107. Article — daļā par brīvdienām un apmaksātu atvaļinājumu.

Likumdevējs ieslodzīto nodarbinātības jautājumus (pamatprincipus) ir regulējis atsevišķā Kodeksā, un tie var atšķirties no vispārējā darba tiesiskā regulējuma (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 secinājumu daļas 14.2.punktu). Taču speciālajā regulējumā nevar ietvert tādas normas, kas atņemtu ieslodzītajiem Satversmes 107. pantā noteiktās tiesības pēc būtības. 10. Pamattiesības nav absolūtas, un tās var ierobežot, turklāt ierobežojumi ieslodzītajām personām var būt stingrāki nekā brīvībā esošām personām. Persona, atrodoties ieslodzījumā, saglabā savas pamattiesības, un jebkurš to ierobežojums ir jāpamato. Šāds pamatojums var izrietēt inter alia no nepieciešamajām un neizbēgamajām ieslodzījuma sekām vai arī no saiknes starp ierobežojumu un konkrētā ieslodzītā situāciju (sk.: Dickson v. the United Kingdom, judgment of 04 December 2007, no. 44362, para 68). Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka notiesātajam soda izpildes režīma ietvaros tiek noteikti zināmi ierobežojumi, kas paredzēti Kodeksā un citos normatīvajos aktos. Šie ierobežojumi nedrīkst būt lielāki kā nepieciešams piespriestā soda veida rakstura un soda izpildes režīma dēļ. Satversmes tiesas spriedumos uzsvērts, ka pasākumi, kas saistīti ar pamattiesību ierobežojumiem, pieļaujami tikai tādā apmērā, kāds nepieciešams attiecīgā leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 7. punktu un 2006. gada 6. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-17-01 6.punktu). Tādējādi uz ieslodzītajām personām ir attiecināmas visas Satversmē, tostarp arī tās 107. pantā noteiktās cilvēka pamattiesības, ciktāl tās nav ierobežotas un ir savienojamas ar soda izciešanas mērķi un ieslodzījuma režīmu. 11. Ieslodzīto nodarbinātībai ir atšķirīgs tiesiskais regulējums, kas noteikts Kodeksā. Tādējādi apstrīdētās normas ierobežo Satversmes 107. pantā noteiktās tiesības, jo nosaka ieslodzītajiem astoņu stundu darbadienu sešu darbdienu nedēļā, vienu atpūtas dienu un paredz atvaļinājumu, kas netiek apmaksāts. Satversmes 116.pantā nav minētas 107.pantā garantētās tiesības, tomēr tas nenozīmē, ka šīs pamattiesības ir absolūtas un tām nevar noteikt ierobežojumus. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka Satversmes 107.pantā paredzētajām ieslodzītās personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar soda mērķi (ieslodzījuma režīmu), gan ar citos Satversmes pantos garantētajām citu personu pamattiesībām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu). Gan pamattiesību ierobežojumu izvērtēšanā, gan noteikšanā ir jāievēro konkrētas prasības, proti, šiem ierobežojumiem jābūt: 1) noteiktiem ar likumu; 2) attaisnotiem ar leģitīmu mērķi; 3) samērīgiem (proporcionāliem) ar šo mērķi. 11.1. Apstrīdētajās normās iekļautie pamattiesību ierobežojumi ietverti Kodeksa 52. panta pirmās daļas pirmajā un trešajā teikumā, kā arī sestās daļas pirmajā teikumā. Respektīvi, ierobežojumi ir noteikti ar likumu. 11.2. Regulējums par 48 stundu darba nedēļas ilgumu attiecībā uz ieslodzītajām personām pastāv kopš Kodeksa spēkā stāšanās dienas 1971. gadā. Tajā laikā arī brīvībā strādājošās personas bija nodarbinātas astoņas stundas dienā un darba nedēļas ilgums bija sešas dienas. Tātad notiesātajām un brīvībā esošajām personām vēsturiski bija noteikts līdzīgs darba nedēļas ilgums. Šobrīd atbilstoši apstrīdētajai normai ar brīvības atņemšanu notiesātajiem ir noteikta astoņu stundu darbadiena sešu darbdienu nedēļā un piešķirama viena atpūtas diena nedēļā. Tātad vairāku desmitu gadu garumā likumdevējs nav pārskatījis ieslodzīto darba nedēļas ilgumu, lai gan brīvībā esošo personu nodarbinātības ilgums ir mainījies un vairākas starptautiskās rekomendācijas ieslodzīto nodarbinātības jomā prasa dzīvi ieslodzījuma vietās pēc iespējas pietuvināt pozitīvajiem aspektiem, kas raksturīgi dzīvei ārpus cietuma. Gan Eiropas cietumu noteikumi, gan ANO Ieslodzīto režīma minimālie standartnoteikumi paredz