115. Article — a priori neparedz pastāvošās vides

saglabāšanu un neliedz īstenot ar ekonomiskajām interesēm saistītus projektus. Satversmes 115. pants, tieši pretēji, prasa līdzsvarotu un atbildīgu apkārtējās vides uzlabošanu, kas ietver arī cilvēku dzīvei piemērotu apstākļu un sabiedrības labklājības nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 13. punktu). 17.2. Teritorijas plānošanas likuma 3. panta 1. punkts noteic, ka teritorijas plānošanas procesā ir jāievēro ilgtspējības princips, kas nodrošina tagadējām un nākamajām paaudzēm kvalitatīvu vidi, līdzsvarotu ekonomisko attīstību, racionālu dabas, cilvēku un materiālo resursu izmantošanu, dabas un kultūras mantojuma attīstību un saglabāšanu. Pamatots ir Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka, lemjot par detālplānojumu, nav pieļaujams vadīties tikai no ekonomiskās attīstības apsvērumiem. Tomēr tas nenozīmē, ka sociālie un ekonomiskie apsvērumi būtu vispār atmetami vai ka šiem apsvērumiem ikvienā gadījumā būtu jāatkāpjas vides apsvērumu priekšā. Ilgtspējīga attīstība ir integrēta un līdzsvarota sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas attīstība, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās sociālās un ekonomiskās vajadzības un nodrošina vides aizsardzības prasību ievērošanu, neapdraudot nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanas iespējas, kā arī nodrošina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu (Vides aizsardzības likuma 1. pants). Ilgtspējības jēdziena izplatība pasaulē visupirms saistīta ar Riodežaneiro deklarāciju "Par vidi un attīstību" un tajā noteiktajiem principiem, tostarp pirmo principu, kas paredz, ka centieniem pēc ilgtspējīgas attīstības jābūt orientētiem uz cilvēku. Cilvēkiem ir tiesības uz veselīgu un produktīvu dzīvi saskaņā ar dabu. Savukārt trešais princips noteic, ka tiesības uz attīstību ir jāīsteno tā, ka tagadējo paaudžu attīstības un vides vajadzības taisnīgā veidā tiek saskaņotas ar nākamo paaudžu vajadzībām. Laika gaitā ilgtspējības jēdziena saturs ir attīstījies, un tagad šis jēdziens tiek plaši lietots daudzās nozarēs, arī teritorijas plānošanā. Katrā nozarē vai jomā, kur šo jēdzienu lieto, tam ir attīstījusies sava specifiska nozīme. Ilgtspējība kā teritorijas plānošanas kritērijs ir nostiprināta vairumā Eiropas valstu un šajā jomā ir kļuvusi par Eiropas Savienības dalībvalstu kopīgu un nozīmīgu principu. Eiropas Savienības dalībvalstu par pilsētu attīstību atbildīgo ministru pieņemtajā dokumentā "Leipcigas harta par ilgtspējīgu Eiropas pilsētu" (turpmāk - Leipcigas harta) uzsvērts atbalsts Eiropas Savienības ilgtspējības stratēģijai. Vienlaikus Leipcigas hartā norādīts, ka "visas ilgtspējīgās attīstības dimensijas jāievēro vienlaikus un vienlīdz lielā mērā. Tas attiecas uz ekonomisko uzplaukumu, sociālo līdzsvaru un veselīgu vidi. Turklāt jāņem vērā arī dalībvalstu institucionālā kapacitāte" (Leipzig Charta zur nachhaltigem europäischen Stadt. Angenommen anlässlich des Informellen Ministertreffens zur Stadtentwicklung und zum territorialen Zusammenhalt in Leipzig am 24.-25. Mai 2007, http://www.bmvbs.de/Raumentwicklung-,1501.982764/Leipzig-Charta-zur-nachhaltige.htm). Līdz ar to ilgtspējības princips neprasa, lai teritorijas plānošanā vides intereses tiktu paceltas pāri ekonomiskajām un sociālajām interesēm, taču prasa, lai visas šīs intereses tiktu ņemtas vērā kā vienlīdz svarīgas. 17.3. I. Strautmanis pamatoti norāda, ka konkrēta detālplānojuma atbilstību ilgtspējības principam visupirms jāaplūko visas pilsētas vai Rīgas rajona kontekstā. Apbūves koncentrācija pati par sevi nevar nonākt pretrunā ar ilgtspējīgas attīstības principu, jo ir viens no paņēmieniem, kas nodrošina ilgtspējības principu: apbūve netiek veidota jaunās dabas teritorijās, būtiski samazinās jaunu teritoriju apgūšanai, jaunai ceļu un inženierkomunikāciju izbūvei nepieciešamie finanšu līdzekļu ieguldījumi, kā arī cilvēku pārvietošanās un ar to saistītais gaisa piesārņojums. Arī Leipcigas hartas sadaļā "Infrastruktūras tīkla modernizācija un enerģijas efektivitātes kāpināšanas efektivitāte" uzsvērts: "Svarīgs resursu efektīvas un ilgtspējīgas izmantošanas priekšnoteikums ir kompakta apdzīvoto vietu struktūra. To var panākt ar tādu pilsētas un reģionālo plānošanu, kas kavē apbūves pāreju uz pilsētām piegulošo zemi (Leipzig Charta zur nachhaltigem europäischen Stadt. Angenommen anlässlich des Informellen Ministertreffens zur Stadtentwicklung und zum territorialen Zusammenhalt in Leipzig am 24.-25. Mai 2007; http://www.bmvbs.de/Raumentwicklung-,1501.982764/Leipzig-Charta-zur-nachhaltige.htm). Kompaktas apbūves prasības atsevišķās Eiropas valstīs nostiprinātas pat ar likumu. Tā Vācijas Federatīvās Republikas Būvniecības kodeksa 1. panta sestās daļas 4. pants paredz, ka, izstrādājot teritorijas plānošanas aktus, īpaši jāņem vērā esošo apdzīvoto vietu uzturēšana, atjaunošana, tālākattīstīšana, pielāgošana un pārbūve, kā arī centralizētu tirdzniecības un pakalpojumu zonu attīstīšana. Tiesību doktrīnā norādīts, ka šī vadlīnija prasa, lai tiktu tālāk attīstītas jau esošās apdzīvotās vietas un līdz ar to teritorijas ārpus pilsētām tiktu pasargātas no pilsētu ekspansijas (sk.: Steiner U. Besonderes Verwaltungsrecht, 7., neu bearbeitete Auflage, C.F. Müller Verlag, Heidelberg, 2003, S. 554). Līdz ar to ilgtspējības princips pats par sevi neliedz pilsētai izvēlēties tādu attīstības modeli, kas paredz palielināt apbūves intensitāti jau apbūvētajos rajonos tiktāl, ciktāl saglabājas saprātīgs līdzsvars starp vides, ekonomiskajām un sociālajām interesēm. 17.4. Jautājumu par to, kādu modeli pilsēta izraudzīsies savai attīstībai kopumā, tā izlemj, pieņemot pilsētas teritorijas plānojumu. Rīga savos RTIAN nosaka pamatprincipus attiecībā uz to, kuru pilsētas reģionu attīstība ir sekmējama; kādā veidā un cik plašā apmērā pilsēta nodrošinās iedzīvotājiem iespēju īstenot savas tiesības uz mitekli, proti, vai šai nolūkā tiks pārbūvētas esošās ēkas, apbūvētas brīvās platības jau esošās apbūves ietvaros vai arī pilsēta paplašinās savu apbūves platību, iznīcinot dabas teritorijas pilsētas nomalēs; kuri ūdensobjekti saglabājami neskarti un kur savukārt iespējams nodrošināt arhitektu jaunrades attīstības iespējas. Tieši Rīgas teritorijas plānojuma 2006.-2018. gadam pieņemšanas procesā Rīga ir apzinājusi savas attīstības iespējas, virzienus un modeli. Rīgas attīstības programmā 2006.