92. Article — neparedz valstij pienākumu visās lietās noteikt

iespēju pārsūdzēt tiesas nolēmumu augstākas instances tiesā. Likumdevējs ir tiesīgs ar likumu noteikt, kādas lietas ir katras tiesu iestādes kompetencē un cik instancēs dažādu kategoriju lietas ir skatāmas (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā 2007-22-01 11. punktu). Tiesības uz taisnīgu tiesu katrā konkrētā lietu kategorijā interpretējamas kopsakarā ar samērīguma principu, kas izriet no Satversmes 1. panta. Ņemot vērā iepriekš izvērtēto procesuālās sankcijas veidā uzlikta naudas soda mērķi, raksturu un likumā noteikto apmēru, secināms, ka Satversmes 92. pants neprasa, lai šai lietu kategorijai katrā gadījumā tiktu paredzētas pārsūdzības iespējas augstākas instances tiesā, ja pienācīgs tiesas process tiek nodrošināts tajā tiesu instancē, kura naudas sodu uzliek. 11. Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs, vai, uzliekot naudas sodu procesuālās sankcijas veidā, personai tiek nodrošināts taisnīgs tiesas process tās instances tiesā, kas piemēro procesuālo sankciju. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka "taisnīguma princips ietver prasības, kas nepieciešamas taisnīgai lietu izskatīšanas procedūrai, un viena no šādām prasībām ir audiatur et altera pars. Tas nozīmē, ka abām procesa pusēm ir tiesības izklāstīt savu viedokli attiecīgajā jautājumā, tas ir, tiesības tikt uzklausītām izskatāmajā lietā" (Satversmes tiesas 2003. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-03 5. punkts). Tāpat citu valstu konstitucionālās tiesas ir uzsvērušas, ka cilvēka cieņa prasa, lai indivīds nebūtu tikai procesa objekts, bet viņam ir jādod iespēja izteikties, pirms tiek pieņemts lēmums, kas skar viņa tiesības (sk. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 1992. gada 19. maija spriedumu, BVerfGE 86, 133 <144> un Šveices Augstākās tiesas 1963. gada 11. septembra spriedumu, Zbl. 1964, S. 216). Uz tiesībām tikt uzklausītam arī tādā procesā, kas neietilpst Konvencijas 6. panta tvērumā, norādījusi Lihtenšteinas Valsts tiesa, uzsverot, ka būtiska tiesību uz taisnīgu procesu sastāvdaļa ir tā, ka skartajam procesa dalībniekam tiek dota iespēja izteikt savu viedokli apmērā, kas ir samērīgs ar procesa priekšmetu un draudošās sankcijas smagumu. Pamattiesību prasībai par taisnīgu tiesas procesu ir jānodrošina, ka cilvēks tiek nopietni uztverts ne vien kā šā procesa objekts, bet arī kā šā procesa subjekts. No vienas puses, iesaistot skarto personu procesā, tiek cerēts uz pieņemtā lēmuma faktisko un tiesisko pareizību, bet, no otras puses, tiesībās uz taisnīgu procesu rod izpausmi cilvēka cieņa. Līdz ar to tiesības uz taisnīgu procesu ir jāievēro neatkarīgi no tā, vai šī ievērošana vispār var iespaidot lēmuma materiālo pusi (sk. Lihtenšteinas Valsts tiesas 1996. gada 30. augusta sprieduma lietā StGH 1996/6 pamatojumu daļas 3.1. punktu, http://www.codices.coe.int). Satversmes 92. pantā noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu paredz personai tiesības tikt uzklausītai arī gadījumos, kad tai tiek uzlikts naudas sods procesuālās sankcijas veidā. 12. CPL noteiktais regulējums attiecībā uz naudas soda uzlikšanu procesuālās sankcijas veidā neparedz, ka persona tiek uzklausīta, pirms tai tiek uzlikts naudas sods. Arī Pieteikuma iesniedzējam naudas sods uzlikts pirms viņa uzklausīšanas. CPL 68. panta trešās daļas pirmais teikums paredz, ka persona, kurai uzlikts naudas sods, desmit dienu laikā pēc tiesas nolēmuma (izraksta no protokola) saņemšanas var lūgt tiesu, kura sodu uzlikusi, atbrīvot to no naudas soda vai samazināt tā apmēru. Šīs tiesības izmantojis arī Pieteikuma iesniedzējs. Savukārt CPL 68. panta trešās daļas otrais un trešais teikums paredz, ka "šo iesniegumu izskata tiesas sēdē, iepriekš paziņojot par sēdi personai, kurai naudas sods uzlikts. Šīs personas neierašanās nav šķērslis iesnieguma izskatīšanai." Tātad Pieteikuma iesniedzējam bija iespēja sniegt arī mutvārdu paskaidrojumus tiesai. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, būtiski ir tas, ka CPL 68. panta trešajā daļā expressis verbis nav paredzēts pienākums procesuālās sankcijas veidā uzlikto naudas sodu atcelt gadījumā, kad persona iesniedz pierādījumus tam, ka tā tiesas sēdē nav ieradusies attaisnojošu apstākļu dēļ. Citādi situāciju risina, piemēram, Austrijas civilprocesa likuma (Zivilprozessordnung)