūdensobjekts varētu būt dabīga ūdenstilpe. Satversmes tiesas procesā, ievērojot Satversmes tiesas likuma 30. panta trešajā daļā ietverto principu, šaubas galvenokārt tiek tulkotas par labu apstrīdētā akta atbilstībai augstāka juridiskā spēka tiesību normām. 14.9. Tā kā nav iespējams noskaidrot Ūdensobjekta faktisko izcelsmi, Satversmes tiesas uzdevums ir noskaidrot, vai Domei bija jāpieliek papildu pūles detālplānojuma izstrādes procesā, lai noskaidrotu Ūdensobjekta izcelsmi. 14.10. Laikā pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas sabiedrībā bija vērojama izteikta tendence uzticēties nevis padomju laika dokumentiem, bet drīzāk dokumentiem, tostarp kartēm, kas izgatavoti Latvijā pirms Otrā pasaules kara. Rīgas plāns, ko 1937. gadā izdevusi Rīgas pilsētas nekustamo īpašumu valde (lietas materiālu 8. sēj. 3. lpp.), izgatavots mērogā 1:1000. Ūdensobjektam līdzīga lieluma ūdensobjekti šajā kartē ir iezīmēti, piemēram, dīķis Viesturdārzā, ūdensobjekti pilsētas ganībās, Lucavsalā, Vīberta salā, Zaļajā sēklī, Kazas sēklī. Līdz ar to pamatots ir viedoklis par to, ka Ūdensobjektam, ja tas būtu eksistējis tikpat lielā apmērā un dziļumā kā šobrīd, vajadzētu būt atainotam šajā kartē. Domes paļaušanās uz Rīgas kartogrāfiskajiem dokumentiem, turklāt apstākļos, kad Ūdensobjekts nav bijis iezīmēts daudzās Domes rīcībā esošajās Rīgas kartēs, ir saprotama. Satversmes tiesas rīcībā nav informācijas par to, ka jebkāda persona jau pirms apstrīdētā akta apspriešanas, piemēram, RTIAN sagatavošanas sākumposmā, būtu norādījusi uz Ūdensobjekta izcelsmi. Vienlaikus pastāvēja ticami izskaidrojumi par Ūdensobjekta izcelšanos Ķengaraga dzīvojamā masīva būvēšanas laikā, kas vismaz daļēji atbilst patiesībai, ņemot vērā urbumos iegūtos rezultātus, proti, ka grunts slānis 1,2 līdz 3,2 metru biezumā Ūdensobjekta krastos ir uzbērts. Tātad Domei nevar pārmest bezdarbību tajā ziņā, ka, uzsākot apstrīdētā akta izstrādāšanu, tā nav centusies noskaidrot ar Ūdensobjekta izcelšanos saistītus jautājumus. 14.11. Viedokļi par to, ka Ūdensobjekts nav mākslīgs, tika izteikti detālplānojuma sabiedriskās apspriešanas laikā un Domes sēdē. Taču tie tika pamatoti ar V. Villerušas grāmatā atrodamo informāciju, tādējādi sasaistot Ūdensobjektu ar citu informāciju, kas attiecināma uz Elles dīķi vai kādu citu ūdensobjektu Kuzņecova porcelāna fabrikas apkārtnē. Tā Domes sēdē deputāts Žuravļovs norāda: "17. gadsimtā tur ieguva ļoti reto zilo mālu, un arī Kuzņecova porcelāna rūpnīca tur strādāja" (lietas materiālu 6. sēj. 100. lpp.). No Satversmes tiesai iesniegtās 1937. gada Rīgas kartes redzams, ka Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika atradās ievērojamā attālumā no teritorijas, uz kuru attiecas apstrīdētais akts, turklāt šī fabrika darbu uzsāka tikai 1841. gadā (sk.: http://www.vesture.lv/riga/). Lai arī Satversmes tiesas rīcībā nav tiešas norādes uz to, ka Domes institūciju pārstāvji tieši sakarā ar apstrīdēto aktu būtu pārbaudījuši izteikumus par Ūdensobjekta saistību ar objektu "Elles Dijk", Satversmes tiesa ņem vērā, ka jau pašā V. Villerušas grāmatā ir norāde uz to, ka Elles dīķis nav atradies teritorijā, uz kuru attiecas apstrīdētais akts, vai šīs teritorijas tuvumā. Proti, V. Villeruša raksta: "Pagājušajā gadsimtā dīķis nonācis Kuzņecova īpašumā, te bijušas fabrikas plašās dārzniecības." Tādējādi var secināt: ja kāda persona arī centās noskaidrot, vai V. Villerušas apgalvojumi attiecas uz Ūdensobjektu, tā vispirms centās precizēt, kur atradusies Kuzņecova fabrika un tās dārzniecības. Konstatējot, ka teiktais attiecas uz atšķirīgu teritoriju un senais Elles dīķis atradies pavisam citā vietā, Domes amatpersonas turpmāk varēja arī neņemt vērā izteikumus par Ūdensobjekta iespējamo dabisko izcelsmi. Līdz ar to Satversmes tiesa nesaskata Domes rīcībā ļaunprātīgu nevēlēšanos noskaidrot, vai Ūdensobjekts pastāvējis gadsimta sākumā un agrāk. 14.12. Vienlaikus Satversmes tiesa vērš Domes uzmanību uz to, ka Dome nav izskaidrojusi ieinteresētajai sabiedrībai vēsturiski ģeogrāfiskos apstākļus un nav pielikusi pietiekamas pūles, lai panāktu ar to izlīgumu, informējot, kur patiesībā varētu būt atradies senais objekts "Elles dīķis" un Kuzņecova fabrikas dārzniecības. Satversmes tiesa uzskata, ka šāda skaidrojuma iztrūkums pats par sevi nevar likt apšaubīt apstrīdētā akta pieņemšanas likumību, lai gan Domei šajā aspektā ir jāuzņemas atbildība savu vēlētāju priekšā. Turklāt pat tādā gadījumā, ja būtu izprasīta un detālplānojumam pievienota visa vēsturiskā informācija, kas šobrīd ir Satversmes tiesas lietā, Dome tik un tā nevarētu pārliecinoši pierādīt Ūdensobjekta mākslīgo izcelsmi. 14.13. Likums tieši neparedz, kas un kādā kārtībā atzīst ūdensobjektus par dabīgiem vai mākslīgiem objektiem Aizsargjoslu likuma izpratnē. Ūdens apsaimniekošanas likuma 1. panta 7. punkts noteic, ka šā likuma izpratnē mākslīgs ūdensobjekts ir "virszemes ūdensobjekts, kas radīts cilvēka darbības rezultātā un atbilst šā likuma nosacījumiem". Savukārt šā likuma 10. pants paredz, ka virszemes ūdensobjektu tipu raksturojumu un tam atbilstošu virszemes ūdensobjektu klasifikāciju, kā arī antropogēno slodžu noteikšanas kārtību nosaka Ministru kabinets. Ministru kabineta 2004. gada 19. oktobra noteikumi Nr. 858 "Noteikumi par virszemes ūdensobjektu tipu raksturojumu, klasifikāciju, kvalitātes kritērijiem un antropogēno slodžu noteikšanas kārtību" paredz: lai sagatavotu upju baseinu apsaimniekošanas plānus un pasākumu programmas, kā arī noteiktu apsaimniekošanas plānā iekļaujamos vides kvalitātes mērķus, virszemes ūdensobjektus, tostarp stipri pārveidotus vai mākslīgus ūdensobjektus, pamatojoties uz esošajiem monitoringa datiem, klasificē Valsts ģeoloģijas dienesta teritoriālās struktūrvienības - upju baseinu pārvaldes. No lietas materiāliem izriet, ka valsts institūcijas piekrīt tam, ka Ūdensobjekts nav dabīgs. Tā Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra Satversmes tiesai iesniegtajā Zemes gabala Maskavas ielā 264 applūšanas riska kartē lieto terminus "mākslīgā ūdens tilpne" un "mākslīgais savienojošais kanāls" (sk. lietas materiālu 8. sēj. 4. lpp.). Apstrīdētā akta sagatavošanas gaitā saņemtajos atzinumos neviena institūcija, tostarp par zivsaimniecību un vidi atbildīgās institūcijas, nav iebildusi pret aizsargjoslu nenoteikšanu Ūdensobjektam. Piemēram, Zemkopības ministrijas valsts aģentūra "Latvijas zivju resursu aģentūra" detālplānojuma sagatavošanas gaitā veikusi zivsaimniecisko ekspertīzi. Atzinumā norādīts, ka teritorijā, uz kuru attiecas apstrīdētais akts, "atrodas mākslīgi veidota ūdenstilpe 0,74 ha platībā" (lietas materiālu 3. sēj. 102. lpp.). Zemes robežu, situācijas un apgrūtinājumu plānā (Zemes vienības kadastra apzīmējums: 01000780413, adrese: Rīga, Maskavas iela 264; lietas materiālu 1. sēj. 71. lpp.) objekts apzīmēts kā dīķis. Zemesgrāmatu dokumentos, proti, dokumentos ar publisku ticamību, norādīts, ka objekts ir "dīķis" (sk. lietas materiālu 6. sēj. 128. un 129. lpp.). Ūdensobjekta īpašniekam bija tiesības paļauties uz šāda statusa esamību. Trīsdesmito gadu zemesgrāmatu dokumentos Ūdensobjekts atzīmēts kā mārks (lietas materiālu 6. sēj. 143. lpp.). Tātad valsts institūcijas ir akceptējušas attieksmi pret Ūdensobjektu kā pret mākslīgu objektu. Līdz ar to Dome un valsts institūcijas ir kopīgi vienojušās par Ūdensobjekta kā mākslīga objekta tiesisko statusu. Dome viena pati bez pietiekamiem pierādījumiem par to, ka Ūdensobjekts nav mākslīgs, nemaz nevarēja to atzīt par dabīgu un noteikt tā īpašniekam īpašuma tiesību aprobežojumus. Tā kā Satversmes tiesas rīcībā nav argumentu, kas liecinātu, ka visas minētās institūcijas ir kļūdījušās, tā piekrīt vispārpieņemtajam viedoklim par to, ka Ūdensobjekts ir mākslīgs. 14.14. Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punkts paredz, ka minimālie virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu platumi tiek noteikti mākslīgam ūdensobjektam (izņemot gadījumus, kad tas atrodas fiziskās personas īpašuma robežās vai kalpo ūdens novadīšanai no piegulošās teritorijas) - teritorijas plānojumā, bet ne mazāk kā 10 metrus plata josla katrā krastā. Attiecībā uz ūdensobjektu, kas nekalpo ūdens novadīšanai no piegulošās teritorijas, minētajā normā paredzētais izņēmums pēc būtības ietver divus kritērijus: "fiziska persona" un "īpašuma robežās". Pieaicinātā persona uzskata, ka Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punkts esot attiecināms arī uz juridiskajām personām, jo citāda normas interpretācija būtu pretrunā ar tiesībām uz īpašumu, kas nostiprinātas Satversmes 105. pantā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1. pantā, kā arī Civillikuma 928. pantā. Piemēram, Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa, lemjot par ierobežojumiem, kas bija noteikti fiziskajām un juridiskajām personām attiecībā uz lauksaimnieciskajā ražošanā izmantojamo zemes īpašumu maksimālo lielumu, ir secinājusi, ka starp juridiskajām un fiziskajām personām nav tādu atšķirību, kas attaisnotu zemes īpašuma maksimālā lieluma ierobežošanu fiziskajām personām līdz 300 hektāriem tajā pašā laikā, kad juridiskajām personām šis limits ir daudz lielāks, proti, 2000 hektāru. Šāds tiesiskais regulējums diskriminē fiziskās personas salīdzinājumā ar juridiskajām personām, mazina fizisko personu iespējas konkurēt lauksaimniecības produktu tirgū, un nesamērīgi ierobežo to uzņēmējdarbības brīvību (sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 2006. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 14/3 9. punktu; http://www.lrkt.lt/dokumentai/2006/r060330.htm). Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punkta atbilstība Satversmes 91. pantam Satversmes tiesā nav apstrīdēta, tāpēc Satversmes tiesa šīs lietas ietvaros atturas vērtēt minētās normas atbilstību Satversmei. Taču Satversmes tiesa uzskata, ka pašvaldībai, izstrādājot apstrīdēto aktu, bija tiesības interpretēt minēto normu kopsakarā ar Satversmes 91. pantā nostiprināto vienlīdzības principu. Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punktā noteiktais izņēmums nav attiecināts uz vienu zemesgabalu, bet vienas personas īpašumu. Tā kā abi konkrētie zemesgabali apstrīdētā akta pieņemšanas laikā bija vienas personas - "Q Nami" īpašumā, Dome bija tiesīga piemērot šajā punktā paredzēto izņēmumu. Ņemot vērā minētos apsvērumus, Satversmes tiesa uzskata, ka Dome, nenosakot aizsargjoslu Ūdensobjektam, rīkojusies tiesiski. Vienlaikus Satversmes tiesa vērš likumdevēja uzmanību uz to, ka regulējums, kas aizsargjoslas esamību vai neesamību padara atkarīgu no īpašuma veida un īpašnieku skaita, var radīt problēmas šīs normas praktiskā piemērošanā. 15. Pieteikuma papildinājumā norādīts uz RTIAN 3.8.9.punktu, kas paredz, ka aizsargjosla virszemes ūdensobjektiem Rīgā ir ne mazāk kā 10 metrus plata josla katrā krastā, bet izteiktas periodiski applūstošas palienes gadījumā - visas palienes platumā. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka minētie noteikumi neparedz izņēmumus attiecībā uz mākslīgiem ūdensobjektiem. Minētā norma ir interpretējama kopsakarā ar RTIAN 3.8.1. punktu, kas noteic: "Teritoriju izmantošanā jāievēro visu veidu aizsargjoslas atbilstoši Rīgas teritorijas plānojuma 2006.-2018.gadam grafiskās daļas kartei "Galvenās aizsargjoslas un citi zemesgabalu izmantošanas aprobežojumi" un Latvijas Republikas likumdošanai." Līdz ar to nav pamatots Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka RTIAN 3.8.9. punktā noteikts no Aizsargjoslu likuma atšķirīgs regulējums attiecībā uz mākslīga ūdensobjekta aizsargjoslu. 16. Lēmuma Nr. 3380 2. punktā tika noteikts, ka apstrīdētais detālplānojums izstrādājams kā Rīgas attīstības plāna 1995. - 2005. gadam grozījumi. Prima face šāds lēmuma punkts šķiet esam pretrunā ar Teritorijas plānošanas likuma 6. panta piekto daļu redakcijā, kāda tobrīd bija spēkā, tāpēc Satversmes tiesa izvērtēs, vai šis punkts varētu ietekmēt apstrīdētā akta spēkā esamību. 16.1. MK noteikumu Nr. 34 4. punkts paredzēja: "Detālplānojums ir vietējās pašvaldības administratīvās teritorijas daļas plānojums, un to izstrādā: 4.1. saskaņā ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, detalizējot tajā noteiktās teritorijas daļas plānoto (atļauto) izmantošanu un izmantošanas aprobežojumus; 4.2. kā vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma grozījumus, nosakot šai teritorijas daļai citu plānoto (atļauto) izmantošanu, citas vai detalizētas prasības plānotai (atļautai) izmantošanai un izmantošanas aprobežojumiem." Lēmumā Nr. 3380 ietvertā norma par to, ka apstrīdētais detālplānojums izstrādājams kā Rīgas attīstības plāna 1995.-2005. gadam grozījumi, expressis verbis atbilda MK noteikumu Nr. 34 4.2. punktam. 16.2. Kaut arī MK noteikumi Nr. 883 ļāva iesāktos detālplānojumus izstrādāt saskaņā ar iepriekšējo regulējumu, šis fakts nevarēja būt par pamatu tam, lai neņemtu vērā grozījumus Teritorijas plānošanas likuma 6. panta piektajā daļā. Teritorijas plānošanas likuma 7. panta pirmās daļas 3. punkts paredz, ka Ministru kabinets "nosaka teritorijas plānojuma sastāvdaļas, šā plānojuma sagatavošanas, sabiedriskās apspriešanas, spēkā stāšanās, grozīšanas, apturēšanas, likumības izvērtēšanas un ievērošanas pārraudzības kārtību". Proti, Ministru kabineta kompetencē ietilpst valsts prasību noteikšana teritorijas plānošanas procedūrai, ciktāl tā nav noteikta ar likumu "Par pašvaldībām" un Teritorijas plānošanas likumu. Teritorijas plānošanas likuma 6. panta piektā daļa citastarp izvirza prasību, ka detālplānojumu apstiprina pēc teritorijas plānojuma pieņemšanas un apstiprinātajam detālplānojumam ir jāatbilst teritorijas plānojumam. MK noteikumus Nr. 34 Dome nevarēja interpretēt tā, it kā tie ļautu apstiprināt teritorijas plānojumam neatbilstošu detālplānojumu. Taču likums neliedza Ministru kabinetam reglamentēt teritorijas plānojuma izstrādāšanas procesu pirms teritorijas plānojuma apstiprināšanas. Proti, šajā procesa stadijā varēja pieļaut tāda detālplānojuma izstrādāšanu, kas pēc satura atšķirtos no spēkā esošā teritorijas plānojuma, ja šī izstrāde notiktu vienlaikus ar jauna teritorijas plānojuma vai spēkā esošā teritorijas plānojuma grozījumu izstrādi. Tikai šo aktu pieņemšanas secībai bija jāatbilst Teritorijas plānošanas likuma 6. panta piektajai daļai. Teritorijas plānošanas likuma 6. panta piektā daļa paredz, ka detālplānojumu "apstiprina pēc vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma stāšanās spēkā", nevis izstrādā vai sāk izstrādāt tikai pēc tam, kad stājies spēkā teritorijas plānojums. Līdz ar to likums neliedza Domei vienlaikus izstrādāt gan jaunu teritorijas plānojumu, gan detālplānojumu, ciktāl attiecībā uz katru no tiem tika ievērotas likuma prasības. 16.3. 2002. gada 4. jūnijā Dome bija pieņēmusi lēmumu Nr.1385 "Par Rīgas attīstības plāna 2006. - 2018. gadam izstrādes uzsākšanu". Tātad Lēmuma Nr. 3380 pieņemšanas laikā jau bija uzsākta jauna Rīgas teritorijas plānojuma izstrādāšana. Jaunā teritorijas plānojuma izstrādes kontekstā Lēmuma Nr. 3380 2. punktu varētu traktēt gan kā Domes vēlmi vienlaikus sagatavot priekšlikumus jaunajam teritorijas plānojumam un detālplānojumu, gan par izšķiršanos par vienu no abiem MK noteikumos Nr.34 paredzētajiem projekta sagatavošanas veidiem. Pēc jaunā teritorijas plānojuma - RTIAN spēkā stāšanās 2006. gada 7. martā Dome pieņēma lēmumu Nr. 929 (prot. Nr. 36, 18.§) "Par grozījumiem Rīgas domes 14.09.2004. lēmumā Nr. 3380 "Par teritorijas Maskavas ielā 264 (kadastra Nr. 01000780413) un Maskavas ielā bez numura (kadastra Nr. 01000781004) detālplānojuma izstrādes uzsākšanu"", ar kuru minēto punktu no Lēmuma Nr. 3380 izslēdza. Minētais punkts nav īstenots tādā veidā, ka tas grozītu teritorijas plānojumu, proti, apstrīdētais akts nav pieņemts kā grozījumi Rīgas attīstības plānā 1995.-2005. gadam. Apstrīdētais akts pieņemts atbilstoši likumā noteiktajai secībai, tas ir, pēc RTIAN spēkā stāšanās. Tas, ka Dome Lēmumā Nr. 3380 ietvērusi apstrīdami formulētu punktu, pats par sevi nepadara apstrīdēto aktu par spēkā neesošu. Pat ja šis punkts tiktu atzīts par likumam neatbilstošu, tas neradītu pamatu citu šā lēmuma punktu spēkā esamības apšaubīšanai un pats par sevi neietekmētu apstrīdētā akta atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. 17. Turpinājumā Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētā akta atbilstību ilgtspējības principam. 17.1. Satversmes