personām, kas nodarbinātas ieslodzījuma vietās, vismaz vienu brīvdienu. Tieši šādu noteikumu ietver arī Kodeksa 52. panta pirmās daļas trešais teikums. Tomēr Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka apstrīdētajās normās noteiktā viena atpūtas diena nedēļā ir cieši saistīta ar ieslodzīto personu darba nedēļas ilgumu - 48 stundām. Tāpēc abas Kodeksa 52. panta pirmajā daļā ietvertās apstrīdētās normas par brīvdienām vērtējamas kopsakarā. Izskatot šo lietu, nav gūstams apstiprinājums tam, ka ieslodzīto tiesības uz normālu darba laiku, proti, uz 40 stundu darba nedēļu un vismaz vienu brīvdienu, būtu jāierobežo, lai sasniegtu kādu leģitīmu mērķi. Institūcijas, kas lietā tika uzaicinātas sniegt viedokli par apstrīdēto normu atbilstību Satversmei (Tiesībsargs, Tieslietu ministrija un Cilvēktiesību centrs), nav norādījušas, kāpēc būtu nepieciešams apstrīdētajās normās par brīvdienām ietvertais ierobežojums. Minētās institūcijas paudušas viedokli, ka šīs normas neatbilst Satversmes 107. pantam. Turklāt no lietas materiāliem ir gūstams apstiprinājums tam, ka notiesāto nodarbinātības regulējums ir novecojis un būtu pilnveidojams. To apliecina arī pētījumi par notiesāto nodarbinātību, kuros secināts, ka daudzas no spēkā esošajām Kodeksa normām, kas attiecas uz strādājošo notiesāto personu tiesisko statusu, ir novecojušas un neietver pilnīgu nepieciešamo regulējumu attiecībā uz notiesāto nodarbinātību. Pētījumos ir uzsvērta nepieciešamība izstrādāt jaunu sodu izpildes regulējumu (sk., piemēram: Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolas "Attīstība" pētījumu "Ieslodzīto un no ieslodzījuma atbrīvoto personu izglītības, nodarbinātības un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu pieejamība", Rīga, 2005, http://www.probacija.lv/page/43 un Vidzemes augstskolas pētījumu "Kad atveras cietuma vārti: Valmieras cietuma bijušo ieslodzīto iekļaušana sabiedrībā un darba tirgū", Valmiera, 2005-2006, http://www.va.lv/node/363). Arī Saeima atzīst, ka apstrīdētajās normās ietvertās minimālās prasības ir iespējams pilnveidot, un norāda uz Tieslietu ministrijas izstrādāto Koncepcijas projektu. Tā 4.3.6. punkts paredz, ka, "izstrādājot normatīvo regulējumu attiecībā uz notiesāto darba laiku (notiesātajiem nosakāms tāds pats normālais darba laiks kā pārējiem iedzīvotājiem - 40 stundas nedēļā), atpūtas laiku u.c. vispārējiem nodarbinātības nosacījumiem, kas nav tieši pieminēti šajā koncepcijā, jāveido sistēma, kas nodrošina, ka šie nosacījumi pēc iespējas atbilst Darba likumā noteiktajam regulējumam, kriminālsodu izpildi reglamentējošos normatīvos aktos veidojot attiecīgu sasaisti" (lietas materiālu 76.lpp). Ja pamattiesību ierobežojums nav attaisnots ar leģitīmu mērķi, tas uzskatāms par prettiesisku. Līdz ar to Kodeksa 52. panta pirmās daļas pirmais un trešais teikums neatbilst Satversmes 107. pantam. 11.3. Apstrīdētā norma par atvaļinājumu paredz, ka notiesāto atvaļinājums nav apmaksāts. Gan Saeima, gan Tieslietu ministrija norāda, ka apmaksāta atvaļinājuma mērķis esot darbinieka atpūtas laikā viņam kompensēt darba samaksas trūkumu un šī apmaksa raksturojama kā darbinieka sociālās aizsardzības izpausme. Savukārt notiesātie tiekot uzturēti un nodrošināti no valsts budžeta līdzekļiem, līdz ar to neesot nepieciešams atvaļinājuma laikā viņiem sniegt šo materiālo palīdzību. Taču ne Saeima, ne Tieslietu ministrija nenorāda, kāds leģitīms mērķis ir minēto pamattiesību ierobežošanai. Turklāt notiesātajiem, kas izcieš sodu atklāta tipa cietumos un ir nodarbināti pie komersanta saskaņā ar darba līgumu, kā arī nepilngadīgajiem, pamatojoties uz Darba likumu, atvaļinājums tiek apmaksāts, lai gan viņi tāpat tiek uzturēti no valsts budžeta (sk. lietas materiālu 39. lpp.). Tādējādi ieslodzījuma vietās valsts sniegtais minimālais materiālais nodrošinājums atvaļinājuma laikā nevar būt par pamatojumu jeb izskaidrojumu ierobežojuma noteikšanai. Apmaksāts atvaļinājums ir viena no Satversmes 107. pantā paredzētajām