-2012. gadam uzsvērts, ka Rīga, no kuras ievērojamu daļu aizņem ūdens teritorijas, jāvērtē kā ūdens teritorijām bagāta pilsēta, taču Rīgā atšķirībā no citām ar ūdens resursiem bagātām pilsētām - Stokholmas, Helsinkiem un Amsterdamas - ūdens teritorijas netiek pietiekami intensīvi izmantotas. Savukārt Rīgas teritorijas plānošanas pamatnostādnes citastarp paredz, ka "Rīgai ir jāizvairās no pilsētas izplešanās, tā vietā izmantojot pilsētas administratīvi teritoriālos resursus un uz telpas ekonomiju vērstas celtniecības metodes", "jānodrošina ūdensmalu attīstība un pieejamība, tajās veidojot augstvērtīgu darījumu un dzīves vidi, kā arī publisko ārtelpu" un "jāsekmē ūdens objektu izmantošana daudzveidīgas publiskās rekreācijas nolūkos" (sk. www.riga.lv). Atbilstoši šīm nostādnēm teritorija, uz kuru attiecas apstrīdētais akts, RTIAN grafiskajā pielikumā "Teritorijas plānotā (atļautā) izmantošana" iezīmēta kā "dzīvojamās apbūves teritorija". RTIAN Satversmes tiesā nav apstrīdēti. 17.5. Pieteicēja argumenti par neatbilstību ilgtspējības principam pēc būtības ir vērsti nevis uz apstrīdēto aktu, bet uz RTIAN. Arī no Domes 2006. gada 19. decembra sēdes protokola redzams, ka trīs Domes deputāti ir norādījuši uz vairāk nekā 900 apkārtējās teritorijas iedzīvotāju pausto neapmierinātību ar to, ka teritoriju ap Ūdensobjektu paredzēts apbūvēt (lietas materiālu 1. sēj. 61. lpp.). Deputāte A. Žuravļova "ir izbrīnīta, kāpēc bez jebkāda pamatojuma mikrorajona parkam tika mainīts izmantojums no dabas pamatnes teritorijas iepriekšējā Rīgas attīstības plānā uz jauktās apbūves teritoriju jaunajā plānojumā" (lietas materiālu 1. sēj. 61. lpp.). Arī no sabiedriskās apspriešanas materiāliem redzams, ka personas, kas izsakās pret apstrīdētā akta pieņemšanu, galvenokārt protestē vispār pret apbūvi šajā vietā, nevis pret apstrīdēto detālplānojumu. Kāds iedzīvotājs to arī precīzi formulējis apspriešanas otrajā posmā: "Mums nav pretenziju pret pasūtītāja vēlmi gūt maksimālu labumu no sava īpašuma. Pretenzijas ir pret tiem, kas vispār pieļāva šeit šādu darbību uzsākšanu" (1. redakcijas sabiedriskās apspriešanas protokols; 4. sēj. 5. lpp.). Satversmes tiesa konkrētās lietas ietvaros jautājumu par RTIAN atbilstību tiesību normām neskata. RTIAN ir saistoši gan personām, kas izstrādā detālplānojumu, gan personām, kas to apspriež, gan arī Satversmes tiesai. Tomēr tas, ka RTIAN grafiskais pielikums "Teritorijas plānotā (atļautā) izmantošana" teritorijā, uz kuru attiecas apstrīdētais akts, paredz "dzīvojamās apbūves teritoriju", vēl nenozīmē, ka attiecīgajā teritorijā ilgtspējības principam atbilstu jebkura dzīvojamā apbūve. Apbūves apjoms un izvietojums ir jāprecizē detālplānojuma izstrādāšanas gaitā, un arī šajā procesā ir jāņem vērā ilgtspējības princips. 18. Teritorijas plānošanas likuma 3. pants noteic savstarpēji saistītu principu kopumu, tostarp ilgtspējības principu. Tikai visa principu kopuma līdzsvarota īstenošana nodrošina teritorijas plānošanas mērķu sasniegšanu. Minēto principu līdzsvarošanā Domei ir plaša rīcības brīvība tās autonomās kompetences ietvaros. Turklāt vienlaikus ir jāņem vērā arī vispārīgie tiesību principi un Satversmē noteiktās pamattiesības. Teritorijas plānošanas principu ievērošanu detālplānojuma izstrādāšanas gaitā nodrošina Teritorijas plānošanas likumā un uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos paredzētās procedūras un plānošanas sistēmas ievērošana. Teritorijas plānošanas likums ierobežo pašvaldības domes (padomes) rīcības brīvību, uzliekot domei (padomei) par pienākumu izvērtēt daudzas un dažādas tiesiski pamatotas intereses. Satversmes tiesas procesā Teritorijas plānošanas likumā noteikto principu ievērošanu iespējams kontrolēt tiktāl, ciktāl pašvaldība kādas intereses acīmredzami nav vērtējusi vai nav ņēmusi vērā. Satversmes tiesa nevar stāties plānošanas institūcijas vietā un izvēlēties labāko no iespējamajiem risinājumiem. Līdzīgi arī citu valstu tiesas nodala izvērtēšanas procesu un izvērtēšanas rezultātu. Tiesas kontrolei ir pakļauta izvērtēšanas norise, bet izvērtēšanas iznākums - tikai atsevišķos gadījumos (sk.: Peine F. Öffentliches Baurecht. 4. Auflage, Mohr Siebeck, 2003, S. 117). Tāpēc nepieciešams noskaidrot, vai Dome, pieņemot apstrīdēto aktu, ir izvērtējusi tās intereses, uz kurām norādījis Pieteikuma iesniedzējs vai par kuru izvērtēšanu izteiktas šaubas Satversmes tiesas lietas sagatavošanas gaitā, proti: 1) valsts intereses vides aizsardzības jomā; 2) no tiesībām uz īpašumu izrietošās intereses; 3) intereses, kas saistītas ar teritorijai, uz kuru attiecas detālplānojums, blakus esošās skolas funkcionēšanu; 4) citas attiecīgā mikrorajona iedzīvotāju intereses. 18.1. Pildot no Satversmes 115. panta izrietošos pozitīvos pienākumus vides jomā, likumdevējs ir noteicis svarīgākās aizsargājamās vērtības, to aizsardzības robežas un mehānismus. Ja Saeima būtu uzskatījusi ar dabīgiem ūdensobjektiem savienotus mākslīgus ūdensobjektus par šādu vērtību, tā būtu noteikusi attiecīgas aizsargjoslas. Ja Saeima Ūdensobjektu uzskatītu par šādu vērtību, tā varētu noteikt tam īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu. Tāpat likumdevējam, nevis Domei bija jāizšķiras par to, vai uz šādiem objektiem atjaunojamas īpašumtiesības bijušajiem īpašniekiem. Tādu situāciju, ka konkrētie zemesgabali ir privātīpašumā, radījis likumdevējs. Domei ar to ir jārēķinās. Viena no svarīgām plānošanas sistēmas iezīmēm ir prasība saņemt attiecīgo institūciju nosacījumus un atzinumus. Izdodot nosacījumus un izsakot priekšlikumus, valsts institūcijas gādā, lai likumu prasības tiktu ievērotas. To, vai nosacījumi izpildīti, ir tiesīga izvērtēt institūcija, kas tos izdevusi. Satversmes tiesas uzdevums nav stāties šo institūciju vietā un izvērtēt atzinumu. Satversmes tiesa secina, ka lietā nav strīda par to, ka visi nepieciešamie atzinumi, tostarp vides aizsardzības institūciju atzinumi, ir saņemti un tie ir pozitīvi. Piemēram, Lielrīgas reģionālā vides pārvalde secina, ka tās izvirzītie nosacījumi ir izpildīti (sk. lietas materiālu 3.sēj. 90.-91. lpp.). Valsts zemes dienesta reģionālā nodaļa secina, ka Valsts zemes dienesta nosacījumi ir ievēroti (lietas materiālu 3. sēj. 96. lpp.). Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Rīgas pilsētas pārvalde neiebilst pret apstrīdētā detālplānojuma pirmās redakcijas risinājumiem, paredzot noteiktus risinājumus tehniskajā projektā (lietas materiālu 3. sēj. 97. lpp.). Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra norāda, ka pasākumu programma izstrādājama un upes sateces baseina apsaimniekošanas plāni publicējami līdz 2009. gada 22. decembrim, tāpēc aģentūras rīcībā esošā informācija neatbilst detālplānojumiem nepieciešamajai detalizācijas pakāpei. Līdz ar to aģentūra nevar sniegt atzinumu par apstrīdēto detālplānojumu (lietas materiālu 3. sēj. 101. lpp.). Latvijas zivju resursu aģentūra norāda, ka apstrīdētajā detālplānojumā paredzētā apbūve neradīs zivju resursiem būtiskus zaudējumus, ja vien būvdarbi netiks veikti zivju nārsta laikā (lietas materiālu 3. sēj. 103. lpp.). 18.2. Detālplānojums ir zemākais plānošanas posms. Pieņemtais detālplānojums katrā konkrētajā gadījumā ir tiesiskais pamats tam, lai attiecīgā zemesgabala īpašnieks varētu īstenot tiesības izmantot zemesgabalu atbilstoši plānotajam (atļautajam) mērķim. Detālplānojums kā teritorijas plānošanas dokuments nosaka īpašuma saturu un izmantošanas robežas. Citu valstu tiesas attiecībā uz teritoriālās plānošanas principu izsvēršanu ir atzinušas, ka netiek izvirzīta principiāla prasība katrā gadījumā priekšroku dot publiskajām, nevis privātajām interesēm. Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir uzsvērusi, ka saistošo noteikumu izdevējam tāpat kā likumdevējam, nosakot īpašuma saturu un izmantošanas robežas, ir jāņem vērā īpašnieka aizsargājamās intereses un tās samērīgi jālīdzsvaro ar kopējā labuma interesēm, it īpaši ņemot vērā proporcionalitātes principu un vienlīdzības principu (sk. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2002. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 1 BvR 1402/01 13. punktu, http://www.bverfg.de). 19. To, ka visas minētās intereses tiek apzinātas un izvērtētas, visupirms nodrošina teritorijas plānojuma procedūras ievērošana, it īpaši attiecībā uz sabiedrības līdzdalību. "Teritorijas plānojuma un detālplānojuma sabiedriskās apspriešanas mērķis ir nodrošināt to, lai pati ieinteresētā sabiedrība, kurai vislabāk zināmi vietējie apstākļi, norāda vietējai pašvaldībai, respektīvi, plānošanas procesa virzītājam tādu risinājumu, kas vislabāk atbilstu teritorijas ilgtspējīgas attīstības interesēm. Tieši ieinteresētās sabiedrības līdzdarbība teritorijas plānojuma sabiedriskajā apspriešanā, pušu viedokļu apmaiņa un to objektīva izvērtēšana un izsvēršana veido neatņemamu plānojuma leģitimitātes pamatu" (Satversmes tiesas 2007. gada 28. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-16-03 6. punkts). Tāpēc Satversmes tiesa izvērtēs, vai apstrīdētā detālplānojuma izstrādāšanas gaitā šajā jomā ir pieļauti pārkāpumi. 19.1. Efektīva sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā dod sabiedrībai iespēju paust un lēmumu pieņēmējam ņemt vērā viedokļus, kas saistīti ar teritorijas plānojuma izstrādi. Ar sabiedrisko apspriešanu tiek nodrošināta plānojuma leģitimitāte un plānošanas procesa atklātība, sekmējot sabiedrības informētību vides jautājumos. Savukārt teritorijas plānojuma sabiedriskajā apspriešanā izteiktie pušu viedokļi, kā arī valsts pārvaldes iestāžu sniegtie atzinumi ļauj vietējai pašvaldībai kā plānošanas procesa virzītājam izvēlēties konkrētai teritorijai atbilstošāko attīstības virzienu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. janvāra sprieduma lietā 2007-11-03 26.2. punktu). Arī detālplānojuma izstrādāšanas procesā sabiedrības līdzdalība nodrošina pieņemtā lēmuma kvalitāti un tai ir būtiska nozīme. Sabiedrības līdzdalība šajā procesā regulēta gan MK noteikumos Nr. 34, gan arī MK noteikumos Nr. 883, tomēr šie regulējumi ir nedaudz atšķirīgi. 19.2. MK noteikumu Nr. 34 49.4. punkts paredzēja, ka vietējās pašvaldības dome (padome), uzsākot detālplānojuma sagatavošanu, uzklausa fizisko un juridisko personu viedokli par attiecīgās teritorijas attīstību. Savukārt 51. punkts noteica, ka "vietējā pašvaldība pieņem lēmumu par detālplānojuma projekta nodošanu izvērtēšanai un sabiedriskajai apspriešanai". Šie noteikumi nereglamentēja kārtību, kādā pašvaldība apstiprina darba uzdevumu, un neprasīja, lai sabiedrības iesaistīšana notiktu tikai pēc tam, kad darba uzdevums apstiprināts. Savukārt MK noteikumi Nr. 883 paredzēja, ka "detālplānojuma izstrādes vadītājs sagatavo un vietējās pašvaldības dome (padome) apstiprina darba uzdevumu". MK noteikumi Nr. 883, kas stājās spēkā 2004. gada 4. novembrī, prasīja, lai sabiedriskās apspriešanas pirmo posmu pašvaldība organizētu pēc darba uzdevuma apstiprināšanas. Apstrīdētā detālplānojuma apspriešanas termiņš bija noteikts jau pirms MK noteikumu Nr. 883 izdošanas, proti, no 2004. gada 12. oktobra līdz 2004. gada 9. novembrim. Tātad MK noteikumi Nr. 883 nevarēja regulēt apstrīdētā detālplānojuma sabiedriskās apspriešanas pirmo posmu, kas tika uzsākts pirms to izdošanas. Sabiedriskās apspriešanas pirmā posma pārskatā ietvertā atsauce uz to, ka sabiedriskās apspriešanas pirmais posms noticis saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 883 (sk. lietas materiālu 3. sēj. 49.lpp.), ir acīmredzami kļūdaina. Tomēr tas, ka pārskatā ir nepareiza atsauce uz Ministru kabineta aktu, pats par sevi nepadara sabiedrisko apspriešanu par nebijušu un nav uzskatāms par būtisku procesuālu pārkāpumu, ja pēc būtības sabiedriskās apspriešanas pirmais posms noritējis atbilstoši MK noteikumu Nr. 34 prasībām. 19.3. Atbilstoši MK noteikumu Nr. 34 56. punktam detālplānojuma sabiedrisko apspriešanu organizē ne mazāk kā divos posmos. Pirmo posmu organizē, uzsākot detālplānojuma sagatavošanu, un tas ilgst ne mazāk par divām nedēļām. Otro posmu organizē pēc detālplānojuma projekta sagatavošanas, un tas ilgst ne mazāk par četrām nedēļām. No lietas materiāliem redzams, ka Dome ir ievērojusi šos nosacījumus. Apstrīdētais detālplānojums ir apspriests divos posmos: pirmais posms ildzis ne mazāk kā divas nedēļas - no 2004. gada 12. oktobra līdz 2004. gada 9. novembrim, bet otrais posms - ne mazāk kā četras nedēļas, proti, no 2006. gada 27. jūnija līdz 24. jūlijam. 19.4. MK noteikumu Nr. 34 58. un 59. punkts paredzēja, ka, organizējot pirmo un otro sabiedriskās apspriešanas posmu, vietējā pašvaldība nosūta attiecīgu paziņojumu RAPLM un detālplānojuma teritorijā esošo nekustamo īpašumu īpašniekiem, kā arī publicē to vietējā vai rajona laikrakstā. Savukārt MK noteikumu Nr. 883 66. punkts prasa, lai šādi paziņojumi tiktu nosūtīti ar plānojuma risinājumu saistīto nekustamo īpašumu īpašniekiem (tiesiskajiem valdītājiem). Nav noliedzams, ka dzīvokļu īpašumi dzīvojamo māju Maskavas ielā Nr. 264 4., 5., 6. un 7. korpusā konkrētajā gadījumā uzskatāmi par nekustamajiem īpašumiem, kas saistīti ar plānojuma risinājumu. MK noteikumi Nr. 883 salīdzinājumā ar MK noteikumiem Nr. 34 paredz labāku tiesisko stāvokli indivīdam, tāpēc Domei bija iespēju robežās jānodrošina šo normu piemērošana, kaut arī kopumā apstrīdētais akts izstrādājams saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 34. Proti, organizējot sabiedriskās apspriešanas otro posmu, paziņojumi bija jānosūta arī minēto dzīvokļu īpašniekiem (tiesiskajiem valdītājiem). Dome ar 2006. gada 4. jūlija vēstuli ir nosūtījusi paziņojumu par sabiedrisko apspriešanu daudziem adresātiem, tostarp DzĪKS "Kurzeme" Maskavas ielā 266, korpusā Nr. 5, dzīvoklī Nr. 1 (sk. lietas materiālu 3. sēj. 59. lpp.). Satversmes tiesas lietā nav materiālu par to, ka kādam no dzīvojamo māju Maskavas ielā 266 4., 5., 6. un 7. korpusā esošo dzīvokļu īpašniekiem (tiesiskajiem valdītājiem) nebija iespējas iegūt informāciju par sabiedrisko apspriešanu. No sabiedriskās apspriešanas anketām secināms, ka ievērojams skaits minēto māju iedzīvotāju ir izteikuši savu viedokli (sk., piemēram, lietas materiālu 4. sēj. 9.-10., 12., 18., 27., 28., 34., 38., 39., 41., 46.-48., 51.-54., 58., 60.-61., 64.-67., 70.-71., 76.-81., 83.-90., 92.-96., 110.-115., 117.-121., 135.-139., 144., 151.-153., 165.-167., 176-183. lpp). No sabiedriskās apspriešanas sanāksmes protokola gūstams ieskats, ka daudzdzīvokļu dzīvojamo māju Maskavas ielā Nr. 266 4., 5., 6. un 7. korpusa iedzīvotāji ir piedalījušies šajā sanāksmē. Turklāt, ņemot vērā gan publikācijas presē par konkrēto attīstības ieceri, gan pašu iedzīvotāju aktivitāti, nav šaubu par to, ka personām, kuras to vēlējās, bija nodrošināta iespēja izteikt savu viedokli. Līdz ar to Satversmes tiesas rīcībā nav tādu argumentu, lai secinātu, ka tad, ja Dome būtu nosūtījusi paziņojumu atsevišķi katram minētajās mājās esošā dzīvokļa tiesiskajam valdītājam, varētu tikt pieņemts atšķirīgs lēmums. 19.5. Atbilstoši MK noteikumu Nr. 34 57. punktam vietējās pašvaldības pienākums bija nodrošināt detālplānojuma projekta un citu materiālu izstādi iedzīvotājiem pieejamā vietā un laikā. Lietā nav dokumentu, kas liktu apšaubīt to, ka minētie materiāli bijuši izstādīti. Savukārt sabiedriskās apspriešanas pirmajā posmā saņemtās aptaujas anketas liecina, ka ieinteresētajām personām bija iespēja iepazīties ar tiem. Var piekrist Dz. Upmaces viedoklim, ka sabiedriskās apspriešanas otrā posma materiālos nav MK noteikumu Nr. 883 67. un 68. punktā paredzēto dokumentu: informācijas par to, kādi materiāli un dokumenti tika nodoti izvērtēšanai, sabiedriskajā apspriešanā izstādīto detālplānojuma dokumentu un materiālu, kā arī informācijas par to, vai sniegtas pamatotas atbildes uz saņemtajām rakstveida atsauksmēm. Taču šie trūkumi būtībā attiecas nevis uz indivīda tiesībām sabiedriskās apspriešanas procesā, bet gan uz dokumentu noformēšanas kārtību. Pēc būtības lietā ir pārskats par apstrīdētā detālplānojuma sabiedriskās apspriešanas pirmo un otro posmu, un tajā konspektīvā veidā ir apkopoti izteiktie priekšlikumi (sk. lietas materiālu 3. sēj. 49. un 53. lpp.). Satversmes tiesa vērš Domes uzmanību uz to, ka pārskats nav izstrādāts ar pienācīgu rūpību. Tomēr, iepazinusies ar lietai pievienotajām sabiedriskās apspriešanas pirmā un otrā posma anketām, kā arī otrā posma sanāksmes protokolu, Satversmes tiesa ņem vērā, ka arī tad, ja izteikto priekšlikumu analīze pārskatā būtu plašāka, tā nevarētu ietekmēt Domes pieņemto lēmumu par apstrīdēto aktu, jo, kā jau tika minēts, priekšlikumi, kas attiecās uz detālplānojumā risināmajiem jautājumiem - apbūves augstumu un teritorijas pieejamību, pārsvarā tika ņemti vērā. Savukārt priekšlikumi, kas bija vērsti pret jebkādu apbūvi attiecīgajā teritorijā vispār, pēc būtības skāra nevis apstrīdētajā aktā, bet gan RTIAN risināmos jautājumus. 19.6. Ar likumu noteiktās sabiedriskās apspriešanas galvenais mērķis ir nodrošināt to, ka tiek pieņemts vislabākais iespējamais lēmums sabiedrības interesēs un katra cilvēka iebildumi tiek vērtēti un iespēju robežās taisnīgi ņemti vērā. Sabiedriskajai apspriešanai jākalpo diviem galvenajiem mērķiem: pirmkārt, iegūt informāciju, kas sekmētu pamatota un taisnīga lēmuma pieņemšanu, otrkārt, pārliecināt sabiedrību par to, ka tās izteiktie viedokļi tiek apspriesti (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 14. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-14-04 secinājumu daļas 3. punktu). Lietas sagatavošanas gaitā ir radušās šaubas par to, vai sabiedriskā apspriešana pēc būtības ir atbildusi tiesību normām un principiem, proti: 1) vai sabiedriskajā apspriešanā personas nav maldinātas; 2) vai izteiktie priekšlikumi ir pienācīgi izvērtēti. 19.7. Lietas materiālos ir fiksēts viedoklis, ka sabiedriskajā apspriešanā iedzīvotāji maldināti, apgalvojot, ka ēkas stāvu skaits būšot mazāks nekā paredzētie 7,5 stāvi. Iepazinusies ar sabiedriskās apspriešanas protokolu (lietas materiālu 3. sēj. 55. lpp.), Satversmes tiesa secina, ka tika uzdots jautājums par to, cik augsts ir stāvs un vai četri stāvi neizrādīsies augstāki par piecstāvu ēku. Turklāt šis jautājums tika secīgi uzdots kopā ar jautājumu par esošo dzīvojamo māju insolāciju. Līdz ar to tika iztirzāts tās iecerētās būves augstums, kura paredzēta iepretim dzīvojamai mājai, nevis to apbūves daļu augstums, kuras paredzētas iepretim sabiedriskajai ēkai, skolai un tās sporta laukumam. Iepretim dzīvojamām mājām apstrīdētais akts pieļauj tikai četrstāvu apbūvi. Septiņu un 7,5 stāvu apbūve paredzēta iepretim publiskajām ēkām - skolai, kā arī tirdzniecības un sadzīves pakalpojumu centram. 19.8. Dz. Upmace izsaka viedokli, ka sabiedriskajai apspriešanai bijis formāls raksturs, proti, izteiktie priekšlikumi neesot izvērtēti. Satversmes tiesa ņem vērā to, ka nedz likums, nedz Ministru kabineta noteikumi neparedz konkrētus kritērijus sabiedriskās apspriešanas efektivitātes izvērtēšanai. Sabiedriskās apspriešanas mērķis ir dot iespēju ieinteresētajām personām izteikt viedokli. Šī iespēja tiek nodrošināta, izpildot prasības attiecībā uz informācijas sniegšanu par projekta saturu un apspriešanas vietu. Savukārt tas, cik aktīvi personas izmanto šo iespēju, visupirms ir pašu personu ziņā. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka "lēmuma pieņēmējam ne vienmēr ir jāvadās no personu izteiktajiem priekšlikumiem vai iesniegtajiem iebildumiem. Personu ierosinājumi ir rūpīgi jāizvērtē, vadoties no lietderības apsvērumiem. Ir jāapsver šo ierosinājumu piemērotība, nepieciešamība un atbilstība konkrētā plānojuma izstrādāšanas mērķim. No vienas puses, pašvaldība ir tiesīga noraidīt atsevišķu institūciju, personu vai ieinteresētās sabiedrības viedokli, paredzot citu, lietderīgāku rezultātu, kas kopumā vairāk atbilst sākotnējam plānojuma izstrādāšanas mērķim. Taču, no otras puses, šādam noraidījumam ir jābūt pietiekami argumentētam. Proti, pašvaldībai, noraidot sabiedrības izteikto viedokli, ir jāsniedz šā noraidījuma pamatojums" (Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas 5. punkts). Lai arī Teritorijas plānošanas likums paredz, ka izvērtējums jāizdara pašvaldībai, tas nenozīmē, ka par katru detālplānojuma apspriešanas laikā izteiktu priekšlikumu jādod izvērtējums pašvaldības vēlētas institūcijas plenārsēdē. Kārtību, kādā Dome sadala un organizē darbu plenārsēdē, komitejās un struktūrvienībās, un subjektu, kas katrā konkrētā gadījumā veic izvērtēšanu pašvaldības vārdā, Dome nosaka atbilstoši likumam "Par pašvaldībām". 20. Aizsargājamās intereses, kas izvērtējamas teritorijas plānošanas procesā, izriet ne vien no tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē, bet arī no tiesībām uz īpašumu. No tiesībām uz īpašumu izrietošās intereses teritorijas plānošanas jomā apskatāmas plašā tvērumā. Pie tām var piederēt, arī, piemēram, noteikts skats pa logu, dzīvokļa insolācija. Līdz ar to, pieņemot apstrīdēto aktu, bija jāņem vērā gan tās teritorijas īpašnieku intereses, uz kuru attiecas detālplānojums, gan arī šai teritorijai piegulošo īpašumu īpašnieku intereses, proti, skolas, tirdzniecības un pakalpojumu objekta, kā arī dzīvojamās mājās esošo dzīvokļu īpašnieku (tiesisko valdītāju) intereses. Vienlaikus izvērtējamas arī attiecīgā mikrorajona iedzīvotāju un pilsētas intereses kopumā. Šīs intereses galvenokārt apzināmas sabiedriskās apspriešanas gaitā. Ja kāds viedoklis sabiedriskajā apspriešanā nav izteikts vai nav plaši pārstāvēts, tas vēl nenozīmē, ka Domei kā vēlētai institūcijai šāds viedoklis nebūtu jāizvērtē. 20.1. "Q Nami" savas no īpašuma tiesībām izrietošās intereses identificē ar vēlmi gūt iespējami lielāku labumu no sava īpašuma, to apbūvējot. Proti, būvēt pēc iespējas augstākas ēkas ar ekskluzīviem arhitektūras elementiem un izveidot savā īpašumā slēgtu teritoriju ap Ūdensobjektu. Tā "Q Nami" Satversmes tiesai iesniegtajā viedoklī norāda, ka sākotnēji bija iecerēti 10 stāvi (sk. lietas materiālu 6. sēj. 171. lpp.). Savukārt arhitekts U. Zābers intervijā atzīst, ka "desmit stāvu korpusa vietā laikam gan būs jāliek astoņi stāvi. [..] tādā gadījumā nebūs iespējams sasniegt iecerēto efektu, eksponējot desmitstāvu ēkas sienu kā ūdenskritumu" ("Pāļu māja vāc labas atsauksmes". Rīgas Balss, 2006. gada 26. septembris). Šīs "Q Nami" intereses ar apstrīdēto aktu ir ierobežotas: ēku augstums būtiski samazināts, slēgtas teritorijas vietā paredzēta publiska telpa un sabiedrības pieeja Ūdensobjektam. 20.2. Domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamenta speciālisti, Rīgas 51. vidusskolas administrācija un Rīgas 51. vidusskolas vecāku padomes pārstāvis ir iepazinušies ar apstrīdēto detālplānojumu un vienojušies ar "Q Nami" pārstāvjiem par sadarbību (lietas materiālu 3. sēj. 104. lpp.). 20.3. Tirdzniecības un pakalpojumu objekta īpašnieki sabiedriskās apspriešanas gaitā nav norādījuši uz kādām būtiskām savām interesēm, kuras netiktu ņemtas vērā, līdz ar to secināms, ka šīs personas apmierina apstrīdētajā aktā paredzētais risinājums. 20.4. Daudzdzīvokļu māju dzīvokļu valdītāji norādījuši virkni aspektu, kas varētu aizskart viņu intereses, kas izriet no tiesībām uz īpašumu. No lietas materiāliem gūstams priekšstats, ka par apstrīdētā detālplānojuma izstrādi atbildīgās personas ir vērtējušas šīs intereses. Sabiedriskās apspriešanas laikā iesniegtajās anketās ievērojams skaits personu kategoriski iebilst pret apbūvi attiecīgajā teritorijā, norādot, ka tā "apdraud esošo māju slikto tehnisko stāvokli, līdz ar to iedzīvotāju dzīvības" (sk., piemēram, lietas materiālu 4. sēj. 102. lpp.). No sabiedriskās apspriešanas otrā posma protokola gūstams ieskats, ka uz jautājumu par iespējamiem bojājumiem celtniecības darbu laikā ir sniegta atbilde, proti, Domes atbildīgā amatpersona paskaidroja, ka būvniecībā tikšot lietotas progresīvas būvdarbu tehnoloģijas. Turklāt būvniecības laikā darbojas pilna civiltiesiskā apdrošināšana par iespējamo būvniecības procesā radušos kaitējumu trešajai personai. Paši par sevi jautājumi par iespējamo kaitējumu esošajām ēkām attiecas nevis uz apstrīdēto aktu, bet uz būvniecības procesu kā tādu un ir risināmi attiecīgajos būvniecību regulējošos tiesību aktos. No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētā akta apspriešanas laikā pastāvējušas bažas par to, vai apkārtējās mājās esošajiem dzīvokļu īpašumiem nekritīsies vērtība (sk., piemēram, lietas materiālu 4. sēj. 115. lpp.). Arī deputāts S. Zaļetajevs Domes 2006. gada 19. decembra sēdē uzdod šādu jautājumu, kā arī ierosina dzīvokļus no neapmierinātajiem iedzīvotājiem atpirkt (sk. lietas materiālu 6. sēj. 97. un 99. lpp.). No lietas materiālos esošajiem dažādu nekustamā īpašuma speciālistu novērtējumiem gūstams ieskats, ka pēc plānotās attīstības ieceres realizēšanas attiecīgajās vecajās dzīvojamās mājās esošo dzīvokļu vērtība nevis kritīsies, bet, gluži otrādi, varētu pat pieaugt. Tā SIA "Balsts", sniedzot atzinumu par jaunceļamā nekustamā īpašuma Rīgā, Maskavas ielā 264 un Maskavas ielā bez numura iespējamo ietekmi uz blakus esošo nekustamo īpašumu tirgus vērtību, secina, ka iecerētās jaunbūves ietekme uz apkārtējo nekustamo īpašumu tirgus vērtību nav negatīva un nākotnē var būt pozitīva (sk. lietas materiālu 6. sēj. 179.-186. lpp.). Savukārt SIA "Arco Real Estate", sniedzot atzinumu par jaunbūves Rīgā, Maskavas ielā 264 ietekmi uz apkārtējās apbūves dzīvokļu vērtību, secina, ka pēc plānotā projekta pilnīgas īstenošanas tirgus vērtība dzīvokļiem, kuri atrodas esošajās ēkās jaunā projekta tiešā tuvumā, pieaugs no 15 līdz 40 procentiem (sk. lietas materiālu 6. sējuma 176.-178. lpp.). Līdz ar to nav konstatējams, ka pēc attīstības projekta realizācijas dzīvokļu īpašniekiem varētu rasties ar nekustamā īpašuma tirgus vērtību saistīto interešu aizskārums. No iedzīvotāju aptaujas anketām izriet attiecīgo dzīvojamo māju iedzīvotāju ieinteresētība, piekļūstot savām mājām, saglabāt iespēju transportlīdzekļus novietot Krāces ielā. Apstrīdētais plānojums šādu iespēju neliedz, jo iecerētajām ēkām paredzēts nodrošināt apakšzemes stāvvietas, iebraukšana kurās ieplānota teritorijā Dz-9. Tātad apstrīdētais akts neliedz Krāces ielu atvēlēt Maskavas ielas Nr. 266 4., 5., 6. un 7. korpusa iedzīvotāju transportlīdzekļu piestāšanai. Nav pamatots viedoklis, ka Dome ar transporta plūsmu saistītās intereses nav vērtējusi, jo par šiem jautājumiem ir notikusi sarakste gan ar valsts akciju sabiedrību "Latvijas valsts ceļi" (sk. lietas materiālu 3. sēj. 66. lpp.), gan arī Domes Satiksmes departamentu (sk. lietas materiālu 3. sēj. 66. lpp.). No daudzām aptaujas anketām izriet iedzīvotāju bažas, ka plānotā apbūve viņu dzīvokļos "aizēnos Sauli" (sk., piemēram, lietas materiālu 4. sēj. 102. lpp.). Arī apstrīdētā akta sabiedriskās apspriešanas otrā posma sanāksmē tika uzdots jautājums par insolāciju un Domes atbildīgā amatpersona paskaidroja, ka insolācija būs normatīvajos aktos noteiktajās robežās. Nevar noliegt, ka dzīvokļu īpašnieku interesēs ir saglabāt tādu pašu insolāciju, kāda bijusi iepriekš. Līdz ar to ir secināms, ka apstrīdētais akts varētu aizskart šīs intereses. Tomēr vienlaikus jāņem vērā, ka šajā jautājumā Dome ir centusies intereses līdzsvarot, samazinot stāvu skaitu tajā apbūves daļā, kas paredzēta iepretim dzīvojamām mājām. No sabiedriskās apspriešanas materiāliem izriet secinājums, ka iedzīvotāji ir ieinteresēti saglabāt zaļās teritorijas (sk., piemēram, lietas materiālu 4. sēj. 90. lpp.). Apstrīdētajā detālplānojumā paredzēts saglabāt visus esošos kokus uz Ūdensobjekta salas, gar Daugavu un tajā Krāces ielas pusē, kurā atrodas jau esošās dzīvojamās mājas. Otrā Krāces ielas pusē iepretim dzīvojamām mājām paredzēts saglabāt sešus no astoņiem esošajiem kokiem (sk. lietas materiālu 3. sēj. 18. lpp.). Apstrīdētais akts paredz vairākas zonas, kurās saglabājami un izveidojami apstādījumi, piemēram, zonu Dz-5 atļauts izmantot tikai ielu joslu apstādījumiem (alejas, bulvāris, joslu veida apstādījumi), zonu Dz-6 atļauts izmantot tikai zālienam un dekoratīvo krūmu stādījumiem, arī zonu Dz-3 daļēji atļauts izmantot labiekārtotas teritorijas apstādījumiem. Līdz ar to nevar apgalvot, ka Dome vispār nebūtu ņēmusi vērā apkārt esošo un arī jaunbūvējamo māju iedzīvotāju intereses apstrīdētajā aktā saglabāt iespējami vairāk zaļās teritorijas. Turklāt apstrīdētais akts neskar dzīvojamo māju Maskavas ielā 266 - ciktāl runa ir par 4., 5., 6. un 7. korpusu - otrai pusei piegulošās teritorijas (iekšpagalmus). Vienlaikus var secināt, ka daļa no šo māju iedzīvotājiem ir pamatoti ieinteresēti saglabāt teritoriju ap Ūdensobjektu kā, cik vien iespējams, nemainīgu teritoriju, kas piemērota putnu, bebru un citu dzīvnieku novērošanai, makšķerēšanai, pastaigām un citādai rekreācijai, tostarp slīdkalniņu ierīkošanai bērniem ziemas sezonā. Daļēji šīs intereses Dome ir mēģinājusi līdzsvarot, liedzot "Q Nami" izveidot slēgtu teritoriju un paredzot nodrošināt brīvu sabiedrības piekļuvi Ūdensobjektam. Gan konkrētu māju, gan mikrorajona iedzīvotāju intereses izmantot teritoriju, uz kuru attiecas apstrīdētais akts, ir ļoti dažādas atšķirībā no tā, ko katra konkrētā persona uzskata par "labvēlīgu" un "sakoptu" vidi. Gan sabiedriskās apspriešanas gaitā, gan socioloģisko pētījumu rezultātos atspoguļojas pilnīgi pretrunīgi viedokļi par to, vai iecerētā apbūve negatīvi vai, gluži otrādi, pozitīvi ietekmēs konkrēto vidi. Vairumā no sabiedriskās apspriešanas otrajā posmā izteiktajiem viedokļiem pausts atbalsts apstrīdētajam detālplānojumam. Daudzas no šīm anketām iesniegušas personas, kuru dzīvesvieta neatrodas attiecīgajā mikrorajonā. Tomēr nedz likums, nedz Ministru kabineta noteikumi nenosaka tādu ierobežojumu, ka detālplānojuma sabiedriskajā apspriešanā var piedalīties tikai iesaistītā sabiedrība šaurākā nozīmē, proti, kaimiņi. Gluži otrādi. Orhūsas konvencija paredz nodrošināt plašas tiesības ieinteresētām organizācijām un personām, kas par savu mērķi noteikušas darbību ar vidi saistītos jautājumos. Pēc iesniegtajām aptaujas anketām nevar konstatēt, kādā kapacitātē katra persona apspriešanā piedalījusies. Dzīvesvieta tuvējās mājās ir tikai šo personu deklarētā dzīvesvieta, kur persona var dzīvot tiklab īrnieka, kā īpašnieka statusā. Dzīvesvieta attālākā vietā Rīgā vai pat ārpus tās vēl nenozīmē, ka persona nav tuvējā mājā esoša dzīvokļa īpašnieks vai vecāks, kura bērns apmeklē skolu, kas atrodas blakus teritorijai, uz kuru attiecas apstrīdētais akts. Nav noliedzams, ka attiecībā uz apstrīdētās teritorijas izmantošanu pastāv pretrunīgi viedokļi. Eiropas Padomes Ministru komiteja attiecībā uz sabiedrības piedalīšanos vietējo lēmumu pieņemšanā ir uzsvērusi nepieciešamību "nodrošināt, ka tiešā piedalīšanās reāli ietekmē lēmumu pieņemšanas procesu, ka iedzīvotāji ir labi informēti par piedalīšanās ietekmi, un ka viņi saskata "taustāmus" rezultātus [..] Tomēr vietējām pašvaldībām jābūt godīgām pret sabiedrību par tiešās piedalīšanās formu pastāvošajiem ierobežojumiem, un jāizvairās no pārspīlētu cerību veicināšanas par iespējām apmierināt dažādās paustās intereses, it sevišķi, kad tiek pieņemti lēmumi par konfliktā esošām interesēm vai par resursu normēšanu" [Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācija Nr. Rec(2001)19 dalībvalstīm par iedzīvotāju piedalīšanos vietējā sabiedriskajā dzīvē, apstiprināta Ministru komitejā 2001. gada 6. decembrī, 776. sēdē, http://www.loreg.coe.int/Database/R19/R19-Latvian.doc]. Satversmes tiesa ņem vērā Domes paskaidrojumus, ka tā izvērtējusi ne vien apstrīdētā akta sabiedriskās apspriešanas pirmajā posmā saņemtās aptaujas anketas un otrajā posmā saņemtās anketas, bet arī Ķengaraga iedzīvotāju aptauju rezultātus. Iespēju robežās ņemti vērā sabiedriskās apspriešanas gaitā izteiktie priekšlikumi. Proti, atšķirībā no sākotnējās ieceres gan samazināts plānotās apbūves stāvu skaits, gan mainīti nosacījumi par piekļūšanu Ūdensobjektam. Satversmes tiesa nesaskata sabiedriskās apspriešanas gaitā tādus procedūras pārkāpumus, kas būtu atzīstami par būtiskiem. Savukārt lēmumu par to, kuram no pretrunīgajiem viedokļiem dodama priekšroka, Dome bija tiesīga pieņemt savas rīcības brīvības ietvaros. Satversmes tiesa nesaskata, ka Dome šo rīcības brīvību būtu pārkāpusi. Līdz ar to apstrīdētais akts atbilst Teritorijas plānošanas likuma 3. panta 1. punktam. 21. Lietā ir izteikti atšķirīgi viedokļi par to, vai detālplānojumā atainotā apbūves iecere atbilst RTIAN noteiktajiem apbūvi raksturojošiem lielumiem "apbūves intensitāte" un "brīvā teritorija". Dažādi speciālisti lieto atšķirīgu metodiku un rezultātā nonāk pie diametriāli pretējiem viedokļiem atkarībā no tā, vai, aprēķinot brīvo platību, ņem vērā Ūdensobjekta platību. Satversmes tiesas kompetencē ir izvērtēt apstrīdētā detālplānojuma normatīvās daļas atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību aktiem. Konkrētās būvieceres atbilstība detālplānojumam un RTIAN nav izvērtējama normu kontroles procesā. Satversmes tiesa piekrīt Domes un E. Bērziņa viedoklim, ka šos lielumus nosaka, nevis aprēķina. Proti, saistošajos noteikumos apbūves rādītājus nosaka, lai būvprojekts turpmāk tiktu izstrādāts atbilstoši šiem rādītājiem, nevis aprēķina, pamatojoties uz nākotnē izstrādājamo būvprojektu. Līdz ar to Satversmes tiesas procesa ietvaros izvērtējams tikai tas, vai augstāka juridiskā spēka tiesību normām atbilst apstrīdētā akta 24. punkta teksts. Šis punkts paredz: "zemesgabala apbūves rādītājus aprēķina no visa zemesgabala kopumā". 24. punkta apakšpunktos reglamentēti divi zemesgabala apbūves rādītāji - "zemesgabala maksimālā apbūves intensitāte" un "zemesgabala minimālā brīvā teritorija". 21.1. Kaut arī apstrīdētais akts expressis verbis nenoteic, kas saprotams ar jēdzienu "zemesgabals kopumā", no apstrīdētā detālplānojuma satura izriet šīs normas mērķis - precizēt, ka Ūdensobjekta teritorija tiek ņemta vērā, aprēķinot minētos apbūves rādītājus. RTIAN 1.3. punkts noteic, ka apbūves intensitāte ir "stāvu platības procents no zemes gabala platības". Savukārt RTIAN 1.15. punkts paredz, ka brīvā teritorija ir "zemes gabala neapbūvētā platība, no kā atskaitīta autostāvvietu un piebraucamo ceļu platība. To raksturo brīvās teritorijas platības procents no stāvu platības." Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētbūvniecības katedras vadītājs, Dr. arch., profesors J. Briņķis norāda, ka atsevišķu zemesgabalu apbūves rādītājus nosaka uz tiem esošās ēkas un būves, bet akvatoriju vai atklātu ūdens baseinu - ja zemesgabalā tādi ir - vai citu labiekārtojuma elementu virsmas laukums ieskaitāms zemesgabala kopējā platībā (lietas materiālu 6. sēj. 141. lpp.). I. Jekale savukārt norāda, ka saskaņā ar RTIAN 1.105. punktu zemesgabals ir "zemes virsmas platība, kas norobežota ar dabiskajiem situācijas elementiem - ceļiem, hidrogrāfijas, reljefa kontūrām u.c. - vai apvidū noteiktām robežām, un tam var nebūt piešķirts kadastra numurs". No šā formulējuma viņa secina, ka zemesgabals no plānošanas viedokļa tiek skatīts kā zemes virsmas platība, tādējādi plānojumā nodalot dažādas teritorijas ar atšķirīgu izmantošanu (funkcijām). Līdz ar to I. Jekale uzskata, ka teritorijā, uz kuru attiecas apstrīdētais akts, zemes un ūdens platībām noteikta atšķirīga izmantošana. E. Bērziņš norāda, ka Latvijā neesot nedz zonējuma likuma, nedz zemes izmantošanas politikas, nedz kāda cita dokumenta, kas valstī kopumā noteiktu zonēšanas principus un metodiku. Daži RTIAN punkti tomēr šādus principus ietverot. Atbilstoši 6.4.1. punktam zonas jeb teritorijas izmantošanas veida vai izbūves teritorijas robežas esot ielu sarkanās līnijas vai zemesgabalu robežas. 6.4.2. punkts paredzot, ka jaunveidojams zemesgabals nedrīkst atrasties vairākās izbūves teritorijās. Savukārt no 7.11. punkta izrietot, ka attiecīgā sadaļa attiecas uz upēm un ezeriem, nevis privātiem dīķiem. Līdz ar to varot secināt, ka Ūdensobjekts ir attēlots kā topogrāfisks elements, nevis kā teritorijas izmantošanas veids. Satversmes tiesa piekrīt Ekonomikas ministrijas viedoklim, ka "būvniecību reglamentējošie normatīvie akti nenosaka apbūvi raksturojošus lielumus - apbūves blīvums, apbūves intensitāte, minimālā brīvā (zaļā) teritorija u.c., bet šādu jēdzienu skaidrojumus un aprēķināšanas kārtību nosaka vietējās pašvaldības teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos" (lietas materiālu 7. sēj. 93.-94. lpp.). Arī Dz. Upmace norāda, ka Latvijā normatīvie akti nenoteic prasības attiecībā uz minimālās brīvās teritorijas rādītāju un intensitātes aprēķināšanu un šajā jautājumā nav vienotas prakses. Pašvaldība, realizējot savu autonomo funkciju, bauda rīcības brīvību tiktāl, ciktāl to neierobežo tiesību normas. Tā kā neviens augstāka juridiskā spēka tiesību akts neprasa, lai konkrētais apbūvi raksturojošais lielums tiktu aprēķināts konkrētā veidā, pašvaldība varēja apstrīdētajā aktā definēt tādu aprēķināšanas kārtību, kāda atbilst RTIAN un pašvaldības attīstības koncepcijai. Nedz RTIAN, nedz citi normatīvie akti neprasa apbūves intensitātes un brīvās teritorijas aprēķinā no izmantotās zemesgabala platības atskaitīt zemesgabalā esoša mākslīgi veidota ūdensobjekta platību. Satversmes tiesa ņem vērā E. Bērziņa viedokli, ka apbūves rādītāji tiek noteikti ar mērķi līdzsvarot ekonomiskās intereses ar telpiskajām, proti, arhitektūras interesēm. Ūdensobjekta platības līdzīgi kā arī citu labiekārtojuma elementu ieskaitīšana zemesgabala platībā ir vērsta uz šo elementu saglabāšanu, attīstīšanu un publiskās telpas kvalitātes nodrošināšanu. Satversmes tiesa piekrīt Ekonomikas ministrijas atzinumam, ka saskaņā ar RTIAN zemesgabala platībā ir jāieskaita ne vien sauszemes, bet arī tajā esošo mākslīgo virszemes ūdensobjektu teritorija. 21.2. I. Jekale pamatoti norāda, ka RTIAN 4.1.6.punktā ir noteikts: "Ja zemes gabala daļa atrodas sarkanajās līnijās, tad, aprēķinot apbūves intensitāti, brīvās teritorijas un apbūves blīvuma rādītāju, to neskaita zemes gabala platībā." Līdz ar to apstrīdētajā aktā lietotais jēdziens "zemesgabals kopumā", to interpretējot gramatiski, varētu nonākt pretrunā ar RTIAN 4.1.6. punktu. Tomēr apstrīdētā akta 24. punkts ir jāizprot kopsakarā ar RTIAN normām. Šīs normas mērķis nav aizstāt RTIAN speciālo normu par sarkanajās līnijās esošo teritorijas daļu. Interpretējot jēdzienu "zemesgabals kopumā" atbilstoši normas mērķim, tas neprasa apbūves rādītāju aprēķinā ņemt vērā to zemesgabala teritoriju, kas atrodas sarkanajās līnijās. Līdz ar to apstrīdētā akta 24. punktā lietotais jēdziens "zemesgabals kopumā" nav pretrunā ar RTIAN. 22. Lietā ir izteikti viedokļi, ka apstrīdētais akts pieļauj atkāpes no RTIAN stāvu skaita ziņā. 22.1. RTIAN 3.6. nodaļā "Apbūves stāvu skaits" norādīts, ka, nosakot zemesgabalā pieļaujamo maksimālo stāvu skaitu, jāievēro RTIAN grafiskās daļas kartē "Apbūves stāvu skaita plāns" attēlotie ēku stāvu skaita noteikumi (sk. RTIAN 3.6.1.punktu). Lietā nav strīda par to, ka RTIAN grafiskās daļas karte "Apbūves stāvu skaita plāns" teritorijai, uz kuru attiecas apstrīdētais akts, paredz četru līdz piecu stāvu apbūvi. Savukārt apstrīdētais akts paredz atsevišķām teritorijas daļām 7,5 stāvu jeb 26,25 metrus augstu apbūvi. Tāpat lietā nav strīda par to, ka teritorija, uz kuru attiecas apstrīdētais akts, RTIAN grafiskās daļas kartē "Apbūves stāvu skaita plāns" iezīmēta kā teritorija, kurai izstrādājams detālplānojums. 22.2. RTIAN grafiskās daļas kartē "Apbūves stāvu skaita plāns" norādītais stāvu skaits interpretējams, ņemot vērā šā rādītāja noteikšanas mērķi un to, ka RTIAN vienlaikus pilda dubultu funkciju. Proti, daļā teritorijas tas veic tikai vadlīnijas funkciju un sīkāk tiek konkretizēts detālplānojumos, bet otrā daļā teritorijas tas vienlaikus pilda gan vadlīnijas, gan detālplānojuma funkciju. RTIAN 3.6.7. punkts paredz, ka, "nosakot stāvu skaitu, pieņemts, ka 1 stāva augstums ir ekvivalents 3,5 m". Proti, vārds "stāvs" visupirms lietots ar mērķi noteikt ēkas augstumu. Uz to norāda arī 3.6.8. punkts, proti: "Ēkas augstums nedrīkst pārsniegt atļauto stāvu skaitu, reizinot to ar 3,5 m." Ja ēku augstums būtu noteikts tikai ar stāvu skaitu, tad ēkas varētu būt neierobežoti augstas. Prasības attiecībā uz ēku augstuma ierobežojumu prasa noteikt arī MK noteikumi Nr. 883. Savukārt atsevišķu prasību noteikt stāvu skaitu vārda "stāvs" ikdienišķajā nozīmē šie noteikumi neparedz. Līdz ar to stāvu skaita plāns kopsakarā ar RTIAN 3.6.7. punktu visupirms paredz piecstāvu ēkas maksimālo augstumu - 17,5 metri. 22.3. RTIAN 3.6.7. punkts noteic: "Izvērtējot apbūves teritorijas vietējos apstākļus un blakus esošo apbūvi, pieļaujama stāvu skaita maiņa 35 % robežās, ievērojot Rīgas pilsētas Būvvaldes plānošanas un arhitektūras uzdevumu, bet kopumā nepārsniedzot 12 stāvu augstumu." Satversmes tiesa ņem vērā RAPLM viedokli, ka teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos var būt ietvertas atrunas, kas, piemēram, izstrādājot detālplānojumu, ļauj palielināt apbūves blīvumu par noteiktiem procentiem vai paredzēt lielāku stāvu skaitu līdz noteiktai robežai. Ja detālplānojums tiek izstrādāts, pamatojoties uz minētajām atrunām, tas uzskatāms par teritorijas plānojuma detalizāciju, nevis grozījumiem, jo teritorijas plānojumā ir noteikta robeža, līdz kurai pieļaujamas atkāpes no teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem. Ja ar detālplānojumu tiek palielināts teritorijas plānojumā noteiktais stāvu skaits, tad atbilstoši teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem šādas darbības nav atzīstamas par teritorijas plānojuma grozījumiem. Līdzīgas normas kā RTIAN 3.6.7. punkts satur arī citu Latvijas pilsētu teritorijas plānojumi, piemēram, Rēzeknes pilsētas teritorijas plānojuma - Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu 4.7.3. punkts paredz: "Gadījumā, ja tas pamatots no pilsētbūvnieciskā viedokļa, vietās, kas nozīmīgas pilsētas silueta veidošanai, ir iespējama stāvu skaita palielināšana ne vairāk kā par 2 stāviem, ievērojot nepieciešamos apbūves blīvuma, intensitātes un brīvās teritorijas rādītājus." Profesors I. Strautmanis pamatoti norāda, ka, izstrādājot pilsētas attīstības plānu lielā platībā un mērogā 1:1000 vai 1:5000, nav iespējams noteikt pilsētas attīstību 12 gadu posmā līdz precīzai katras mazākas teritorijas izmantošanai un precīzam katra objekta vai tā daļas stāvu skaitam. Tiek noteikti vidējie teritorijas apbūves rādītāji, kam ir vadlīniju raksturs un kas tiek precizēti, izstrādājot detālplānojumu. Veidojot apbūves arhitektoniski telpisko kompozīciju, ir nepieciešams izmantot arī vertikālus akcentus, kas atsevišķās vietās pārsniedz normatīvos apbūves rādītājus, bet nepārsniedzot vidējos rādītājus. Šāda situācija ir izveidojusies arī konkrētajā gadījumā. No vienas puses, ēkai ir jābūt zemai un jāiekļaujas piecstāvu māju kompozīcijā, no otras puses, tai jāiekļaujas zemu sabiedrisko ēku un triju divpadsmitstāvu māju kopskatā. Gadījumos, kad pastāv sevišķi faktiskie apstākļi, kas prasa specifiskas telpiskas formas, RTIAN pieļauj konkrētajā vietā piecstāvu ēku augstumu palielināt līdz 26,25 metriem. Lietā nav strīda par to, ka šim augstumam atbilst arī apstrīdētajā aktā atļautā augstākā apbūve. Līdz ar to apstrīdētajā aktā noteiktais apbūves augstums nav pretrunā ar RTIAN. Tātad apstrīdētais akts atbilst RTIAN un līdz ar to arī Teritorijas plānošanas likuma 6. panta piektajai daļai. 23. Lietas materiālos ir fiksēti viedokļi par to, ka apstrīdētajā detālplānojumā nav ievērotas daudzas MK noteikumu Nr. 883 prasības, kas attiecas uz darba uzdevuma izpildi, kā arī atsevišķu dokumentu pievienošanu. Satversmes tiesa ņem vērā to, ka apstrīdētais akts bija jāizstrādā atbilstoši MK noteikumiem Nr. 34, līdz ar to tādu MK noteikumu Nr. 883 prasību neizpilde, kuras nebija ietvertas MK noteikumos Nr. 34, nav uzskatāma par apstrīdētā akta neatbilstību augstāka juridiskā spēka normām. Lietas materiālos norādīts, ka pastāv atsevišķas neprecizitātes tajos dokumentos, kas ietverti detālplānojumā (kā apstrīdētā akta projektā), bet ko nesatur apstrīdētais akts (saistošie noteikumi). Piemēram, topogrāfiskajā kartē nav iezīmēti eksistējošie gājēju celiņi. Tāpat, kā jau Satversmes tiesa iepriekš secināja, nav pareiza norāde uz Ūdensobjekta kā grants karjera izcelsmi. Satversmes tiesa secina, ka konkrētie trūkumi nav uzskatāmi par tik būtiskiem detālplānojuma izstrādes trūkumiem, kas ietekmētu apstrīdētā akta saturu. 24. Ņemot vērā visu secināto, Satversmes tiesa uzskata, ka apstrīdētais akts atbilst gan Satversmes 115. pantam, gan arī tiesiskuma principam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: Atzīt Rīgas domes 2006. gada 19. decembra saistošos noteikumus Nr. 67 "Teritorijas Maskavas ielā 264 (kadastra Nr. 01000780413) un Maskavas ielā bez numura (kadastra Nr. 01000781004) izmantošanas un apbūves noteikumi" par atbilstošiem Teritorijas plānošanas likuma 3. panta 1. punktam, Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punktam un Latvijas Republikas Satversmes 115. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris