150. Article — reglamentē darbinieka tiesības uz ikgadējo

apmaksāto atvaļinājumu un noteic, ka ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir katru gadu noteiktā laikā saskaņā ar darbinieka un darba devēja vienošanos vai atvaļinājumu grafiku, ko sastāda darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem. Līdzīgi principi ir paredzēti arī Starptautiskās darba organizācijas konvencijā Nr. 47 "Par četrdesmit stundu darba nedēļu", Eiropas Sociālajā hartā un citos starptautiskajos dokumentos. Tādējādi Satversmes 107. pantā ir noteikts pamattiesību apjoms nodarbinātības jomā, kas precizēts normatīvajos aktos un attiecināms uz ikvienu personu, kura strādā algotu darbu. 9. Saeima atbildes rakstā norādījusi, ka Satversmes 107. pants daļā par brīvdienām un atvaļinājumu neattiecas uz ieslodzītajiem, jo ir attiecināms uz Satversmes 106. pantā norādītajiem subjektiem - personām, kas var brīvi izvēlēties nodarbošanos atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, proti, uz darbiniekiem. Notiesātās ieslodzītās personas neesot iekļaujamas minētajā personu grupā, tāpēc arī neesot konstatējams minēto tiesību ierobežojums. Savukārt ierobežojuma neesamības gadījumā nevarot vērtēt arī ierobežojuma leģitīmo mērķi un atbilstību samērīguma principam. Tādējādi visupirms ir noskaidrojams, vai Satversmes 107. pants ir attiecināms uz ieslodzītajām personām un vai persona, kas ieslodzījuma vietā tiek nodarbināta, ietilpst šajā pantā lietotā jēdziena "darbinieks" saturā. 9.1. Eiropas Padomes Ministru komitejas 1987. gada 12. februāra rekomendācija Nr. R (87)3 "Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumi" tika papildināta un pārstrādāta, un tās vietā stājās spēkā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2006. gada 11. janvāra rekomendācija Rec(2006)2 "Eiropas cietumu noteikumi". Eiropas cietumu noteikumi tika pieņemti, lai Eiropas Padomes dalībvalstis savos likumos un praksē vadītos no tajos ietvertajiem principiem. "Lai gan noteikumu formālais statuss ir vadlīniju piedāvāšana ieslodzījuma vietu administrācijām, tomēr tie uzliek stingrus morālus un politiskus pienākumus dalībvalstīm, kas tos pieņēmušas" (Satversmes tiesas 2001.gada 19.decembra sprieduma lietā Nr. 2001-05-03 secinājumu daļas 6. punkts). Tā Eiropas cietumu noteikumos ietvertie pamatprincipi noteic: "Pret visām personām, kurām atņemta brīvība, izturas, ievērojot to cilvēktiesības. Personas, kurām atņemta brīvība, saglabā visas tiesības, izņemot tās, kas tām likumīgi atņemtas ar nolēmumu, ar kuru šīm personām piespriests sods vai piemērots apcietinājums. Personām, kurām atņemta brīvība, nosaka minimālos nepieciešamos ierobežojumus, kas ir proporcionāli likumīgajam mērķim, kura sasniegšanai tie noteikti." Satversmes tiesa jau agrāk ir vērtējusi ieslodzīto personu pamattiesību (tostarp arī to, kas noteiktas Satversmes 107. pantā) aizskārumus, taču neviens no tiesas spriedumiem nevarētu dot pamatu secinājumam, ka uz ieslodzītajiem vispār nebūtu attiecināmas kādas pamattiesības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 14. jūnija spriedumu lietā Nr. 2006-31-01, 2005. gada 21. novembra spriedumu lietā 2005-03-03 un 2001.gada 19.decembra spriedumu lietā 2001-05-03). Analogu viedokli ir izteikusi arī Latvijas Republikas Augstākā tiesa: "Valstij ir jānodrošina, lai personas, kas izcieš sodu, tiktu labotas un pāraudzinātas, kā arī tiktu izolētas no pārējās sabiedrības, tādējādi nepieļaujot, ka personas izdara jaunus noziedzīgus nodarījumus. Tomēr tas nenozīmē, ka persona, nokļūstot ieslodzījuma vietā, zaudē cilvēktiesības kā tādas. Ieslodzītajām personām ieslodzījuma vietas teritorijā tāpat kā personām ārpus brīvības atņemšanas vietām jābūt nodrošinātām cilvēktiesībām atbilstošā apjomā" (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 19.augusta lēmuma lietā Nr.A7010108 SKA - 581/2008 6. punkts, http://www.at.gov.lv/files/archive/department3/2008/08_ska_581.doc). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir norādījusi, ka ieslodzītās personas turpina baudīt pamattiesības arī atrodoties cietumā (sk., piemēram: Gülmez v. Turkey, judgment of 20 may 2008, no. 16330/02, para 46). Tādējādi personas, kas izcieš sodu ieslodzījuma vietā, saglabā savas pamattiesības. 9.2. Satversmes tiesa piekrīt Tiesībsarga un Tieslietu ministrijas viedoklim, ka ieslodzīto darba attiecības nevar vērtēt tāpat kā darba attiecības ārpus ieslodzījuma, taču attiecībā uz ieslodzītajiem ir jāievēro darba tiesību pamatprincipi, kas izriet no cilvēktiesību normām. Tāpēc ieslodzījuma vietās nodarbinātajām personām nedrīkstētu noteikt nesamērīgu darba laiku vai nelabvēlīgus un nedrošus darba apstākļus. Regulējot ieslodzīto personu nodarbinātību, valstij ir jāievēro šo personu pamattiesības, ciktāl to pieļauj soda mērķis un ieslodzījuma vietas režīms, un iespēju robežās jāvadās no Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Padomes izstrādātajām rekomendācijām ieslodzīto nodarbinātības jomā. Eiropas cietumu noteikumos kā viens no būtiskākajiem pamatprincipiem tiek uzsvērts tas, ka dzīve ieslodzījuma vietās ir pēc iespējas pietuvināma pozitīvajiem aspektiem, kas raksturīgi dzīvei ārpus cietuma. Savukārt normalizācijas princips (Eiropas cietumu noteikumu 5. princips) ir pamatā 26. noteikumam par darbu. Tā Eiropas cietumu noteikumu 26.15. punkts paredz, ka maksimālo darba stundu skaitu dienā un nedēļā ieslodzītajiem nosaka, ievērojot vietējos noteikumus vai paražas, kas reglamentē brīvībā esošo darba ņēmēju nodarbinātību. Savukārt 26.16. punkts noteic to, ka ieslodzītajiem katru nedēļu ir vismaz viena atpūtas diena, kā arī pietiekami daudz laika mācībām un citām nodarbēm. No Eiropas cietumu noteikumu 26. punkta izriet, ka, piemēram, normām par veselību un darba drošību, darba stundām un pat iesaisti valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā būtu jāatspoguļo tie noteikumi, kas attiecināmi uz nodarbinātajiem brīvībā [sk.: Commentary on Recommendation Rec (2006)2 of the Committee of Ministers to member states on the European Prison Rules. Work. Rule 26, http://www.coe.int/t/e/legal_affairs/legal_co-operation/prisons_and_alternatives/legal_instruments/E%20commentary%20to%20the%20EPR.pdf]. Savukārt Eiropas cietumu noteikumu sadaļas "Ieslodzījuma režīms" 25.1. punkts paredz: "Jebkurš ieslodzījuma režīms, kas noteikts ieslodzītajiem, ietver līdzsvarotu pasākumu programmu." Saistībā ar to 26.17. punkta komentāros tiek atzīts, ka darbs var veidot ieslodzīto ikdienas režīma galveno sastāvdaļu, taču to nevar prasīt veikt uz citu, izslēgtu aktivitāšu rēķina. To vidū tiek īpaši minēta izglītība, tomēr arī kontakts ar citiem, piemēram, sociālās palīdzības dienestiem, var būt konkrēta ieslodzītā režīma būtiska sastāvdaļa (sk. turpat). Kodekss saskaņā ar tā 1.panta pirmo daļu reglamentē "Krimināllikumā paredzēto kriminālsodu izpildes noteikumus un kārtību, notiesāto tiesisko statusu, valsts un pašvaldību iestāžu kompetenci sodu izpildē". Savukārt Kodeksa astotā nodaļa paredz specifiskas normas, kas nosaka notiesāto iesaistīšanu darbā. Ņemot vērā ieslodzīto personu īpašo statusu, saskaņā ar Kodeksa 51. pantu šo personu iesaistīšana darbā notiek bez darba līguma, bet ar brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka rīkojumu. Atkarībā no ieslodzījuma režīma pakāpes tiek nodrošināta šo personu uzraudzība. Tādējādi ieslodzīto iesaistīšanai darba tiesiskajās attiecībās ir noteikta cita kārtība, kas atšķiras no vispārējā darba tiesiskā regulējuma. 9.3. Taču šī atšķirīgā kārtība, kādā ieslodzītās personas tiek iesaistītas darba tiesiskajās attiecībās, nav uzskatāma par šķērsli tam, lai minētās personas ietvertu Satversmes 107.pantā lietotā jēdziena "darbinieks" saturā, īpaši tādā gadījumā, ja ieslodzītās personas nodarbinātas pie komersanta. Šādā gadījumā visas personas, kas iesaistītas darba tiesiskajās attiecībās ieslodzījuma vietā, pēc savām pamattiesībām, kas izriet no Satversmes 107. panta, ir pielīdzināmas tām personām, kuras tiek nodarbinātas saskaņā ar Darba likumu. Līdz ar to ir nepamatots Saeimas apgalvojums, ka uz ieslodzītajiem nav attiecināms Satversmes