garantijām. Tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu strādājošām ar brīvības atņemšanu notiesātajām personām bija no 1999. gada līdz 2005. gadam, tātad vairāk nekā piecus gadus (sk. šā sprieduma 1. punktu). Kodeksa 52.panta piektajā un sestajā daļā vārdu "apmaksātu" izslēdza ar 2004.gada 11.novembra likuma grozījumiem, kas ir spēkā no 2004.gada 9.decembra. Minēto grozījumu anotācijā bija norādīts, ka likumprojektā ietvertie grozījumi izstrādāti, lai modernizētu un pilnveidotu brīvības atņemšanas soda izpildes procesu un veidotu resursus, kurus varētu novirzīt to uzdevumu izpildei, kas šobrīd netiek pienācīgā apjomā un kvalitātē nodrošināti vai ir paredzēti kā jauni. Šāds grozījumu pamatojums ļauj secināt, ka strādājošo ar brīvības atņemšanu notiesāto personu tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu minēto grozījumu rezultātā tika ierobežotas, lai ietaupītu resursus, kurus varētu izmantot citām vajadzībām. Taču nedz Saeima, nedz Tieslietu ministrija to nav norādījusi kā minētā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Arī citos lietas materiālos nav gūstams apstiprinājums tam, ka šādu pamatojumu varētu uzskatīt par leģitīmu mērķi ieslodzīto pamattiesību ierobežošanai. Ieslodzītā atvaļinājumam ir tāda pati funkcija kā brīvībā esoša darbinieka atvaļinājumam - atpūta. Ieslodzītajam, kas ilgāku laiku strādājis, tāpat kā brīvībā esošajam darbiniekam ir nepieciešama fiziska un garīga atpūta, jo nav nekāda pamata uzskatīt, ka ieslodzītā darbs prasītu mazāku piepūli nekā darbs brīvībā. Atvaļinājums ir noteikts ne tikai darbaspēju atjaunošanas, bet arī resocializācijas nolūkos. Savukārt jautājums par atvaļinājuma apmaksāšanu ir saistīts ar to, ka ieslodzījuma apstākļi pēc iespējas jāpielīdzina apstākļiem brīvībā, sagatavojot ieslodzītos normālam darba gada ritmam, kad personai pēc ilgāka darba perioda pienākas apmaksāts atvaļinājums un tādējādi atvaļinājuma laikā nepazeminās dzīves līmenis. Valsts garantē (dod skaidru norādi) personai, ka tā ar regulāru darbu var nopelnīt apmaksātu atvaļinājumu. Tas veicina arī pozitīvu attieksmi pret darbu. Turklāt apmaksāts atvaļinājums ir īpaši svarīgs cietuma apstākļos, kad daudzas lietas ir nodrošinātas tikai minimālā līmenī un līdz ar to atalgojums ir būtisks tajā ziņā, lai nodrošinātu papildu ārstniecības pakalpojumus, mācības, labāku pārtiku u.tml. Vairumā Eiropas valstu, piemēram, Bulgārijā, Bosnijā un Hercegovinā, Horvātijā, Slovēnijā, Somijā, Ungārijā, Vācijā, u.c., ieslodzītajām nodarbinātajām personām ir tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu. Ieslodzīto personu tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu var ierobežot (piemēram, nosakot mazāku atvaļinājuma dienu skaitu nekā paredzēts Darba likumā), taču tās nevar atņemt pēc būtības. Apstrīdētā norma apmaksātu atvaļinājumu neparedz vispār un līdz ar to neatbilst Satversmes 107. pantam. 12. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 33. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Tūlītēja apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām un izslēgšana no Kodeksa nozīmētu, ka ieslodzīto nodarbinātības ilgums un atvaļinājums vispār netiek regulēts. Tas būtu vēl lielāks pamattiesību ierobežojums, tāpēc Satversmes tiesai jānosaka termiņš šā sprieduma izpildei. Saeima atbildes rakstā atsaucas uz Koncepcijas projektu un norāda, ka šīs koncepcijas īstenošana novērstu apstrīdēto normu neatbilstību Satversmei. Satversmes tiesa ņem vērā, ka koncepcijas īstenošanai kopumā ir nepieciešami gan papildu budžeta līdzekļi, gan vairāku citu normatīvo aktu grozījumi, tomēr spriedumā konstatētie pamattiesību ierobežojumi ir jānovērš pēc iespējas īsākā laikā. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Sodu izpildes kodeksa 52. panta pirmās daļas pirmo teikumu un trešo teikumu daļā par atpūtas dienu, kā arī sestās daļas pirmo teikumu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 107. pantam un spēkā neesošu no 2009. gada 1. maija. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris