37. Article — regulē aprobežojumus nevis jebkurā, bet tikai tādā

applūstošā teritorijā, kas atrodas ūdensobjekta aizsargjoslā. Aizsargjoslu likuma 7. panta pirmā daļa paredz: "Virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas nosaka ūdenstilpēm, ūdenstecēm un mākslīgiem ūdensobjektiem, lai samazinātu piesārņojuma negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmām, novērstu erozijas procesu attīstību, ierobežotu saimniecisko darbību applūdināmajās zonās, kā arī saglabātu apvidum raksturīgo ainavu." Šā panta otrā daļa noteic aizsargjoslu platumu, tostarp arī attiecībā uz applūstošo teritoriju, un šis platums ir atšķirīgs lauku apvidū un pilsētās vai ciemos. Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 1. punkta "a" līdz "n" apakšpunkti regulē aizsargjoslas platumu atkarībā no ūdensobjekta veida un platības, bet "o" apakšpunkts - aizsargjoslu platumu applūstošajā teritorijā. Redakcijā, kas bija spēkā apstrīdētā akta pieņemšanas laikā, minētais punkts paredzēja: "Minimālie virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu platumi tiek noteikti: lauku apvidos (neatkarīgi no zemes kategorijas un īpašuma) ūdenstilpei vai ūdenstecei ar applūstošo teritoriju - ne mazāk kā visas applūstošās teritorijas platumā līdz ūdens līmenim neatkarīgi no iepriekšējos apakšpunktos noteiktā minimālā aizsargjoslas platuma." Teritorija, uz kuru attiecas apstrīdētais akts, neatrodas lauku apvidū, līdz ar to minētais apakšpunkts aizsargjoslas platumu tajā neregulē. Apstrīdētā akta izdošanas laikā Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 2. punkts paredzēja, ka "minimālie virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu platumi tiek noteikti: pilsētās un ciemos - teritoriju plānojumos, bet ne mazāk kā 10 metrus plata josla katrā krastā, izņemot gadījumus, kad tas nav iespējams esošās apbūves dēļ". Tātad apstrīdētā akta izdošanas laikā likums neparedzēja pienākumu Rīgas pilsētas teritorijā noteikt aizsargjoslu Daugavas applūstošajai teritorijai vairāk kā 10 metru platumā. Pieteikuma iesniedzējs savu prasījumu citastarp pamato ar Satversmes tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumā lietā Nr. 2006-09-03 un 2007. gada 21. decembra spriedumā lietā Nr. 2007-12-03 izteiktajām atziņām. Minētajos spriedumos ietvertie secinājumi, kas attiecas uz Aizsargjoslu likuma (2003. gada 19. jūnija likuma redakcijā) 37. panta pirmās daļas 4. punkta interpretāciju, tika izdarīti kopsakarā ar konkrētu tiesisko situāciju. Proti, tiesa savu vērtējumu sniedza tikai attiecībā uz tādu neapbūvētu teritoriju noteikšanu par apbūvējamām, kuras atrodas virszemes ūdensobjektu applūstošajās teritorijās ciemos un lauku apvidos. Ņemot vērā virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas noteikšanas mērķi, minētie secinājumi nevar tikt vispārināti un piemēroti mehāniski, lai pamatotu, ka jebkuru virszemes ūdensobjektu applūstošās teritorijas noteikšana par apbūvējamu teritoriju ir pretrunā ar Aizsargjoslu likumu. Apstrīdētais detālplānojums attiecas uz tādu pilsētas teritoriju, ap kuru jau vēsturiski ir izveidojusies un pastāv blīva un koncentrēta apbūve. Līdz ar to uz teritoriju, ko reglamentē apstrīdētais akts, nav attiecināmi Satversmes tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumā lietā Nr. 2006-09-03 un 2007. gada 21. decembra spriedumā lietā Nr. 2007-12-03 ietvertie secinājumi. Savukārt juridiskais pamatojums tam, kādēļ Aizsargjoslu likuma (2003. gada 19. jūnija likuma redakcijā) 37. panta pirmās daļas 4. punktam neatbilst tādas pilsētā ietilpstošas neapbūvētas teritorijas noteikšana par apbūvējamu teritoriju, ap kuru jau vēsturiski ir izveidojusies blīva un koncentrēta apbūve, pieteikumā nav sniegts. Lietā nav strīda par to, vai apstrīdētajā aktā ir ievērotas prasības par aprobežojumiem aizsargjoslā vismaz 10 metru platumā. Līdz ar to nav pamatots Pieteikuma iesniedzēja apgalvojums par apstrīdētā akta neatbilstību Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punkta prasībām sakarā ar iespējamo Aizsargjoslu likuma pārkāpumu attiecībā uz Daugavas applūstošo teritoriju. 13.2. Vienlaikus no pieteikuma izriet uzskats, ka Domei bija īpaši jāizvērtē attiecīgās teritorijas izmantošana tieši tādēļ, ka tā ir applūstoša teritorija, arī neatkarīgi no tobrīd likumā noteikto aizsargjoslu platuma. Atbilstoši RTIAN 3.8.9. punktam "aizsargjoslas platums virszemes ūdens objektiem Rīgā ir ne mazāk kā 10 metrus plata josla katrā krastā (aizsargjosla mērāma no stāvkrasta augšējās krants, ja tāda ir, bet, ja ir izteikta periodiski applūstoša paliene, tad ne mazāk kā visas palienes platumā), izņemot gadījumus, kad tas nav iespējams esošās apbūves dēļ, vai arī, ja krastu veido vienlaidu dambis". 13.2.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Domei bija jāņem vērā Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras izstrādātā Daugavas upes applūšanas risku teritoriju karte, no kuras izriet, ka Daugavas aizsargjoslas teritorija, kur saskaņā ar apstrīdēto aktu atļauta dzīvojamā apbūve, ir pakļauta applūdinājuma varbūtībai par diviem līdz pieciem procentiem. Satversmes tiesa piekrīt Vides ministrijas viedoklim, ka ūdensobjektu applūstošo risku teritoriju kartes nav apstiprinātas ar normatīvo aktu un tāpēc nav juridiski saistošas pašvaldībām. Vienlaikus Satversmes tiesa ņem vērā arī Vides ministrijas iesniegto atzinumu, ko sagatavojis Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes vadošais pētnieks Uldis Bethers (sk. lietas materiālu 1. sēj. 149.-156. lpp.). Viņš secina, ka Pieteikuma iesniedzēja minētajā kartē izmantota noslēgta metodika un gan aprēķinu, gan kartēšanas metodes ir apšaubāmas. Līdz ar to Domei bija pamats ne visas minētajā kartē norādītās teritorijas uzskatīt par applūstošām. 13.2.2. Vides ministrija norāda, ka applūstošo teritoriju noteikšanai nepieciešamo hidroloģisko novērojumu veikšana, to novērtējums un hidroloģisko prognožu izstrādāšana ir Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras kompetencē. Arī Ministru kabineta 2008. gada 3. jūnija noteikumi Nr. 406 "Virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu noteikšanas metodika" šo jautājumu nodod minētās aģentūras kompetencē. Šo noteikumu 8. punkts paredz: "Valsts vides dienesta reģionālās vides pārvaldes ņem vērā šajos noteikumos noteiktās prasības, izsniedzot nosacījumus vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma izstrādei, kā arī izsniedzot atzinumu par minētā plānojuma atbilstību izsniegtajiem nosacījumiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem par vietējo pašvaldību teritorijas plānošanu." Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra Satversmes tiesai ir iesniegusi atzinumu, kurā secina: "Ārpus mākslīgās ūdens tilpnes grunts gabalā nav teritorijas, kas atrastos zemāk par augstuma atzīmi 2,48 m Baltijas jūras sistēmā un būtu pakļauta applūšanas riskam." Arī I. Strautmanis uzsver, ka attiecīgo teritoriju nevar uzskatīt par applūstošu, jo jaunā apbūve paredzēta gandrīz vai uz vienas līnijas ar blakus esošo dzīvojamo apbūvi, kas izveidota gar Daugavas krastu. Šo līniju var uzskatīt par "iedibināto būvlaidi", un tās augstuma atzīme svārstās no 4,5 līdz 5,5 metriem, savukārt pēc Rīgas HES darbības sākuma maksimālais ūdens līmenis Daugavā nav bijis augstāks par 1,92 metriem (sk. lietas materiālu 7. sēj. 98. lpp.). Līdz ar to nav pamatots Pieteikuma iesniedzēja apgalvojums par to, ka apstrīdētais akts paredz apbūvi applūstošā teritorijā, kā arī par apstrīdētā akta neatbilstību Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punkta prasībām attiecībā uz apbūvi Daugavas aizsargjoslā. 14. Lietā izteikts viedoklis, ka apstrīdētajā aktā nav noteikta aizsargjosla Ūdensobjektam un līdz ar to pastāv pretruna ar Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punktu. Ūdensobjekts esot kultūrvēsturiskas nozīmes objekts, respektīvi, Elles dīķis, un šo apstākli Domei vajadzējis īpaši ņemt vērā, izstrādājot apstrīdēto aktu. Minētie jautājumi ir cieši saistīti, tāpēc Satversmes tiesa tos izvērtēs kopā šādā secībā: 1) vai Ūdensobjektam bija jānoteic aizsargjosla sakarā ar to, ka tas savienots ar Daugavu; 2) vai Ūdensobjekts ir kultūrvēsturiskas nozīmes objekts, respektīvi, Elles dīķis; 3) vai Ūdensobjekts ir mākslīgs; 4) vai Domes rīcībā attiecībā uz Ūdensobjekta izcelsmes noskaidrošanu ir saskatāmi būtiski apstrīdētā akta pieņemšanas procedūras pārkāpumi; 5) vai Ūdensobjektam bija jānoteic aizsargjosla, ņemot vērā, ka tas atrodas juridiskās personas īpašumā. 14.1. Gan 1996. gada 28. oktobrī Satversmes 81. panta kārtībā pieņemtie Ministru kabineta noteikumi Nr. 324 "Noteikumi par aizsargjoslām", gan 1997. gada 11. martā pieņemtais Aizsargjoslu likums expressis verbis noteica aizsargjoslas tikai upēm un ezeriem. Lai arī ar jēdzienu "ezers" atsevišķos gadījumos iespējams apzīmēt ūdenskrātuves, kas radušās cilvēka darbības rezultātā, parasti latviešu valodā ar vārdu "ezers" saprotama "dabiska ūdenstilpe sauszemes iedobumā, padziļinājumā" (Latviešu valodas vārdnīca. Avots, 1998, 215. lpp.). Arī 2002. gada 1. oktobrī pieņemtā Ūdens apsaimniekošanas likuma